Bibliotēka
Ievads Pāvila vēstulē galatiešiem

Ievads Pāvila vēstulē galatiešiem

Kādēļ studēt šo grāmatu?

Pāvila vēstule galatiešiem tika sarakstīta jūdu kristiešiem, kuri attālinājās no Tā Kunga, no jauna paļaujoties uz Mozus likuma darbiem. Apustulis Pāvils centās novērst šo problēmu, uzsverot atšķirības starp apgrūtinošo Mozus likuma „jūgu”, kas noved garīgā gūstā, un Jēzus Kristus evaņģēliju, kas ved uz garīgu brīvību. Šīs vēstules studēšana var palīdzēt studentiem labāk novērtēt to brīvību, ko dod Jēzus Kristus evaņģēlijs.

Kas sarakstīja šo grāmatu?

Apustulis Pāvils sarakstīja vēstuli galatiešiem (skat. Galatiešiem 1:1).

Kad un kur tā tika sarakstīta?

Visticamāk, Pāvils sarakstīja vēstuli galatiešiem, kad viņš ceļoja pa Maķedoniju sava trešā misijas ceļojuma laikā — aptuveni m. ē. 55.–57. gadā (skat. Svēto Rakstu ceļvedis, „Pāvila vēstules”).

Kam un kādēļ šī grāmata tika sarakstīta?

„Nav īsti skaidrs, kurām baznīcām tika veltīta šī vēstule. Tās bija domātas vai nu Ziemeļgalatijai, apgabalam, kura galvaspilsēta bija Ankāra, vai arī apgabalam uz Fridžijas un Galatijas robežas, kuru Pāvils apmeklēja pirmā misijas ceļojuma laikā. Jebkurā gadījumā, Pāvils noteikti apmeklēja Galatijas baznīcas sava otrā (Ap. darbu 16:6) un trešā (Ap. darbu 18:23) ceļojuma laikā” (Svēto Rakstu ceļvedis, „Pāvila vēstules: Vēstule galatiešiem”).

Pāvils rakstīja Galatijas svētajiem tādēļ, ka viņš bija ļoti noraizējies par viņu attālināšanos no Tā Kunga, sekojot dažu cilvēku mācībām, kuri centās „pārgrozīt evaņģēliju” (skat. Galatiešiem 1:6–7). Jūdu kristieši mācīja citticībnieku kristiešiem viltus doktrīnu, ka viņiem jātop apgraizītiem un jāievēro Mozus likuma rituālās prasības, lai tiktu glābti (skat. Galatiešiem 6:12; skat. arī Ap. darbu 15:1). Daži Galatijas svētie bija pieņēmuši šo ļaužu mācības (skat. Galatiešiem 4:10).

Pāvila galvenais nolūks, rakstot šo vēstuli, bija:

  1. Aizstāvēt sevi no viltus skolotāju apsūdzībām, kas bija naidīgi noskaņoti pret viņu.

  2. Mācīt, ka visi cilvēki, neatkarīgi no tā, vai tas ir jūds vai citticībnieks, būs glābti ar Jēzus Kristus Izpirkšanas spēku, ja viņi ticēs Jēzum Kristum, nevis paļausies uz Mozus likuma darbiem.

  3. Izskaidrot Mozus likuma lomu Dieva plānā.

  4. Izskaidrot atšķirību starp vecās derības Dievu, kas slēgta caur Mozu, un jauno derību Kristū.

  5. Aicināt Svētos dzīvot Garā.

Kādas ir šīs grāmatas īpatnējās iezīmes?

Vēstule galatiešiem izceļas kā Pāvila visdedzīgākā vēstule, kurā viņš asi norāja gan tos Baznīcas locekļus, kuri attālinājās no Baznīcas, gan viltus skolotājus, kas viņus veda prom no ceļa. Vēstule galatiešiem ietver Pāvila agrāk rakstītās mācības par attaisnošanas doktrīnu — mēs netiekam attaisnoti ar Mozus likumu, bet gan ar ticību Jēzum Kristum. Šī vēstule pretstata „miesas augļus” „Gara augļiem” (Galatiešiem 5:16–25).

Satura izklāsts

Galatiešiem 1.–2. nod. Pāvils rakstīja Galatijas svētajiem tāpēc, ka viņi attālinājās no Tā Kunga un pieņēma viltus mācības. Viņš aizstāv savu apustuļa aicinājumu, atgādinot par savu sākotnējo pretestību Baznīcai un savu pievēršanos. Viņš uzsver, ka viņš saņēma atklāsmi no Dieva, un izskaidro, ka viņa kalpošanu citticībniekiem apstiprināja apustuļi. Viņš pastāsta, ka reiz viņš nepiekrita Pēterim attiecībā uz citticībnieku svētajiem. Viņš māca, ka cilvēki netiek attaisnoti ar Mozus likumu, bet gan ar ticību Jēzum Kristum.

Galatiešiem 3.–4. nod. Pāvils aizstāv evaņģēlija vēstījumu. Viņš māca, ka Ābrahāms bija tāda cilvēka piemērs, kuru attaisnoja ar ticību, nevis ar Mozus likuma darbiem. Ar Izpirkšanu Jēzus Kristus atbrīvoja visus cilvēkus no šī likuma lāsta. Mozus likuma mērķis bija „līdz Kristum būt par audzinātāju”. Ar ticību un kristīšanos svētie saņem Izpirkšanas svētības, noslēdz evaņģēlija derības, kļūst par Dieva mantiniekiem caur Kristu, un viņi vairāk nav kalpi, bet Dieva bērni.

Galatiešiem 5.–6. nod. Pāvils aicina svētos palikt nelokāmiem, turot Kristus evaņģēlija derības. Pāvils pretstata tāda cilvēki dzīvi, kurš nododas „miesas darbiem”, tāda cilvēka dzīvei, kurš bauda „Gara augļus”. Viņš māca, ka svētiem ir jānes citam cita nastas un nav jāpagurst, darot labu. Mēs pļaujam to, ko mēs sējam.