Ievads Pāvila vēstulē kolosiešiem
Kādēļ studēt šo vēstuli?
Apustulis Pāvils rakstīja kolosiešiem, jo viņam bija ziņots, ka tie pieļauj nopietnu kļūdu (skat. Svēto Rakstu ceļvedi, „Pāvila vēstules”). Maldu mācības un maldīgas tradīcijas ietekmēja Kolosas svētos un apdraudēja viņu ticību. Arī mūsdienu Baznīcas locekļi vietējo tradīciju iespaidā sastopas ar zināmām grūtībām. Pāvila vēstule ir ļoti vērtīga, jo tajā tiek identificētas un atmaskotas nepatiesās mācības un tradīcijas, un likts uzsvars uz Jēzus Kristus dievišķumu un glābšanas darbu. Studējot vēstuli kolosiešiem, tu vari padziļināt savu pievēršanos Glābējam un tikt pasargāts no maldiem un grēka.
Kas rakstīja šo vēstuli?
Vēstuli kolosiešiem sūtīja Pāvils un Timotejs (skat. Kolosiešiem 1:1, 23; 4:18). Kā redzams, beigās Pāvils ar paša roku pievienoja vēstulei savus personīgos sveicienus (skat. Kolosiešiem 4:18), netieši norādot, ka vēstuli viņam palīdzējis uzrakstīt kāds rakstvedis, iespējams, Timotejs.
Kad un kur šī vēstule tika uzrakstīta?
Pāvils rakstīja kolosiešiem sava pirmā ieslodzījuma laikā Romā, aptuveni 60.–62. g. pēc Kr. (skat. Svēto Rakstu ceļvedis, „Pāvila vēstules”, scriptures.lds.org). Visdrīzāk, šī vēstule tika rakstīta aptuveni tajā pašā laikā, kad vēstule filipiešiem, efeziešiem un Filemonam.
Kam un kādēļ šī vēstule tika rakstīta?
Šī vēstule tika rakstīta uzticīgajiem svētajiem Kolosā, kas šobrīd ietilpst Turcijas teritorijā. Pāvils lika, lai Kolosas svētie padalītos šajā vēstulē ar Baznīcas locekļiem tuvējā Lāodikejā (skat. Kolosiešiem 4:16).
Pāvils uzrakstīja šo vēstuli „pēc tam, kad viņu bija apciemojis Epafra, Baznīcas evaņģēlists [Kolosā] (skat. Kolosiešiem 1:7–8). Epafra atklāja Pāvilam, ka kolosieši sāk pieļaut nopietnu kļūdu — tie uzskata, ka ir labāki par citiem ļaudīm tāpēc, ka rūpīgi ievēro noteiktus ārīgos priekšrakstus (skat. Kolosiešiem 2:16), liedz sev noteiktas fiziskās vēlmes un pielūdz eņģeļus (skat. Kolosiešiem 2:18). Kolosieši uzskatīja, ka, pateicoties šiem paradumiem, ir tikuši iesvētīti. Viņi arī domāja, ka izprot visuma noslēpumus labāk par visiem citiem Baznīcas locekļiem. Savā vēstulē Pāvils pamācīja viņus, sakot, ka pestīšana nāk vienīgi caur Kristu un ka mums ir jābūt gudriem un jākalpo Viņam.” (Svēto Rakstu ceļvedis, „Kolosiešiem, vēstule”, scriptures.lds.org.)
Kādas ir šīs vēstules raksturiezīmes?
Savā vēstulē kolosiešiem Pāvils atspēkoja Kolosas maldu mācības, liekot uzsvaru uz Jēzus Kristus dievišķumu, glābšanas misiju un pārākumu (skat. Kolosiešiem 1:15–23). Viņš mācīja, ka Kristus ir Dieva Tēva atspulgs, Radītājs, Baznīcas Galva, pirmais, kurš augšāmcēlās, un Pestītājs. Viņš ir „galva visām varām un spēkiem” (Kolosiešiem 2:10), kas Tēva vadībā īsteno Savu dievišķo misiju (skat. Kolosiešiem 1:19; 3:1).
Pāvils brīdināja svētos no cilvēkiem, kuri māca, ka patiesu garīgumu var iegūt caur īpašiem priekšrakstiem, īpašu svētku svinēšanu un diētas ievērošanu (skat. Kolosiešiem 2:16–18, 20, 23). Tā vietā viņš mācīja, ka garīgais briedums un zināšanas par Dievu ir iegūstamas, „vēršot savas domas uz augšu” (Kolosiešiem 3:2), atturoties no netaisnīgas rīcības (skat. Kolosiešiem 3:5–9) un izkopjot Kristum piemītošās īpašības (skat. Kolosiešiem 3:12–17). Pāvils ieteica vēstules lasītājiem „būt stipriem un nesatricināmiem” evaņģēlijā (Kolosiešiem 1:23), kā arī sakņoties un augt Jēzu Kristū, lai tie kļūtu stipri ticībā (Kolosiešiem 2:7).
Īss satura izklāsts
Kolosiešiem 1:1–23. Pāvils sveicina Kolosas svētos un pasludina, ka Jēzus Kristus ir Pestītājs, visas radības pirmdzimtais, Radītājs un visas dievišķās pilnības Kungs, caur kuru visumā tiek iedibināts miers. Pāvils mudina svētos pievērst savu ticību Jēzum Kristum.
Kolosiešiem 1:24 – 2:23. Pāvils brīdina svētos par visām maldīgajām cilvēku filozofijām un tradīcijām, tai skaitā eņģeļu pielūgšanu un dažādām galējībām, kad cilvēks liedz sev fizisko pamatvajadzību apmierināšanu, uzskatot, ka tādējādi sevi garīgi disciplinē.
Kolosiešiem 3:1 – 4:18. Pāvils mudina svētos pievērst savas sirdis debesu lietām, atmest līdzšinējos grēkus un būt žēlastīgiem citam pret citu. Viņš sniedz norādījumus attiecībā uz to, kā svētajiem vajadzētu pielūgt Dievu, un pēc tam dod padomu sievām, vīriem, bērniem, vecākiem, kalpiem un kungiem. Viņš noslēdz vēstuli kolosiešiem ar uzslavām, sveicieniem un noslēdzošajiem norādījumiem un svētībām.