Ievads Jēkaba vēstulē
Kādēļ studēt šo grāmatu?
Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļu vidū Jēkaba vēstule ir labi zināma, pateicoties īpašajai rakstvietai Jēkaba 1:5, kura pamudināja Džozefu Smitu meklēt patiesību no Dieva. Viscaur šai vēstulei Jēkabs uzsvēra, ka mums vajadzētu būt ne vien vārda klausītājiem, bet arī vārda darītājiem (Jēkaba 1:22). Studējot šo grāmatu, palīdziet studentiem saprast ticības izrādīšanas nozīmīgumu — darbībā jeb rīcībā (skat. Jēkaba 2:14–26) un iedvesmojiet viņus meklēt „dzīvības vainagu, ko [Tas Kungs] ir apsolījis tiem, kas Viņu mīl” (Jēkaba 1:12).
Kas sarakstīja šo vēstuli?
Šajā vēstulē rakstīts, ka tās autors ir „Jēkabs, Dieva un Kunga Jēzus Kristus kalps” (Jēkaba v. 1:1).
Kristietībā valda uzskats, ka šis Jēkabs, gluži kā Jūda, ir viens no Jāzepa un Marijas dēliem, līdz ar to Jēzus Kristus pusbrālis (skat. Mateja 13:55; Marka 6:3; Galatiešiem 1:19). Tas, ka Jēkabs tiek pieminēts kā pirmais Jēzus brāļu sarakstā Mateja 13:55, varētu liecināt par to, ka viņš bija vecākais no pusbrāļiem. Gluži kā citi Tā Kunga pusbrāļi, Jēkabs sākotnēji nekļuva par Jēzus mācekli (skat. Jāņa 7:3–5). Tomēr pēc Jēzus augšāmcelšanās Jēkabs bija viens no tiem, kuram Kristus parādījās kā augšāmcelta būtne (skat. 1. korintiešiem 15:7).
Jēkabs vēlāk kļuva par apustuli un, kā minēts agrīno kristiešu pierakstos, par pirmo Baznīcas bīskapu Jeruzālemē (skat. Apustuļu darbi 12:17; 21:18; Galatiešiem 1:18–19; 2:9). Kā vadītājam Baznīcā, viņam bija ievērojama loma Jeruzālemē noturētajā padomē (Ap. d. 15:13). Viņa ietekmi Baznīcā, bez šaubām, stiprināja viņa radniecība ar Jēzu, tomēr Jēkabs izrādīja pazemību, iepazīstinot sevi nevis kā Jēzus brāli, bet kā Tā Kunga kalpu (skat. Jēkaba 1:1).
Kad un kur tā tika sarakstīta?
Mēs nezinām, kad Jēkabs sarakstīja šo vēstuli. Tā kā Jēkabs dzīvoja Jeruzālemē un tur pārraudzīja Baznīcas jautājumus, visdrīzāk, viņš rakstīja šo vēstuli no šī apgabala.
Tas, ka Jēkabs nepieminēja Jeruzālemes konferenci, kas notika aptuveni 50. g. m.ē. (skat. Ap. d. 15. nod.), varētu norādīt uz to, ka šī vēstule tika sarakstīta pirms tās. Ja šī vēstule tik tiešām tika sarakstīta pirms Jeruzālemes konferences, šī ir viena no pirmajām Jaunās Derības vēstulēm.
Kam un kādēļ šī vēstule tika sarakstīta?
Jēkabs rakstīja šo vēstuli „divpadsmit ciltīm, kas dzīvo izkaisītas” (Jēkaba 1:1), jeb visam Israēla namam; viņš aicināja viņus „saņemt evaņģēliju un pievienoties Kristus pulkam” (Brūss R. Makonkijs, Doctrinal New Testament Commentary, 3 sēj. [1965.–1973. g.], 3:243). Jēkabs mudināja Baznīcas locekļus dzīvot tā, lai viņu dzīves atspoguļotu viņu ticību Jēzum Kristum.
Kādas ir šīs vēstules īpatnējās iezīmes?
Jēkaba vēstule dažkārt tiek iedalīta pie gudrību literatūras, līdzīgi kā Salamana pamācības Vecajā Derībā. Vēstules teksts sastāv no īsiem paskaidrojumiem par kristīgās dzīves principiem. Turklāt tajā ir ciešas paralēles starp Glābēja kalna sprediķi, kas pierakstīts Mateja 5.–7. nod., un Jēkaba vārdiem. Dažas līdzīgas mācības ir par to, kā pārvarēt vajāšanas (skat. Jēkaba 1:2–3, 12; Mateja 5:10–12); kļūt pilnīgam jeb garīgi nobriedušam (skat. Jēkaba 1:4; 2:22; Mateja 5:48); vaicāt Dievam (skat. Jēkaba 1:5; Mateja 7:7–8); pildīt Dieva gribu (skat. Jēkaba 1:22; Mateja 7:21–25); mīlēt citus (skat. Jēkaba 2:8; Mateja 5:43–44; 7:12); atpazīt labo un ļauno pēc tā augļiem (skat. Jēkaba 3:11–12; Mateja 7:15–20); būt par tiem, kas tur mieru (skat. Jēkaba 3:18; Mateja 5:9); nezvērēt (skat. Jēkaba 5:12; Mateja 5:34–37).
Satura izklāsts
Jēkaba 1.–2. nod. Jēkabs sveicina savus lasītājus un iepazīstina ar dažām būtiskajām šīs vēstules tēmām, tostarp grūtību pārvarēšanu, gudrības meklēšanu un dzīvošanu saskaņā ar paša sludināto ticību. Tiem, kas uzklausa Dieva vārdu, jābūt arī vārda darītājiem. Jēkabs definē „tīru kalpošanu”: rūpes par bāreņiem un atraitnēm un cenšanos dzīvot bez grēka (skat. Jēkaba 1:27). Svētajiem jāmīl savi kaimiņi un ar darbiem jāizrāda ticība.
Jēkaba 3.–4. nod. Jēkabs ilustrē nesavaldītas runas postošo dabu un pretstata to miera nesēju taisnīguma auglim. Viņš brīdina savus lasītājus nesadraudzēties ar pasauli, bet atturēties no velna un tuvināties Dievam.
Jēkaba 5. nod. Jēkabs brīdina bagātos, kuri ir ļauni. Viņš noslēdz šo vēstuli ar īsiem padomiem par svēto pienākumiem pret citiem Baznīcas locekļiem. Viņš pamāca svētos pacietīgi pastāvēt līdz Tā Kunga atnākšanai un būt patiesiem visās sarunās. Jēkabs iedrošina slimos aicināt draudzes vecajos, lai tie iesvaidītu tos ar svaidāmo eļļu.