Ievads Marka evaņģēlijā
Kādēļ studēt šo grāmatu?
Marka evaņģēlijs atklāj Jēzus Kristus kalpošanu, nāvi un Augšāmcelšanos spraigā stāstā, bieži liekot uzsvaru uz Glābēja varenajiem darbiem. Galvenais no tiem ir Izpirkšana, ko Marks uzsvēra kā centrālo notikumu Jēzus, sen apsolītā Mesijas, misijā. Studējot Marka pierakstu un liecību par to, kā Glābējs paveica Savu izpirkšanas misiju, studenti var vairāk pievērsties evaņģēlijam un rast drosmi sekot Glābējam.
Kas sarakstīja šo grāmatu?
Marks (saukts arī par Jāni Marku) ir šīs grāmatas autors. Kaut arī Marks nebija starp Jēzus Kristus pirmajiem mācekļiem, viņš vēlāk pievērsās un kļuva par apustuļa Pētera palīgu, un viņš varēja sarakstīt šo evaņģēliju, balstoties uz to, ko viņš iemācījās no Pētera (skat. Bible Dictionary, „Mark”).
Marks un viņa māte Marija dzīvoja Jeruzālemē; viņu mājas bija pulcēšanās vieta dažiem no pirmajiem kristiešiem (skat. Apustuļu darbi 12:12). Marks pameta Jeruzālemi, lai palīdzētu Barnabam un Saulam (Pāvilam) to pirmajā misionāru ceļojumā (skat. Apustuļu darbi 12:25; 13:4–6, 42–48). Pāvils vēlāk rakstīja, ka Marks bija ar viņu Romā (skat. Kolosiešiem 4:10; Pāvila v. Filemonam 1:24), un slavēja Marku kā pavadoni, kurš bija „[viņam] ļoti noderīgs kalpošanai” (2. Timotejam 4:11). Pēteris par viņu sacīja: „mans dēls Marks” (1. Pētera vēst. 5:13), parādot viņu tuvās attiecības.
Kad un kur tā tika sarakstīta?
Mēs precīzi nezinām, kad tika sarakstīts Marka evaņģēlijs. Visticamāk, Marks savu evaņģēliju sarakstīja Romā, laika posmā starp m. ē. 64. un m. ē. 70. gadu, iespējams, īsi pēc tam, kad apustulis Pēteris mira mocekļa nāvē, apmēram m. ē. 64. gadā.
Kam un kādēļ šī grāmata tika sarakstīta?
Marka evaņģēlijs ietver informāciju, tādu kā — tulkotus aramiešu citātus, latīņu izteicienus un jūdu paražu skaidrojumus, kas, šķiet, ir paredzēti galvenokārt romiešu un citu citticībnieku tautu auditorijai, kā arī tiem, kas pievērsušies kristietībai, visticamākais, Romā un Romas impērijas laikā. Daudzi uzskata, ka Marks varēja būt kopā ar Pēteri Romā laikā, kas iezīmējas kā smagu ticības pārbaudījumu laiks daudziem baznīcas locekļiem daudzviet Romas impērijā.
Viena trešdaļa Marka evaņģēlija pārstāsta Glābēja dzīves pēdējās nedēļas mācības un pieredzes. Marks sniedza liecību, ka Dieva Dēls ciešanās galu galā guva uzvaru pār ļaunumu, grēku un nāvi. Šī liecība nozīmēja, ka Glābēja sekotājiem vairs nevajadzēja baidīties, kad tie saskārās ar vajāšanām, pārbaudījumiem vai pat nāvi, viņi sekoja savam Kungam. Viņi varēja izturēt ar pārliecību, zinot, ka Tas Kungs palīdzēs tiem un ka visi Viņa solījumi galu galā tiks piepildīti.
Kādas ir šīs grāmatas īpatnējās iezīmes?
Marka evaņģēlijs sākas pēkšņi un dramatiski un saglabā spraigu tempu, pārstāstot ātri cits citam sekojošus notikumus. Marks bieži lietoja vārdus tūdaļ un tūliņ, radot spraiga tempa un aktīvas darbības iespaidu.
Kaut arī vairāk kā 90 procentus Marka evaņģēlijā rakstītā var atrast Mateja un Lūkas evaņģēlijos, Marka pieraksts bieži vien sniedz papildus detaļas, kas mums palīdz pilnīgāk novērtēt Glābēja līdzjūtību un cilvēku, kas bija ap Viņu, atbildes (salīdziniet Marka 9:14–27 ar Mateja 17:14–18). Piemēram, Marks atstāstīja par plaši izplatīto, entuziasma pilno Glābēja uzņemšanu Galilejā un citur Viņa kalpošanas sākumā (skat. Marka 1:32–33, 45; 2:2; 3:7–9; 4:1). Marks arī uzmanīgi stāstīja par negatīvo reakciju no rakstu mācītāju un farizeju puses, kuru opozīcija no skeptiskām domām (skat. Marka 2:6–7) ātri pārauga plānos — iznīcināt Jēzu (skat. Marka 3:6).
Starp svarīgām tēmām Marka evaņģēlijā ir jautājumi par to, kas bija Jēzus un kurš izprata Viņa identitāti, kā arī par to, ka mācekļa loma ir „ņem[t] savu krustu un … staigā[t] [Jēzum] pakaļ” (Marka 8:34). Turklāt, Marka evaņģēlijs ir vienīgais pieraksts, kas stāsta līdzību par sēklu, kas aug pati (skat. Marka 4:26–27), kurlmēmā izdziedināšanu Dekapoles apgabalā (skat. Marka 7:31–37) un aklā pakāpenisku izdziedināšanu Betsaidā (skat. Marka 8:22–26).
Satura izklāsts
Marka 1.–4. nod. Jānis Kristītājs krista Jēzu, un Jēzus sāk sludināt, aicināt mācekļus un darīt brīnumus. Kad pretestība pret Viņu palielinās, Viņš māca līdzībās.
Marka 5.–7. nod. Glābējs turpina darīt daudz brīnumu, parādot Viņa līdzjūtību pret citiem. Pēc tam, kad tiek nogalināts Jānis Kristītājs, Jēzus pabaro vairāk nekā piecus tūkstošus cilvēku un staigā pa ūdens virsu. Jēzus māca pret nepareizām tradīcijām.
Marka 8.–10. nod. Jēzus Kristus turpina darīt brīnumus. Pēteris liecina, ka Jēzus ir Kristus. Glābējs trīs reizes pravieto par Savām ciešanām, nāvi un Augšāmcelšanos, bet Viņa mācekļi vēl pilnībā nesaprot Viņa teikto. Viņš māca tiem par pazemību un kalpošanu, kas nepieciešama Viņa mācekļiem.
Marka 11.–16. nod. Savas dzīves pēdējā nedēļā Glābējs ierodas Jeruzālemē, māca Savus mācekļus, cieš Ģetzemanē un tiek sists krustā. Jēzus Kristus ir augšāmcēlies.