Apustuļu darbu 15. nodaļa

Ievads

Baznīcas locekļi no Jūdejas devās uz Antiohiju un mācīja pievērstajiem citticībniekiem, ka tiem ir jātiek apgraizītiem, lai tiktu glābti. Pāvils un Barnaba ar šo jautājumu devās pie apustuļiem Jeruzālemē. Šis notikums, ko dažkārt dēvē par Jeruzālemes konferenci, notika aptuveni m. ē. 49.–50. gadā. Šajā konferencē Pēteris liecināja, ka Dievs izglābs ticīgos jūdus un citticībniekus, neatkarīgi no tā, vai viņi ir, vai nav bijuši apgraizīti. Jēkabs apstiprināja Pētera teikto, izmantojot Svēto Rakstu vārdus. Apustuļi izsūtīja vēstules Baznīcas locekļiem Antiohijā, Sīrijā un Kilikijā, paskaidrojot, ka glābšanai apgraizīšana nav nepieciešama. Pāvils izvēlējās Sīlu kā savu pārinieku un devās savā otrajā misijā.

Ap. d. 15:1–29

Iedvesmotā sapulcē Pēteris un citi apustuļi nosaka, ka apgraizīšana vairs netiek prasīta

Uzraksti vismaz piecus svarīgus lēmumus, kas tev būs jāpieņem tagad un nākotnē:

Padomā, kā tu atbildētu uz šādiem jautājumiem:

Kādēļ ir prātīgi meklēt Dieva palīdzību, pieņemot nozīmīgus lēmumus?
Ko tu vari darīt, lai uzzinātu Dieva gribu savā dzīvē?

Studējot Ap. d. 15. nodaļu, meklē patiesības, kas tevi var vadīt, kad tu tiecies uzzināt Dieva gribu savā dzīvē.

Lai labāk izprastu Ap. d. 15. nodaļu, ir svarīgi zināt: kamēr Pāvils un Barnaba apciemoja svētos Antiohijā, daži jūdi no Jūdejas, kas bija pievērsti kristietībai, izteica noteiktus apgalvojumus par to, kas kristietībai pievērstajiem citticībniekiem bija jādara, lai tiktu glābti. Šie vīri un citi viņiem līdzīgi ir pazīstami kā „jūdaisti”, jo viņi uzstāja uz to, ka pievērstajiem citticībniekiem ir jāpievēršas arī jūdaismam.

Izlasi Ap. d. 15:1, meklējot, kas, pēc šo Jūdejas vīru teiktā, visiem pievērstajiem citticībniekiem bija jādara, lai tiktu glābti.

Slēdzot derību ar Ābrahāmu, Dievs pavēlēja, ka visiem vīriešiem, kas stājas derībā ar Viņu, jātiek apgraizītiem. Apgraizīšana „tika veikta, nogriežot „miesas priekšādu” vīriešu kārtas zīdaiņiem un arī pieaugušajiem. Tie, kas to saņēma, baudīja derības priekšrocības un pieņēma tās pienākumus” (skat. Svēto Rakstu ceļvedis, „Apgraizīšana”, scriptures.lds.org). Apgraizīšana kļuva par zīmi jeb atgādinājumu derībai, ko cilvēki bija noslēguši ar Dievu. Šis paradums tika ieviests Mozus laikā un turpinājās Israēla nama ticīgo locekļu vidū līdz Glābēja laikam.

Izlasi Ap. d. 15:2–3, meklējot, kas notika pēc tam, kad Pāvils un Barnaba dzirdēja vīrus apgalvojam, ka citticībnieku pievērstajiem nepieciešams tikt apgraizītiem. Frāze „ liels strīds un vārdu maiņa” (Ap. d. 15:2) nozīmē to, ka Baznīcas locekļi strīdējās ar Pāvilu un Barnabu, apgalvojot, ka citticībniekiem nepieciešams tikt apgraizītiem.

Saskaņā ar 2. pantu, ko viņi nolēma darīt?

Izlasi Ap. d. 15:4–6, meklējot, kas notika, kad Pāvils un citi ieradās Jeruzālemē. Frāze „apspriest šo jautājumu” 6. pantā attiecas uz kopīgu apspriešanos.

Izlasi Ap. d. 15:7–11, meklējot, ko Pēteris teica padomē. Frāze „kad radās daudz pārrunu” 7. pantā nozīmē, ka apustuļi dedzīgi apsprieda apgraizīšanas jautājumu.

Savā Svēto Rakstu studiju dienasgrāmatā atbildi uz jautājumu: Ko, tavuprāt, Pēteris domāja, kad viņš teica, ka Dievs „nemaz nav šķirojis mūs [pievērstos jūdus] un viņus [pievērstos citticībniekus]”? (Ap. d. 15:9)

Pēteris bija vecākais apustulis uz Zemes un tādējādi — pilnvarots runāt Tā Kunga vārdā. Pētera iedvesmotais paziņojums par to, ka citticībniekiem nav jātiek apgraizītiem, ir piemērs tam, kā Tas Kungs vada Savu Baznīcu, atklājot Savu gribu Saviem apustuļiem (skat. Ap. d. 1:2).

No šiem pantiem mēs varam mācīties šādu patiesu principu: Mēs varam zināt Tā Kunga gribu caur Viņa dzīvajiem praviešiem un apustuļiem. Apsver iespēju — pierakstīt vai atzīmēt šo principu savos Svētajos Rakstos, līdzās Ap. d. 15:6–7.

Kādos veidos mūsdienās pašreizējie apustuļi palīdz mums uzzināt atklāsmes, ko viņi ir saņēmuši?

Izlasi Ap. d. 15:12–15, meklējot, kāda bija ļaužu pulka reakcija uz Pētera paziņojumu, ka apgraizīšana nebija nepieciešama glābšanas saņemšanai.

Konferencē prezidēja Pēteris, un šķiet, ka šo sanāksmi vadīja Jēkabs. Jēkabs bija Jēzus Kristus pusbrālis un pirmais bīskaps Baznīcas draudzē Jeruzālemē. Kā pierakstīts Ap. d. 15:16–18, Jēkabs citēja pravieti Amosu (skat. Amosa 9:11–12), lai parādītu, ka Pētera paziņojums saskan ar praviešu vārdiem, minētiem Svētajos Rakstos.

Balstoties uz Jēkaba mācīto, mēs mācāmies šādu patiesu principu: Mēs varam zināt Tā Kunga gribu, studējot Svētos Rakstus. Tu vari pierakstīt vai atzīmēt šo principu savos Svētajos Rakstos, līdzās Ap. d. 15:15–18.

Izlasi Ap. d. 15:19–20, meklējot, ko Jēkabs ieteica Baznīcas vadītājiem darīt.

Vārds domāju 19. pantā nozīmē — ierosinu vai iesaku. Jēkabs pauda savu atbalstu nostādnei, ko Ap. d. 15:7–11 bija paziņojis Pēteris, kurš prezidēja Baznīcā (skat. Bruce R. McConkie, Doctrinal New Testament Commentary, 3 sēj. [1965–1973], 2:143). Ap. d. 15:20 pievērs uzmanību tam, kādus Mozus likuma noteikumus, pēc Jēkaba domām, pievērstajiem joprojām vajadzēja ievērot.

Izlasi Ap. d. 15:22–27, meklējot padomes lēmumu.

Padome nolēma nosūtīt vēstules Baznīcas locekļiem, paziņojot, ka apgraizīšana nav nepieciešama, lai iemantotu glābšanu, un ka tas ir apustuļu vienprātīgs lēmums. Augstākais prezidijs un Divpadsmit apustuļu kvorums ievēro šos pašus principus mūsdienās, lai nodrošinātu iedvesmotu vadību Baznīcas locekļiem.

No šī pieraksta Ap. d. 15. nodaļā mēs mācāmies šādu principu: Kopīgi apspriežoties un meklējot Dieva atklāsmi, Baznīcas vadītāji saņem iedvesmu par sarežģītām problēmām.

Lai labāk saprastu, kā šis patiesais princips ir saistīts ar Baznīcu mūsdienās, apdomā, ko teicis elders D. Tods Kristofersons no Divpadsmit apustuļu kvoruma. Pēc tam, kad viņš bija lietojis piemērus no Ap. d. 10. nod. un Ap. d. 15. nod., lai ilustrētu, kā Glābējs „var vērsties pie Saviem kalpiem personīgi, vai arī tad, kad tie darbojas padomē”, elders Kristofersons teica: „Šie paraugi ir redzami arī šodien atjaunotajā Jēzus Kristus Baznīcā. Baznīcas prezidents var pasludināt vai tulkot doktrīnas, pamatojoties uz saņemto atklāsmi (skat., piemēram, M&D 138). Paskaidrojumu par doktrīnām var sniegt arī Augstākā prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma apvienotā padome (skat., piemēram, Oficiālā deklarācija — 2). Jautājumu apspriešana šādā padomē bieži ietver kanonizēto Svēto Rakstu, Baznīcas vadītāju mācību un tā, kas ir darīts agrāk — līdzīgās situācijās, caurskatīšanu. Taču galīgais mērķis, tāpat kā tas bija Baznīcā Jaunās Derības laikā, nav tikai vienprātība padomes locekļu starpā, bet atklāsme no Dieva. Tas ir process, kas ietver sevī gan domāšanu un spriešanu, gan ticību, lai apjaustu Tā Kunga prātu un gribu” („Kristus mācība” (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona, 2012. g. maijs, 87.–88. lpp.).

Izlasi Ap. d. 15:28–29, meklējot, ko apustuļi un elderi rakstīja savās vēstulēs Baznīcas locekļiem. Frāze „jums neuzlikt nekādu citu nastu, kā vien šo nepieciešamo” 28. pantā nozīmē, ka cilvēkiem nebija nepieciešams paklausīt nekādām papildu prasībām, kas nāca no cilvēkiem, nevis no Dieva.

Saskaņā ar Ap. d. 15:28, kā apustuļi zināja Dieva gribu attiecībā uz prasībām ticībai pievērstajiem citticībniekiem?

Svētais Gars ne tikai iedvesmoja apustuļus, kad tie kopā apspriedās, — Viņš arī deva apstiprinošu liecību tam, ka viņu lēmums bija pareizs. No Ap. d. 15:28 mēs mācāmies: mēs varam uzzināt Tā Kunga gribu caur Svētā Gara iedvesmu.

Pārskati savu svarīgo lēmumu sarakstu, ko uzrakstīji stundas sākumā. Savā studiju dienasgrāmatā paskaidro, kā tu izmantosi mūsdienu praviešu teikto un Svētos Rakstus, lai iegūtu Tā Kunga vadību pašreizējos apstākļos un nākotnē.

Ap. d. 15:30–41

Pāvils un citi nogādā apustuļu vēstuli Baznīcas locekļiem Antiohijā

Ap. d. 15:30–41 paskaidrots, ka vairāki Baznīcas vadītāji nogādāja apustuļu vēstuli Baznīcas locekļiem Antiohijā. Tad, pēc sludināšanas Antiohijā, Pāvils lūdza Barnabu kopā ar viņu doties apciemot vietas, kur viņi bija sludinājuši savas pirmās misijas laikā. Barnaba vēlējās ņemt līdzi Marku, bet Pāvils atteicās, jo Marks bija viņus pametis viņu pirmās misijas laikā. Pēc abu cienījamo Baznīcas vadītāju domstarpībām Barnaba nolēma ņemt sev līdzi Marku un pārcēlās uz Kipru, un Pāvils izvēlējās Sīlu kā pārinieku un devās savā otrajā misijā.

Nepiekrišana citu viedoklim nav grēks. Šis pieraksts parāda, ka tā vietā, lai ķildotos, mums vajadzētu kopīgi meklēt risinājumus savām domstarpībām.

Savā Svēto Rakstu studiju dienasgrāmatā, zem šīs dienas uzdevumiem, ieraksti:

Es izstudēju Ap. d. 15. nodaļu un pabeidzu šo stundu (datums).

Jautājumi, domas un atziņas, kurās es vēlētos dalīties ar savu skolotāju: