Ievads Pāvila vēstulē filipiešiem
Kādēļ studēt šo vēstuli?
Savā vēstulē filipiešiem apustulis Pāvils iedrošināja Filipu svētos un mudināja tos būt stipriem vienotībā un sadarboties, pastāvot par savu ticību. Laikam jau viens no svarīgākajiem principiem, ko Pāvils mācīja filipiešiem, vēsta, ka lūgšana un paļaušanās uz Dievu dāvā „Dieva mieru, kas ir augstāks par visu saprašanu” (Filipiešiem 4:7). Pāvila iedrošinošie vēstījumi, kas ietverti šajā vēstulē, var palīdzēt tev uzticīgi pastāvēt līdz galam. Tiecoties sekot Kristum, arī tu vari iegūt pārliecību, lai tāpat kā Pāvils varētu pavēstīt: „Es visu spēju [Kristus] spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:13.)
Kas sarakstīja šo vēstuli?
Lai gan vēstules sveiciena daļā līdz ar Pāvilu tiek pieminēts arī Timotejs (skat. Filipiešiem 1:1), vēstuli filipiešiem sarakstīja Pāvils. To parāda vienskaitļa personvārda es lietojums un Timoteja pieminēšana Filipiešiem 2:19. Iespējams, ka Timotejs kalpoja par rakstvedi, rakstot vēstuli Pāvila vadībā.
Kad un kur šī vēstule tika uzrakstīta?
Visdrīzāk, vēstuli filipiešiem Pāvils uzrakstīja aptuveni 60.–62. g. pēc Kr., kamēr izcieta ieslodzījumu Romā (skat. Filipiešiem 1:7, 13, 16; skat. arī Ap. d. 28:16–31; Svēto Rakstu ceļvedis, „Filipiešiem, vēstule”, scriptures.lds.org).
Kam un kādēļ šī vēstule tika rakstīta?
Filipi bija pirmā vieta Eiropā, kur Pāvils oficiāli sludināja evaņģēliju un nodibināja Baznīcas draudzi (skat. Ap. d. 16:11–40; Svēto Rakstu ceļvedis, „Pāvila vēstules”). Viens no Pāvila mērķiem, rakstot šo vēstuli, bija izteikt pateicību par Filipu svēto draudzību un finansiālo palīdzību, ko tie bija tam snieguši viņa otrā misijas ceļojuma un Romas ieslodzījuma laikā (skat. Filipiešiem 1:3–11; 4:10–19; skat. arī Svēto Rakstu ceļvedi, „Pāvila vēstules”).
Pāvils uzteica Filipu svētos arī par viņu ticību Jēzum Kristum un deva tiem padomu, balstoties uz informāciju, ko bija saņēmis no filipiešu mācekļa Epafrodita (skat. Filipiešiem 4:18). Pāvila ieteikumos ietilpa norādījums — būt pazemīgiem un vienotiem (skat. Filipiešiem 2:1–18; 4:2–3). Pāvils brīdināja filipiešus par samaitātiem kristiešiem, piemēram, tiem, kuri māca: lai pievērstos Kristum, ir nepieciešama apgraizīšana. Šie indivīdi (kas bieži tiek dēvēti par jūdaistiem) maldīgi apgalvoja: lai jaunpievērstie kļūtu par kristiešiem, tiem ir jāpakļaujas agrākajam vecās derības apgraizīšanas likumam (skat. Filipiešiem 3:2–3).
Kādas ir šīs vēstules raksturiezīmes?
Vēstule filipiešiem bieži tiek dēvēta par „cietuma vēstuli”, tāpat kā vēstules efeziešiem, kolosiešiem un Filemonam. Kaut arī Pāvila vēstule filipiešiem tika rakstīta no cietuma, pētnieki raksturo to kā priekpilnāko no viņa rakstu darbiem. Pāvils izteica Baznīcas locekļiem pateicību, pauda mīlestību un apliecināja savu paļāvību uz tiem; aprakstīja upurus, ko bija nesis, lai sekotu Jēzum Kristum, un mācīja filipiešu svētajiem taisnīga dzīvesveida principus. Studenti varētu atpazīt, ka Filipiešiem 4:8 ir ietvertas līdzīgas frāzes kā trīspadsmitajā ticības apliecinājumā, ko sarakstījis pravietis Džozefs Smits.
Pāvils poētiski aprakstīja Glābēja nolaišanos no pirmslaicīgā dievišķuma stāvokļa laicīgajā pasaulē, kur Viņš izcieta „krusta nāvi” (skat. Filipiešiem 2:3–8). Paveicis Savu dievišķo misiju, Jēzus Kristus tika paaugstināts, un kādudien pienāks laiks, kad Viņa priekšā locīsies visi ceļi un visas mēles apliecinās, ka Jēzus Kristus ir Tas Kungs (skat. Filipiešiem 2:10–11). Pāvils atklāja, ka Jēzus Kristus ir viņa iekšējās pārliecības un spēka avots (skat. Filipiešiem 4:13).
Īss satura izklāsts
Filipiešiem 1. nodaļa. Pāvils izsaka pateicību par Filipu svēto sadraudzību. Viņš māca, ka pretestība, ko viņš piedzīvojis, kalpojot Tam Kungam, tai skaitā arī ieslodzījums, ir veicinājis evaņģēlija darbu. Viņš mudina Baznīcas locekļus būt nelokāmi vienotiem, pastāvot par savu ticību.
Filipiešiem 2. nodaļa. Pāvils turpina mudināt Baznīcas locekļus būt vienotiem un norāda uz Jēzus Kristus piemēru, kurš nolaidās no augstumiem, lai ierastos laicīgajā pasaulē, rādot mīlestības, paklausības un pazemības piemēru. Ikviens kādudien atzīs Jēzu Kristu par Savu Kungu. Pāvils norāda Baznīcas locekļiem, lai tie gādātu par savu glābšanu.
Filipiešiem 3. nodaļa. Pāvils brīdina no jūdaistiem. Viņš apraksta savu agrāko farizeja dzīvi un to, kā labprātīgi atteicies no visa, lai sekotu Jēzum Kristum. Viņš mudina svētos sekot viņa piemēram un virzīties uz priekšu — pretī glābšanai. Pāvils skaidro, ka Jēzus Kristus izmainīs mūsu laicīgos ķermeņus, lai mums būtu godības pilni ķermeņi, tāpat kā Viņam.
Filipiešiem 4. nodaļa. Pāvils iedrošina svētos allaž priecāties Tanī Kungā. Viņš mudina tos gaisināt satraukumu caur lūgšanu un pateicības paušanu, apsolot, ka tādējādi tie baudīs Dieva mieru, kas ir augstāks par visu saprašanu. Pāvils pamāca Baznīcas locekļus, iesakot tiem domāt par patiesām, svētām, taisnīgām, šķīstām, patīkamām, slavējamām un tikumīgām lietām. Viņš atzīst, ka spēj visu Jēzus Kristus spēkā, kas viņu stiprina.