Ievads grāmatā „Apustuļu darbi”
Kādēļ studēt šo grāmatu?
Grāmata „Apustuļu darbi” ir kā savienojošs tilts starp Jēzus Kristus dzīves un mācību pierakstiem četros evaņģēlijos un Viņa apustuļu pierakstiem un darbiem. Grāmata „Apustuļu darbi” parāda, kā Glābējs turpināja vadīt Savu Baznīcu caur Svētā Gara iedvesmotiem priesterības atslēgu turētājiem. Svētais Gars atklāja patiesību apustuļiem, kuri tad vadīja un mācīja Baznīcu. Apustuļi arī darīja brīnumus Jēzus Kristus vārdā. Studējot šo grāmatu, studenti uzzinās, kā Jēzus Kristus Baznīca sāka izplesties no Jeruzālemes „līdz pašam pasaules galam” (Ap. d. 1:8). Šīs grāmatas studēšana arī var palīdzēt studentiem ieraudzīt gudrību — sekot mūsdienu praviešiem un apustuļiem un var iedvesmot viņus drosmīgi stāvēt kā Jēzus Kristus lieciniekiem.
Kas sarakstīja šo grāmatu?
Apustuļu darbi ir otrā daļa divdaļīgam darbam, ko uzrakstīja Lūka. „Pirmā daļa ir pazīstama kā Lūkas evaņģēlijs” (Svēto Rakstu ceļvedis, „Apustuļu darbi”, scriptures.lds.org; skat. arī Lūkas 1:1–4; Ap. d. 1:1).
Kad un kur tā tika sarakstīta?
Apustuļu darbi tika sarakstīti pēc Lūkas evaņģēlija (skat. Ap. d. 1:1), kas, visdrīzāk, tika sarakstīts 1. gs. otrajā pusē pēc Kr. Nav zināms, kur tā tika sarakstīta.
Kam un kādēļ šī grāmata tika sarakstīta?
Apustuļu darbus Lūka veltīja kādam vīram, vārdā Teofils (skat. Ap. d. 1:1).
Kādas ir šīs grāmatas raksturiezīmes?
Grāmata „Apustuļu darbi” stāsta par kristietības sākumu un izplatīšanos, sākot ar provinciālo jūdu galvaspilsētu Jeruzālemi un beidzot ar Romu — vareno impērijas galvaspilsētu. Apustuļu darbos aprakstītie notikumi risinājās aptuveni 30 gadu ilgā periodā (apmēram m.ē. 30.–62. g.) un tie pārsvarā ietver Pētera (skat. Ap. d. 1.–12. nodaļu) un Pāvila kalpošanu (skat. Ap. d. 13.–28. nodaļu). Bez Apustuļu darbiem mūsu zināšanas par Baznīcas agrāko vēsturi aprobežotos ar niecīgo informāciju, kas sniegta Jaunās Derības vēstulēs. Turklāt Apustuļu darbi sniedz vērtīgu vēsturisko kontekstu Pāvila vēstulēm.
Izšķirošie momenti agrīnās Baznīcas izaugsmē bija: Pāvila pievēršanās (Ap. d. 9. nod.) un viņa misijas; Pētera vīzija par citticībnieku, kas iepriekš nav bijuši pievērsti jūdaismam, uzņemšanu Baznīcā (Ap. d. 10:9–16, 34–35), un Jeruzālemes konferencē mācītās doktrīnas (Ap. d. 15. nod.).
Kā rakstīts Lūkas 24:49, Glābējs pamācīja apustuļus, ka viņiem jāuzsāk sava kalpošana tikai pēc tam, kad viņi tiks „apģērbti ar spēku no augšienes”. Apustuļu darbi apraksta šī spēka saņemšanu no Svētā Gara un tā dramatiskās sekas, Vasarassvētku dienā aizsākot tūkstošiem cilvēku pievēršanos (skat. Ap. d. 2. nodaļa). Viscaur Apustuļu darbu pierakstam Lūka uzsver Svētā Gara ietekmi uz atsevišķiem cilvēkiem un draudzēm. Frāze „apģērbti ar spēku no augšienes” arī, visticamāk, nozīmēja, ka apustuļi „saņēma noteiktas zināšanas, spēku un īpašas svētības, kuras parasti tiktu dāvātas Tā Kunga templī” (Brūss R. Makonkijs, Doctrinal New Testament Commentary, 3. sēj. [1965–1973], 1:859).
Satura izklāsts
Ap. d. 1.–2. nod. Jēzus Kristus kalpo Saviem mācekļiem 40 dienas pēc Savas Augšāmcelšanās un tad uzkāpj debesīs. Iedvesmas vadīti, apustuļi aicina Matiju aizpildīt vietu Divpadsmit apustuļu kvorumā. Svētais Gars tiek izliets pār ļaudīm Vasarassvētku dienā. Pēteris drosmīgi liecina par augšāmcelto Glābēju, un trīs tūkstoši cilvēku tiek pievērsti.
Ap. d. 3.–8. nod. Pēteris un Jānis izdziedina vīru, kas bijis tizls no dzimšanas. Pēteris un Jānis tiek apcietināti par to, ka tie sludina un dziedina Jēzus Kristus Vārdā, un tiek izpestīti no cietuma. Apustuļi aicina septiņus vīrus palīdzēt viņiem kalpošanā; viens no šiem vīriem — Stefans — liecina jūdu padomes priekšā, un padomes locekļi piespriež viņam nāves sodu. Filips sludina visā Samarijā.
Ap. d. 9.–12. nod. Sauls tiek pievērsts un uzsāk savu kalpošanu. Caur vīziju Pēteris uzzina, ka evaņģēlijam vajadzētu tikt sludinātam citticībniekiem. Hērods Agripa I piespriež nāvi apustulim Jēkabam (Jāņa brālim) un apcietina Pēteri.
Ap. d. 13.–15. nod. Sauls un Barnaba tiek aicināti kļūt par misionāriem. Viņi saskaras ar pretestību no jūdu puses un tiek dažu citticībnieku pieņemti. Baznīcas vadītāji sanāk kopā Jeruzālemē un nosaka, ka citticībnieku pievērstajiem nav nepieciešams tikt apgraizītiem (vai turpināt ievērot Mozus likumu), kad tie pievienojas Baznīcai. Pāvils (agrāk saukts par Saulu) dodas savas otrās misijas ceļojumā kopā ar Sīlu.
Ap. d. 16.–20. nod. Pāvils un Sīla stiprina vairākas baznīcas, kas bijušas izveidotas agrāk. Atēnās, Marsa kalnā, Pāvils sludina, ka „[mēs] esam Dieva cilts” (Ap. d. 17:29). Pāvils noslēdz savu otro misiju un dodas trešajā misijā pa visu Mazāziju. Pāvils apņemas atgriezties Jeruzālemē.
Ap. d. 21.–28. nod. — Jeruzālemē Pāvils tiek apcietināts un turpina liecināt par Jēzu Kristu. Tas Kungs atkal parādās Pāvilam. Daudzi jūdi sazvēras Pāvilu nogalināt. Cēzarejā viņš liecina Fēliksa, Fēsta un Agripas priekšā. Pa ceļam uz Romu Pāvils piedzīvo kuģa katastrofu. Romā Pāvils sludina evaņģēliju, būdams mājas arestā.