Ievads Pētera pirmajā vēstulē
Kādēļ studēt šo vēstuli?
Viscaur Pētera pirmajai vēstulei vijas temats par to, ka, pateicoties Jēzus Kristus veiktajai Izpirkšanai, Glābēja mācekļi var uzticīgi pastāvēt un atbildēt uz ciešanām un vajāšanām. Katrā Pētera 1. vēstules nodaļā ir aprakstītas grūtības vai ciešanas, un Pēteris mācīja, ka grūtību pacietīga panešana ir „daudz vērtīgāka nekā … zelts” un palīdzēs ticīgajiem iegūt savu „dvēseļu pestīšanu” (1. Pētera 1:7, 9). Pēteris arī atgādināja svētajiem par viņu identitāti — to, ka viņi ir „izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums” (1. Pētera 2:9). Studējot Pētera sniegto padomu šajā vēstulē, tu vari gūt cerību, iedrošinājumu un spēku, kas varētu tev palīdzēt tikt galā ar izaicinājumiem.
Kas sarakstīja šo vēstuli?
Šīs vēstules autors ir „Pēteris, Jēzus Kristus apustulis” (1. Pētera 1:1).
„Sākotnēji Pēteris bija pazīstams kā Simeons vai Sīmanis (2. Pēt. 1:1), zvejnieks no Betsaidas, kas ar savu sievu dzīvoja Kapernaumā. … Pēteris kopā ar savu brāli Andreju tika aicināti būt par Jēzus Kristus mācekļiem (Mat. 4:18–22; Marka 1:16–18; Lūk. 5:1–11). …
… Tas Kungs izraudzīja [Pēteri], lai viņš turētu valstības atslēgas uz Zemes (Mateja 16:13–18). …
Pēteris bija savu dienu galvenais apustulis” (Svēto Rakstu ceļvedis, „Pēteris”; scriptures.lds.org).
Pētera raksti parāda viņa izaugsmi no vienkārša zvejnieka līdz varenam apustulim.
Kad un kur šī vēstule tika sarakstīta?
Visticamāk, Pēteris savu pirmo vēstuli sarakstīja laika posmā starp 62. un 64. gadu m. ē. Viņš rakstīja no „Bābeles” (1. Pēt. 5:13), kas, iespējams, simbolizē Romu.
Ir vispāratzīts, ka Pēteris nomira Romas imperatora Nērona valdīšanas laikā, visticamāk, pēc 64. g. m. ē., kad Nērons uzsāka vajāt kristiešus (skat. Svēto Rakstu ceļvedis, „Pēteris”).
Kam un kādēļ šī vēstule tika sarakstīta?
Pēteris veltīja šo vēstuli Baznīcas locekļiem, kuri dzīvoja piecās romiešu provincēs Mazāzijā, kas atradās mūsdienu Turcijā (skat. 1. Pēt. 1:1). Pēteris uzskatīja savus lasītājus par Dieva „izredzētajiem” (1. Pēt. 1:2). Viņš rakstīja, lai stiprinātu un iedrošinātu svētos viņu ticības pārbaudījuma laikā (1. Pēt. 1:7) un sagatavotu viņus nākamajam „bēdu karstumam” (1. Pēt. 4:12). Pētera vēstījumā viņi tika arī pamācīti, kā atbildēt uz vajāšanām (skat. 1. Pēt. 2:19–23; 3:14–15; 4:13).
Pētera padoms nāca tieši laikā, jo Baznīcas locekļiem teju sākās pastiprinātu vajāšanu laiki. Līdz aptuveni 64. g. m. ē., laikā, kad Pēteris rakstīja šo vēstuli, romiešu valdība lielākoties pieļāva kristietības pastāvēšanu. Tā gada jūlijā ugunsgrēks izpostīja lielu daļu Romas, un baumas klīda, ka imperators Nērons pats pavēlēja šī ugunsgrēka izraisīšanu. Centienos novelt vainu par postu, daži ievērojamākie romieši apsūdzēja kristiešus ugunsgrēka izraisīšanā. Tas visā Romas impērijā izraisīja spēcīgu kristiešu vajāšanu. Pēteris norādīja, ka tad, kad svētie „cieš, kristie[ši] būdam[i]” (1. Pēt. 4:16), viņš var sajust prieku, apzinoties, ka seko Jēzus Kristus pēdās (skat. 1. Pēt. 2:19–23; 3:15–18; 4:12–19).
Kādas ir šīs vēstules raksturiezīmes?
Grūtību un vajāšanu laikā, kuras šajā laikā piedzīvoja svētie, Pēteris mudināja viņus vērsties citam pret citu mīlestībā un maigumā (skat. 1. Pēt. 1:22; 3:8–9). Turklāt 1. Pētera 5. nodaļā mēs lasām, ka Pēteris izskaidroja to, kā Baznīcas vadītājiem vajadzētu stiprināt savas draudzes.
Šī vēstule, iespējams, satur visskaidrākās Bībeles atsauces par garu pasauli un glābšanas darbu, kas tajā noris. Pēteris īsumā piemin, ka Jēzus Kristus apmeklēja garu pasauli, lai sludinātu nepaklausīgajiem gariem, kuri dzīvoja Noas dienās (skat. 1. Pēt. 3:18–20). Viņš piebilda, ka evaņģēlijs tika sludināts mirušajiem, lai dotu aizgājušajiem iespēju — tikt tiesātiem vienlīdzīgos apstākļos ar dzīvajiem (skat. 1. Pēt. 4:5–6). Mūsu evaņģēlija atklāšanas laikmetā prezidents Džozefs F. Smits pārdomāja 1. Pēt. 3:18–20 un 1. Pēt. 4:6 nozīmi un saņēma atklāsmi, kas paskaidroja mācības attiecībā par garu pasauli (skat. M&D 138. nod.).
Satura izklāsts
1. Pētera 1:1 – 2:10. Pēteris raksta par nepieciešamību svētajiem augt garīgi, lai saņemtu mūžības balvas. Pestīšanas apsolījums ir tapis iespējams, pateicoties Jēzus Kristus dārgajām asinīm. Svētie ir „izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums” (1. Pēt. 2:9), kas ir ieguvuši Dieva žēlastību.
1. Pētera 2:11 – 3:12. Jēzus Kristus mācekļi tiecas cienīt visus cilvēkus un paklausīt valsts varai un likumiem. Pēteris uzrunā konkrētas svēto grupas: brīvos pilsoņus, kalpus, sievas un vīrus.
1. Pētera 3:13 – 5:14. Kad svētie cieš no vajāšanām, viņiem jāatceras Jēzus Kristus priekšzīme, kurš cieta un tad ieguva paaugstināšanu. Jēzus Kristus sludināja evaņģēliju mirušajiem, lai tie varētu tikt taisnīgi tiesāti. Baznīcas vadītāji seko Jēzus Kristus piemēram, rūpējoties par Dieva ganāmpulku. Svētajiem ir jāpazemojas un jānodod savas raizes Dievam.