Ievads Pāvila vēstulē efeziešiem
Kādēļ studēt šo vēstuli?
Elders Brūss R. Makonkijs no Divpadsmit apustuļu kvoruma mācīja, ka „vēstule efeziešiem ir vēstule visai pasaulei: ebrejiem un citticībniekiem, vīriem un sievām, vecākiem un bērniem, kungiem un kalpiem. Tas bija Dieva prāts un griba Pāvila dienās; tā ir iedvesmas balss mūsdienās; tā ir vēstule ar vispārēju aicinājumu un piemērojumu. …
Tas ir viens no Pāvila labākajiem rakstu darbiem, un tas ir dokuments, kurā ir iztirzātas pamatmācības un Dieva evaņģēlijs visā tā pestījošajā godībā.” (Doctrinal New Testament Commentary, 3 sēj. (1965–1973), 2:489.)
Vēstule efeziešiem var palīdzēt tev atlikt malā pasaulīgās lietas, garīgi augt un daudz pilnīgāk izbaudīt vienotību un sadraudzību starp Baznīcas locekļiem.
Kas sarakstīja šo vēstuli?
Vēstuli efeziešiem sarakstīja apustulis Pāvils (skat. Efeziešiem 1:1).
Kad un kur šī vēstule tika uzrakstīta?
Pāvils norādīja, ka, rakstot vēstuli efeziešiem, viņš atradās ieslodzījumā (skat. Efeziešiem 3:1; 4:1; 6:20). Vēstule efeziešiem varētu būt uzrakstīta Pāvila pirmā ieslodzījuma laikā Romā, aptuveni 60.–62. g. pēc Kr. (skat. Svēto Rakstu ceļvedi, „Pāvila vēstules”, scriptures.lds.org). Tolaik Pāvils tika turēts mājas arestā, bet viņš varēja brīvi pieņemt apmeklētājus un mācīt evaņģēliju (skat. Ap. d. 28:16–31).
Kam un kādēļ šī vēstule tika rakstīta?
Karaļa Jēkaba Bībeles tulkojumā Efeziešiem 1:1 ir rakstīts, ka vēstule efeziešiem ir adresēta „svētajiem, kas ir Efezā”. Taču pašos agrīnākajos vēstules manuskriptos nav ietverti vārdi — „kas ir Efezā”. Tas norāda uz to, ka Pāvils, iespējams, nerakstīja šo vēstuli tieši efeziešiem, bet vairākām svēto draudzēm, ieskaitot Efezas draudzes. Efeza bija galvenā Pāvila mītne viņa trešajā misijas ceļojumā (skat. Ap. d. 19:9–10; 20:31), un viņš bija ļoti pieķēries šiem ļaudīm (skat. Ap. d. 20:17, 34–38).
Šajā vēstulē Pāvils vērsās pie Baznīcas locekļiem no citticībnieku vidus (skat. Efeziešiem 2:11), kuri, iespējams, bija pievērsušies evaņģēlijam pavisam nesen (skat. Efeziešiem 1:15). Viņš rakstīja ar mērķi palīdzēt šiem Baznīcas locekļiem kļūt garīgākiem un stiprināt savu liecību. Viņa galvenais mērķis bija palīdzēt šiem jaunpievērstajiem padziļināt savas garīgās zināšanas par Dievu un Baznīcu (skat. Efeziešiem1:15–18; 3:14–19), veicināt vienotību, it īpaši citticībnieku un ebreju svēto starpā (skat. Efeziešiem 2:11–22; 4:1–16; 5:19–6:9), kā arī mudināt svētos pretoties ļaunajiem spēkiem (skat. Efeziešiem 4:17–5:18; 6:10–18). Daudzi Efezas svētie dzīvoja pietiekami taisnīgi, lai varētu tikt apzīmogoti mūžīgajai dzīvei (skat. Efeziešiem 1:13; Bruce R. McConkie, Doctrinal New Testament Commentary, 2:493–494).
Kādas ir šīs vēstules raksturiezīmes?
Vēstulē efeziešiem ir ietvertas daudzas pēdējo dienu svētajiem labi zināmas mācības un idejas, tai skaitā mācības par iepriekšēju izredzētību, evaņģēlija pilnības atklāšanas laikmetu, Apsolījuma Svēto Garu, praviešu un apustuļu lomu, idejas par patiesu un vienotu Baznīcu un par dažādajiem amatiem, aicinājumiem un pienākumiem Baznīcas organizācijā. Šajā vēstulē ir ietvertas arī viscildenākās mācības par ģimeni, kas jebkad minētas Svētajos Rakstos.
Īss satura izklāsts
Efeziešiem 1:1 – 4:16. Pāvils raksta par svēto iepriekšējo izredzētību attiecībā uz evaņģēlija pieņemšanu; evaņģēlija pilnības atklāšanas laikmetu; aizzīmogošanu ar Apsolījuma Svēto Garu; glābšanu caur labvēlību; citticībnieku un ebreju svēto apvienošanos vienā Baznīcā; vienu Kungu, vienu ticību un vienu kristīšanu; kā arī Baznīcas mērķi un tās organizēšanu uz praviešu un apustuļu pamata ar Jēzu Kristu kā galveno stūrakmeni. Pāvils māca, ka evaņģēlija pilnības atklāšanas laikmetā Dievs apvienos visas lietas Kristū.
Efeziešiem 4:17 – 6:24. Pāvils mudina svētos piemērot patieso mācību savā ikdienas dzīvē. Viņš mudina tos atmest veco cilvēku (savus līdzšinējos grēkus) un uzņemties jauna cilvēka veidolu — caur Kristu. Viņš dod padomus sievām, vīriem, bērniem, vecākiem, kalpiem, kungiem un draudzēm. Pāvils mudina svētos „bruņoties ar visiem Dieva ieročiem” (Efeziešiem 6:11).