Ievads Jūdas vēstulē
Kādēļ studēt šo grāmatu?
Jūdas vēstule apraksta agrīnajā Baznīcā notiekošo atkrišanu. Studējot šo vēstuli, studenti varēs uzzināt, kā atšķirt tos, kas cenšas aizvilināt Jēzus Kristus mācekļus prom no patiesības. Studenti var arī sajust, cik svarīgi ir dedzīgi pastāvēt par ticību un palikt tai uzticīgiem.
Kas sarakstīja šo grāmatu?
Vēstules autors sauc sevi „Jūda, Jēzus Kristus kalps un Jēkaba brālis” (Jūdas v. 1:1). Tradicionāli par vēstules autoru tiek uzskatīts Jūda, Jēzus Kristus pusbrālis (skat. Mateja 13:55; Marka 6:3; Svēto Rakstu ceļvedis, „Jūda, Jēzus brālis”). Jūda acīmredzot bija augsti godāts Baznīcas loceklis Jeruzālemē, un viņš arī, iespējams, ceļoja kā misionārs (skat. Apustuļu darbi 1:13–14; 1. korintiešiem 9:5). Nekur nav pieminēts, kāda bija Jūdas priesterība, bet vēstule liek domāt, ka viņš bija augsta vadītāja amatā, kas ļāva viņam rakstīt padoma vēstules.
Kur un kad tā tika uzrakstīta?
Mums nav zināms, kur tika uzrakstīta Jūdas vēstule. Ja šo vēstuli patiešām rakstīja Jūda, Jēzus brālis, tad tā tika uzrakstīta kaut kad starp 40. un 80. g. m.ē.
Kam un kādēļ tā tika uzrakstīta?
Jūdas vēstule bija adresēta uzticīgiem kristiešiem — „aicinātajiem brāļiem, kas Dievā Tēvā mīlēti un Jēzū Kristū pasargāti” (Jūdas v. 1:1). Jūdas izvirzītais mērķis bija iedrošināt savus lasītājus „turpināt cīņu par ticību” pret bezdievīgajiem skolotājiem, kas Baznīcā sludināja netikumību un viltus mācības, noliedzot Kungu Jēzu Kristu (Jūdas v. 1:3).
Kādas ir šīs grāmatas īpatnējās iezīmes?
Lai gan šī ir viena no īsākajām grāmatām Jaunajā Derībā, Jūdas vēstulē ir ietvertas lietas, kas nav atrodamas nekur citus Bībelē. Jūda rakstīja par „eņģeļiem, kas savu augsto stāvokli nebija nosargājuši” (6. pants; skat. arī Ābrahāma 3:26), par Miķeļa cīņu ar velnu Mozus miesas dēļ (9. pants) un par Ēnoha pravietojumu attiecībā uz Glābēja Otro atnākšanu (14.–15. pants; skat. arī Mozus 7:65–66).
Elders Brūss R. Makonkijs, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, norādīja uz vairākām unikālām Jūdas vēstules iezīmēm:
„Skatot Bībeli, tieši Jūdas vēstulē mums ir saglabājies princips, ka pirmsesamība bija mūsu pirmais stāvoklis un ka konkrēti eņģeļi neizturēja tās pārbaudījumus.
Tieši no viņa mēs uzzinām par cīņu starp Miķeli un velnu par Mozus miesu.
Viņš ir vienīgais, kas ir pierakstījis Ēnoha brīnumaino pravietojumu par Cilvēka Dēla Otro atnākšanu” (Doctrinal New Testament Commentary, 3. izd. [1965–1973], 3:415).
Jūda skarbi runāja pret tiem, kas pretojās Dievam un Viņa kalpiem, un pret tiem, kas piekopa amorālu pagānu pielūgšanu un apgalvoja, ka ir atbrīvoti no nepieciešamības — ievērot Dieva baušļus, tostarp Šķīstības likumu. Jūda aprakstīja šo samaitāto cilvēku vairākas īpašības.
Satura izklāsts
Jūdas vēstules 1. pantā Jūda iedrošina Baznīcas locekļus „turpināt cīņu par ticību” (Jūdas 1:3). Viņš paskaidro, ka starp svētajiem bija ielavījušies cilvēki, kas izplatīja viltus mācības un rosināja uz ļaunu rīcību. Jūda brīdina par sodiem, kas nāk pār tiem, kas novēršas no Dieva. Jūda dod padom Baznīcas locekļiem — stiprināt ticību un „pasargāt sevi Dieva mīlestībā” (Jūdas v. 1:21).