Ievads Pētera pirmajā vēstulē
Kādēļ studēt šo vēstuli?
Temats, kas atklāts viscaur Pētera pirmajā vēstulē, ietver to, ka Glābēja mācekļi var uzticīgi pastāvēt un atbildēt uz ciešanām un vajāšanām — pateicoties Jēzus Kristus veiktajai Izpirkšanai. Katra Pētera 1. vēstules nodaļa apraksta grūtības vai ciešanas, un Pēteris mācīja, ka grūtību pacietīga izturēšana ir „daudz vērtīgāka nekā … zelts” un palīdzētu ticīgajiem iegūt savu „dvēseļu pestīšanu” (1. Pētera 1:7, 9). Pēteris arī atgādināja svētajiem par viņu identitāti — to, ka viņi ir „izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums” (1. Pētera 2:9). Studējot Pētera sniegto padomu šajā vēstulē, studenti var gūt cerību, iedrošinājumu un spēku, kas varētu viņiem palīdzēt tikt galā ar izaicinājumiem.
Kas sarakstīja šo vēstuli?
Šīs vēstules autors ir „Pēteris, Jēzus Kristus apustulis” (1. Pētera 1:1). „Sākotnēji Pēteris bija pazīstams kā Simeons vai Sīmanis (2. Pēt. 1:1), zvejnieks no Betsaidas, kas dzīvoja Kapernaumā pie savas sievas. … Pēteris kopā ar savu brāli Andreju tika aicināti būt par Jēzus kristus mācekļiem (Mat. 4:18–22; Marka 1:16–18; Lūk. 5:1–11). …
… Tas Kungs izraudzīja [Pēteri], lai turētu valstības atslēgas uz Zemes (Mateja 16:13–18). …
Pēteris bija savu dienu galvenais apustulis” (Svēto Rakstu ceļvedis, „Pēteris”; scriptures.lds.org).
Pētera pieraksti demonstrē viņa izaugsmi no vienkārša zvejnieka — varenā apustulī.
Kad un kur tā tika sarakstīta?
Visticamāk, Pēteris savu pirmo vēstuli sarakstīja laika posmā starp 62. un 64. gadu m. ē. Viņš rakstīja no „Bābeles” (1. Pēt. 5:13), visticamāk, tas simbolizē Romu.
Tas ir vispārpieņemts, ka Pēteris nomira Romas imperatora Nero valdīšanas laikā, visticamāk, pēc 64. g. m. ē., kad Nero uzsāka vajāt kristiešus (skat. Svēto Rakstu ceļvedī „Pēteris”).
Kam un kādēļ tā tika sarakstīta?
Pēteris veltīja šo vēstuli Baznīcas locekļiem, kuri dzīvoja piecās romiešu provincēs Mazāzijā, kas atrodas mūsdienu Turcijā (skat. 1. Pēt. 1:1). Pēteris uzskatīja savus lasītājus par Dieva „izredzētajiem” (skat. 1. Pēt. 1:2). Viņš rakstīja, lai stiprinātu un iedrošinātu svētos viņu ticības pārbaudījuma laikā (skat. 1. Pēt. 1:7), un sagatavotu viņus nākamajam „bēdu karstumam” (1. Pēt. 4:12). Pētera vēstījums mācīja tiem, kā atbildēt uz vajāšanām (skat. 1. Pēt 2:19–23; 3:14–15; 4:13).
Pētera padoms nāca tieši laikā, jo Baznīcas locekļiem pienāca pastiprinātas vajāšanas laiki. Līdz aptuveni 64. g. m. ē., ap to laiku, kad Pēteris rakstīja šo vēstuli, romiešu valdība lielākoties pieņēma kristietību. Tā gada jūlijā ugunsgrēks iznīcināja lielu daļu Romas, tika baumots, ka imperators Nero pats pavēlēja izraisīt ugunsgrēku. Centienos novelt vainu par postu, daži ievērojamākie romieši apsūdzēja kristiešus par ugunsgrēka izraisīšanu. Tas visā Romas impērijā izraisīja spraigu kristiešu vajāšanu. Pēteris norādīja, ka tad, kad svētais „cieš, kristietis būdams” (1. Pēt. 4:16), viņš var sajust prieku, apzinoties, ka seko Jēzus Kristus pēdās (skat. 1. Pēt. 2:19–23; 3:15–18; 4:12–19).
Kādas ir šīs vēstules īpatnējās iezīmes?
Grūtību un vajāšanu laikā, kuras šajā laikā piedzīvoja svētie, Pēteris mudināja viņus vērsties citam pret citu mīlestībā un maigumā (skat. 1. Pēt. 1:22; 3:8–9). Turklāt 1. Pētera 5. nodaļā mēs lasām, ka Pēteris izskaidroja to, kā Baznīcas vadītājiem vajadzētu stiprināt savas draudzes.
Šī vēstule, iespējams, satur visskaidrākās Bībeles atsauces par garu pasauli un glābšanas darbu, kas tajā noris. Pēteris īsumā piemin, ka Jēzus Kristus apmeklēja garu pasauli, lai sludinātu nepaklausīgajiem gariem, kuri dzīvoja Noas dienās (skat. 1. Pēt. 3:18–20). Viņš piebilda, ka evaņģēlijs tika sludināts mirušajiem, lai dotu aizgājušajiem iespēju tikt tiesātiem vienlīdzīgos apstākļos ar dzīvajiem (skat. 1. Pēt. 4:5–6). Mūsu evaņģēlija atklāšanas laikmetā prezidents Džozefs F. Smits pārdomāja 1. Pētera 3:18–20 un 1. Pētera 4:6 nozīmi un saņēma atklāsmi, kas skaidroja mācības attiecībā uz garu pasauli (skat. M&D 138. nod.).
Satura izklāsts
1. Pētera 1:1–2:10 Pēteris raksta par nepieciešamību svētajiem augt garīgi, lai saņemtu mūžīgo atlīdzībau Apsolījums — tapt izglābtiem — ir iespējams, pateicoties Jēzus Kristus izlietajām asinīm. Svētie ir „izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums” (1. Pētera 2:9).
1. Pētera 2:11–3:12 Jēzus Kristus mācekļi tiecās cienīt visus cilvēkus un paklausīt valsts varai un likumiem. Pēteris uzrunā konkrētas svēto grupas: brīvos pilsoņus, kalpus, sievas un vīrus.
1. Pētera 3:13–5:14 Kad svētie cieš no vajāšanām, viņiem jāatceras par Jēzus Kristus piemēru, kurš cieta un tad ieguva paaugstināšanu. Jēzus Kristus sludināja evaņģēliju mirušajiem, lai tie varētu tikt taisnīgi tiesāti. Baznīcas vadītāji seko Jēzus Kristus piemēram, rūpējoties par Dieva ganāmpulku. Svētajiem ir jāpazemojas un jāatdod savas raizes Dievam.