7. daļa: 2. diena

Mateja 27.–28. nodaļa

Ievads

Veicot sazvērestību, lai nogalinātu Jēzu Kristu, ebreju garīgie vadītāji aizveda Viņu pie romiešu zemes pārvaldnieka Poncija Pilāta. Pilāts nodeva Jēzu šaustīšanai un sišanai krustā. Jēzus pakļāvās ciešanām un nāvei, lai piepildītu Sava Tēva gribu.

Mateja 27:1–25

Jēzus tiek nodots Pilātam un notiesāts ar krustā sišanu

Ja tu varētu būt liecinieks kādam no Svētajos Rakstos aprakstītajiem notikumiem, kuru notikumu tu izvēlētos? Kāpēc?

Šīs nodarbības laikā tu mācīsies par vienu no vissvarīgākajiem notikumiem pasaules vēsturē. Studēšanas laikā iztēlojies, ka esi liecinieks tam, kas notika.

Mateja 26. nodaļā mēs lasām, ka Jēzus tika apcietināts un netaisnīgi tiesāts, un ebreju vadītāju nosodīts. Saskaņā ar romiešu likumu, ebrejiem nebija tiesību kādu nolemt nāvei. Tādēļ ebreju garīgie vadītāji centās izvirzīt tādu apsūdzību, par kuru, saskaņā ar romiešu likumu, Jēzu vajadzētu sodīt ar nāvi.

Mateja 27:1–10 mēs uzzinām, ka ebreju garīgie vadītāji atveda Jēzu pie romiešu Jūdejas pārvaldnieka — Poncija Pilāta. Kad Jūda to redzēja, viņš nožēloja, ka ir nodevis Jēzu, centās atdot naudu, ko bija saņēmis no ebreju garīgajiem vadītājiem, un pēc tam izdarīja pašnāvību. Džozefa Smita veiktais tulkojums paskaidro, ka Jūda „pakārās kokā. Un viņš uzreiz nokrita zemē, un viņa iekšas izgāzās, un viņš nomira” (Džozefa Smita tulkojums, Mateja 27:6).

Tā kā sudraba gabali bija „asins nauda” (Mateja 27:6) un pēc likuma to nedrīkstēja likt Dieva šķirstā, tad ebreju garīgie vadītāji par to iegādājās podnieka tīrumu, lai tajā varētu apglabāt svešiniekus (jeb svešzemniekus). Matejs uz šo notikumu atsaucās kā uz pravietojuma piepildīšanos (skat. Caharijas 11:12–13).

Ebreju izdarītā spiediena dēļ un baidoties zaudēt kontroli pār ļaudīm, Pilāts nodeva Jēzu sišanai krustā (skat. Mateja 27:11–26). (Tev būs iespēja detalizētāk studēt šos notikumus stundā par Jāņa 18.–19. nod.)

Mateja 27:26–50

Jēzus tiek šaustīts, izsmiets un sists krustā

Pirms Jēzus tika nodots krustā sišanai, Pilāts lika Viņu šaustīt (skat. Mateja 27:26). Tikt šaustītam nozīmē — tikt atkārtoti sistam ar pletni, kurā ievīti vai iestrādāti asi priekšmeti, piemēram, asi akmentiņi vai kaulu gabaliņi. Šāds sods parasti tika izpildīts kalpiem, savukārt dižciltīgie vai Romas pilsoņi tika sisti ar rīkstēm. Daudzi cilvēki pēc šaustīšanas neizdzīvoja ķermeņa smago traumu dēļ.

Izlasi Mateja 27:27–32, meklējot, ko romiešu karavīri nodarīja Jēzum.

Kāpēc, tavuprāt, karavīri atrada kādu, kurš nesa Jēzus krustu?

1. Iedomājies, ka tu būtu Sīmaņa (no Kirēnas) vietā. Ko tu domātu vai justu, ja tu atrastos ļaužu pulkā un tevi piespiestu nest Jēzus krustu? Pieraksti atbildi savā studiju dienasgrāmatā.

Mateja 27:33 pierakstīts, ka Jēzus tika aizvests uz vietu, „ko sauc par Golgatu, tas ir, pieres vietu”.

Elders Džeimss E. Talmidžs, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, par šīs vietas nosaukumu mācīja: „Iespējams, šis nosaukums tika dots, ņemot vērā topogrāfiskās iezīmes, līdzīgi kā mēs runājam par kraujas malu; vai arī, ja šī vieta bija ierasta nāvessoda izpildīšanas vieta, tā varētu tikt nosaukta saistībā ar nāvi, līdzīgi kā mēs lietojam vārdu miroņgalva” (Jesus the Christ, 3. izd. [1916], 667).

Mateja 27:34–45 rakstīts, ka Jēzus atteicās no dzēriena, kas parasti tika piedāvāts tiem, kas tika sisti krustā, lai mazinātu sāpes. Daži, kas vēroja krustā sišanu, tiecās izsmiet un kārdināt Jēzu.

Izlasi Mateja 27:46, meklējot, ko Jēzus teica, atrodoties uz krusta. Tu vari pasvītrot to, ko atrodi.

Lai labāk izprastu, kas tajā brīdī notika, izlasi šo eldera Džefrija R. Holanda, Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļa, izteikumu:

„Tagad es runāšu ļoti uzmanīgi, ar pietāti, par to, kas, iespējams, bija visgrūtākais brīdis no visiem šajā vientuļajā ceļā uz Izpirkšanu. Es runāju par tiem pēdējiem brīžiem, kuriem Jēzus bija sagatavots intelektuāli un fiziski, bet uz ko Viņš, iespējams, nebija pilnībā gatavs emocionāli un garīgi, — Viņa pēdējām ciešanām, izjūtot ārkārtīgu izmisumu dievišķās klātbūtnes trūkuma dēļ, kad Viņš sauca pilnīgā vientulībā: „Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” [Mateja 27:46; izcēlums pievienots]. …

Ar visu savas dvēseles pārliecību es liecinu, ka … pilnīgais Tēvs nebija atstājis Savu Dēlu tajā brīdī. Patiesi, tā ir mana personīgā pārliecība, ka visā laikā, ko Kristus kalpoja uz Zemes, Tēvs, iespējams, nekad nebija atradies tuvāk Savam Dēlam, kā šajos mokpilnajos, pēdējos ciešanu brīžos. Tomēr, … Tēvs uz brīdi atņēma Jēzum Sava Gara mierinājumu, Viņa personīgās klātbūtnes atbalstu” („Neviens nebija ar Viņu” (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona, 2009. g. maijs, 87.–88. lpp.).

Kādēļ, jūsuprāt, Debesu Tēvs šajā brīdī atņēma Jēzum Savu Garu?

Izlasi eldera Holanda runas turpinājumu un atzīmē viņa sacīto, kas izskaidro, kādēļ Jēzum Kristum tika atņemts Gars: „Bija nepieciešams — patiesi tas bija būtiski Izpirkšanas nozīmībai, ka šim nevainojamajam Dēlam, kurš nekad nebija runājis ļaunu, nedz darījis ko nepareizu, nedz aizskāris ko nešķīstu, vajadzēja zināt, kā jūtas pārējā cilvēce — mēs, ikviens no mums —, veicot šādus grēkus. Lai Viņa Izpirkšana varētu būt bezgalīga un mūžīga, Viņam vajadzēja izjust, kā tas ir — nomirt ne tikai fiziski, bet arī garīgi, izjust, kā tas ir, kad dievišķais gars atkāpjas un paliek tikai viena sajūta — nožēlojama un bezcerīga vientulība” („Neviens nebija ar Viņu”, 88. lpp.).

No Mateja 27:46 un eldera Holanda izteikuma mēs mācāmies, ka, veicot Izpirkšanu, Jēzus Kristus sajuta atšķirtību no Debesu Tēva Gara.

Kad mēs grēkojam, mēs pieredzam garīgo nāvi — atšķirtību no Debesu Tēva Gara. Pateicoties tam, ka Jēzus Kristus piedzīvoja garīgo nāvi pie krusta, Viņš mums var palīdzēt, kad mēs esam atšķirti no Debesu Tēva Gara mūsu slikto izvēļu dēļ. Viņš mums var palīdzēt arī tad, kad mēs jūtamies vientuļi.

Izlasi Mateja 27:50. Džozefa Smita veiktajā tulkojumā var lasīt: „Jēzus, kad Viņš atkal bija iekliedzies stiprā balsī, sakot: „Tēvs, viss piepildīts, Tava griba ir izpildīta,” izlaida Savu garu” (skat. Joseph Smith Translation, Matthew 27:54).

Atbilstoši Džozefa Smita veiktajam šī panta tulkojumam, Jēzus Kristus cieta, lai piepildītu Debesu Tēva gribu.

Studējot Mateja 26. nodaļu iepriekšējā stundā, tu mācījies par Glābēja ciešanām Ģetzemanē un par Viņa gatavību pakļauties Debesu Tēva gribai. Savos Svētajos Rakstos pie Mateja 26:39 pieraksti klāt mijnorādi uz Mateja 27:50, lai atcerētos, ka Jēzus paveica to, ko bija apsolījis.

Izlasi Mateja 27:51, meklējot, kas notika templī, kad Jēzus nomira.

Jēzus laikā templī bija divas telpas: svētā vieta un vissvētākā vieta. Šīs abas telpas šķīra priekškars jeb aizkars. „Vissvētākā vieta bija pati svētākā vieta senajā templī; tā simbolizēja Dieva klātbūtni. Reizi gadā Salīdzināšanas dienā augstais priesteris caur tempļa priekškaru iegāja vissvētākajā vietā, kur viņš slacīja upura grēka asinis, lai izpirktu visa Israēla nama grēkus (skat. 3. Mozus 16). Kad Jēzus Kristus nāves brīdī tempļa priekškars tika pārplēsts „divos gabalos” (divās daļās) (Mateja 27:51), tas bija dramatisks simbols, ka Jēzus Kristus, diženais Augstais priesteris, bija izgājis cauri nāves priekškaram un drīz ieies Dieva [Tēva] klātbūtnē” (New Testament Student Manual [Baznīcas izglītības sistēmas rokasgrāmata, 2014], 94).

Elders Brūss R. Makonkijs, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, mācīja par to, ko nozīmēja tempļa priekškara saraušana divos gabalos: „Kristus tagad bija upurēts; likums bija piepildīts; Mozus atklāšana bija noslēgusies; evaņģēlija pilnība bija nākusi visā tās gaismā un spēkā; un tādēļ, lai dramatiski attēlotu, ko visi jūdi saprastu, ka valstība viņiem ir atņemta un dota citiem, — Dievība pārrāva tempļa priekškaru „no augšas līdz apakšai”. Vissvētākā vieta tagad ir atvērta visiem, un tagad visi caur Jēra izpērkošajām asinīm var ieiet augstākajā un svētākajā no visām vietām — valstībā, kurā var rast mūžīgu dzīvi. … Priekšraksti, kas tika izpildīti aiz priekškara senajā templī, bija līdzība tam, ko grasījās darīt Kristus, un tagad, kad Viņš to ir paveicis, visi cilvēki var iziet cauri priekškaram Tā Kunga klātbūtnē, lai iemantotu pilnīgu paaugstināšanu” (Doctrinal New Testament Commentary, 3 sēj., [1965–1973], 1:830).

No tā, ka Kristus nāves brīdī tika sarauts tempļa priekškars, mēs varam mācīties: pateicoties Jēzus Kristus veiktajai Izpirkšanai, mēs visi varam ieiet Dieva klātbūtnē, ja nožēlojam grēkus un ievērojam savas derības.

2. Savā studiju dienasgrāmatā atbildi uz jautājumiem:

   1. Kā Jēzus Kristus veiktā Izpirkšana rada mums iespēju atgriezties Dieva klātbūtnē?

   2. Kas mums ir jādara, lai mēs būtu cienīgi mūžīgi dzīvot kopā ar Debesu Tēvu?

Mateja 27:52–66 sniedz vairāk informācijas par to, kas notika pēc Jēzus nāves. Ievēro, ka Matejs pierakstīja, ka tas bija „pēc [Jēzus] augšāmcelšanās” (Mateja 27:53; slīpraksts pievienots), kad daudzi taisnīgie cilvēki, kas bija miruši, arī augšāmcēlās un parādījās daudziem cilvēkiem Jeruzālemē (skat. arī M&D 133:54–56).

Pēc Jēzus nāves Jāzeps no Arimatijas, turīgs māceklis, „izlūdzās Jēzus miesas” (Mateja 27:58; skat. arī Jāņa 19:39). Glābēja ķermenis tika ietīts tīrā audeklā un ievietots kapavietā, kas piederēja Jāzepam no Arimatijas, un ieeja tika aizdarīta ar lielu akmeni. Pēc dažu augsto priesteru un farizeju lūguma Pilāts pavēlēja, lai sargi apsargātu kapavietu, un akmens tika aizzīmogots. Saskaņā ar Mateja 27:63–64, kādēļ augstie priesteri un farizeji to vēlējās?

Mateja 28. nodaļa

Jēzus Kristus ir augšāmcēlies un parādās daudziem cilvēkiem

Saskaņā ar Mateja 28:1–5, nedēļas pirmajā dienā, svētdienā, agri no rīta Marija Magdalēna un vēl viena sieviete, vārdā Marija, pienāca pie kapa. Džozefa Smita veiktajā Mateja 28:2 tulkojumā teikts, ka viņas redzēja divus eņģeļus.

Pēc Jēzus Kristus Augšāmcelšanās Baznīcas locekļi ievēroja un turēja svētu kā Sabata dienu nedēļas pirmo dienu, un galu galā septītās dienas kā Sabata dienas ievērošana tika pārtraukta. Izmaiņa no nedēļas pēdējās dienas uz nedēļas pirmās dienas ievērošanu nav tik nozīmīga, kā sabata koncepcija un princips.

Izlasi Mateja 28:6–7, meklējot, ko eņģeļi pateica sievietēm.

Mateja 28:8–10, 16–18 mēs lasām, ka sievietes devās pie mācekļiem, lai pavēstītu, ko ir redzējušas un dzirdējušas. Pa ceļam viņām parādījās Jēzus, un sievietes „apkampa Viņa kājas un krita Viņa priekšā uz zemes” (Mateja 28:9). Vēlāk, kad mācekļi bija paklausījuši sieviešu teiktajam un devušies uz Galileju, Glābējs parādījās arī viņiem. Lai mācītos par citām reizēm, kad Jēzus parādījās pirms Savas uzkāpšanas debesīs, skati „Evaņģēliju saskaņu”.

Izlasi Mateja 28:19–20, meklējot, ko Glābējs pavēlēja Saviem apustuļiem darīt (Mateja 28:19–20 ir prasmīgi pārzināmā rakstvieta. Tu vari iezīmēt šos pantus atšķirīgā veidā.)

Viens no principiem, ko mēs varam mācīties no Glābēja teiktā Viņa apustuļiem, ir šāds: kad mēs iegūstam liecību par Jēzu Kristu, mums ir pienākums liecināt par Viņu citiem.

Prasmīgi pārzināmā rakstvieta — Mateja 28:19–20

3. Savā studiju dienasgrāmatā izpildi uzdevumus:

   1. Uzraksti vismaz trīs veidus, kā tu vari liecināt par Jēzu Kristu citiem cilvēkiem. Pēc tam izvēlies no sava saraksta vienu veidu un nospraud mērķi attiecībā uz to, kā tu meklēsi iespējas liecināt citiem par Jēzu Kristu.

   2. Atbildi uz šādu jautājumu: Ņemot vērā to, ko Glābējs teica Mateja 28:19–20, ko tu varētu darīt, lai sagatavoties kalpošanai misijā?

4. Savā studiju dienasgrāmatā, zem šīs dienas uzdevumiem, ieraksti:

   Es studēju Mateja 27.–28. nodaļu un pabeidzu šo stundu (datums).

   Jautājumi, domas un atziņas, kurās es vēlētos dalīties ar savu skolotāju: