Ievads Pāvils vēstulē efeziešiem
Kādēļ studēt šo grāmatu?
„Pāvila vēstule efeziešiem ir domāta visai pasaulei, jūdam un citticībniekam, vīram un sievai, vecākiem un bērnam, kungam un kalpam. Tā bija Dieva prāts un griba Pāvila dienās; tā ir iedvesmas balss mūsu dienās; tā ir vēstule ar universālu aicinājumu un pielietojumu.
… Tā ietver dažus no labākajiem Pāvila pierakstiem, un tā ir dokuments, kas ietver pamatprincipus, Dieva evaņģēliju visā tā glābjošajā godībā” (Brūss R. Makonkijs, Doctrinal New Testament Commentary, 3 sēj. [1965–1973], 2:489).
Pāvila vēstules efeziešiem studēšana var iedvesmot studentus atlikt malā pasaulīgās lietas un palīdzēt viņiem augt garīgi un mācīties daudz pilnīgāk baudīt Baznīcas vienotību un sadraudzību.
Kas sarakstīja šo grāmatu?
Apustulis Pāvils sarakstīja vēstuli efeziešiem (skat. Efeziešiem 1:1).
Kur un kad tā tika sarakstīta?
Pāvils teicis, ka viņš bija ieslodzīts laikā, kad rakstīja vēstuli efeziešiem (skat. Efeziešiem 3:1; 4:1; 6:20). Vēstule efeziešiem varētu būt sarakstīta laikā, kad Pāvils pirmo reizi bija ieslodzīts Romā, aptuveni m. ē. 60.–62. gadā. (Skat. Svēto Rakstu ceļvedis, „Pāvila vēstules”, scriptures.lds.org.). Tajā laikā Pāvils atradās ieslodzījumā savā namā, taču viņš netraucēti varēja pieņemt apmeklētājus un mācīt evaņģēliju (skat. Ap. darbu 28:16–31).
Kam un kādēļ šī grāmata tika sarakstīta?
Ķēniņa Jēkaba Bībeles tulkojuma versijā Efeziešiem 1:1 teikts, ka vēstule efeziešiem ir adresēta „svētajiem, kas ir Efezā”. Tomēr agrākajos vēstules manuskriptos nav ietverti vārdi — „kas ir Efezā”. Tas liek domāt, ka Pāvils, iespējams, nerakstīja vēstuli tieši efeziešiem, bet gan vairākām Svēto draudzēm, tajā skaitā, tiem, kas bija Efezā. Pāvila trešā misijas ceļojuma laikā Efeza bija Pāvila galvenā mītne (skat. Ap. darbu 19:9–10; 20:31), un viņš bija ļoti pieķēries tās iedzīvotājiem (skat. Ap. darbu 20:17, 34–38).
Šajā vēstulē Pāvils uzrunāja citticībnieku Baznīcas locekļus (skat. Efeziešiem 2:11), kas, iespējams, bija nesen pievērsti (skat. Efeziešiem 1:15). Viņš rakstīja, lai palīdzētu pieaugt esošajam Baznīcas locekļu garīgumam un liecībām. Viņa galvenais nolūks bija palīdzēt šiem jaunpievērstajiem gūt lielākas garīgās zināšanas par Dievu un Baznīcu (skat. Efeziešiem 1:15–18; 3:14–19); veicināt vienotību, jo īpaši starp citticībnieku un jūdu svētajiem (skat. Efeziešiem 2:11–22; 4:1–16; 5:19–6:9), un mudināt svētos stāties pretī ļaunuma spēkiem (skat. Efeziešiem 4:17 – 5:18; 6:10–18). Daudzi svētie Efezā dzīvoja pietiekamie taisnīgi, lai tiktu saistīti mūžīgai dzīvei (skat. Efeziešiem 1:13; Brūss R. Makonkijs, Doctrinal New Testament Commentary 2:493–494).
Kādas ir šīs grāmatas īpatnējās iezīmes?
Efeziešiem ietver daudzas mācības un idejas, kas ir līdzīgas pēdējo dienu svēto domām; tajā skaitā pirmsordināciju, evaņģēlija atklāšanas laikmetus, Apsolījuma Svēto Garu, praviešu un apustuļu nozīmi, patiesas un vienotas Baznīcas nozīmi un dažādos amatus, aicinājumus un funkcijas Baznīcas struktūrā. Šajā vēstulē ietvertas arī dažas no viscēlākajām mācībām par ģimeni, kas atrodamas Svētajos Rakstos.
Satura izklāsts
Efeziešiem 1:1 – 4:16 Pāvils raksta par svēto pirmsordināciju saņemt evaņģēliju; par evaņģēlija atklāšanu laiku pilnībā, Apsolījuma Svēto Garu; pestīšanu ar žēlastību; citticībnieku un jūdu svēto apvienošanos Baznīcā; vienu Kungu, vienu ticību, vienu kristīšanos; Baznīcas mērķi un Baznīcas organizēšanu uz praviešu un apustuļu pamata, kurā Jēzus Kristus ir galvenais stūrakmens. Pāvils māca, ka Dievs sapulcinās visas lietas kopā Kristū evaņģēlija atklāšanā laiku pilnībā.
Efeziešiem 4:17 – 6:24 Pāvils iedrošina svētos pielietot patieso doktrīnu savā ikdienas dzīvē. Viņš mudina mūs atmest veco cilvēku (bijušos grēkus) un apģērbt jauno cilvēku, par kuru viņi kļuvuši caur Kristu. Viņš dod padomu sievām, vīriem, bērniem, vecākiem, kalpotājiem, kungiem un draudzēm. Viņš mudina svētos „bruņoties ar visiem Dieva ieročiem” (Efeziešiem 6:11).