Jēkaba v. 4.–5. nodaļa

Ievads

Apustulis Jēkabs mācīja svētos pretoties velnam, tuvoties Dievam un pacietīgi izturēt likstas un bēdas, gaidot Glābēja Otro atnākšanu. Viņš mācīja, ka slimajiem būtu „[jā]ataicina draudzes vecaj[i]” (Jēkaba v. 5:14), lai tie viņiem kalpotu. Jēkabs arī mācīja par to, ka ir svarīgi palīdzēt grēciniekiem nožēlot grēkus.

Jēkaba vēstules 4. nodaļa

Jēkabs māca svētos tuvināties Dievam un pretoties velnam

Padomā par kādu tuvu ģimenes locekli vai draugu. Kāpēc tu jūties tuvs šim cilvēkam?

Kā tu kļuvi tuvs šim cilvēkam?

Tagad apdomā, cik tuvs tu jūties Dievam. Kā tava dzīve tiks svētīta, ja tev būs tuvas attiecības ar Dievu?

Studējot Jēkaba v. 4. nodaļu, meklē patiesus principus, kas tev var palīdzēt stiprināt attiecības ar Dievu.

Kā rakstīts Jēkaba v. 4:1–3, Jēkabs norāja svētos par to, ka viņi padevās pasaulīgām vēlmēm. Izlasi Jēkaba v. 4:4, meklējot, par kāda veida draudzību Jēkabs brīdināja svētos. Paskaidrojiet, ka vārds ienaidība nozīmē naidīgums vai naids.

Jēkaba padoms 4. pantā nenozīmē, ka mums vajadzētu izvairīties no draudzības ar cilvēkiem, kuri nav Baznīcas locekļi. Tā vietā mums vajadzētu izvairīties no pasaules nepatieso mācību, netaisnīgo vēlmju, standartu un paradumu pieņemšanas un piekopšanas. Jēkabs mācīja, ka draudzība ar pasauli (pasaulīgumu) padara mūs par Dieva ienaidniekiem.

Izlasi Jēkaba v. 4:6–8, pievēršot uzmanību tam, ko Jēkabs pamācīja svētos darīt.

Pamatojoties uz to, ko uzzināji no Jēkaba v. 4:8, pabeidz šādu principu: Ja mēs tuvosimies Dievam, . Tu vari pasvītrot tos vārdus Jēkaba v. 4:8, kas māca šo principu. Šis princips ir apstiprināts mūsdienu atklāsmē (skat. M&D 88:63).

Savā studiju dienasgrāmatā uzraksti sarakstu ar to, ko tu vari darīt, lai tuvinātos Dievam.

Viens no veidiem, kā mēs varam tuvināties Dievam, ir ņemt vērā Pāvila pamācību — „šķīstījiet rokas” un „skaidrojiet sirdis” (Jēkaba v. 4:8). Svētajos Rakstos minētās rokas varētu attēlot mūsu rīcību un sirdis — mūsu vēlmes. Apdomā, kā tīras rokas un skaidra sirds var tev palīdzēt tuvināties Dievam.

Izlasi Jēkaba v. 4:9–12, 17, meklējot, kādu vēl padomu Jēkabs deva svētajiem, lai palīdzētu viņiem tuvināties Dievam. Frāze „jūsu smiekli lai top pārvērsti vaidos” (9. pantā) attiecināma uz dievišķām skumjām par grēku.

Saskaņā ar Jēkaba v. 4:17, ko Jēkabs mācīja par grēku?

No Jēkaba v. 4:17 mēs varam mācīties: Ja mēs zinām, kā rīkoties pareizi, bet to nedarām, tad mēs grēkojam. Tu vari pasvītrot vārdus Jēkaba v. 4:17, kas māca šo patieso principu.

Kāpēc, tavuprāt, tas ir grēks — zināt, kā būtu rīkoties pareizi, bet izvēlēties to nedarīt?

Prezidents Džeimss E. Fausts no Augstākā prezidija izskaidroja šo patieso principu. Vārds bezdarbība šajā kontekstā attiecas uz labajiem darbiem, kas mums būtu jādara, bet ko mēs atstājam novārtā vai nedarām.

„Es baidos, ka daži no mūsu lielākajiem grēkiem ir bezdarbības grēki. Tas ir svarīgākais bauslībā, par ko Glābējs sacīja, ka mums to nevajadzētu atstāt bez ievērības [skat. Mateja 23:23]. Tā ir pārdomāta, gādīga rīcība, kuru mēs neveicam, un jūtamies vainīgi, ka esam to atstājuši novārtā.

Būdams mazs zēns fermā karstajās un kaltējošās vasarās, atminos savu vecmāmiņu Mariju Finlinsoni gatavojam mūsu gardās maltītes uz karstas krāsns. Ikreiz, kad malkas kaste pie krāsns iztukšojās, vecmāmiņa klusībā pacēla kasti un devās ārā uz ciedru koka malkas kaudzi, to atkal piepildīja un ienesa smagi piekrauto kasti atpakaļ mājā. Es biju tik neiejūtīgs un ieinteresēts sarunā virtuvē, ka sēdēju un ļāvu savai mīļajai vecmāmiņai vienai piepildīt virtuves malkas kasti. Man ir kauns par sevi, un šo neizdarību esmu nožēlojis visu savu dzīvi. Es ceru kādu dienu lūgt viņai piedošanu” („The Weightier Matters of the Law: Judgment, Mercy, and Faith”, Ensign, 1997. g. nov., 59. lpp.).

Savā studiju dienasgrāmatā atbildi uz jautājumiem:
1. Kādi bezdarbības grēki varētu tevi atturēt no tuvināšanās Dievam?
2. Ko tu darīsi, lai tuvinātos Dievam? Apņemies rīkoties saskaņā ar saņemtajiem pamudinājumiem, kas tev palīdzēs īstenot šo mērķi.

Jēkaba vēstules 5. nodaļa

Jēkabs māca svētos pacietīgi izturēt likstas un bēdas un pamāca slimos aicināt draudzes vecajus

Jēkaba v. 5:1–6 mēs lasām, ka Jēkabs nosodīja bagātos, kuri ļaunprātīgi izmantoja savu bagātību un vajāja taisnīgos. Viņš brīdināja par bēdām un sodu, kas tos sagaidīja.

Izlasi Jēkaba v. 5:7–11, izzinot, kā Jēkabs pamācīja svētos rīkoties likstu laikā, gaidot uz Jēzus Kristus Otro atnākšanu.

Šie panti parāda saistību starp pārbaudījumiem un pacietību, un to, kā ticīgie, līdzīgi Ījabam, panes ciešanas un likstas. Ievēro Jēkaba v. 5:10, kādi cilvēki svētajiem var būt par piemēru pacietīgai likstu un bēdu panešanai.

Mini dažus piemērus no Svētajiem Rakstiem par praviešiem, kuri pacietīgi panesa grūtības:

Apdomā, kādu padomu tu sniegtu draugam, kurš saka: „Es jūtos šausmīgi. Jau vairāk nekā nedēļu esmu slims. Esmu bijis pie ārsta un lietoju medikamentus, taču joprojām nejūtos labāk. Es vairs nezinu, ko iesākt.”

Izlasi Jēkaba 5:13–16, meklējot, ko Jēkabs ieteica slimajiem un nomocītajiem darīt.

Elders Dalins H. Oukss no Divpadsmit apustuļu kvoruma mācīja: „Kad elderi iesvaida slimo un saista iesvaidīšanu, viņi atver debesu logus Tam Kungam pār nomocīto izliet svētības, kuras Viņš vēlas sniegt” („Slimo dziedināšana”, Ensign vai Liahona, 2010. g. maijs, 48. lpp.).

Vēlreiz izlasi Jēkaba v. 5:15. Papildus priesterības spēkam, kas vēl, saskaņā ar Jēkaba teikto, izglābs vai izdziedinās slimos?

Viens patiess princips, ko varam mācīties no Jēkaba 5:14–16, ir šāds: Ar ticības lūgšanu un priesterības spēku slimie var tikt dziedināti.

Elders Oukss mācīja par ticības lūgšanu un priesterības dziedinošo spēku:

„Kad mēs pielietojam neapšaubāmo Dieva priesterības spēku un turam dārgu Viņa solījumu, ka Viņš dzirdēs ticības lūgšanu un atbildēs uz to, mums vienmēr ir jāatceras, ka ticība un priesterības dziedinošais spēks nevar dot rezultātu, kas būtu pretrunā ar Tā gribu, kuram šī priesterība pieder. …

… Pat Tā Kunga kalpi, pielietojot Viņa dievišķo spēku situācijā, kad ir pietiekami ticības dziedināšanai, nevar dot tādu priesterības svētību, kas liktu slimajam tikt dziedinātam, ja Tas Kungs nevēlas, lai persona tiktu dziedināta.

Būdami Dieva bērni, zinot Viņa lielo mīlestību un Viņa galīgās zināšanas par to, kas ir vislabākais mūsu mūžīgajai labklājībai, mēs uzticamies Viņam. Pirmais evaņģēlija princips ir ticība Tam Kungam, Jēzum Kristum, un ticība nozīmē paļaušanos. Es sajutu šo paļaušanos runā, ko mans brālēns teica kādas pusaudžu meitenes bērēs, kas bija nomirusi no smagas slimības. Viņš teica šādus vārdus, kas vispirms mani pārsteidza un tad iedvesmoja: „Es zinu, ka tā bija Tā Kunga griba, ka viņa nomira. Viņai bija laba medicīniskā aprūpe. Viņa saņēma priesterības svētības. Viņas vārds bija lūgšanu sarakstā templī. Simtiem lūgšanu tika teiktas par viņas atveseļošanos. Un es zinu, ka šajā ģimenē ir pietiekami ticības, lai viņa tiktu dziedināta, ja vien tā nebūtu bijusi Tā Kunga griba — paņemt viņu mājās šajā laikā.” Es sajutu tādu pašu paļāvību vārdos, ko teica kādas citas lieliskas meitenes tēvs, kuras dzīvību bija paņēmis vēzis viņas pusaudžu gados. Viņš paziņoja: „Mūsu ģimenes ticība ir Jēzū Kristū, un tā nav atkarīga no laicīgā iznākuma.” Man šīs mācības izklausās patiesas. Mēs darām visu, ko varam, lai dziedinātu mums mīļu cilvēku, un tad uzticamies Tam Kungam, lai arī kāds būtu iznākums” („Slimo dziedināšana”, 50. lpp.).

Kā eldera Ouksa mācības var tev palīdzēt saprast priesterības dziedinošo spēku? Kādēļ mūsu ticībai un lūgšanām ir jābūt saskaņā ar Dieva gribu? (Skat. Svēto Rakstu ceļvedis, „Lūgšana”.)

Iedomājies, ka kāds no taviem draugiem vai ģimenes locekļiem ir slims. Savā studiju dienasgrāmatā uzraksti šim cilvēkam vēstuli, paskaidrojot, ko tu esi mācījies par priesterības dziedinošo spēku. Noteikti paskaidro, kāpēc ir svarīgi, lai mūsu ticība Jēzum Kristum nebalstītos uz priesterības svētības iznākumu. Ietver sev pazīstamu cilvēku piemērus, kuri ir tikuši svētīti caur ticības lūgšanām un priesterības spēku.

Turklāt Jēkabs salīdzināja slimo dziedināšanu ar grēku piedošanu (skat. Jēkaba v. 5:16).

Elders Brūss R. Makonkijs no Divpadsmit apustuļu kvoruma mācīja, ka pazemība un ticība, kas nepieciešama, lai mēs tiktu fiziski dziedināti, ir tāda pati, kā pazemība un ticība, kas nepieciešama, lai saņemtu piedošanu: „Ir … svēti brīži, kuros cilvēkiem tiek dota privilēģija — sasniegt tādas garīgās virsotnes, kur tie gūst Gara attaisnojošu apstiprinājumu savai uzvedībai un tādējādi saņem piedošanu par saviem grēkiem. Jēkabs minēja slimo dziedināšanas priekšrakstu kā vienu no tādiem. … Cilvēks, kurš var saņemt dziedināšanu ar ticību, ziedošanos, taisnīgumu un personīgo cienīgumu, var arī saņemt attaisnojošu Gara apstiprinājumu par savas dzīves virzību, un viņa grēki ir piedoti, ko apliecina tas, ka viņš saņem Gara klātbūtni, ko viņš nevarētu saņemt, ja nebūtu cienīgs” (Mormon Doctrine, 2. izd. [1966. g.], 297.–298. lpp.).

Tomēr tas nenozīmē, ka cilvēks, kurš nav dziedināts pēc priesterības svētības saņemšanas, nav cienīgs. Visas svētības tiek dotas atbilstoši Dieva pārākajai izpratnei, un mēs varam sajust Viņa mīlestību un Gara mieru, kas apliecina mūsu cienīgumu.

Kā pierakstīts Jēkaba v. 5:17–20, Jēkabs atsaucās uz pravieti Eliju kā uz tāda cilvēka piemēru, kurš izmantoja dedzīgas lūgšanas spēku. Jēkabs arī mudināja svētos palīdzēt grēciniekiem nožēlot grēkus. Ievēro Jēkaba v. 5:20 svētības, kas ir apsolītas tiem, kas „[atgriež] grēcinieku no viņa maldu ceļa”.

Savā studiju dienasgrāmatā, zem šīs dienas uzdevumiem, ieraksti:

Es izstudēju Jēkaba vēstules 4.–5. nodaļu un pabeidzu šo stundu (datums).

Jautājumi, domas un atziņas, kurās es vēlētos dalīties ar savu skolotāju: