Ievads Pāvila vēst. romiešiem
Kādēļ studēt šo grāmatu?
Vēstule romiešiem ir garākā no apustuļa Pāvila vēstulēm, un daudzi cilvēki uzskata to par viņa labāko vēstuli. Šajā vēstulē ir iekļauts vispilnīgākais skaidrojums attaisnošanas mācībai, kas īstenojas saskaņā ar ticību Jēzum Kristum, ne ar Mozus likuma izpildīšanu. Tā ietver daudzas mācības par glābšanu un to, kā praktiski pielietot šīs mācības ikdienas dzīvē. Studējot šo vēstuli, tu varēsi vairāk novērtēt Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu un iegūt lielāku cerību un mieru, ko visi cilvēki var rast Kristū.
Kas sarakstīja šo grāmatu?
Vēstuli romiešiem ir sarakstījis apustulis Pāvils (skat. Romiešiem 1:1). Pierakstīt šo vēstuli Pāvilam palīdzēja rakstu mācītājs Tercijs, kas vēstules beigu daļā uzrakstīja savus sveicienu vārdus romiešu svētajiem (skat. Romiešiem 16:22).
Kad un kur šī grāmata tika sarakstīta?
Pāvils sarakstīja šo vēstuli romiešiem Korintā, kad viņa trešais misionāra ceļojums tuvojās beigām. Vairākas norādes liecina par to, ka viņš sarakstīja šo vēstuli trīs mēnešu laikā, kad bija apmeties Korintā (skat. Apustuļu darbi 20:2–3; vārds Grieķija šajos pantos ir attiecināms uz Korintu), iespējams, starp 55. un 56. g.m.ē. (Skat. Svēto Rakstu ceļvedis, „Pāvila vēstules”.)
Kam un kādēļ šī grāmata tika sarakstīta?
Pāvila vēstule romiešiem ir adresēta Baznīcas locekļiem Romā (skat. Romiešiem 1:7). Mums nav zināmi Baznīcas pirmsākumi Romā, bet, visdrīzāk, tā tika nodibināta drīz vien pēc Vasarsvētku dienas, kad jūdi, kas bija ieradušies no Romas, dzirdēja Pēteri sludinām (skat. Apustuļu darbi 2:10). Lai gan Pāvils vēl nebija apmeklējis Romu, viņš uzrakstīja sveicienus konkrētajiem svētajiem, kurus bija iepazinis iepriekš vai par kuriem zināja pēc citu cilvēku nostāstiem, kas bija dzīvojuši Romā, piemēram, pēc Priskilla un Akvila (skat. Apustuļu darbi 18:1–2, 18; Romiešiem 16:1–16, 21).
Visticamāk, pastāvēja vismaz trīs galvenie iemesli, kāpēc Pāvils sūtīja šo vēstuli romiešiem:
(1) lai sagatavotu viņus tam, ka Pāvils nākotnē ieradīsies Romā. Gadiem ilgi Pāvils bija vēlējies sludināt evaņģēliju Romā (skat. Apustuļu darbi 19:21; Romiešiem 1:15; 15:23). Viņš arī cerēja, ka Baznīca Romā kļūs par pamatu tam, lai viņš varētu kalpot misijā Spānijā (skat. Romiešiem 15:22–24, 28).
(2) Lai paskaidrotu un aizstāvētu savas mācības. Pāvils vairākkārt sastapās ar atsevišķu cilvēku pretestību, kuri pārprata vai sagrozīja viņa mācības par Mozus likumu un ticību Kristum (skat. Apustuļu darbi 13:45; 15:1–2; 21:27–28; Romiešiem 3:8; 2. Pētera 3:15–16). Acīmredzot viņam bija iemesls domāt, ka šādi pārpratumi bija sasnieguši Baznīcas locekļus Romā, tāpēc viņš rakstīja vēstuli, lai kliedētu jebkādas bažas pirms viņa ierašanās.
(3) Lai veicinātu vienotību jūdu un citticībnieku Baznīcas locekļu starpā. Neilgi pirms Pāvils uzrakstīja savu vēstuli, jūdu kristieši, kurus imperators Klaudijs bija izraidījis no Romas (skat. Apustuļu darbi 18:2), sāka atgriezties Romā un atklāja, ka kristiešu draudzēs galvenokārt dominēja citticībnieki. Šī situācija, iespējams, veicināja saspīlējumu un problēmas jūdu un citticībnieku kristiešu vidū. Būdams „pagānu apustulis” (Romiešiem 11:13), Pāvils centās integrēt pievērstos citticībniekus Baznīcā, tomēr, būdams jūds, (skat. Romiešiem 11:1), viņš izjuta lielu vēlēšanos, lai viņa tauta pieņemtu evaņģēliju. Viņš veicināja Baznīcā vienotību, mācot, ka evaņģēlija mācības ir attiecināmas uz visiem svētajiem (skat. Romiešiem 3:21–4:25; 11:13–36; 14:1–15:13).
Kādas ir šīs grāmatas raksturiezīmes?
Pēc ievada sveiciena vēstule sākas, formulējot tās tēmu: „Kristus [evaņģēlijs] … ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam”, kas dzīvo saskaņā ar ticību Jēzum Kristum (Romiešiem 1:16–17).
Lai gan Pāvila vēstulei romiešiem ir bijusi svarīga loma kristiešu vēsturē, diemžēl tas ir arī „lielākais avots doktrīnu pārprašanai, maldu skaidrojumiem un neskaidrībām, salīdzinot ar citām Bībeles grāmatām”, pēc eldera Brūsa R. Makonkija, Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļa, teiktā (Doctrinal New Testament Commentary, 3. sēj. (1965–1973), 2:211). Pat agrīnie kristieši par Pāvila vēstulēm teica, ka tās ir „grūti saprotamas” un viņa mācības tika dažreiz sagrozītas un maldīgi izskaidrotas (Pētera 2. vēst. 3:15–16).
Satura izklāsts
Romiešiem 1.–3. nodaļa. Pāvils izskaidro attaisnošanas mācību saskaņā ar ticību Jēzum Kristum. Viņš runā par grēcīguma bēdīgo stāvokli, kādā ir visa cilvēce, un māca, ka Dieva risinājums šai problēmai visu cilvēku labā ir Jēzus Kristus Izpirkšana. Ar ticību pieņemot Kristus veikto Izpirkšanu, visa cilvēce var tikt attaisnota (tai tiek piedots) un tā saņem glābšanu.
Romiešiem 4.–8. nodaļa. Pāvils citē Ābrahāma piemēru, paskaidrojot attaisnošanas mācību saskaņā ar ticību. Viņš izskaidro glābšanas doktrīnas un māca, kā šīs doktrīnas ietekmē ikviena cilvēka dzīvi, kam piemīt ticība Kristum.
Romiešiem 9.–16. nodaļa. Pāvils raksta par Israēla izraudzīto stāvokli, evaņģēlija atraidīšanu tajās dienās un galu galā iegūstamo glābšanu. Viņš sniedz jūdu un citticībnieku Baznīcas locekļiem padomu — dzīvot saskaņā ar evaņģēliju, lai Baznīcā valdītu miers un vienotība. Viņš lūdz par svētajiem Romā, lai viņi turpinātu ievērot baušļus.