94. stunda: Apustuļu darbu 17. nodaļa

94. stunda

Apustuļu darbu 17. nodaļa

Ievads

Devušies projām no Filipiem, Pāvils un Sīla mācīja evaņģēliju Tesalonīkē (Tesalonikā) un Berojā. Neticīgo vajāts šajās pilsētās, Pāvils bija spiests bēgt uz Atēnām, kur Marsa kalnā viņš mācīja ļaudis par Dieva patieso dabu.

Ieteikumi stundas mācīšanai

Apustuļu darbu 17:1–15

Daži no jūdiem Tesalonīkē (Tesalonikā) cenšas atturēt Pāvilu no evaņģēlija sludināšanas

Aiciniet studentus paskaidrot, kādu padomu viņi varētu dot cilvēkiem šādās situācijās:

Kāds jauns vīrs, kurš ir Baznīcas loceklis, klausās, kā kāds Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis runā par laulības un ģimenes nozīmīgumu Debesu Tēva plānā. Daži jaunā vīrieša draugi nepiekrīt apustuļa mācībām. Jaunais vīrietis vēlas pats uzzināt, vai apustuļa mācības ir patiesas.
Kāda jauna sieviete šaubās par to, cik svarīgi ir turēt Sabata dienu svētu. Vairums viņas draugu svētdienas pavada iepērkoties un gulšņājot, un viņi neuztraucas par iešanu uz baznīcu. Viņas māte skaidro, kādas svētības gūstamas, ja svētdienā tiek godāts Tas Kungs, bet jaunajai sievietei vēl joprojām ir grūtības noticēt, ka ir svarīgi turēt Sabata dienu svētu.

Studējot Ap. d. 17. nodaļu, aiciniet studentus meklēt principus, kas varētu palīdzēt viņiem pašiem uzzināt par Tā Kunga kalpu sniegto vēstījumu patiesumu.

Paskaidrojiet, ka Pāvils un Sīla ceļoja uz Tesalonīki, kur tie mācīja jūdu sinagogā. (Jūs varētu aicināt studentus Svēto Rakstu ceļvedī, Karšu un vietu nosaukumu rādītājā, atvērt karti nr. 6 „Apustuļa Pāvila pirmās un otrās misijas ceļojumi” un atrast Tesalonīki.) Aiciniet kādu studentu nolasīt Ap. d. 17:1–3. Aiciniet parējos audzēkņus sekot līdzi, meklējot, ko Pāvils izmantoja, lai mācītu jūdus.

Ko Pāvils izmantoja, lai mācītu jūdus?

Pievērsiet uzmanību vārdam pierādīdams (3. pantā). Pāvils izmantoja Svēto Rakstu rakstvietas, lai pierādītu jeb parādītu, ka Jēzus ir Kristus.

Aiciniet kādu studentu nolasīt Ap. d. 17:4–5 un lūdziet pārējiem meklēt, kā ļaudis Tesalonīkē atsaucās uz Pāvila mācībām. Varat paskaidrot, ka nelietīgs nozīmē — ļauns.

Kā atšķīrās cilvēku attieksme pret Pāvila mācībām?

Apkopojiet Ap. d. 17:6–9, paskaidrojot, ka neticīgo pūlis mēģināja atrast Pāvilu un Sīlu. Kad tie nevarēja viņus atrast, pūlis devās pie Tesalonīkes pārvaldniekiem un apgalvoja, ka Pāvila mācības apdraud ķeizara varu.

Palūdziet kādam studentam nolasīt Ap. d. 17:10–12. Lūdziet pārējos sekot līdzi, meklējot, uz kurieni Pāvils un Sīla aizbēga. Aiciniet studentus pastāstīt, ko ir atraduši.

Saskaņā ar 12. pantu, kā jūdi Berojā attiecās pret Pāvila mācībām?

Pārzīmējiet uz tāfeles šādu nepabeigtu vienādojumu:

__________________________ + _____________________________ = ticība

Saskaņā ar 11. pantu, ko ļaudis vispirms izdarīja, lai tie tiktu vesti pie ticības Pāvila mācībām? (Kad studenti ir atbildējuši, uzrakstiet uz tāfeles šādu apgalvojumu kā vienādojuma pirmo daļu: Viņi labprāt uzņēma Pāvila vārdus.)

Lai palīdzētu studentiem labāk saprast, ko nozīmē — „vārdu labprāt [uzņemt]”, atnesiet uz klasi bumbu un aiciniet divus audzēkņus iznākt klases priekšā. Lūdziet vienu no viņiem būt gatavam iesaistīties bumbas spēlē un ar prieku noķert bumbu un otru — mest bumbu pirmajam studentam. Pēc tam pajautājiet klasei, pēc kā viņi varēja pateikt, ka pirmais students bija labprāt iesaistījies spēlē.

Pēc tam aiciniet pirmo studentu notēlot, ka viņš nelabprāt iesaistās spēlē un nevēlas noķert bumbu, kamēr otrs students atkal met bumbu. Lūdziet otram studentam mest bumbu (uzmanīgi, neradot savainojumus). Pajautājiet klasei, pēc kā viņi varēja pateikt, ka pirmais students nelabprāt iesaistījās spēlē un negrasījās ķert viņam pasviesto bumbu. Aiciniet abus studentus atgriezties savās vietās.

Aiciniet audzēkņus nodemonstrēt, kā tas varētu izskatīties — labprātīgi vēlēties uzklausīt Dieva kalpu vārdus. Pēc tam lūdziet viņus nodemonstrēt, kā tas varētu izskatīties, ja kāds nelabprāt uzklausa Dieva kalpu vārdus. (Piemēram, studenti varētu aizvērt savus Svētos Rakstus, sākt sarunāties ar blakussēdētāju vai pievērsties elektroniskajām ierīcēm.)

Nerunājot par viņa vai viņas ārējo izskatu, kas varētu risināties tāda cilvēka sirdī un prātā, kurš labprāt vēlas uzņemt evaņģēlija vēsti?

Vērsiet studentu uzmanību uz otro neaizpildīto laukumu vienādojumā uz tāfeles.

Saskaņā ar 11. pantu, ko vēl ļaudis darīja, kas veda tos pie ticības Pāvila mācībām? (Kad studenti ir atbildējuši, uzrakstiet uz tāfeles šādu apgalvojumu kā vienādojuma otro daļu: Viņi ik dienas pētīja Svētos Rakstos, lai saprastu Pāvila vārdus.)
Kādu principu mēs varam mācīties no Ap. d. 17:10–12, kas var stiprināt mūsu ticību Dieva kalpu vārdiem? (Studenti var izteikties dažādi, taču pārliecinieties, ka viņi atpazīst šādu principu: Ja mēs labprāt uzņemam Dieva kalpu vārdus un ik dienas pētām Svētos Rakstus, mūsu ticība viņu vārdiem tiks stiprināta.)

Pārskatiet stundas sākumā aprakstītās situācijas.

Kā šis princips varētu palīdzēt cilvēkiem šajās situācijās?
Kā Svēto Rakstu studēšana katru dienu var ietekmēt mūsu spēju — ticēt patiesībai?

Aiciniet studentus padomāt par brīžiem, kad viņi ir bijuši liecinieki šī principa patiesumam. Jūs varētu lūgt dažus no viņiem dalīties savās pieredzēs.

Iedrošiniet studentus labprāt uzņemt praviešu, vadītāju, skolotāju un vecāku vārdus un katru dienu studēt Svētos Rakstus.

Apkopojiet Ap. d. 17:13–15, paskaidrojot, ka tad, kad jūdi Tesalonīkē dzirdēja, ka Pāvils māca Berojā, viņi gāja un provocēja Berojas ļaudis. Pāvilam atkal vajadzēja bēgt, tādēļ viņš devās uz Atēnām.

Ap. d. 17:16–34

Pāvils sludina Marsa kalnā

Aiciniet studentus Svēto Rakstu ceļvedī, Svēto Rakstu notikumu vietu fotogrāfijās, atvērt attēlu nr. 29 „Atēnas”. Norādiet, ka šajā fotogrāfijā redzams viens no vairākiem tempļiem Atēnās, kas tika izmantoti elku dievu pielūgšanai. Šajos tempļos bija cilvēku darinātas šo dievu statujas. Ārpusē atradās altāri, uz kuriem tika pienesti upuri šiem elku dieviem.

Apkopojiet Ap. d. 17:16–21, paskaidrojot, ka Pāvils bija ļoti nobažījies par elku dievu pielūgšanu Atēnās, un viņš tur mācīja sinagogās un tirgus laukumos. Tad filosofi aicināja Pāvilu izskaidrot jūdu padomei, kas bija sapulcējusies Marsa kalnā, viņa „jaun[o] mācību” (19. pants).

Palūdziet kādam studentam nolasīt Ap. d.17:22–23. Aiciniet parējos audzēkņus sekot līdzi, meklējot, ko Pāvils pamanīja uz viena no atēniešu altāriem.

Ko Pāvils redzēja uz viena no atēniešu altāriem?

Paskaidrojiet, ka 22. pantā rakstīts, ka Pāvils izteica atēniešiem komplimentu, sakot, ka viņi ir „ļoti dievbijīgi”, ar to domājot, ka viņi ir „visreliģiozākie” vai „rūpīgi dievišķās lietās”. Altāris „Nepazīstamam Dievam” (23. pantā) bija atēniešu mēģinājums izpatikt nezināmam dievam vai jebkuram dievam, kura vārds nebija zināms. Acīmredzami viņi negribēja aizvainot vai atstāt neievērotu nevienu dievu.

Norādiet uz Ap. d. 17:23 pēdējo teikumu un tad pajautājiet:

Kādēļ Pāvils atsaucās uz šo altāri „Nepazīstamam Dievam”? (Viņš to izmantoja, lai iepazīstinātu viņus ar ideju par patieso Dievu, Debesu Tēvu, Dievu, ko tie nepazina.)

Sadaliet studentus pāros vai nelielās grupās. Aiciniet katru grupu sameklēt Ap. d. 17:24–31 pēc iespējas vairāk patiesību par Dievu, kas atēniešiem nebija pazīstams. Kamēr viņi studē, uzrakstiet uz tāfeles pantu (24.–31.) numurus. Pēc pietiekami ilga laika uzaiciniet vairākus studentus iznākt pie tāfeles un iepretim attiecīgā panta numuram uzrakstīt kādu patiesību, ko viņi ir sameklējuši šajā pantā. (Lai palīdzētu studentiem atpazīt patiesību Ap. d. 17:27, paskaidrojiet, ka Džozefa Smita tulkojumā šis pants skan šādi: „Lai tie meklētu Dievu, ja tie vēlas Viņu atrast, jo Viņš nav tālu nevienam no mums”.)

Jūs varētu arī ieteikt, lai studenti atzīmē katru no šīm patiesībām savos Svētajos Rakstos. Dažas no viņu uzskaitītajām patiesībām varētu būt šādas:

24. pants: Dievs radīja pasauli.
25. pants: Dievs visam dod dzīvību.
26. pants: Dievs pārvalda visu dzīvo.
27. pants: Ja mēs vēlamies meklēt Dievu, mēs atklāsim, ka Viņš nav tālu no mums.
28. pants: Mēs esam Dieva bērni.
29. pants: Mēs tikām radīti pēc Dieva tēla.
30. pants: Dievs pavēl ikvienam cilvēkam nožēlot grēkus.
31. pants: Dievs mūs tiesās; Dievs uzcels visus cilvēkus no mirušajiem.

Aiciniet studentus izvēlieties vienu patiesību no tām, kas uzrakstītas uz tāfeles un viņiem ir nozīmīga. Lūdziet dažiem dalīties tajā, kuru patiesību viņi izvēlējās un kādēļ tā viņiem ir nozīmīga.

Norādiet uz doktrīnu „Mēs esam Dieva bērni”.

Ko nozīmē — būt Dieva „bērnam”? (Mēs esam Debesu Tēva gara bērni.)
Kādēļ ir tik svarīgi saprast šo mācību? (Tas var palīdzēt mums saskatīt mūsu bezgalīgo vērtību Debesu Tēva acīs un mūsu potenciālu — kļūt tādiem kā Viņš.)
Kādas problēmas vai apjukums var rasties, ja netiek izprasta šī doktrīna?

Uzaiciniet kādu studentu nolasīt šo eldera Dalina H. Ouksa, Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļa, izteikumu. Lūdziet pārējos ieklausīties, kādēļ mums sevi jāuzlūko, pirmkārt, un galvenokārt kā Dieva bērnus.

„Esiet uzmanīgi tajā, kā jūs sevi raksturojat. Nemēģiniet sevi raksturot, izmantojot laicīgās īpašības. Vienīgā īpašība, kurai mūs būtu jāraksturo, ir tā, ka mēs esam Dieva dēls vai meita. Šī īpašība pārspēj visas pārējās, ieskaitot, rasi, nodarbošanos, fiziskās īpašības, godalgas vai pat reliģisko piederību” („How to Define Yourself”, New Era, 2013. g. jūn., 48. lpp.).

Kādēļ ir svarīgi atcerēties, ka, pirmkārt, un galvenokārt mēs esam Dieva bērni?

Atsaucieties uz principu — „Ja mēs vēlamies meklēt Dievu, mēs atklāsim, ka Viņš nav tālu no mums”.

Kā mēs varam iepazīt Dievu un tuvināties Viņam?
Kā izpratne par mūsu attiecībām ar Dievu ietekmē mūsu vēlmi — meklēt Viņu?
Kad jūs esat jutuši, ka Debesu Tēvs ir jums līdzās?

Apkopojiet Ap. d. 17:32–34, paskaidrojot, ka atēnieši dažādi attiecās pret Pāvila izteikumu „par mirušo augšāmcelšanos” (32. pants). Daži no tiem izsmēja Pāvilu, citi vēlējās uzzināt vairāk, un daži cilvēki — ticēja.

Jūs varētu liecināt, ka studenti var uzzināt par Dievu un izprast Viņu, kaut arī Viņš ir nezināms daudziem cilvēkiem. Aiciniet studentus uz papīra lapas vai kartiņas uzrakstīt — Zināmajam Dievam — un uzskaitīt veidus, kā viņi meklēs un pilnveidos attiecības ar Dievu. Mudiniet viņus novietot šo papīru tur, kur tas viņiem atgādinās par viņu mērķiem.

Komentāri un skaidrojumi

Ap. d. 17:18. Epikūrieši un stoiķi

„Atēnās Pāvils sastapās ar epikūriešu un stoiķu filosofiem (skat. Ap. d. 17:18). Filosofijas virziens — epikūrisms — savu nosaukumu ieguva no tā pamatlicēja Epikūra (341.–270. g. p.m.ē.). Saskaņā ar viņa filosofiju, pasaule sāka eksistēt nejauši, un tai nebija nodoma vai nolūka. Epikūrieši ticēja, ka dievi, ja vien tie eksistēja, neiesaistās cilvēku dzīvē, un laime var tikt atrasta tur, kur nav rūpju un sāpju, un priekā par mērenām baudām.

Stoicisms aizsākās ar kāda vīra, vārdā Zēnons, mācībām (333.–264. g. p.m.ē.). Saskaņā ar stoicismu, visas lietas ir radītas, sakārtotas un tiek darbinātas ar dievišķu saprātu. Stoiķi ticēja, ka cilvēkam tika dāvināta saprāta dzirksts un tam vajadzētu tiekties pēc harmonijas ar lietu dievišķo kārtību, pārvarēt kaislības un dzīvot tikumīgu un godīgu dzīvi” (New Testament Student Manual [Baznīcas izglītības sistēmas rokasgrāmata, 2014. g.], 315.–316. lpp.; skat. arī Bible Dictionary in the LDS English version of the Bible „Epicureans”, „Stoics”).

Ap. d. 17:11. „Tie … vārdu labprāt uzņēma”

Prezidents Dīters F. Uhtdorfs, no Augstākā prezidija, mācīja:

„Jo vairāk mēs vēršam savu sirdi un prātu uz Dievu, jo vairāk debesu gaismas ielīst mūsu dvēselē. Un katru reizi, kad mēs labprātīgi un centīgi meklējam šo gaismu, mēs parādām Dievam savu gatavību — saņemt vairāk gaismas. Pakāpeniski tas, kas iepriekš mums šķita neskaidrs, tumšs un tāls, kļūst skaidrs, spožs un pazīstams” („Liecības saņemšana par gaismu un patiesību”, Ensign vai Liahona, 2014. g. nov., 22. lpp.).