Ievads Pāvila vēstulē filipiešiem
Kādēļ studēt šo grāmatu?
Pāvils vēstulē filipiešiem sniedza iedrošinājumu svētajiem Filipos un skubināja tos būt stipriem vienotībā un strādāt kopā, lai aizstāvētu ticību. Iespējams, viens no vissvarīgākajiem principiem, ko Pāvils mācīja filipiešiem, ir tāds, ka, lūdzot Dievu un uzticoties Viņam, gūstam „Dieva [mieru], kas ir augstāks par visu saprašanu” (Filipiešiem 4:7). Pāvila iedrošinājuma pilno vēstījumu studēšana šajā vēstulē var palīdzēt studentiem viņu centienos — uzticīgi pastāvēt līdz galam. Studentiem cenšoties sekot Kristum, arī viņi var iegūt pārliecību un tāpat kā Pāvils paziņot: „Es visu spēju Kristus spēkā, kas mani dara stipru” (Filipiešiem 4:13).
Kas sarakstīja šo grāmatu?
Lai arī Timotejs ir pieminēts kopā ar Pāvilu vēstules sveicienā (skat. Filipiešiem 1:1), Pāvils rakstīja šo vēstuli filipiešiem. To apstiprina vienskaitļa personas vietniekvārda es lietojums visā vēstulē un atsauce uz Timoteju Filipiešiem 2:19. Timotejs varēja būt Pāvila pierakstītājs, rakstot šo vēstuli Pāvila vadībā.
Kad un kur tā tika sarakstīta?
Visticamāk, Pāvils sarakstīja vēstuli filipiešiem aptuveni starp 60. un 62. g. pēc Kr., kamēr viņš bija ieslodzīts Romā (skat. Filipiešiem 1:7, 13, 17; skat. arī Apustuļu darbu 28:16–31; Svēto Rakstu ceļvedis, „Filipiešiem, vēstule”, scriptures.lds.org).
Kam un kādēļ šī grāmata tika sarakstīta?
Filipi bija pirmā vieta Eiropā, kur Pāvils oficiāli sludināja evaņģēliju un nodibināja Baznīcas draudzi (skat. Apustuļu darbu 16:11–40; Bible Dictionary in the LDS English version of the Bible, „Pauline Epistles”). Viens no šīs Pāvila vēstules rakstīšanas mērķiem bija izteikt pateicību svētajiem Filipos par mīlestību un finansiālo atbalstu, ko viņi bija snieguši viņa otrā misijas ceļojuma laikā un kamēr viņš bija ieslodzīts Romā (skat. Filipiešiem 1:3–11; 4:10–19; skat. arī Bible Dictionary in the LDS English version of the Bible, „Pauline Epistles”).
Pāvils arī slavēja Baznīcas locekļus Filipos par viņu ticību Jēzum Kristum un deva viņiem padomu, pamatojoties uz informāciju, kuru viņš bija saņēmis par viņiem no filipiešu mācekļa, vārdā Epafrodits (skat. Filipiešiem 4:18). Pāvila padomā bija ietverts arī iedrošinājums — būt pazemīgiem un vienotiem (skat. Filipiešiem 2:1–18; 4:2–3). Pāvils arī brīdināja filipiešus uzmanīties no samaitātiem kristiešiem — tādiem, kuri mācīja, ka apgraizīšana bija nepieciešama pievēršanai ticībā. Šādi cilvēki (bieži dēvēti par jūdaistiem) nepatiesi apgalvoja, ka jaunpievērstajiem vajadzēja pakļauties agrākajam Vecās Derības apgraizīšanas likumam, pirms viņi varēja kļūt par kristiešiem (skat. Filipiešiem 3:2–3).
Kādas ir šīs grāmatas raksturiezīmes?
Vēstule filipiešiem bieži vien tiek dēvēta par ieslodzījuma vēstuli, tāpat kā vēstule efeziešiem, kolosiešiem un Filemonam. Neskatoties uz to, ka Pāvila vēstule filipiešiem ir rakstīta no cietuma, pētnieki to ir raksturojuši kā vienu no viņa vispriecīgākajām vēstulēm. Pāvils pauda pateicību, mīlestību un pārliecību Baznīcas locekļiem, raksturoja upurus, kurus viņš nesa, lai sekotu Jēzum Kristum, un mācīja filipiešu svētajiem taisnīgas dzīves principus. Filipiešiem 4:8 studenti varētu atpazīt līdzīgus vārdus, kas izmantoti trīspadsmitajā Ticības apliecinājumā, kuru uzrakstīja pravietis Džozefs Smits.
Pāvils poētiski aprakstīja Glābēja labvēlību, kad Viņš no pirmsmirstīgās dzīves dievišķības nonāca lejā — mirstīgajā dzīvē, kur Viņš cieta līdz „pat krusta nāvei” (skat. Filipiešiem 2:3–8). Piepildījis Savu dievišķo misiju, Jēzus Kristus tagad ir paaugstināts, un pienāks diena, kad Viņa priekšā „locī[sies] visi ceļi” un „visas mēles apliecinās, ka Jēzus Kristus ir Kungs” (Filipiešiem 2:10–11). Pāvils atklāja, ka viņa iekšējā pārliecība un spēks nāca no Jēzus Kristus (skat. Filipiešiem 4:13).
Satura izklāsts
Pāvila vēstules filipiešiem 1. nodaļā Pāvils pauž pateicību filipiešu svētajiem par viņu sadraudzību. Viņš māca, ka pretestība, ko viņš ir piedzīvojis, kalpojot Tam Kungam, tajā skaitā viņa ieslodzījums, ir sekmējusi evaņģēlija lietu. Viņš mudina Baznīcas locekļus būt stipriem vienotībā, aizstāvot ticību.
Pāvila vēstules filipiešiem 2. nodaļā Pāvils turpina mudināt Baznīcas locekļus būt vienotiem un norāda uz Jēzus Kristus piemēru, kurš aiz Savas labvēlības pieņēma mirstību kā mīlestības, paklausības un pazemības paraugs. Kādu dienu visi atzīs, ka Jēzus Kristus ir Kungs. Pāvils pamāca Baznīcas locekļus gādāt par savu pašu glābšanu.
Pāvila vēstules filipiešiem 3. nodaļā Pāvils liek uzmanīties no jūdaistiem. Viņš apraksta savu agrāko farizeja dzīvi un to, kā viņš labprātīgi atteicās no visa, lai sekotu Jēzum Kristum. Viņš skubina svētos sekot Viņa paraugam, dodoties pretī savai glābšanai. Pāvils paskaidro, ka Jēzus Kristus izmainīs mūsu mirstīgos ķermeņus par godpilniem ķermeņiem, līdzīgiem Viņa ķermenim.
Pāvila vēstules filipiešiem 4. nodaļā Pāvils mudina svētos vienmēr priecāties Tai Kungā. Viņš mudina viņus aizvietot savas raizes ar lūgšanu un pateicību, apsolot tiem, ka viņi baudīs Dieva mieru, kas ir augstāks par visu saprašanu. Pāvils pamāca Baznīcas locekļus domāt par to, kas ir godīgs, taisnīgs, patiess, šķīsts, patīkams, ar labu slavu un tikumīgs. Viņš atzīst, ka spēj darīt visu Jēzus Kristus spēkā, kas viņu dara stipru.