Ievads Jūdas vēstulē
Kādēļ studēt šo grāmatu?
Jūdas vēstule apraksta atkrišanu agrīnajā Baznīcā. Studējot šo vēstuli, tu uzzināsi, kā atpazīt tos, kas cenšas aizvilināt Kristus mācekļus prom no ticības. Tu vari arī sajust to, cik svarīgi ir dedzīgi pastāvēt par ticību un palikt tai uzticīgam.
Kas sarakstīja šo grāmatu?
Vēstules autors sauc sevi „Jūda, Jēzus Kristus kalps un Jēkaba brālis” (Jūdas v. 1:1). Tradicionāli par vēstules autoru tiek uzskatīts Jūda, Jēzus Kristus pusbrālis (skat. Mateja 13:55; Marka 6:3; Svēto Rakstu ceļvedis, „Jūda, Jēkaba brālis”).
Jūda acīmredzot bija augsti godāts Baznīcas loceklis Jeruzālemē, un viņš arī, iespējams, ceļoja kā misionārs (skat. Ap. d 1:13–14; 1. korintiešiem 9:5). Nekur nav pieminēts, kāda bija Jūdas priesterība, bet vēstule liek domāt, ka viņš bija augsta vadītāja amatā, kas ļāva viņam rakstīt padoma vēstules.
Kad un kur tā tika sarakstīta?
Mums nav zināms, kur tika sarakstīta Jūdas vēstule. Ja šo vēstuli patiešām sarakstīja Jūda, Jēzus brālis, tad tā tika uzrakstīta starp 40. un 80. g. m.ē.
Kam un kādēļ tā tika uzrakstīta?
Jūdas vēstule bija adresēta uzticīgiem kristiešiem — „aicinātajiem brāļiem, kas Dievā Tēvā mīlēti un Jēzū Kristū pasargāti” (Jūdas v. 1:1). Jūdas izvirzītais mērķis bija iedrošināt savus lasītājus „turpināt cīņu par ticību” (Jūdas v. 1:3) pret bezdievīgajiem skolotājiem, kas Baznīcā sludināja netikumību un viltus mācības, kas noliedza Kungu Jēzu Kristu.
Kādas ir šīs grāmatas īpatnējās iezīmes?
Lai gan šī ir viena no īsākajām grāmatām Jaunajā Derībā, Jūdas vēstulē ir ietvertas lietas, kas nav atrodamas nekur citur Bībelē. Jūda rakstīja par „eņģeļiem, kas savu augsto stāvokli nebija nosargājuši” (Jūdas v. 1:6; skat. arī Ābrahāma 3:26), par Miķeļa cīņu ar velnu Mozus miesas dēļ (Jūdas v. 1:9) un par Ēnoha pravietojumu attiecībā uz Glābēja Otro atnākšanu (Jūdas v. 1:14–15; skat. arī Mozus 7:65–66).
Elders Brūss R. Makonkijs, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, norādīja uz vairākām unikālām Jūdas vēstules iezīmēm:
„Tieši Jūdas vēstulē mums ir saglabājies princips, ka pirmsesamība bija mūsu pirmais stāvoklis un ka konkrēti eņģeļi šo pārbaudījumu neizturēja.
Tieši no viņa mēs uzzinām par cīņu starp Miķeli un velnu par Mozus miesu.
Viņš ir vienīgais, kas ir pierakstījis Ēnoha brīnumaino pravietojumu par Cilvēka Dēla Otro atnākšanu” (Doctrinal New Testament Commentary, 3. izd. [1965–1973], 3:415).
Jūda skarbi runāja pret tiem, kas pretojās Dievam un Viņa kalpiem, un pret tiem, kas piekopa amorālu pagānu pielūgšanu un apgalvoja, ka ir atbrīvoti no nepieciešamības ievērot Dieva baušļus, tostarp Šķīstības likumu. Viņš aprakstīja vairākas šo samaitāto cilvēku īpašības.
Satura izklāsts
Jūdas vēstules 1. nodaļa. Jūda iedrošina Baznīcas locekļus „turpināt cīņu par ticību” (Jūdas v. 1:3). Viņš paskaidro, ka starp svētajiem bija cilvēki, kas izplatīja viltus mācības un rosināja uz ļaunu rīcību. Viņš brīdina par sodiem, kas nāk pār tiem, kas novēršas no Dieva, un viņš dod padomu Baznīcas locekļiem — stiprināt ticību un „pasargāt sevi Dieva mīlestībā” (Jūdas v. 1:21).