Pamatdoktrīnas

Pamatdoktrīnas ir jāizceļ gan semināra, gan institūta stundās. Skolotājiem ir jāpalīdz studentiem šīs evaņģēlija doktrīnas atklāt, saprast, tām ticēt, tās paskaidrot un pielietot. Tas palīdzēs stiprināt studentu liecības, un viņi sāks augstāk vērtēt Jēzus Kristus atjaunoto evaņģēliju. Šo doktrīnu studēšana studentiem arī palīdzēs būt labāk sagatavotiem mācīt šīs svarīgās, patiesās mācības citiem.

Reliģijas semināros un institūtos atlasītās 100 prasmīgi pārzināmās rakstvietas tika izvēlētas, lai palīdzētu studentiem labāk saprast pamatdoktrīnas. Lielākā daļa tālāk sniegto Svēto Rakstu norāžu attiecas uz prasmīgi pārzināmajām rakstvietām. Tās ir iekļautas, lai parādītu, kā tās ir saistītas ar pamatdoktrīnām.

1. Dievība

Dievībā ir trīs atsevišķas personas: Dievs, Mūžīgais Tēvs; Viņa Dēls, Jēzus Kristus, un Svētais Gars (skat. Džozefs Smits — Vēsture 1:15–20). Tēvam un Dēlam ir taustāmi ķermeņi no miesas un kauliem, bet Svētais Gars ir garīga būtne (skat. M&D 130:22–23). Viņi ir vienoti nolūkā un mācībā. Viņi ir pilnīgi vienoti Debesu Tēva dievišķās glābšanas ieceres īstenošanā.

Dievs Tēvs

Dievs Tēvs ir augstākais Visuma Valdnieks. Viņš ir mūsu garu Tēvs (skat. Ebrejiem 12:9). Viņš ir pilnīgs, visvarens un viszinošs. Viņš ir arī pilnīgas žēlastības, laipnības un žēlsirdības Dievs.

Jēzus Kristus

Jēzus Kristus ir Tēva pirmdzimtais Dēls garā un Tēva Vienpiedzimušais Dēls miesā. Viņš ir Vecās Derības Jehova un Jaunās Derības Mesija.

Jēzus Kristus dzīvoja bezgrēcīgu dzīvi un paveica pilnīgu Izpirkšanu par visas cilvēces grēkiem (skat. Almas 7:11–13). Viņa dzīve ir pilnīgs paraugs tam, kā visai cilvēcei vajadzētu dzīvot (skat. Jāņa 14:6; 3. Nefija 12:48). Viņš bija pirmais cilvēks uz šīs Zemes, kas augšāmcēlās (skat. 1. korintiešiem 15:20–22). Viņš atgriezīsies spēkā un godībā un valdīs uz Zemes Tūkstošgades laikā.

Visas lūgšanas, svētības un priesterības priekšraksti ir jāveic Jēzus Kristus Vārdā (skat. 3. Nefija 18:15, 20–21).

Saistītās norādes: Helamana 5:12; M&D 19:23; M&D 76:22–24

Svētais Gars

Svētais Gars ir Dievības trešais loceklis. Tas ir gars, un Tam nav ķermeņa no miesas un kauliem. Tas bieži tiek saukts par Garu, Dieva Garu, Tā Kunga Garu un Mierinātāju.

Svētais Gars liecina par Tēvu un Dēlu, atklāj patiesību par visu un iesvēta tos, kuri nožēlo grēkus un top kristīti (skat. Moronija 10:4–5).

Saistītās norādes: Galatiešiem 5:22–23; M&D 8:2–3

2. Pestīšanas iecere

Pirmslaicīgajā esamībā Debesu Tēvs mūs iepazīstināja ar ieceri, kas mums dotu iespēju kļūt līdzīgiem Viņam un iegūt nemirstību un mūžīgo dzīvi (skat. Mozus 1:39). Svētajos Rakstos šī iecere tiek saukta par glābšanas ieceri, diženo laimes ieceri, pestīšanas ieceri un žēlastības ieceri.

Glābšanas iecere sevī ietver Radīšanu, Krišanu, Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu un visus evaņģēlija likumus, priekšrakstus un doktrīnas. Debesu Tēva iecerē būtiska ir arī izvēles brīvība — spēja izvēlēties un rīkoties pašiem (skat. 2. Nefija 2:27). Pateicoties šai iecerei, mēs varam kļūt pilnīgi caur Izpirkšanu, saņemt prieka pilnību un mūžīgi dzīvot kopā ar Dievu (skat. 3. Nefija 12:28). Mūsu ģimenes attiecības var būt mūžīgas.

Saistītās norādes: Jāņa 17:3; M&D 58:27

Pirmslaicīgā dzīve

Pirms mēs ieradāmies šajā pasaulē, mēs dzīvojām kopā ar savu Debesu Tēvu kā Viņa gara bērni (skat. Ābrahāma 3:22–23). Šajā pirmslaicīgajā esamībā mēs piedalījāmies sapulcē kopā ar citiem Debesu Tēva gara bērniem. Šajā sapulcē Debesu Tēvs mums pastāstīja par Savu ieceri un pirmslaicīgais Jēzus Kristus noslēdza derību — būt par Glābēju.

Mēs izmantojām savu rīcības brīvību, lai sekotu Debesu Tēva iecerei. Mēs sagatavojāmies nākt uz Zemes, kur varētu turpināt pilnveidoties.

Tiem, kuri sekoja Debesu Tēvam un Jēzum Kristum, tika ļauts ierasties uz Zemes, lai izdzīvotu laicīgo dzīvi un pilnveidotos, virzoties uz mūžīgo dzīvi. Lucifers, vēl viens Dieva gara dēls, sacēlās pret šo ieceri. Viņš kļuva par Sātanu, un viņš ar saviem sekotājiem tika padzīts no debesīm, un viņiem tika liegta privilēģija saņemt fizisku ķermeni un izdzīvot laicīgo dzīvi.

Saistītā norāde: Jeremijas 1:4–5

Radīšana

Tēva vadībā Jēzus Kristus radīja debesis un Zemi. Zeme netika radīta no nekā; tā tika organizēta no eksistējošas matērijas. Jēzus Kristus ir radījis neskaitāmas pasaules (skat. M&D 76:22–24).

Zemes radīšana bija nepieciešama Dieva iecerē. Tā nodrošināja vietu, kur mēs varētu iegūt fizisku ķermeni, tikt pārbaudīti un attīstīt dievišķas īpašības.

Mums ir jālieto Zemes resursi ar gudrību, saprātīgumu un pateicību (skat. M&D 78:19).

Ādams bija pirmais uz Zemes radītais cilvēks. Dievs radīja Ādamu un Ievu pēc Savas līdzības. Visi cilvēki — vīrieši un sievietes — ir radīti pēc Dieva tēla (skat. 1. Mozus 1:26–27).

Krišana

Ēdenes dārzā Dievs pavēlēja Ādamam un Ievai neēst augli no laba un ļauna atziņas koka; tā sekas būtu garīgā un fiziskā nāve. Garīgā nāve ir atšķirtība no Dieva. Fiziskā nāve ir gara nošķiršana no laicīgā ķermeņa. Tāpēc ka Ādams un Ieva pārkāpa Dieva pavēli, viņi tika padzīti no Viņa klātbūtnes un kļuva mirstīgi. Ādama un Ievas pārkāpums un no tā izrietošās pārmaiņas, ko viņi piedzīvoja, tostarp garīgā un fiziskā nāve, tiek saukts par Krišanu.

Krišanas dēļ Ādams un Ieva un viņu pēcnācēji varēja pieredzēt prieku un bēdas, atšķirt labu no ļauna un dzemdināt bērnus (skat. 2. Nefija 2:25). Būdami Ādama un Ievas pēcnācēji, arī mēs laicīgajā dzīvē pārmantojam kritušo stāvokli. Mēs esam atšķirti no Tā Kunga klātbūtnes un pakļauti fiziskai nāvei. Mēs arī tiekam pārbaudīti, saskaroties ar dzīves grūtībām un pretinieka kārdinājumiem. (Skat. Mosijas 3:19.)

Krišana ir neatņemama daļa no Debesu Tēva pestīšanas ieceres. Tai ir divējāds virziens — lejup, bet tomēr uz priekšu. Papildus tam, ka tā ienesa pasaulē fizisko un garīgo nāvi, tā deva mums iespēju — piedzimt uz Zemes, mācīties un pilnveidoties.

Laicīgā dzīve

Laicīgā dzīve ir mācīšanās laiks, kad mēs varam sagatavoties mūžīgajai dzīvei un pierādīt, ka izmantosim savu rīcības brīvību, lai darītu visu, ko Tas Kungs ir pavēlējis. Šajā laicīgajā dzīvē mums ir jāmīl citi cilvēki un jākalpo viņiem (skat. Mosijas 2:17; Moronija 7:45, 47–48).

Laicīgajā dzīvē mūsu gari ir apvienoti ar mūsu fiziskajiem ķermeņiem, dodot mums iespēju — augt un pilnveidoties tā, kā tas nebija iespējams pirmslaicīgajā dzīvē. Mūsu ķermeņi ir nozīmīga pestīšanas ieceres daļa un pret tiem būtu jāizturas ar cieņu, kā pret dāvanu no mūsu Debesu Tēva (skat. 1. korintiešiem 6:19–20).

Saistītās norādes: Jozuas 24:15; Mateja 22:36–39; 2. Nefija 28:7–9; Almas 41:10; M&D 58:27

Dzīve pēc nāves

Kad mēs nomirstam, mūsu gari nokļūst garu pasaulē un gaida augšāmcelšanos. Taisnīgo cilvēku gari tiek uzņemti laimes stāvoklī, ko sauc par paradīzi. Daudzu taisnīgo cilvēku gari sludinās evaņģēliju gariem garu cietumā.

Garu cietums ir pagaidu vieta pēclaicīgajā pasaulē tiem, kuri nomirst bez zināšanām par patiesību, un tiem, kuri ir nepaklausīgi laicīgajā dzīvē. Tur gariem tiek mācīts evaņģēlijs un dota iespēja — nožēlot grēkus un pieņemt glābšanas priekšrakstus, kas par viņiem tiek izpildīti tempļos (skat. 1. Pētera 4:6). Tie, kuri pieņem evaņģēliju, dzīvo paradīzē līdz augšāmcelšanās dienai.

Augšāmcelšanās ir mūsu gara ķermeņu apvienošana ar mūsu pilnveidotajiem fiziskajiem ķermeņiem no miesas un kauliem (skat. Lūkas 24:36–39). Pēc augšāmcelšanās gars un ķermenis nekad vairs netiks atdalīti, un mēs būsim nemirstīgi. Pateicoties tam, ka Jēzus Kristus pārvarēja nāvi, ikviens, kurš nācis šajā pasaulē, augšāmcelsies (skat. 1. korintiešiem 15:20–22). Taisnīgie tiks augšāmcelti pirms ļaunajiem un celsies augšā pirmajā augšāmcelšanās reizē.

Pēdējā tiesa notiks pēc Augšāmcelšanās. Jēzus Kristus tiesās katru cilvēku, lai noteiktu, kura mūžīgā godība viņam ir jāsaņem. Šis spriedums pamatosies uz katra cilvēka paklausību Dieva baušļiem (skat. Jāņa atkl. 20:12; Mosijas 4:30).

Pastāv trīs godības valstības (skat. 1. korintiešiem 15:40–42). Augstākā no tām ir celestiālā valstība. Tie, kuri ir drosmīgi liecībā par Jēzu un paklausīgi evaņģēlija principiem, dzīvos celestiālajā valstībā — Dieva Tēva un Viņa Dēla, Jēzus Kristus, klātbūtnē (skat. M&D 131:1–4).

Otrā no trijām godības valstībām ir terestriālā valstība. Šajā valstībā dzīvos pasaules cienījamie vīrieši un sievietes, kuri nebija drosmīgi liecībā par Jēzu.

Telestiālā valstība ir zemākā no trim godības valstībām. Šo valstību iemantos tie, kuri savas laicīgās dzīves laikā labāk izvēlējās ļaunprātību, nevis taisnīgumu. Šie cilvēki saņems savu godību pēc tam, kad tiks atpestīti no garu cietuma.

Saistītā norāde: Jāņa 17:3

3. Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana

Izpirkt nozīmē — izciest sodu par grēku, tādējādi novēršot grēka sekas no nožēlas pilna grēcinieka, sniedzot viņam iespēju tikt samierinātam ar Dievu. Jēzus Kristus bija vienīgais, kurš spēja paveikt pilnīgu Izpirkšanu par visu cilvēci. Viņa Izpirkšana ietvēra Viņa ciešanas Ģetzemanes dārzā par cilvēces grēkiem, Viņa asiņu izliešanu, Viņa ciešanas un nāvi pie krusta, un Viņa augšāmcelšanos no kapa (skat. Lūkas 24:36–39; M&D 19:16–19). Glābējs spēja paveikt Izpirkšanu, jo bija bezgrēcīgs, kā arī Viņam bija vara pār nāvi. No Savas mirstīgās mātes Viņš iemantoja spēju nomirt. No Sava nemirstīgā Tēva Viņš iemantoja spēku atkal atgūt Savu dzīvību.

Caur labvēlību, kas ir pieejama, pateicoties Glābēja izpirkšanas upurim, visi cilvēki tiks augšāmcelti un saņems nemirstību. Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana padara iespējamu arī to, ka varam iegūt mūžīgo dzīvi (skat. Moronija 7:41). Lai saņemtu šo dāvanu, mums ir jādzīvo saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju, kas ietver ticību Viņam, grēku nožēlošanu, kristīšanos, Svētā Gara dāvanas saņemšanu un uzticīgu pastāvēšanu līdz galam (skat. Jāņa 3:5).

Jēzus Kristus, īstenojot Izpirkšanu, izcieta ne tikai par mūsu grēkiem, bet arī uzņēmās visu cilvēku sāpes, slimības un vājības (skat. Almas 7:11–13). Viņš saprot mūsu ciešanas, jo ir tās pieredzējis. Viņa labvēlība jeb spēcinošā ietekme mūs stiprina, lai spējam panest mums uzliktos slogus un paveikt darbus, ko nevarētu paveikt tikai ar saviem spēkiem (skat. Mateja 11:28–30; Filipiešiem 4:13; Etera 12:27).

Saistītās norādes: Jāņa 3:5; Apustuļu d. 3:19–21

Ticība Jēzum Kristum

Ticība ir „[cerība] uz to, kas nav redzams, bet kas ir patiess” (Almas 32:21; skat. arī Etera 12:6). Tā ir dāvana no Dieva.

Ticībai ir jābūt vērstai uz Jēzu Kristu, lai tā varētu vadīt cilvēku uz glābšanu. Ticēt Jēzum Kristum nozīmē — pilnībā paļauties uz Viņu un uzticēties Viņa bezgalīgajai Izpirkšanai, spēkam un mīlestībai. Tā ietver ticību Viņa mācībām un ticību tam, ka Viņš saprot visu, bet mēs — ne (skat. Salamana pam. 3:5–6; M&D 6:36).

Ticība, kas ir vairāk par pasīvu pārliecību, izpaužas mūsu dzīvesveidā (skat. Jēkaba v. 2:17–18). Ticība var pieaugt, kad mēs lūdzam Dievu, studējam Svētos Rakstus un paklausām Dieva baušļiem.

Pēdējo dienu svētie tic Dievam Tēvam, Svētajam Garam un priesterības spēkam, kā arī citiem svarīgiem atjaunotā evaņģēlija aspektiem. Ticība mums palīdz saņemt garīgu un fizisku dziedināšanu un spēku virzīties uz priekšu, stāties pretī grūtībām un pārvarēt kārdinājumus (skat. 2. Nefija 31:19–20). Saskaņā ar mūsu ticību, Tas Kungs mūsu dzīvē paveiks varenus brīnumus.

Caur ticību Jēzum Kristum cilvēks var saņemt grēku piedošanu un galu galā dzīvot Dieva klātbūtnē.

Saistītā norāde: Mateja 11:28–30

Grēku nožēlošana

Grēku nožēlošana ir prāta un sirds pārmaiņa, kas mums dod jaunu skatījumu uz Dievu, sevi un pasauli. Tā ietver novēršanos no grēka un pievēršanos Dievam, lūdzot Viņam piedošanu. To motivē mīlestība pret Dievu un patiesa vēlme — paklausīt Viņa baušļiem.

Mūsu grēki mūs padara netīrus — necienīgus atgriezties pie Debesu Tēva un dzīvot Viņa klātbūtnē. Caur Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu mūsu Tēvs debesīs ir devis tikai vienu ceļu mūsu grēku piedošanai (skat. Jesajas 1:18).

Grēku nožēlošana ietver arī bēdas par izdarītajiem grēkiem, to atzīšanu Debesu Tēvam un citiem, ja tas ir nepieciešams, atsacīšanos no grēka, cenšanos atlīdzināt izdarīto pārkāpumu, cik vien tas ir iespējams, un dzīvošanu paklausībā Dieva baušļiem (skat. M&D 58:42–43).

Saistītās norādes: Jesajas 53:3–5; Jāņa 14:6; 2. Nefija 25:23, 26; M&D 18:10–11; M&D 19:23; M&D 76:40–41

4. Evaņģēlija atklāšanas laikmeti, Atkrišana un Atjaunošana

Evaņģēlija atklāšanas laikmets

Evaņģēlija atklāšanas laikmets ir laika periods, kurā Tas Kungs atklāj Savas mācības, priekšrakstus un priesterību. Tas ir laika posms, kurā Tam Kungam ir vismaz viens pilnvarots kalps uz Zemes, kuram ir svētā priesterība un kuram ir uzticēts dievišķs pienākums — sludināt evaņģēliju un pildīt tā priekšrakstus. Mūsdienās mēs dzīvojam pēdējā evaņģēlija atklāšanā jeb laiku pilnības atklāšanā, kas aizsākās ar evaņģēlija atklāšanu Džozefam Smitam.

Iepriekšējās evaņģēlija atklāšanas saistās ar Ādamu, Ēnohu, Nou, Ābrahāmu, Mozu un Jēzu Kristu. Vēl ir bijušas arī citas evaņģēlija atklāšanas, tajā skaitā starp nefijiešiem un jarediešiem. Pestīšanas iecere un Jēzus Kristus evaņģēlijs tika atklāts un mācīts katrā evaņģēlija atklāšanā.

Atkrišana

Kad cilvēki novēršas no evaņģēlija principiem un viņiem nav priesterības atslēgu, viņi ir atkritušā stāvoklī.

Vispārējas atkrišanas periodi ir notikuši visos pasaules vēstures posmos. Viens piemērs ir Lielā atkrišana, kas notika pēc tam, kad Glābējs bija nodibinājis Savu Baznīcu (skat. 2. tesaloniķiešiem 2:1–3). Pēc Glābēja apustuļu nāves evaņģēlija principi tika samaitāti, un Baznīcas organizācijā un priesterības priekšrakstos tika veiktas neatļautas izmaiņas. Plaši izplatītās ļaundarības dēļ Tas Kungs no Zemes paņēma prom priesterības pilnvaras un atslēgas.

Lielās atkrišanas laikā cilvēki nesaņēma dievišķu vadību no dzīviem praviešiem. Tika nodibinātas daudzas baznīcas, taču tām nebija pilnvaru piešķirt Svētā Gara dāvanu vai pildīt citus priesterības priekšrakstus. Svēto Rakstu fragmenti tika sagrozīti vai nozaudēti, un cilvēkiem vairs nebija pareizas izpratnes par Dievu.

Šī atkrišana turpinājās, līdz Debesu Tēvs un Viņa mīļais Dēls parādījās Džozefam Smitam un iesāka evaņģēlija pilnības atjaunošanu.

Atjaunošana

Atjaunošana ir evaņģēlija patiesības un priekšrakstu atkārtota nodibināšana starp Dieva bērniem uz Zemes, ko paveic pats Dievs (skat. Apustuļu d. 3:19–21).

Gatavojoties Atjaunošanai, Tas Kungs aicināja cēlus vīrus laikmetā, kas tiek saukts par reformāciju. Viņi mēģināja atjaunot reliģiskās doktrīnas, paradumus un organizāciju tādā veidolā, kādā to bija nodibinājis Glābējs. Tomēr viņiem nebija ne priesterības, ne evaņģēlija pilnības.

Atjaunošana sākās 1820. gadā, kad Dievs Tēvs un Viņa Dēls, Jēzus Kristus, parādījās Džozefam Smitam, atbildot uz viņa lūgšanu (skat. Džozefs Smits — Vēsture 1:15–20). Daži no galvenajiem Atjaunošanas notikumiem bija: Mormona Grāmatas tulkošana, Ārona un Melhisedeka priesterības atjaunošana un Baznīcas organizēšana 1830. gada 6. aprīlī.

Jānis Kristītājs atjaunoja Ārona priesterību, to piešķirot Džozefam Smitam un Oliveram Kauderijam 1829. gada 15. maijā. Melhisedeka priesterība un valstības atslēgas arī tika atjaunotas 1829. gadā, kad apustulis Pēteris, Jēkabs un Jānis piešķīra tās Džozefam Smitam un Oliveram Kauderijam.

Evaņģēlija pilnība tika atjaunota, un Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir „[vienīgā] [patiesā] un [dzīvā] [baznīca] uz visas zemes virsmas” (M&D 1:30). Baznīca galu galā piepildīs visu zemi un pastāvēs mūžīgi.

Saistītās norādes: Jesajas 29:13–14; Ecēhiēla 37:15–17; Efeziešiem 4:11–14; Jēkaba v. 1:5–6

5. Pravieši un atklāsme

Pravietis ir cilvēks, kuru Dievs ir aicinājis runāt Viņa vārdā (skat. Amosa 3:7). Pravieši liecina par Jēzu Kristu un māca Viņa evaņģēliju. Viņi dara zināmu Dieva gribu un patieso būtību. Viņi atmasko grēku un brīdina par tā sekām. Dažkārt viņi pravieto par nākotnes notikumiem (skat. M&D 1:37–38). Daudzas praviešu mācības ir atrodamas Svētajos Rakstos. Studējot praviešu vārdus, mēs varam uzzināt patiesību un saņemt vadību (skat. 2. Nefija 32:3).

Mēs atbalstām Baznīcas prezidentu kā pravieti, gaišreģi un atklājēju, un vienīgo cilvēku uz Zemes, kurš saņem atklāsmes, lai vadītu visu Baznīcu. Mēs arī atbalstām padomniekus Augstākajā prezidijā un Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļus kā praviešus, gaišreģus un atklājējus.

Atklāsme ir veids, kā Dievs sazinās ar Saviem bērniem. Kad Tas Kungs atklāj Savu gribu Baznīcai, Viņš runā caur pravieti. Svētie Raksti — Bībele, Mormona Grāmata, Mācība un Derības un Dārgā Pērle — satur pravietojumus, kas doti caur sendienu un pēdējo dienu praviešiem. Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas prezidents ir Dieva pravietis uz Zemes mūsdienās.

Cilvēki var saņemt atklāsmes, kas viņiem var palīdzēt viņu konkrētajās vajadzībās, pienākumos un jautājumos un palīdzēt stiprināt viņu liecības. Lielāko daļu atklāsmju Baznīcas vadītāji un locekļi saņem caur iedvesmu un domām, ko sniedz Svētais Gars. Svētais Gars runā uz mūsu prātu un sirdi klusā un rāmā balsī (skat. M&D 8:2–3). Atklāsmes var tik saņemtas arī caur vīzijām, sapņiem un eņģeļu apmeklējumiem.

Saistītās norādes: Psalmi 119:105; Efeziešiem 4:11–14; 2. Timotejam 3:15–17; Jēkaba v. 1:5–6; Moronija 10:4–5

6. Priesterība un priesterības atslēgas

Priesterība ir Dieva mūžīgais spēks un pilnvaras. Dievs radīja un pārvalda debesis un Zemi caur priesterību. Ar šo spēku Viņš atpestī un paaugstina Savus bērnus, īsteno „cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi” (Mozus 1:39).

Dievs sniedz priesterības pilnvaras cienīgiem Baznīcas vīriešiem, lai viņi varētu darboties Viņa Vārdā Viņa bērnu glābšanai. Priesterības atslēgas ir prezidēšanas tiesības jeb Dieva dots spēks cilvēkam pārvaldīt un vadīt Dieva valstību uz Zemes (skat. Mateja 16:15–19). Ar šīm atslēgām priesterības nesēji var saņemt pilnvaras sludināt evaņģēliju un pildīt glābšanas priekšrakstus. Visi, kuri kalpo Baznīcā, ir aicināti tā cilvēka vadībā, kuram ir priesterības atslēgas. Tādējādi viņiem tiek piešķirts nepieciešamais spēks, lai kalpotu un izpildītu savu aicinājumu pienākumus.

Saistītā norāde: M&D 121:36, 41–42

Ārona priesterība

Ārona priesterība bieži tiek saukta par sagatavošanās priesterību. Ārona priesterībā ir šādi amati: diakons, skolotājs, priesteris un bīskaps. Mūsdienu Baznīcā cienīgi vīrieši, kas ir Baznīcas locekļi, var saņemt Ārona priesterību, sākot ar 12 gadu vecumu.

Ārona priesterībai ir „eņģeļu kalpošanas un grēku nožēlošanas evaņģēlija, un kristīšanas … atslēgas” (M&D 13:1).

Melhisedeka priesterība

Melhisedeka priesterība ir augstākā jeb lielākā priesterība un ar to tiek vadītas garīgās lietas (skat. M&D 107:8). Šī lielākā priesterība tika dota Ādamam un ir bijusi uz Zemes, kad vien Tas Kungs ir atklājis Savu evaņģēliju.

Sākotnēji tā tika saukta par „[Svēto priesterību] pēc Dieva Dēla kārtas” (M&D 107:3). Vēlāk tā kļuva pazīstama kā Melhisedeka priesterība, jo tā tika nosaukta dižena augstā priestera vārdā, kurš dzīvoja pravieša Ābrahāma laikā.

Melhisedeka priesterībā ir šādi amati: elders, augstais priesteris, patriarhs, Septiņdesmitais un apustulis. Melhisedeka priesterības prezidents ir Baznīcas prezidents.

Saistītā norāde: Efeziešiem 4:11–14

7. Priekšraksti un derības

Priekšraksti

Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā priekšraksts ir svēta, formāla darbība ar garīgu nozīmi. Katru priekšrakstu izdomāja Dievs, lai mācītu garīgas patiesības. Glābšanas priekšraksti tiek izpildīti ar priesterības pilnvarām un to cilvēku vadībā, kuriem ir priesterības atslēgas. Daži priekšraksti ir nepieciešami paaugstināšanai un tiek saukti par glābšanas priekšrakstiem.

Pirmais evaņģēlija glābšanas priekšraksts ir kristīšana ar iegremdēšanu ūdenī, ko izpilda kāds, kam ir pilnvaras. Kristības ir nepieciešamas, lai cilvēks varētu kļūt par Baznīcas locekli un nonākt celestiālajā valstībā (skat. Jāņa 3:5).

Vārds kristības cēlies no grieķu valodas vārda, kas nozīmē — iemērkt vai iegremdēt. Iegremdēšana simbolizē cilvēka grēcīgās dzīves nāvi un viņa atdzimšanu garīgā dzīvē, kas veltīta kalpošanai Dievam un Viņa bērniem. Tā simbolizē arī nāvi un augšāmcelšanos.

Pēc tam, kad cilvēks ir kristīts, viens vai vairāki Melhisedeka priesterības nesēji uzliek savas rokas uz šī cilvēka galvas un konfirmē viņu par Baznīcas locekli. Šī priekšraksta, kas tiek saukts par konfirmāciju, izpildes laikā cilvēkam tiek dota Svētā Gara dāvana.

Svētā Gara dāvana atšķiras no Svētā Gara ietekmes. Pirms kristībām cilvēks laiku pa laikam var sajust Svētā Gara ietekmi un caur šo ietekmi saņemt liecību par patiesību (skat. Moronija 10:4–5). Pēc Svētā Gara dāvanas saņemšanas cilvēkam ir tiesības uz Viņa pastāvīgu sadraudzību, ja šis cilvēks ievēro baušļus.

Citi glābšanas priekšraksti ietver ordināciju Melhisedeka priesterībā (vīriešiem), tempļa dāvinājumu un laulības aizzīmogošanu (skat. M&D 131:1–4). Visi priesterības glābšanas priekšraksti ir saistīti ar derību noslēgšanu. Templī šos glābšanas priekšrakstus var izpildīt arī mirušo labā. Aizstājošie priekšraksti stājas spēkā vienīgi tad, kad mirušās personas pieņem tos garu pasaulē un godā ar tiem saistītās derības.

Citi priekšraksti, piemēram, kalpošana slimajiem un vārda došana bērniem un viņu svētīšana, arī ir svarīgi mūsu garīgajai attīstībai.

Saistītā norāde: Apustuļu d. 2:36–38

Derības

Derība ir svēta vienošanās starp Dievu un cilvēku. Dievs dod derības nosacījumus, un mēs piekrītam darīt to, ko Viņš lūdz; Dievs mums apsola noteiktas svētības par mūsu paklausību (skat. M&D 82:10).

Visi priesterības glābšanas priekšraksti ir saistīti ar derību noslēgšanu. Mēs noslēdzam derību ar To Kungu kristoties un atjaunojam šīs derības, pieņemot Svēto Vakarēdienu. Brāļi, kuri saņem Melhisedeka priesterību, noslēdz priesterības zvērestu un derību. Vēlāk mēs noslēdzam arī tempļa derības.

Saistītās norādes: 2. Mozus 19:5–6; Psalmi 24:3–4; 2. Nefija 31:19–20; M&D 25:13

8. Laulība un ģimene

Laulība starp vīrieti un sievieti ir Dieva noteikta, un ģimenei ir galvenā loma Viņa pestīšanas iecerē un mūsu laimes iegūšanā. Laime ģimenes dzīvē vislabāk ir sasniedzama, ja tā balstās uz Tā Kunga, Jēzus Kristus, mācībām.

Svētajam radīšanas spēkam ir jātiek izmantotam vienīgi starp vīrieti un sievieti, kuri ir likumīgi salaulāti kā vīrs un sieva. Vecākiem ir jāvairojas un jāpiepilda Zeme, jāaudzina savi bērni mīlestībā un taisnīgumā un jānodrošina savu bērnu fiziskās un garīgās vajadzības.

Vīram un sievai ir svinīgs pienākums mīlēt un rūpēties vienam par otru. Tēviem ir jāprezidē savās ģimenēs mīlestībā un taisnīgumā un jānodrošina dzīves nepieciešamības. Mātes galvenā atbildība ir bērnu audzināšana. Pildot šos svētos pienākumus, tēviem un mātēm kā līdzvērtīgiem partneriem ir jāpalīdz viens otram.

Dievišķā laimes iecere ļauj ģimenes attiecībām turpināties arī pēc nāves. Zeme tika radīta, un evaņģēlijs tika atklāts, lai ģimenes varētu tikt nodibinātas, saistītas un paaugstinātas mūžībā. (Pielāgots no „Ģimene — vēstījums pasaulei”,Ensign, 2010. g. nov., 129. lpp.; skat. arī LDS.org/topics/family-proclamation.)

Saistītās norādes: 1. Mozus 2:24; Psalmi 127:3; Maleahija 3:23–24; M&D 131:1–4

9. Baušļi

Baušļi ir likumi un prasības, ko Dievs ir devis cilvēkiem. Mēs izrādām Dievam savu mīlestību, ievērojot Viņa baušļus (skat. Jāņa 14:15). Baušļu ievērošana nes Tā Kunga svētības (skat. M&D 82:10).

Galvenie baušļi ir: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. … Un … tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (Mateja 22:36–39).

Desmit baušļi ir ļoti svarīga evaņģēlija daļa un ir mūžīgi principi, kas ir nepieciešami mūsu paaugstināšanai (skat. 2. Mozus 20:3–17). Tas Kungs tos atklāja Mozum sendienās un ir atkārtoti paziņojis pēdējo dienu atklāsmēs.

Citi baušļi ietver ikdienas lūgšanu (skat. 2. Nefija 32:8–9), evaņģēlija mācīšanu citiem (skat. Mateja 28:19–20), žēlsirdības likuma ievērošanu (skat. M&D 46:33), pilnas desmitās tiesas maksāšanu (skat. Maleahija 3:8–10), gavēšanu (skat. Jesajas 58:6–7), piedošanu citiem (skat. M&D 64:9–11), pateicības gara pilnveidi (skat. M&D 78:19) un Gudrības vārda ievērošanu (skat. M&D 89:18–21).

Saistītās norādes: 1. Mozus 39:9; Jesajas 58:13–14; 1. Nefija 3:7; Mosijas 4:30; Almas 37:35; Almas 39:9; M&D 18:15–16; M&D 88:124

Papildus informāciju par šīm tēmām meklējiet LDS.org, Teachings, Gospel Topics vai skatiet Uzticīgi ticībai: evaņģēlija norādes (2005. g.).