Ievads Jēkaba vēstulē
Kādēļ studēt šo grāmatu?
Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļu vidū Jēkaba vēstule ir labi pazīstama, pateicoties īpašajai rakstvietai Jēkaba v. 1:5, kura pamudināja jauno Džozefu Smitu meklēt patiesību pie Dieva. Viscaur šai vēstulei Jēkabs uzsvēra, ka mums vajadzētu būt ne vien vārda klausītājiem, bet arī vārda darītājiem (Jēkaba v. 1:22). Šīs grāmatas studēšana var tev palīdzēt saprast ticības izrādīšanas ar „darbiem” jeb rīcību nozīmīgumu (skat. Jēkaba v. 2:14–26) un iedvesmot tevi meklēt „dzīvības vainagu, ko [Tas Kungs] ir apsolījis tiem, kas Viņu mīl” (Jēkaba v. 1:12).
Kas sarakstīja šo vēstuli?
Šajā vēstulē rakstīts, ka tās autors ir „Jēkabs, Dieva un Kunga Jēzus Kristus kalps” (Jēkaba v. 1:1).
Kristietībā valda uzskats, ka šis Jēkabs, gluži kā Jūda, ir viens no Jāzepa un Marijas dēliem, līdz ar to Jēzus Kristus pusbrālis (skat. Mateja 13:55; Marka 6:3; Galatiešiem 1:19). Tas, ka Jēkabs tiek pieminēts kā pirmais Jēzus brāļu sarakstā Mateja 13:55, varētu liecināt par to, ka viņš bija vecākais no pusbrāļiem. Gluži kā citi Tā Kunga pusbrāļi, Jēkabs sākotnēji nekļuva par Jēzus mācekli (skat. Jāņa 7:3–5). Tomēr pēc Jēzus augšāmcelšanās Jēkabs bija viens no tiem, kuram Viņš parādījās kā augšāmcēlusies būtne (skat. 1. korintiešiem 15:7).
Jēkabs vēlāk kļuva par apustuli un, kā minēts agrīno kristiešu pierakstos, par pirmo Baznīcas bīskapu Jeruzālemē (skat. Ap. d. 12:17; 21:18; Galatiešiem 1:18–19; 2:9). Kā vadītājam Baznīcā, viņam bija ievērojama loma Jeruzālemē noturētajā padomē (skat. Ap. d. 15:13). Viņa ietekmi Baznīcā, bez šaubām, stiprināja viņa radniecība ar Jēzu, tomēr Jēkabs izrādīja pazemību, iepazīstinot sevi nevis kā Jēzus brāli, bet kā Tā Kunga kalpu (skat. Jēkaba v. 1:1).
Kad un kur šī vēstule tika sarakstīta?
Nav zināms, kad Jēkabs sarakstīja šo vēstuli. Tā kā viņš dzīvoja Jeruzālemē un tur pārraudzīja Baznīcas jautājumus, visdrīzāk, viņš uzrakstīja šo vēstuli, esot šajā apgabalā.
Tas, ka Jēkabs nepieminēja Jeruzālemes konferenci, kas notika aptuveni m. ē. 50. gadā (skat. Ap. d. 15. nod.), varētu norādīt uz to, ka šī vēstule tika sarakstīta pirms tās. Ja šī vēstule tik tiešām tika sarakstīta pirms Jeruzālemes konferences, šī ir viena no agrīnākajām Jaunās Derības vēstulēm.
Kam un kādēļ šī vēstule tika rakstīta?
Jēkabs rakstīja šo vēstuli „divpadsmit ciltīm, kas dzīvo izkaisītas” (Jēkaba v. 1:1), jeb visam Israēla namam; viņš aicināja viņus „saņemt evaņģēliju un pievienoties Kristus pulkam” (Brūss R. Makonkijs, Doctrinal New Testament Commentary, 3 sēj. [1965.–1973. g.], 3:243). Jēkabs mudināja Baznīcas locekļus dzīvot tā, lai viņu dzīve atspoguļotu viņu ticību Jēzum Kristum.
Kādas ir šīs vēstules raksturiezīmes?
Jēkaba vēstule dažkārt tiek iekļauta gudrības literatūras kategorijā, līdzīgi Salamana pamācībām Vecajā Derībā. Vēstules teksts sastāv no īsiem paskaidrojumiem par kristīgās dzīves principiem. Turklāt tajā ir ciešas paralēles starp Glābēja Kalna sprediķi, kas pierakstīts Mateja 5.–7. nod., un Jēkaba vārdiem. Daži no līdzīgajiem tematiem ir šādi: kā pārvarēt vajāšanas (skat. Jēkaba v. 1:2–3, 12; Mateja 5:10–12); kā kļūt pilnīgam jeb garīgi nobriedušam (skat. Jēkaba v. 1:4; 2:22; Mateja 5:48); vaicāšana Dievam (skat. Jēkaba v. 1:5; Mateja 7:7–8); kā pildīt Dieva gribu (skat. Jēkaba v. 1:22; Mateja 7:21–25); kā mīlēt citus (skat. Jēkaba v. 2:8; Mateja 5:43–44; 7:12); labā un ļaunā atpazīšana pēc tā augļiem (skat. Jēkaba v. 3:11–12; Mateja 7:15–20); kā būt tādiem, kas „tur mieru” (skat. Jēkaba v. 3:18; Mateja 5:9), un nezvērēšana (skat. Jēkaba v. 5:12; Mateja 5:34–37).
Satura izklāsts
Jēkaba v. 1.–2. nodaļa. Jēkabs sveicina savus lasītājus un iepazīstina ar dažiem būtiskiem šīs vēstules tematiem, tostarp grūtību pārvarēšanu, gudrības meklēšanu un dzīvošanu saskaņā ar paša sludināto ticību. Tiem, kas uzklausa Dieva vārdu, jābūt arī vārda darītājiem. Jēkabs definē „tīru kalpošanu” — tās ir rūpes par bāreņiem un atraitnēm un centieni dzīvot bez grēka (skat. Jēkaba v. 1:27). Svētajiem jāmīl savi kaimiņi un ar darbiem jāizrāda sava ticība.
Jēkaba v. 3.–4. nodaļa. Jēkabs ilustrē nesavaldītas runas postošo dabu un pretstata to miera nesēju taisnīguma auglim. Viņš brīdina savus lasītājus nekļūt par draugiem ar pasauli, bet pretoties velnam un tuvināties Dievam.
Jēkaba v. 5. nodaļa. Jēkabs brīdina bagātos, kuri ir ļauni. Viņš noslēdz šo vēstuli ar īsiem padomiem par svēto pienākumiem pret citiem Baznīcas locekļiem. Viņš pamāca svētos pacietīgi pastāvēt līdz Tā Kunga atnākšanai un būt patiesiem visās sarunās. Viņš iedrošina slimos aicināt draudzes vecajos, lai tie iesvaidītu viņus ar svaidāmo eļļu.