Ievads Pāvila vēstulē Titam
Kādēļ studēt šo vēstuli?
Apustuļa Pāvila vēstulē Titam, tāpat kā viņa vēstulēs Timotejam, ir ietverti nemainīgi un aktuāli padomi vietējiem Baznīcas vadītājiem. Pāvils raksta, ka „cerību uz mūžīgo dzīvību” Dievs pirmoreiz apsolīja jau pirms pasaules pirmsākumiem (Titam 1:2). Viņš māca, ka svētajiem vajadzētu gaidīt, kad īstenosies šī svētlaimīgā cerība uz paaugstināšanu, kā arī Otrā atnākšana (Titam 2:13). Pāvils raksta Titam arī par „mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā” (Titam 3:5), atsaucoties uz kristīšanas priekšrakstu un Svētā Gara dāvanas šķīstījošo ietekmi, kas ir nepieciešama, lai cilvēks varētu kļūt par „cerētās mūžīgās dzīvības mantinieku” (Titam 3:7). Studējot Pāvila iedvesmas pilnos padomus Titam, tu vari stiprināt savu ticību tam, ka evaņģēlija mācības un priekšraksti dāvā mums cerību uz mūžīgo dzīvi.
Kas sarakstīja šo vēstuli?
Šo vēstuli Titam sarakstīja Pāvils (skat. Titam 1:1).
Kad un kur šī vēstule tika uzrakstīta?
Visdrīzāk, Pāvils rakstīja Titam laikā starp 1. un 2. vēstuli Timotejam, aptuveni 64.–65. g. pēc Kr. (skat. Svēto Rakstu ceļvedi, „Pāvila vēstules”, scriptures.lds.org). Pāvils rakstīja Titam pēc sava ieslodzījuma Romā. Viņš nenorādīja, kur atrodas vēstules rakstīšanas brīdī.
Kam un kādēļ šī vēstule tika rakstīta?
Šo vēstuli Pāvils rakstīja Titam, kuru viņš dēvēja par „savu īsto bērnu kopīgā ticībā” (Titam 1:4). Tits bija grieķis (skat. Galatiešiem 2:3), kuru Pāvils tika pievērsis evaņģēlijam (skat.Svēto Rakstu ceļvedi, „Tits”). Pēc pievēršanās Tits strādāja kopā ar Pāvilu, izplatot evaņģēliju un organizējot Baznīcu (skat. Svēto Rakstu ceļvedi, „Tits”). Viņš palīdzēja savākt ziedojumus Jeruzālemes nabagiem (skat. 2. korintiešiem 8:6, 16–23) un pavadīja Pāvilu uz Jeruzālemes padomi (skat. Galatiešiem 2:1). Pāvils uzticēja Titam savas pirmās vēstules nogādāšanu Korintas svētajiem (skat. 2. korintiešiem 7:5–15). Viņš rakstīja Titam, lai, par spīti pretestībai, stiprinātu to, vadot un gādājot par Baznīcas draudzi Krētā (skat. Titam 1:5, 10–11; 2:15; 3:10).
Kādas ir šīs vēstules raksturiezīmes?
Šī vēstule, līdz ar 1. un 2. vēstuli Timotejam, ir viena no pastorālajām vēstulēm, kas rakstīta Baznīcas ganiem jeb vadītājiem (skat. Svēto Rakstu ceļvedi, „Pāvila vēstules”). Vēstule Titam ir senākais pierādījums Baznīcas nodibināšanai starp grieķiem Vidusjūras salā Krētā (skat. Titam 1:5). Titam bija pienākums aicināt jaunus bīskapus šīs salas draudzēs. Pāvils uzskaitīja dažas no garīga rakstura prasībām bīskapa amata kandidātiem (skat. Titam 1:6–9). Papildus tam viņš deva īpašus norādījumus par to, kā būtu jāizturas svētajiem vīriem, sievām un kalpiem (skat. Titam 2:2–10).
Īss satura izklāsts
Pāvila vēstules Titam 1. nodaļa. Pāvils liek, lai Tits ordinētu Baznīcas vadītājus, un uzskaita dažas prasības bīskapa amata kandidātiem. Viņš norāda Titam, lai tas norātu ķecerus un viltus mācītājus, kuri „apgalvo, ka pazīstot Dievu, bet darbos To noliedz” (Titam 1:16).
Pāvila vēstules Titam 2. nodaļa. Pāvils mudina, lai Tits vēršas pie gados vecākajiem Baznīcas locekļiem, aicinot tos rādīt piemēru jaunākajiem. Vēl viņš liek, lai Tits mācītu kalpiem, ka tiem ir jāpakļaujas saviem kungiem. Pāvils paskaidro, kā mācekļiem būtu jādzīvo, gatavojoties Tā Kunga atgriešanās brīdim. Viņš paskaidro, ka Jēzus Kristus ir īstenojis pestīšanu.
Pāvila vēstules Titam 3. nodaļa. Pāvils māca, ka Baznīcas locekļiem būtu jābūt krietniem pilsoņiem un taisnīgiem Jēzus Kristus sekotājiem. Mēs varam iegūt mūžīgo dzīvi caur kristīšanu un Tā Kunga labvēlību.