Ievads Pāvila vēstulē romiešiem
Kādēļ studēt šo grāmatu?
Pāvila vēstule romiešiem ir garākā no Pāvila vēstulēm un pēc daudzu cilvēku teiktā — viņa labākā. Šī vēstule satur viņa vispilnīgāko attaisnošanas doktrīnas skaidrojumu: ikviens ir attaisnots caur ticību Jēzum Kristum, nevis pēc Mozus likumu ievērošanas. Tā satur daudzas mācības par glābšanas doktrīnām un to, kā šīs doktrīnas praktiski pielietot ikdienas dzīvē. Kad studenti pētīs šo grāmatu, viņi vairāk novērtēs Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu un cerību, un mieru, ko visi cilvēki var rast Kristū.
Kas sarakstīja šo grāmatu?
Apustulis Pāvils ir Pāvila vēstules romiešiem autors (skat. Romiešiem 1:1). Šajā vēstulē Pāvils izmantoja pierakstītāja Tercija palīdzību, kurš pievienoja savu paša sveicienu romiešu svētajiem vēstules noslēgumā (skat. Romiešiem 16:22).
Kad un kur tā tika sarakstīta?
Pāvils rakstīja vēstuli romiešiem Korintā viņa trešā misionāra ceļojuma beigās. Pēc vairākiem pavedieniem var minēt, ka Pāvils rakstīja šo vēstuli trīs mēnešos, kamēr viņš atradās Korintā (skat. Apustuļu darbu 20:2–3; vārds Grieķijā šajos pantos atsaucas uz Korintu), iespējams, starp m.ē. 55. un 56. gadu. (Skat. Svēto Rakstu ceļvedis, „Pāvila vēstules”.)
Kam un kāpēc šī grāmata tika sarakstīta?
Pāvila vēstule romiešiem ir paredzēta Baznīcas locekļiem Romā (skat. Romiešiem 1:7). Baznīcas pirmsākumi Romā nav zināms, bet, iespējams, ka tie aizsākās drīz pēc Vasarsvētku dienas, kad jūdi, apmeklējot Romu, dzirdēja Pēteri sludinām (skat. Apustuļu darbu 2:10). Lai gan Pāvils vēl nebija bijis Romā, viņš rakstīja sveicienus konkrētiem svētajiem, kurus viņš zināja — senām paziņām vai citiem, kuri bija dzīvojuši Romā, kā, piemēram, Priskillai un Akvilam (skat. Apustuļu darbu 18:1–2, 18; Romiešiem 16:1–16, 21).
Šķiet, ka vismaz trīs galvenie iemesli, kāpēc Pāvils sūtīja vēstuli romiešiem, ir:
1) Lai sagatavoties ierasties Romā. Vairākus gadus Pāvils vēlējās sludināt evaņģēliju Romā (skat. Apustuļu darbu 19:21; Romiešiem 1:15; 15:23). Viņš arī cerēja, ka Baznīca Romā kalpotu viņam par atbalstu, lai viņš tālāk varētu kalpot misijā Spānijā (skat. Romiešiem 15:22–24, 28).
2) Lai izskaidrotu un aizstāvētu savas mācības. Pāvils atkārtoti saskārās ar pretestību no cilvēkiem, kuri pārprata vai sagrozīja viņa mācības par Mozus likumu un ticību Kristum (skat. Apustuļu darbu 13:45; 15:1–2; 21:27–28; Romiešiem 3:8; 2. Pētera 3:15–16). Pāvilam acīmredzot bija iemesls domāt, ka šādi pārpratumi bija sasnieguši Baznīcas locekļus Romā, tādēļ viņš rakstīja, lai mazinātu jebkuras bažas pirms viņa ierašanās.
3) Lai veicinātu vienotību starp jūdu un citticībnieku Baznīcas locekļiem. Īsi pirms Pāvils uzrakstīja savu vēstuli, jūdu kristieši, kuriem imperators Klaudijs lika atstāt Romu (skat. Apustuļu darbu 18:2), sāka atgriezties Romā un galvenokārt citticībnieku kristiešu draudzēs. Šī situācija varēja izraisīt spriedzi un problēmas jūdu un citticībnieku kristiešu starpā. Pāvils — „pagānu apustulis” (Romiešiem 11:13) meklēja, kā integrēt jaunpievērstos citticībniekus Baznīcā; tomēr kā jūds (skat. Romiešiem 11:1), Pāvils arī ļoti vēlējās, lai viņa paša cilvēki pieņemtu evaņģēliju. Pāvils veicināja vienotību Baznīcā, mācot, kā evaņģēlija doktrīnas attiecas uz visiem svētajiem (skat. Romiešiem 3:21 – 4:25; 11:13–36; 14:1 – 15:13).
Kādas ir šīs grāmatas raksturiezīmes?
Pēc ievada uzrunas vēstule iesākas ar šādas tēmas apgalvojumu: „Jēzus Kristus evaņģēlijs … ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic” Jēzum Kristum (Romiešiem 1:16–17).
Lai gan Pāvila vēstulei romiešiem ir ļoti svarīga loma kristiešu vēsturē, tā diemžēl tiek izmantota arī kā „doktrināro pārpratumu, kļūdaino interpretāciju un postījumu avots vairāk nekā jebkura cita Bībeles grāmata,” pēc eldera Brūsa R. Makonkija, Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļa, teiktā (Doctrinal New Testament Commentary, 3. sēj., [1965.–1973. g.], 2:211). Pat sākotnējo kristiešu vidū Pāvila rakstītais bija „grūti saprotams„ un viņa mācības dažreiz tika sagrozītas un pārprastas (2. Pētera 3:15–16).
Satura izklāsts
Romiešiem 1.–3. nodaļā Pāvils paskaidro attaisnošanas doktrīnu, ka ikviens ir attaisnots caur ticību Jēzum Kristum. Pāvils apraksta bēdīgi grēcīgo stāvokli, ar kuru saskaras visa cilvēce, un māca, ka Dieva risinājums šai problēmai ir Jēzus Kristus veiktā Izpirkšana visiem cilvēkiem. Uzticīgi pieņemot Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu, visa cilvēce var tikt attaisnota (saņemt piedošanu) un iegūt glābšanu.
Romiešiem 4.–8. nodaļā Pāvils citē Ābrahāma attēloto attaisnošanas doktrīnas piemēru caur ticību. Viņš izskaidro glābšanas doktrīnas un māca, kā šīs doktrīnas ietekmē visu to dzīves, kuriem ir ticība Kristum.
Romiešiem 9.–16. nodaļā Pāvils raksta par Israēla izraudzīšanu, tā laika evaņģēlija noraidīšanu un iespējamo glābšanu. Pāvils dod padomu jūdu un citticībnieku Baznīcas locekļiem — dzīvot pēc evaņģēlija, lai Baznīcā būtu miers un vienotība. Viņš lūdza svētajiem Romā turpināt ievērot baušļus.