Ievads Jeremijas grāmatā

Kādēļ studēt šo grāmatu?

Jeremijas grāmatā ir ietverti Jeremijas pravietojumi, brīdinājumi un mācības, par kurām tas sludināja, kalpojot Jūdejas dienvidu ķēniņvalstī. Tā kā daudzi Jeruzālemes vadītāji un ļaudis noraidīja Jeremijas un pārējo praviešu vārdus un turpināja grēkot, Jeruzāleme tika izpostīta un daudzi ebreji tika aizvesti gūstā uz Babiloniju. Šī grāmata parāda, ka derība starp Dievu un Israēla ļaudīm nepadara Dieva ļaudis neuzvaramus. Ja tie nepilda savu derības daļu un neuzklausa Tā Kunga vārdus, tie novēršas no Dieva, nesaņemot Viņa gādību un aizsardzību.

Studējot šo grāmatu, studenti gūs dziļāku izpratni par derību starp To Kungu un Viņa ļaudīm. Studējot par to, kā Tas Kungs darbojas, lai no jauna stiprinātu Savus ļaudis un palīdzētu tiem pārvarēt savu grēku sekas, studenti var mācīties par Tā Kunga spēku, kas mūs glābj un svētī. No Jeremijas piemēra studenti var mācīties arī to, ka ikvienam no mums Dievs ir uzticējis pienākumus, kas jāpaveic šīs dzīves laikā, un ka, ja mēs vērsīsimies pie Tā Kunga, Viņš mums palīdzēs veikt šos pienākumus, — lai arī cik grūti tas būtu.

Kas sarakstīja šo grāmatu?

Autors vairumam grāmatas teksta ir pats Jeremija, taču viņš, visdrīzāk, izmantoja rakstvežu palīdzību, kuri pierakstīja viņa diktētos vārdus (skat. Jeremijas 36:4). Jeremija bija dzimis priesteru ģimenē un aptuveni 40 gadu garumā sludināja Jūdejas dienvidu ķēniņvalstī, cenšoties „mazināt … elku pielūgšanas un netikumības vilni” (Bible Dictionary, „Jeremiah”). Pēc kāda laika, būdams Jeruzālemē, viņš tika apcietināts (skat. Jeremijas 37:15; 1. Nefija 7:14), un „pēc Jeruzālemes krišanas [ap 586. g. pirms Kr.] ebreji, kuri aizbēga uz Ēģipti, paņēma Jeremiju sev līdzi (Jeremijas 43:5–6), kur tie, saskaņā ar tradīciju, līdz nāvei nomētāja viņu ar akmeņiem.” (Svēto Rakstu ceļveža šķirklis „Jeremija”; scriptures.lds.org.)

Kad un kur tā tika sarakstīta?

Jeremija uzsāka savu kalpošanu 626. g. pirms Kr., ķēniņa Josijas valdīšanas trīspadsmitajā gadā (skat. Jeremijas 1:1–2), un turpināja sludināt vēl pēc Jeruzālemes krišanas, kas notika aptuveni 586. g. pirms Kr. (skat. Bible Dictionary, „Jeremiah”). Viņa sludināšana „pārklājās” ar citu praviešu sludināšanu, ieskaitot Lehiju (skat. 1. Nefija 1:4, 18–20), Cefanju (skat. Cefanjas 1:1) un Ūriju (skat. Jeremijas 26:20–24). Daļa no Jeremijas vārdiem tika pierakstīta vēl pirms Jeruzālemes izpostīšanas (skat. Jeremijas 36:32).

Kādas ir šīs grāmatas īpašās iezīmes?

Vairums Vecās Derības grāmatu pievēršas galvenokārt Tā Kunga vārdam, ko atklājuši pravieši, bet ne pašu praviešu dzīvei. Jeremijas grāmata ir izņēmums. Papildus Jeremijas pravietojumiem, šajā grāmatā ir ietverta arī biogrāfiska informācija un atziņas par emocionālām un garīgām ciešanām, kuras Jeremija dažkārt pieredzēja, kalpojot tik lielas pretestības laikos (skat. Jeremijas 8:18 – 9:2; 15:15–18; 20:7–9; 26; 32; 37–38).

Grāmata pievēršas arī mācībai par pirmslaicīgo ordinēšanu, atklājot, ka Tas Kungs aicina indivīdus noteiktu pienākumu un norīkojumu pildīšanai laicīgajā dzīvē. Runājot ar Jeremiju, Tas Kungs teic: „Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu un … izredzēju par pravieti tautām.” (Jeremijas 1:5.) Jeremija varēja smelties spēku no zināšanām par to, ka Tas Kungs ir izraudzījis viņu par pravieti šajos grūtajos laikos, un turpināt ticēt, ka viņam ir jāsludina Tā Kunga vārds — pat par spīti vajāšanām.

Jeremijas grāmatu caurauž doma — tāpat kā Tas Kungs ir gādājis par Saviem ļaudīm laikā, kad tie ir pieredzējuši iznīcību, Viņš tos sapulcinās, atjaunos to spēkus un stiprinās tos (skat. Jeremijas 31:28). Vienā no atklāsmēm, kas pierakstīta Jeremijas grāmatā, Tas Kungs teic, ka Viņš slēgs ar Saviem ļaudīm „jaunu derību”, domājot jauno un mūžīgo evaņģēlija derību, ko Jēzus Kristus iedibināja Savas kalpošanas laikā un atjaunoja pēdējās dienās (Jeremijas 31:31–33; skat. arī M&D 22:1; 66:2). Jeremija pravietoja arī par to, ka pēdējās dienās Tas Kungs sūtīs zvejniekus un medniekus, lai tie Viņa uzdevumā sapulcinātu Israēla ļaudis, un ka uz tiem, kuri to pieredzēs, tas atstās vēl lielāku iespaidu nekā Israēla bērnu atbrīvošana no Ēģiptes (skat. Jeremijas 16:14–16).

Jeremija „daudzkārt kavējas pie Tā Kunga kalpu garīgajām attiecībām ar Viņu, ko tie izkopj savā sirdī. Ārīgā kalpošana ir velta, ja cilvēks nav nodevies tai ar visu sirdi, veltot tai savu dzīvi; virspusējas reformas nav lietderīgas — tiek prasīta pilnīga nacionālās dzīves atjaunotne.” (Skat. Bible Dictionary, „Jeremiah”.)

Satura izklāsts

Jeremijas 1.–6. nodaļa Jeremija sludina ķēniņa Josijas valdīšanas laikā, pravietojot par to, ka Jeruzālemi izpostīs varena un nežēlīga tauta.

Jeremijas 7.–20. nodaļa Jeremija sludina dažādās Jeruzālemes vietās, tostarp arī pie tempļa durvīm, minot dažādus salīdzinājumus un lūdzoties, lai ļaudis „labotu savus ceļus”.

Jeremijas 21.–38. nodaļa Jeremija sludina ķēniņa Cedekijas valdīšanas laikā, pravietojot par to, ka Jeruzālemi iekaros Babilonija. Tie, kuri izdzīvos, tiks aizvesti uz Babiloniju, kur pavadīs gūstā 70 gadus. Pēdējās dienās Mesija atgriezīsies, lai valdītu, sapulcinot Savus ļaudis pie Sevis.

Jeremijas 39.–44. nodaļa Jeruzāleme tiek iekarota, un daudzi ebreji tiek aizvesti gūstā uz Babiloniju. Tie ebreji, kuri ir palikuši Jūdejas ķēniņvalstī, noraida Jeremijas brīdinājumus un paļaujas uz ēģiptiešu palīdzību.

Jeremijas 45. nodaļa Jeremija apsola savam rakstvedim Baruham, ka Tas Kungs saudzēs viņa dzīvību.

Jeremijas 46.–52. nodaļa Jeremija pravieto par filistiešu, moābiešu, babiloniešu un citu svešzemju tautu iznīcināšanu.