107. stunda
1. korintiešiem 9.–10. nodaļa
Ievads
Pāvils risināja korintiešu svēto starpā radušās bažas par Baznīcas resursu izmantošanu, lai nodrošinātu viņu ar laicīgajām vajadzībām. Viņš paskaidroja, ka viņa mācīšanas mērķis ir nest glābšanu Dieva bērniem. Viņš mudināja tos izvairīties no grēkošanas, kā arī neaizvainot citus par viņu reliģisko pārliecību.
Ieteikumi stundas mācīšanai
1. korintiešiem 9. nodaļa
Pāvils sludina evaņģēliju, lai viņš un viņa klausītāji varētu tiktu izglābti
Atnesiet modinātājpulksteni uz klasi un noslēpiet to no studentiem. Iestatiet to, lai tas zvanītu neilgi pēc tam, kad jūs sākat mācīt stundu.
Stundas sākumā aiciniet studentus iztēloties, kāda varētu izskatīties mūžīgā dzīve. Palūdziet viņiem pierakstīt savās klases pierakstu kladēs vai studiju dienasgrāmatās, kādēļ mūžīgā dzīve ir kaut kas tāds, ko viņi vēlētos iegūt. Jūs varētu aicināt dažus studentus dalīties ar pārējiem klases audzēkņiem tajā, ko viņi ir uzrakstījuši.
Aktivitātes noslēgumā vajadzētu nozvanīt modinātājpulkstenim. Kad tas turpina zvanīt, palūdziet kādam studentam to atrast un izslēgt.
-
Kā jūs jutāties, kad jūs izdzirdējāt šo skaņu?
Pajautājiet studentiem, vai viņiem kādreiz ir sagādājis grūtības piecelties pēc modinātājpulksteņa zvana, un tā rezultātā viņi ir nokavējuši kaut ko ļoti svarīgu. Aiciniet dažus studentus dalīties savā pieredzē.
Paskaidrojiet: ja mums sagādā grūtības piecelties, atskanot modinātājpulksteņa zvanam, tā rezultātā mēs varam nokavēt vai pat nesasniegt ko nozīmīgu, jo nespēsim dzīvē „pamosties” un izmainīt noteiktas lietas, tādējādi novedot mūs pie tā, ka varam nesasniegt vissvarīgāko no visām lietām — mūžīgo dzīvi.
Aiciniet studentus pētīt 1. korintiešiem 9. nodaļu, meklējot principu, kas viņiem varētu palīdzēt droši zināt, ka viņi varētu sasniegt mūžīgo dzīvi.
Aiciniet kādu studentu nolasīt tālāk sniegto kopsavilkumu no 1. korintiešiem 9:1–21:
Pāvils atbildēja uz korintiešu svēto dažādajiem jautājumiem. Viņš rakstīja: lai gan viņš būtu bijis attaisnots tajā, ka Baznīcas locekļiem viņu vajadzēja atbalstīt laicīgajās lietās, viņš necentās paļauties uz viņiem savos uzturēšanās izdevumos. Pāvils paskaidroja, ka, pierodot pie visādiem apstākļiem, kas nekompromitē ar evaņģēlija standartiem, viņam bija bijusi iespēja palīdzēt ebrejiem, citticībniekiem un jebkuram citam, kuri bija tik vāji, ka tie nebija spējīgi pieņemt evaņģēliju.
Palūdziet kādam studentam nolasīt 1. korintiešiem 9:17. Aiciniet klases audzēkņus sekot līdzi, meklējot to, kā Pāvils sludināja evaņģēliju. Jūs varētu paskaidrot, ka frāze „es to labprātīgi daru” attiecas uz Pāvilu, rīkojoties pēc pilnvarām vai pildot pienākumu, lai sludinātu evaņģēliju.
-
Kā Pāvils sludināja evaņģēliju?
Aiciniet kādu studentu nolasīt 1. korintiešiem 9:22–23. Palūdziet pārējiem audzēkņiem sekot līdzi, meklējot, kādēļ Pāvils sludināja evaņģēliju labprātīgi.
-
Kādēļ Pāvils sludināja evaņģēliju labprātīgi?
Aiciniet kādu studentu, kurš regulāri ir iesaistīts kādā plašā apmācību programmā (piemēram, mūziķi vai sportistu), iznākt klases priekšā. Uzdodiet studentam šādus jautājumus:
-
Kāda izskatās tava apmācību programma?
-
Vai tu kādreiz esi mēģinājis vai trenējies kādam konkrētam notikumam vai mērķim? Kā strādāšana pie kāda konkrēta mērķa sasniegšanas spēj tevi motivēt?
(Izsakiet pateicību šim studentam un palūdziet viņam vai viņai apsēsties.)
Palūdziet kādu studentu nolasīt 1. korintiešiem 9:24–25. Aiciniet klases audzēkņus sekot līdzi, meklējot, kādas vieglatlētikas sacensības Pāvils parasti izmantoja, lai mācītu korintiešu svētos.
-
Uz kādām vieglatlētikas sacensībām Pāvils atsaucās?
-
Kāda iezīme vai īpašība bija nepieciešama skrējējiem, lai, pēc Pāvila teiktā, viņi būtu veiksmīgi? (Paskaidrojiet, ka būdams „atturīgs visā” nozīmē — pielietot pašsavaldīšanos.)
-
Kas ir neiznīcīgais vainags, uz ko Pāvils atsaucās, kas pastāvēs mūžīgi? (Mūžīgā dzīve.)
-
Kādu principu mēs varam mācīties no 25. panta attiecībā uz to, kas mums ir jādara, lai iegūtu mūžīgo dzīvi? (Studenti var izteikties dažādi, taču pārliecinieties, ka viņi atpazīst šādu principu: Lai iegūtu mūžīgo dzīvi, mums vajag mācīties, kā pielietot pašsavaldīšanos visās lietās. Uzrakstiet šo principu uz tāfeles. Pārliecinieties, ka studenti saprot: lai gan pašsavaldīšanās ir nepieciešama, mūžīgā dzīve gūstama tikai caur Jēzus Kristus „nopelniem un žēlastību, un labvēlību” [2. Nefija 2:8], nevis vien caur mūsu pašsavaldīšanos.)
-
Kāpēc, jūsuprāt, mums ir jāpielieto pašsavaldīšanās, lai iegūtu mūžīgo dzīvi?
Palūdziet kādam studentam nolasīt 1. korintiešiem 9:26–27. Aiciniet pārējos klases audzēkņus sekot līdzi, pievēršot uzmanību tam, kā Pāvils aprakstīja savus centienus, lai pielietotu pašsavaldīšanos.
-
Saskaņā ar 26. pantu, kā Pāvils aprakstīja savus centienus, lai iegūtu mūžīgo dzīvi? (Pārliecinoši un bez liekām pūlēm.)
-
Ko, jūsuprāt, saskaņā ar 27. pantu, Pāvils domāja, kad viņš rakstīja: „Es norūdu un kalpinu savu miesu”?
Lai palīdzētu studentiem saprast, ko Pāvils ar to domāja, palūdziet kādam studentam izlasīt prezidenta Brigama Janga izteikumu:
„Jūs nevarat iemantot mūžīgo dzīvi, ja vien jūsu vēlmes nav vērstas uz garu, kas dzīvo jūsos, uz to pašu garu, kuru mums ir devis mūsu Tēvs Debesīs. Es domāju — jūsu garu Tēvu, to garu, kurus viņš ir ievietojis šajos mājokļos. Mājokļiem vajadzētu būt pilnībā vērstiem uz garu, vai arī jūsu ķermeņi nevar tikt paaugstināti, lai iemantotu mūžīgo dzīvi. … Centieties uzcītīgi, līdz jūs visus varat vērst pie Kristus likuma. …
… Ja gars pakļaujas ķermenim, [gars] tiek samaitāts, bet, ja ķermenis pakļaujas garam, [ķermenis] kļūst šķīsts un svēts” (Teachings of Presidents of the Church: Brigham Young [1997. g.], 204.–205. lpp.).
-
Ko mēs varam darīt, lai mūsu ķermeņi spētu pakļauties mūsu gariem?
1. korintiešiem 10. nodaļa
Pāvils brīdina korintiešu svētos izvairīties no grēka un no citu cilvēku aizvainošanas
Aiciniet kādu studentu nolasīt prezidenta Džeimsa E. Fausta, Augstākā prezidija locekļa, izteikumu:
„Viens no lielākajiem mītiem dzīvē ir tas, ka [cilvēki] domā, ka viņi ir neuzvarami. Pārāk daudzi domā, ka viņi ir [veidoti] no dzelzs, pietiekami stipri, lai izturētu jebkuru kārdinājumu. Viņi maldina sevi, sakot: „Tas nevar notikt ar mani” („It Can’t Happen to Me”, Ensign, 2002. g. maijs, 46. lpp.).
-
Kādās situācijās cilvēki pakļauj sevi kārdinājumam, domājot, ka viņi ir pietiekami stipri, lai to izturētu? (Pierakstiet studentu atbildes uz tāfeles.)
Paskaidrojiet, ka Pāvils atsaucās uz israēliešu vēstures piemēriem, lai brīdinātu korintiešu svētos par kārdinājumu un grēku. Palūdziet kādam studentam nolasīt 1. korintiešiem 10:1–5. Aiciniet klases audzēkņus sekot līdzi, meklējot, kādas lietas Israēla bērni piedzīvoja Mozus laikā, kas viņus varēja padarīt garīgi stiprus.
-
Kas bija dažas no lietām, ko Israēla bērni piedzīvoja, kas viņus varēja padarīt garīgi stiprus? (Jūs varat norādīt, ka Pāvils atklāja to, ka uz Jēzu atsaucās kā uz „klintskalnu” vai Jehovu [skat. arī 5. Mozus 32:3–4].)
-
Saskaņā ar 5. pantu, kādas bija Dieva sajūtas, redzot daudzu šo seno israēliešu uzvedību?
Palūdziet vairākiem studentiem pēc kārtas nolasīt 1. korintiešiem 10:6–11. Aiciniet klases audzēkņus sekot līdzi, meklējot to, ko Pāvils vēlējās, lai korintiešu svētie mācītos no seno israēliešu piemēra.
-
Kāds bija Pāvila mērķis, daloties piemērā par senajiem israēliešiem? (Pāvils vēlējās brīdināt korintiešu svētos, lai viņi izvairītos no seno israēliešu grēku atkārtošanas.)
Aiciniet klases audzēkņus piecelties un visiem kopā nodeklamēt 1. korintiešiem 10:12.
-
Kā jūs saviem vārdiem paskaidrotu Pāvila vēstījumu, kas apkopots 12. pantā?
Aiciniet klases audzēkņus apsēsties. Aiciniet kādu studentu nolasīt 1. korintiešiem 10:13. Lūdziet pārējiem audzēkņiem sekot līdzi, meklējot, ko Pāvils mācīja par kārdinājumiem.
-
Ko Pāvils mācīja par kārdinājumiem?
-
Ja Dievs neļauj, lai mēs tiktu kārdināti vairāk, kā spējam izturēt, kādēļ senie israēlieši padevās kārdinājumam?
Uz tāfeles uzrakstiet šādu nepabeigtu teikumu: Dievs mums sagatavos ceļu, lai mēs izvairītos no kārdinājuma, taču mums vajag …
Aiciniet kādu studentu nolasīt 1. korintiešiem 10:14. Lūdziet pārējiem audzēkņiem sekot līdzi, meklējot, ko Pāvils ieteica korintiešu svētajiem darīt.
-
Ko Pāvils mācīja korintiešu svētajiem darīt?
-
Ko mēs varam mācīties 14. pantā par mūsu lomu, lai mēs izvairītos no kārdinājuma? (Kad studenti ir atbildējuši, pabeidziet uz tāfeles uzrakstīto teikumu šādi: Dievs mums sagatavos ceļu, lai mēs izvairītos no kārdinājuma, taču mums vajag izvēlēties — nošķirt sevi no kārdinājuma.)
Jūs varat ierosināt, lai studenti pieraksta Almas 13:28 savos Svētajos Rakstos, līdzās 1. korintiešiem 10:13–14. Palūdziet kādam studentam nolasīt Almas 13:28. Aiciniet pārējos audzēkņus sekot līdzi, meklējot, kas mums ir jādara, lai mēs nošķirtu sevi no kārdinājuma.
-
Saskaņā ar Almas 13:28, ko mēs varam darīt, lai būtu nošķirti no kārdinājuma?
-
Kā pazemība Tā Kunga priekšā un nepārtraukta modrība un lūgšana mums palīdzētu tikt nošķirtiem no kārdinājuma?
Parādiet Jaunatnes morāles stiprināšanai brošūru un palūdziet studentiem paskaidrot, kā dzīvošana saskaņā ar standartiem, kas ir minēti šajā brošūrā, palīdz mums tikt nošķirtiem no kārdinājuma.
Paskaidrojiet, ka studenti ne vienmēr būs spējīgi izvairīties no kārdinājuma. Šī iemesla dēļ mums vajag izlemt tagad, kā mēs rīkosimies tad, kad saskarsimies ar kārdinājumu. Aiciniet kādu studentu nolasīt tālāk doto prezidenta Spensera V. Kimbala izteikumu:
„Pareizus lēmumus ir vieglāk pieņemt tad, kad mēs tos pieņemam jau laicīgi, paturot prātā gala mērķi; tas pietaupa daudz ciešanu [lēmumu pieņemšanas laikā], kad esam noguruši un stipri kārdināti. …
Attīstiet pašdisciplīnu, lai arvien biežāk jums nevajadzētu izlemt un tad atkal pārdomāt, ko jūs darīsiet, kad jūs saskarsieties ar vienu un to pašu kārdinājumu atkal un atkal. Par dažām lietām jums jālemj tikai vienreiz! …
Brīdis, kad pārtraukt darīt ļaunu, ir pirms tam, kad tas ir sācies. Labas dzīves noslēpums slēpjas piesardzībā un atturībā. Tie, kas tiecas pēc ļaunuma, ir tie, kuri sevi ir nostādījuši viegli ievainojamā pozīcijā” (Teachings of Presidents of the Church: Spencer W. Kimball [2006. g.], 108.–109. lpp.).
Dalieties savā liecībā par principiem, ko studenti šodien ir atklājuši. Palūdziet studentiem apdomāt, kuri kārdinājumi viņiem sagādā vislielākās grūtības. Palūdziet viņus apdomāt šādus jautājumus:
-
Kādas izmaiņas jūs varat veikt, lai izvairītos no kārdinājuma, vēl pirms jūs ar to esat saskārušies?
-
Vai jūs esat gatavi veikt šīs izmaiņas?
Aiciniet studentus izveidot plānu, kuram viņi var sekot, lai izbēgtu no kārdinājuma. Mudiniet viņus meklēt palīdzību no Tā Kunga caur lūgšanu, kad viņi cenšas izpildīt savu plānu.
Lai apkopotu 1. korintiešiem 10:15–33, paskaidrojiet, ka Pāvils korintiešu svētajiem deva padomu — cienīt citu reliģiskos uzskatus, neapšaubot savus, un atkārtoja vēlreiz, ka viņš sludināja, lai palīdzētu daudziem tikt izglābtiem.
Komentāri un skaidrojumi
1. korintiešiem 9:20–23. „Visiem esmu tapis viss”
Ko Pāvils domāja ar to, kad viņš teica, ka „esmu tapis kā jūds”, lai „mantotu jūdus” (1. korintiešiem 9:20); esmu tapis kā tāds, kas nav padots bauslībai vai citticībnieks, lai mantotu citticībniekus; un „esmu tapis kā vājš”, lai mantotu vājos? (1. korintiešiem 9:22.) Elders Brūss R. Makonkijs, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, sniedza šo noderīgo skaidrojumu:
„Pāvils šeit teica, ka visiem esmu tapis viss, lai ar saviem pūliņiem liktu viņiem pieņemt evaņģēlija vēstījumu; tas nozīmē, ka viņš pielāgojās visiem cilvēku stāvokļiem un apstākļiem, lai ar jebkuriem līdzekļiem piesaistītu viņu uzmanību savām mācībām un liecībai. Un tad, lai neviens nepieņem, ka tas ietvēra viņu viltus mācību vai darbību pieņemšanu vai ka tas jebkādā veidā izveidoja kompromisu starp evaņģēliju un viltus pielūgšanas ceremonijām, viņš steidzās piebilst, ka viņam un visiem cilvēkiem vajag paklausīt evaņģēlija likumiem, lai tiktu izglābti” (Doctrinal New Testament Commentary, 3. sēj. [1965.–1973. g.], 2:353).
1. korintiešiem 9:25. „Atturīgs visā”
Reizēm ir grūti saprast, kādēļ Tas Kungs mums pavēl pielietot pašsavaldīšanos. Elders Ričards G. Skots, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, sniedza šo noderīgo skaidrojumu:
„Taisnīga dzīve pieprasa disciplinētību. Disciplinētība ir tā īpašība, kas dos jums spēku, lai izvairītos no padošanās tam, ko jūs vēlaties tagad, virzoties pretī tam, ko jūs dzīvē vēlaties visvairāk” („The Power of Righteousness”, Ensign, 1998. g. nov., 69. lpp.).
1. korintiešiem 9:27. „Es norūdu un kalpinu savu miesu”
Mūsu ķermeņu nemitīga pakļaušana mūsu gariem ir viens no lielākajiem laicīgās dzīves pārbaudījumiem. Elders M. Rasels Balards, no Divpadsmit apustuļu kvoruma, mācīja:
„Pirms mēs atstājām pirmsmirstīgo dzīvi Debesu Tēva klātbūtnē, Viņš mūs brīdināja par mūsu jaunajām pieredzēm, kuras mēs piedzīvosim laicīgajā dzīvē. Mēs zinājām, ka mums būs fizisks ķermenis no miesas un kauliem. Nekad pirms tam nepiedzīvojot laicīgo dzīvi, mums nav bijusi nekāda pieredze laicīgo kārdinājumu pārvarēšanā. Taču Debesu Tēvs to zināja un saprata. Viņš deva mums atbildību — valdīt pār mūsu laicīgajiem ķermeņiem un pakļaut tos mūsu gariem. Mūsu gariem vajadzētu tikt galā ar fiziskiem kārdinājumiem, ko mūsu ķermeņiem nāktos piedzīvot laicīgajā pasaulē. Garīgais spēks pārvar Sātana ietekmi tad, ja mēs ievērojam mūsu Kunga, Jēzus Kristus, baušļus” („Keeping Covenants”, Ensign, 1993. g. maijs, 6. lpp.).
1. korintiešiem 10:13. Izvairīšanās no kārdinājuma
Prezidents Džeims E. Fausts, no Augstākā prezidija, mācīja visiem par nepieciešamību izvairīties no kārdinājuma:
„Pārāk daudzi domā, ka viņi ir … pietiekami stipri, lai izturētu jebkuru kārdinājumu. Viņi maldina sevi, sakot: „Tas nevar notikt ar mani.” … Tas var notikt ar mums jebkurā laikā. …
Reiz es dzirdēju kādu vīru sakām saviem dēliem: „Es varu braukt tuvāk malai nekā jūs, jo man ir lielāka pieredze par jums.” Viņš domāja, ka viņš spēj kontrolēt, taču patiesībā viņš sevi maldināja. Pieredzes izmantošana par ceļvedi noved pie tā, ka gala eksāmens bieži noris sākumā, un tad tikai seko mācību stunda” [Autors nezināms, citēts no 1,911 Best Things Anybody Ever Said, apkop. Roberts Bairns (1988. g.), 386. lpp.]. Daži cilvēki domā, ka viņu vecums un pieredze palīdz viņiem labāk pretoties kārdinājumam. Tā ir nepatiesība.
Es atceros, kad dzirdēju prezidentu Dž. Rūbensu Klarku, jaun., stāstām par laiku, kad viens no viņa bērniem devās uz satikšanos. Viņš palūdza tiem nākt mājās noteiktā laikā. Aizvainota par šo pastāvīgo, neatlaidīgo atgādinājumu, [pusaudze] teica: „Tēti, kas ir noticis, vai tu man neuzticies?”
Viņa atbilde noteikti šokēja viņu, kad viņš teica: „Nē, mans [bērns], es tev neuzticos. Es pat neuzticos pats sev” [citēts no Harolds B. Lī, The Teachings of Harold B. Lee, red. Klaids Dž. Viljamss (1996. g.), 629. lpp.]” („It Can’t Happen to Me”, Ensign, 2002. g. maijs, 46.–47. lpp.).