1. tesaloniķiešiem 1.–2. nodaļa

Ievads

Pāvils uzrakstīja Tesalonīkes svētajiem, kad bija uzzinājis, ka viņi ir saglabājuši uzticību evaņģēlijam, par spīti visām vajāšanām. Viņš uzteica tos par uzticību un vēlmi — mācīt evaņģēliju citiem. Pāvils uzrakstīja arī to, kādēļ ir sludinājis Tesalonīkes svētajiem.

Ieteikumi stundas pasniegšanai

1. tesaloniķiešiem 1. nodaļa

Pāvils uzteic Tesalonīkes svētos par viņu uzticību grūtībās

Aiciniet studentus pastāstīt par savām pozitīvajām pieredzēm, cenšoties dalīties evaņģēlijā ar citiem.

Kādas grūtības mēs varam pieredzēt, cenšoties dalīties evaņģēlijā? Miniet dažus piemērus!

Aiciniet, lai, studējot 1. tesaloniķiešiem 1.–2. nodaļu, studenti pievērš uzmanību mācībām, kas var palīdzēt tiem viņu centienos dalīties evaņģēlijā.

Parādiet studentiem karti ar Tesalonīkes atrašanās vietu. Palūdziet kādam studentam nolasīt šo Tesalonīkes svēto aprakstu:

Tesalonīkes svētie bija daži no visagrīnākajiem eiropiešu jaunpievērstajiem. Pāvils, Sīla un Timotejs pirmo reizi sludināja tur Pāvila otrā misijas ceļojuma laikā, bet daži no ebreju vadītājiem izraidīja tos no pilsētas (skat. Ap. d. 17:5–15). Tesalonīkes svētie tika vajāti pat pēc Pāvila un viņa līdzgaitnieku aiziešanas. Pāvils vēlāk uzrakstīja svētajiem vēstuli, lai uzmundrinātu tos, sakaroties ar vajāšanām.

Palūdziet kādam studentam nolasīt 1. tesaloniķiešiem 1:2–4. Lūdziet pārējiem sekot līdzi, pievēršot uzmanību tam, kādēļ Pāvils tā priecājās par Tesalonīkes svētajiem.

Kādēļ Pāvils priecājās par Tesalonīkes svētajiem?

Palūdziet kādam studentam nolasīt 1. tesaloniķiešiem 1:5–6. Aiciniet pārējos sekot līdzi, pievēršot uzmanību tam, kā Pāvils tika sludinājis evaņģēliju tesaloniķiešiem savas viesošanās laikā.

Saskaņā ar 5. pantu, kā Pāvils tika sludinājis evaņģēliju tesaloniķiešiem? (Ar vārdiem un Dieva spēku.)

Aiciniet kādu studentu nolasīt, ko teicis elders Brūss R. Makonkijs no Divpadsmit apustuļu kvoruma. Aiciniet klasi ieklausīties tajā, ko nozīmē evaņģēlija vārds un spēks.

„Patiesais evaņģēlijs sastāv no diviem elementiem: vārda un spēka. Ikviens var izmantot vārdus, jo tās grāmatas, kur tie pierakstīti, ir pieejamas visiem. Taču spēkam ir jānāk no Dieva; tas tiek dots un tam ir jātiek dotam saskaņā ar Viņa prātu un Viņa gribu tiem, kuri dzīvo pēc likuma, kas ļauj to saņemt.

Evaņģēlija vārds ir mutisks vai rakstisks vēstījums par to, kas cilvēkiem ir jādara, lai viņi tiktu glābti. …

Taču īstenā glābšana nāk vienīgi tad, kad tiek iegūts un izmantots Dieva spēks, un šis spēks ir priesterības spēks un Svētā Gara spēks.” (Doctrinal New Testament Commentary, 3 sēj. [1965–1973], 3:42–43.)

Saskaņā ar eldera Makonkija teikto, ko nozīmē evaņģēlija vārds? Ko nozīmē evaņģēlija spēks?
Saskaņā ar 6. pantu, ko tesaloniķieši darīja pēc tam, kad tiem tika mācīts evaņģēlijs — vārdos un ar Dieva spēku? (Viņi kļuva par Tā Kunga un Viņa kalpu sekotājiem.)
Kā jūs apkopotu to, ko Pāvils māca 5.–6. pantā, definējot to vienā principā? (Studenti var izteikties dažādi, taču viņiem vajadzētu atpazīt šādu principu: Mācot Jēzus Kristus evaņģēliju vārdos un Dieva spēkā, mēs varam palīdzēt citiem kļūt par Tā Kunga un Viņa kalpu sekotājiem.)
Kā mēs varam sagatavoties, lai spētu mācīt evaņģēliju vārdos un Dieva spēkā?

Palūdziet kādam studentam nolasīt 1. tesaloniķiešiem 1:7–9. Lūdziet pārējos sekot līdzi, pievēršot uzmanību tam, ko vēl tesaloniķiešu svētie darīja, kad bija pieņēmuši evaņģēliju.

Ko vēl tesaloniķiešu svētie darīja, kad bija pieņēmuši evaņģēliju? Kā viņu piemērs iespaidoja citus ticīgos?
Ko mēs varam mācīties no šiem pantiem par to, kā mēs varam dalīties evaņģēlijā? (Studenti var izteikties dažādi, taču viņiem vajadzētu atpazīt šādu patiesu principu: Mēs varam dalīties evaņģēlijā, rādot piemēru.)

Lai palīdzētu studentiem izprast šo patieso principu, aiciniet kādu nolasīt, ko teicis prezidents Dīters F. Uhtdorfs no Augstākā prezidija:

„Visefektīvākais veids, kā sludināt evaņģēliju, — rādot piemēru. Ja mēs dzīvojam saskaņā ar savu ticību, cilvēki to pamanīs. Ja mēs dzīvojam pēc Jēzus Kristus līdzības (skat. Almas 5:14), ja mēs esam priecīgi un mierā ar pasauli, cilvēki vēlēsies uzzināt — kāpēc. Viens no izcilākajiem sprediķiem, kas jebkad teikts par misionāru darbu, ir šī vienkāršā Asīzes Franciska doma: „Sludiniet evaņģēliju vienmēr un, ja nepieciešams, izmantojiet vārdus.” (citāts no William Fay un Linda Evans Shepherd, Share Jesus without Fear (1999. g.), 22. lpp.).” („Gaidot uz Damaskas ceļa” (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona, 2011. g. maijs, 77. lpp.)

Kādēļ, daloties evaņģēlijā, piemēra rādīšana var būt efektīvāka, nekā vienkārši stāstīšana par evaņģēliju?

Kura cilvēka piemērs ir iedvesmojis tevi pieņemt evaņģēliju vai daudz pilnvērtīgāk dzīvot pēc evaņģēlija?

1. tesaloniķiešiem 2. nodaļa

Pāvils apraksta, kā viņš ar saviem biedriem kalpoja tesaloniķiešiem

Paskaidrojiet, ka pēc tam, kad Pāvils bija uzteicis tesaloniķiešu svētos par viņu taisnīgo piemēru, viņš atgādināja viņiem par savu mīlestību pret tiem un par piemēru, ko bija rādījis, sludinot evaņģēliju.

Uzrakstiet uz tāfeles šādu Svēto Rakstu atsauci un jautājumu:

1. tesaloniķiešiem 2:1–13

Kādi vārdi vai frāzes raksturo taisnīgo piemēru, ko Pāvils un viņa biedri bija rādījuši tesaloniķiešiem?

Aiciniet dažus studentus pēc kārtas nolasīt 1. tesaloniķiešiem 2:1–13, kamēr pārējie seko līdzi. Vai arī, tā vietā, lai aicinātu nolasīt šos pantus, jūs varētu aicināt studentus izpētīt šos pantus individuāli vai sadaloties nelielās grupās vai pāros. Lūdziet, lai studenti uzmeklē vārdus vai frāzes, kas raksturo taisnīgo piemēru, ko Pāvils un viņa biedri bija rādījuši tesaloniķiešiem. Jūs varētu ieteikt, lai studenti atzīmē to, ko uzgājuši.

Atvēliet studentiem pietiekami daudz laika un pēc tam aiciniet tos pienākt pie tāfeles un uzrakstīt vienu vai divus vārdus vai frāzes, ko tie uzgājuši. Lūdziet, lai tie paskaidro, kā šie vārdi vai frāzes var palīdzēt mums mūsu centienos — rādīt taisnīgu piemēru apkārtējiem.

Veiciet kopsavilkumu par 1. tesaloniķiešiem 2:14–18, paskaidrojot, ka, saskaņā ar Pāvila rakstīto, Tesalonīkes svētie tika vajāti par evaņģēlija pieņemšanu. Viņš stāstīja svētajiem, ka ir centies tos no jauna apciemot, bet sātans ir viņu aizkavējis (18. pants).

Aiciniet kādu studentu nolasīt 1. tesaloniķiešiem 2:19–20. Lūdziet pārējiem sekot līdzi, pievēršot uzmanību tam, ko Pāvils raksturo kā savu cerību, prieku un līksmi (19. pants).

Ko Pāvils raksturo kā savu cerību, prieku un līksmi?
Kā Pāvila cerība, prieks un līksme atspoguļo Debesu Tēva cerību, prieku un līksmi par mums?

Noslēdziet stundu, liecinot par stundā atpazītajām, patiesajām mācībām. Aiciniet studentus apdomāt, kā viņi varētu dalīties evaņģēlijā, gan runājot par to, gan rādot taisnīgu piemēru. Mudiniet viņus rīkoties saskaņā ar saņemtajiem pamudinājumiem.

Komentāri un skaidrojumi

1. tesaloniķiešiem 1:1, 3. „Dievā Tēvā un Kungā Jēzu Kristū”

Pāvils bieži uzsāka savas vēstules, pieminot gan Dievu Tēvu, gan To Kungu, Jēzu Kristu, tādējādi apliecinot mācību, ka Tēvs un Dēls ir divas atsevišķas būtnes.

1. tesaloniķiešiem 1:4. „Jūs esat Dieva izredzēti”

Vārds izredzēti, kas minēts 1. tesaloniķiešiem 1:4, nozīmē, ka Tas Kungs ir izredzējis šos ļaudis, pamatojoties uz viņu cienīgumu pirmslaicīgajā dzīvē, un ieskaitījis tos starp Saviem derības ļaudīm. Izredzētajiem „tiek dotas īpašas svētības un pienākumi tā, lai viņi varētu svētīt visas pasaules tautas” (Svēto Rakstu ceļvedis, „Izredzēšana”, scriptures.lds.org).

1. tesaloniķiešiem 1:6–9. „Kļūdami par priekšzīmi visiem ticīgajiem”

Elders Džozefs B. Virtlins no Divpadsmit apustuļu kvoruma aprakstīja, kādēļ Pāvils priecājās par Tesalonīkes svētajiem:

„Pāvils priecājās, ka tas, ko viņš ir teicis tesaloniķiešiem, nav bijis bezjēdzīgi, jo tie bija klausījušies ar lielu interesi un mācītais iedvesa tajos spēcīgu vēlmi — tiekties pēc taisnīguma savā dzīvē. … Pāvils jutās gandarīts, ka evaņģēlija vēsts ir uzņemta ar tādu prieku un svētlaimi, par spīti daudzām grūtībām. Visbeidzot, viņš pieminēja to, kas noteikti bija viņu vislielākais sasniegums — viņi rādīja iedvesmojošu piemēru visiem saviem kaimiņiem un caur viņiem Tā Kunga vārds bija izplatījies pie citiem ļaudīm malu malās, tālu aiz pilsētas robežām. Pāvils slavēja tos, sakot, ka visur, kur vien viņš ir ceļojis, viņš ir uzgājis cilvēkus, kas stāsta par viņu ievērības cienīgajiem, labajiem darbiem un ticību Dievam.” („There Am I in the Midst of Them”, Ensign, 1976. g. maijs, 56.–57. lpp.)