Ievads Pāvila pirmajā vēstulē Timotejam
Kādēļ studēt šo vēstuli?
Pirmajā vēstulē Timotejam mēs lasām par padomu, ko Pāvils deva Timotejam, Baznīcas vadītājam Efezā, — pārliecināties, ka cilvēkiem tiek mācīta skaidra doktrīna, un nepieļaut, lai tautā izplatītie maldi novirza ļaudis no evaņģēlija mācībām. Viņš mācīja Timotejam par bīskapa un diakona amatiem un runāja par to, kādām prasībām jāatbilst tiem, kuri kalpo šajos amatos. Pāvils arī pastāstīja, cik ļoti viņš pateicas par žēlastību, ko saņēmis no Jēzus Kristus, tiekot pievērsts evaņģēlijam. Studējot 1. vēstuli Timotejam, studenti var labāk izprast to, cik svarīgi, lai Baznīcā tiktu mācīta skaidra doktrīna. Studenti var arī daudz vairāk novērtēt Glābēja žēlastību, kā arī bīskapu un citu Baznīcas vadītāju svarīgo lomu.
Kurš sarakstīja šo vēstuli?
Pirmo vēstuli Timotejam uzrakstīja Pāvils (skat. 1. Timotejam 1:1).
Kur un kad tā tika sarakstīta?
Pāvila pirmā vēstule Timotejam, visdrīzāk, tika sarakstīta starp 64. un 65. g. pēc Kr., iespējams, tad, kad Pāvils uzturējās Maķedonijā (skat. Svēto Rakstu ceļvedis, „Pāvila vēstules”, scriptures.lds.org; 1. Timotejam 1:3). Pirms šīs vēstules sarakstīšanas Pāvils tika atbrīvots no divus gadus ilgušā ieslodzījuma (mājas aresta) Romā un, visdrīzāk, daudz ceļoja, apciemodams reģionus, kur iepriekš tika iedibinājis Baznīcas draudzes (skat. Svēto Rakstu ceļvedis, „Pāvila vēstules”).
Kam un kādēļ šī vēstule tika sarakstīta?
Pāvils rakstīja šo vēstuli Timotejam, ar kuru kopā bija kalpojis sava otrā misijas ceļojuma laikā (skat. Ap. d. 16:3). Pēc viņu kopīgās misijas Timotejs turpināja būt par uzticīgu misionāru, Baznīcas vadītāju (skat. Ap. d. 19:22; Filipiešiem 2:19) un vienu no Pāvila uzticamākajiem līdzstrādniekiem (skat. 1. korintiešiem 4:17). Pāvils nosauca Timoteju par „savu īsto dēlu ticībā” (skat. 1. Timotejam 1:2). Timoteja tēvs bija grieķu citticībnieks, taču viņam bija cienīga ebreju māte un vecmāmiņa, kura bija viņu mācījusi un palīdzējusi apgūt Svētos Rakstus (skat. Ap. d. 16:1; 2. Timotejam 1:5; 3:15).
Laikā, kad tika uzrakstīta šī vēstule, Timotejs kalpoja par Baznīcas vadītāju Efezā (skat. 1. Timotejam 1:3). Pāvils norādīja, ka daži no Baznīcas locekļiem šaubās par Timoteja kā vadītāja spējām, jo viņš vēl ir jauns (skat. 1. Timotejam 4:12). Pāvils vēlējās apciemot Timoteju, bet viņš nebija drošs, vai viņam tas izdosies (skat. 1. Timotejam 3:14; 4:13). Pāvils uzrakstīja Timotejam vēstuli, lai palīdzētu jaunajam Baznīcas vadītājam labāk izprast savus pienākumus.
Kādas ir šīs vēstules raksturiezīmes?
Pāvila vēstules, kas zināmas kā pirmā un otrā vēstule Timotejam un vēstule Titam, bieži tiek dēvētas par pastorālajām vēstulēm, jo tajās ir ietverti Pāvila padomi mācītājiem jeb Baznīcas vadītājiem (skat. Svēto Rakstu ceļvedis, „Pāvila vēstules”). Vārds pastor aizgūts no latīņu vārda „gans”.
Pāvils ieteica noteiktas vadlīnijas, lai palīdzētu Timotejam atrast cienīgus kandidātus bīskapa un diakona amatiem (skat. 1. Timotejam 3. nodaļu). Pāvila vadlīnijas palīdzēja uzsvērt Baznīcas vadītāju pienākumu — gādāt par Baznīcas locekļu laicīgajām un garīgajām vajadzībām (skat. 1. Timotejam 5. nodaļu). Pāvils pievērsās arī izplatītajai maldu mācībai par askētismu — uzskatam, ka lielāks garīgums ir iegūstams vienīgi caur stingru pašaizliedzību. Pāvils brīdināja, piemēram, par to, ka daži Baznīcas locekļi atkritīs no ticības, izplatot uzskatu, ka stāšanos laulībā vajadzētu aizliegt (skat. 1. Timotejam 4:1–3). Lai apkarotu šo un citas ķecerīgas mācības, Pāvils deva Timotejam norādījumu — mācīt skaidru doktrīnu (skat. 1. Timotejam 1:3–4, 10; 4:1–6, 13, 16).
Satura izklāsts
1. Timotejam 1. nodaļā Pāvils brīdina par maldu mācībām. Viņš slavē To Kungu, Jēzu Kristu, kurš ir dāvājis tam milzu žēlastību, viņu glābdams. Pāvils raksta par sevi kā par pirmo jeb galveno (1. Timotejam 1:15) vai ļaunāko no grēciniekiem, atsaucoties uz savu naidīgumu pret kristiešiem pirms pievēršanās evaņģēlijam. Pāvils apliecina, ka Kristus žēlastība palīdzēs arī pārējiem.
1. Timotejam 2.–3. nodaļā Pāvils māca par vajadzību pēc lūgšanas un atbilstošas pielūgsmes. Viņš māca, ka Jēzus Kristus ir izpirkuma maksa par visiem un mūsu Starpnieks Tēva priekšā. Viņš sniedz norādījumus par to, kā vīriešiem un sievietēm būtu jāuzvedas pielūgsmes laikā. Viņš uzskaita prasības, kurām jāatbilst, stājoties bīskapa un diakona amatos. Viņš izskaidro, ka dievbijības noslēpums ir Jēzus Kristus ierašanās starp cilvēkiem, Viņa pilnīgā dzīve uz Zemes un uzkāpšana debesīs, iemantojot godību.
1. Timotejam 4. nodaļā Pāvils brīdina Timoteju par to, ka daži cilvēki tiks pievilti ar maldu mācībām attiecībā uz stāšanos laulībā un noteiktu barības vielu uzņemšanu. Viņš runā par laulību nozīmi un Dieva radību pieņemšanu pateicībā. Pāvils māca Timotejam, kā tikt galā ar pašreizējām un drīzumā gaidāmajām maldu mācībām.
1. Timotejam 5.–6. nodaļā Pāvils sniedz Timotejam vadlīnijas, kā gādāt par vecāku un jaunāku cilvēku, kā arī atraitņu, elderu un vergu vajadzībām. Pāvils sniedz Timotejam viltus mācītāju aprakstu. Viņš brīdina, ka „visa ļaunuma sakne ir mantas kārība” (1. Timotejam 6:10), un sniedz Timotejam norādījumus par to, kā svētie var iegūt mūžīgo dzīvi.