Pamatdoktrīnas

Pamatdoktrīnas ir jāizceļ gan semināra, gan institūta stundās. Skolotājiem ir jāpalīdz studentiem noteikt šīs evaņģēlija doktrīnas, saprast tās, ticēt tām un paskaidrot un pielietot tās. Tas palīdzēs stiprināt studentu liecības, un viņi sāks augstāk vērtēt Jēzus Kristus atjaunoto evaņģēliju. Šo doktrīnu studēšana studentiem arī palīdzēs būt labāk sagatavotiem mācīt šīs svarīgās patiesības citiem.

Reliģijas semināros un institūtos atlasītās 100 prasmīgi pārzināmās rakstvietas tika izvēlētas, lai palīdzētu studentiem labāk saprast pamatdoktrīnas. Lielākā daļa tālāk doto Svēto Rakstu norāžu attiecas uz prasmīgi pārzināmajām rakstvietām. Tās ir iekļautas, lai parādītu, kā tās attiecas uz pamatdoktrīnām.

1. Dievība

Dievībā ir trīs atsevišķas personas: Dievs, Mūžīgais Tēvs; Viņa Dēls, Jēzus Kristus; un Svētais Gars (skat. Džozefs Smits — Vēsture 1:15–20). Tēvam un Dēlam ir taustāmi ķermeņi no miesas un kauliem, un Svētais Gars ir gars (skat. M&D 130:22–23). Viņi ir viens nolūkā un doktrīnā. Viņi ir pilnīgi vienoti Debesu Tēva dievišķās glābšanas ieceres īstenošanā.

Dievs Tēvs

Dievs Tēvs ir Augstākais visuma Valdnieks. Viņš ir mūsu garu Tēvs (skat. Ebrejiem 12:9). Viņš ir pilnīgs, Viņam ir visa vara un Viņš zina visu. Viņš ir arī pilnīgas žēlastības, laipnības un žēlsirdības Dievs.

Jēzus Kristus

Jēzus Kristus ir Tēva pirmdzimtais Dēls garā un Tēva Vienpiedzimušais Dēls miesā. Viņš ir Vecās Derības Jehova un Jaunās Derības Mesija.

Jēzus Kristus dzīvoja bezgrēcīgu dzīvi un paveica pilnīgu Izpirkšanu par visas cilvēces grēkiem (skat. Almas 7:11–13). Viņa dzīve ir pilnīgs paraugs tam, kā visai cilvēcei vajadzētu dzīvot (skat. Jāņa 14:6; 3. Nefija 12:48). Viņš bija pirmais cilvēks uz šīs Zemes, kas augšāmcēlās (skat. 1. korintiešiem 15:20–22). Viņš nāks atkal spēkā un slavā un valdīs uz Zemes Tūkstošgades laikā.

Visas lūgšanas, svētības un priesterības priekšraksti ir jāveic Jēzus Kristus Vārdā (skat. 3. Nefija 18:15, 20–21).

Saistītās norādes: Helamana 5:12; M&D 19:23; M&D 76:22–24

Svētais Gars

Svētais Gars ir Dievības trešais loceklis. Tas ir gars, un Tam nav ķermeņa no miesas un kauliem. Tas tiek bieži saukts par Garu, Dieva Garu, Tā Kunga Garu un Mierinātāju.

Svētais Gars liecina par Tēvu un Dēlu, atklāj patiesību par visu un iesvēta tos, kuri nožēlo grēkus un top kristīti (skat. Moronija 10:4–5).

Saistītās norādes: Galatiešiem 5:22–23; M&D 8:2–3

2. Glābšanas iecere

Pirmsmirstīgajā esamībā Debesu Tēvs stādīja priekšā ieceri, pēc kuras mēs varētu kļūt līdzīgi Viņam un iegūt nemirstību un mūžīgo dzīvi (skat. Mozus 1:39). Svētie Raksti atsaucas uz šo ieceri kā uz glābšanas ieceri, diženo laimes ieceri, pestīšanas ieceri un žēlastības ieceri.

Glābšanas iecere ietver sevī Radīšanu, Krišanu, Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu un visus evaņģēlija likumus, priekšrakstus un doktrīnas. Tikumiskā rīcības brīvība — spēja izvēlēties un rīkoties pašiem — arī ir būtiska Debesu Tēva iecerē (skat. 2. Nefija 2:27). Pateicoties šai iecerei, mēs varam kļūt pilnīgi caur Izpirkšanu, saņemt prieka pilnību un dzīvot mūžīgi Dieva klātbūtnē (skat. 3. Nefija 12:48). Mūsu ģimenes attiecības var turpināties cauri mūžībām.

Saistītās norādes: Jāņa 17:3; M&D 58:27

Pirmsmirstīgā dzīve

Pirms mēs piedzimām uz Zemes, mēs dzīvojām sava Debesu Tēva klātbūtnē kā Viņa gara bērni (skat. Ābrahāma 3:22–23). Tajā pirmsmirstīgajā esamībā mēs piedalījāmies padomē ar citiem Debesu Tēva gara bērniem. Tajā padomē Debesu Tēvs stādīja priekšā Savu ieceri un pirmsmirstīgais Jēzus Kristus noslēdza derību būt par Glābēju.

Mēs izmantojām savu rīcības brīvību, lai sekotu Debesu Tēva iecerei. Mēs sagatavojāmies nākt uz Zemes, kur varētu turpināt pilnveidoties.

Tiem, kas sekoja Debesu Tēvam un Jēzum Kristum, tika atļauts nākt uz Zemes un izdzīvot mirstīgo dzīvi, un pilnveidoties virzībā uz mūžīgo dzīvi. Lucifers, vēl viens Dieva gara dēls, sacēlās pret šo ieceri. Viņš kļuva par Sātanu, un viņš un viņa sekotāji tika padzīti no debesīm, un viņiem tika liegta privilēģija saņemt fizisku ķermeni un izdzīvot mirstīgo dzīvi.

Saistītā norāde: Jeremijas 1:4–5

Radīšana

Tēva vadībā Jēzus Kristus radīja debesis un Zemi. Zeme netika radīta no nekā; tā tika organizēta no eksistējošas matērijas. Jēzus Kristus ir radījis pasaules bez gala (skat. M&D 76:22–24).

Zemes radīšana bija nepieciešama Dieva iecerē. Tā nodrošināja vietu, kur mēs varētu iegūt fizisku ķermeni, tikt pārbaudīti un attīstīt dievišķas īpašības.

Mums ir jālieto Zemes resursi ar gudrību, saprātīgumu un pateicību (skat. M&D 78:19).

Ādams bija pirmais uz Zemes radītais cilvēks. Dievs radīja Ādamu un Ievu pēc Sava tēla. Visi cilvēki — vīrieši un sievietes — ir radīti pēc Dieva tēla (skat. 1. Mozus 1:26–27).

Krišana

Ēdenes dārzā Dievs pavēlēja Ādamam un Ievai neēst augli no laba un ļauna atziņas koka; tā sekas būtu garīga un fiziska nāve. Garīgā nāve ir atšķirtība no Dieva. Fiziskā nāve ir gara atdalīšana no mirstīgā ķermeņa. Tāpēc ka Ādams un Ieva pārkāpa Dieva pavēli, viņi tika padzīti no Viņa klātbūtnes un kļuva mirstīgi. Ādama un Ievas pārkāpums un izrietošās pārmaiņas, ko viņi piedzīvoja, tostarp garīgā un fiziskā nāve, tiek sauktas par Krišanu.

Krišanas dēļ Ādams un Ieva un viņu pēcnācēji varēja pieredzēt prieku un bēdas, zināt labu un ļaunu un dzemdināt bērnus (skat. 2. Nefija 2:25). Kā Ādama un Ievas pēcnācēji mēs iemantojam kritušu stāvokli šajā mirstīgajā dzīvē. Mēs esam atšķirti no Tā Kunga klātbūtnes un pakļauti fiziskai nāvei. Mēs arī tiekam pārbaudīti, saskaroties ar dzīves grūtībām un pretinieka kārdinājumiem. (Skat. Mosijas 3:19.)

Krišana ir neatņemama daļa no Debesu Tēva glābšanas ieceres. Tai ir divkāršs virziens — uz leju un tomēr uz priekšu. Papildus tam, ka tā ienesa pasaulē fizisko un garīgo nāvi, tā deva mums iespēju piedzimt uz Zemes un mācīties, un pilnveidoties.

Mirstīgā dzīve

Mirstīgā dzīve ir mācīšanās laiks, kad mēs varam sagatavoties mūžīgajai dzīvei un pierādīt, ka lietosim savu rīcības brīvību, lai darītu visu, ko Tas Kungs ir pavēlējis. Šīs mirstīgās dzīves laikā mums ir jāmīl citi cilvēki un jākalpo viņiem (skat. Mosijas 2:17; Moronija 7:45, 47–48).

Mirstībā mūsu gari ir apvienoti ar mūsu fiziskajiem ķermeņiem, dodot mums iespēju augt un attīstīties tā, kā tas nebija iespējams pirmsmirstīgajā dzīvē. Mūsu ķermeņi ir nozīmīga glābšanas ieceres daļa, un pret tiem būtu jāizturas ar cieņu kā pret dāvanu no mūsu Debesu Tēva (skat. 1. korintiešiem 6:19–20).

Saistītās norādes: Jozuas 24:15; Mateja 22:36–39; 2. Nefija 28:7–9; Almas 41:10; M&D 58:27

Dzīve pēc nāves

Kad mēs nomirstam, mūsu gari nokļūst garu pasaulē un gaida Augšāmcelšanos. Taisnīgo cilvēku gari tiek uzņemti laimes stāvoklī, ko sauc par paradīzi. Daudzu taisnīgo cilvēku gari sludinās evaņģēliju gariem garu cietumā.

Garu cietums ir pagaidu vieta pēcmirstīgajā pasaulē tiem, kuri nomirst bez zināšanām par patiesību, un tiem, kuri ir nepaklausīgi mirstīgajā dzīvē. Tur gariem tiek mācīts evaņģēlijs un dota iespēja nožēlot grēkus un pieņemt glābšanas priekšrakstus, kas par viņiem tiek izpildīti tempļos (skat. 1. Pētera 4:6). Tie, kas pieņem evaņģēliju, dzīvos paradīzē līdz augšāmcelšanās laikam.

Augšāmcelšanās ir mūsu gara ķermeņu apvienošana ar mūsu pilnīgotajiem fiziskajiem ķermeņiem no miesas un kauliem (skat. Lūkas 24:36–39). Pēc augšāmcelšanās gars un ķermenis nekad vairs netiks atdalīti un būs nemirstīgi. Katrs cilvēks, kas piedzimis uz Zemes, tiks augšāmcelts, tāpēc ka Jēzus Kristus pārvarēja nāvi (skat. 1. korintiešiem 15:20–22). Taisnīgie tiks augšāmcelti pirms ļaunajiem un celsies augšā pirmajā augšāmcelšanās reizē.

Pēdējā tiesa notiks pēc augšāmcelšanās. Jēzus Kristus tiesās katru cilvēku, lai noteiktu mūžīgo godību, ko katrs saņems. Šis spriedums pamatosies uz katra cilvēka paklausību Dieva baušļiem (skat. Jāņa atkl. 20:12; Mosijas 4:30).

Pastāv trīs godības valstības (skat. 1. korintiešiem 15:40–42). Augstākā no tām ir celestiālā valstība. Tie, kuri ir drosmīgi liecībā par Jēzu un paklausīgi evaņģēlija principiem, dzīvos celestiālajā valstībā Dieva Tēva un Viņa Dēla, Jēzus Kristus, klātbūtnē (skat. M&D 131:1–4).

Otrā no trijām godības valstībām ir terestriālā valstība. Šajā valstībā dzīvos pasaules cienījamie vīrieši un sievietes, kas nebija drosmīgi liecībā par Jēzu.

Telestiālā valstība ir zemākā no trim godības valstībām. Šo valstību iemantos tie, kas savas mirstīgās dzīves laikā drīzāk izvēlējās ļaunprātību un nevis taisnīgumu. Šie cilvēki saņems savu godību pēc tam, kad tiks atpestīti no garu cietuma.

Saistītā norāde: Jāņa 17:3

3. Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana

Izpirkt nozīmē izciest sodu par grēku, tādējādi noņemot grēka sekas no nožēlas pilnā grēcinieka un dodot viņam vai viņai iespēju tikt samierinātam (-ai) ar Dievu. Jēzus Kristus bija vienīgais, kurš spēja paveikt pilnīgu izpirkšanu par visu cilvēci. Viņa Izpirkšana ietvēra sevī Viņa ciešanas Ģetzemanes dārzā par cilvēces grēkiem, Viņa asiņu izliešanu, Viņa ciešanas un nāvi pie krusta un Viņa augšāmcelšanos no kapa (skat. Lūkas 24:36–39; M&D 19:16–19). Glābējs spēja paveikt Izpirkšanu, jo turēja Sevi brīvu no grēka, kā arī Viņam bija spēks pār nāvi. No Savas mirstīgās mātes Viņš iemantoja spēju nomirt. No Sava nemirstīgā Tēva Viņš iemantoja spēku atkal atgūt Savu dzīvību.

Caur labvēlību, kas ir pieejama, pateicoties Glābēja izpirkšanas upurim, visi cilvēki tiks augšāmcelti un saņems nemirstību. Jēzus Kristus veiktā Izpirkšana arī padara iespējamu to, ka varam iegūt mūžīgo dzīvi (skat. Moronija 7:41). Lai saņemtu šo dāvanu, mums ir jādzīvo pēc Jēzus Kristus evaņģēlija, kas ietver ticību Viņam, savu grēku nožēlošanu, kristīšanu, Svētā Gara dāvanas saņemšanu un pastāvēšanu uzticīgi līdz galam (skat. Jāņa 3:5).

Jēzus Kristus, paveicot Izpirkšanu, izcieta ne tikai par mūsu grēkiem, bet arī uzņēmās visu cilvēku sāpes, slimības un vājības (skat. Almas 7:11–13). Viņš saprot mūsu ciešanas, jo ir tās pieredzējis. Viņa labvēlība jeb spēcinošā ietekme stiprina mūs, ka spējam panest mums uzliktos slogus un paveikt darbus, ko nevarētu paveikt vienīgi ar saviem spēkiem (skat. Mateja 11:28–30; Filipiešiem 4:13; Etera 12:27).

Saistītās norādes: Jāņa 3:5; Ap. d. 3:19–21

Ticība Jēzum Kristum

Ticība ir „[cerība] uz to, kas nav redzams, bet kas ir patiess” (Almas 32:21; skat. arī Etera 12:6). Tā ir dāvana no Dieva.

Ticībai ir jābūt centrētai uz Jēzu Kristu, lai tā varētu vest cilvēku uz glābšanu. Ticēt Jēzum Kristum nozīmē pilnībā paļauties uz Viņu un uzticēties Viņa bezgalīgajai Izpirkšanai, spēkam un mīlestībai. Tas ietver ticību Viņa mācībām un ticību tam, ka, lai arī mēs nesaprotam visu, Viņš saprot (skat. Sal. Pam. 3:5–6; M&D 6:36).

Ticība, kas ir vairāk par pasīvu pārliecību, izpaužas tajā, kā mēs dzīvojam (skat. Jēkaba v. 2:17–18). Ticība var pieaugt, kad mēs lūdzam Dievu, studējam Svētos Rakstus un paklausām Dieva baušļiem.

Pēdējo dienu svētie arī tic Dievam Tēvam, Svētajam Garam un priesterības spēkam, kā arī citiem svarīgiem atjaunotā evaņģēlija aspektiem. Ticība palīdz mums saņemt garīgu un fizisku dziedināšanu un spēku virzīties uz priekšu, stāties pretī grūtībām un pārvarēt kārdinājumus (skat. 2. Nefija 31:19–20). Tas Kungs, saskaņā ar mūsu ticību, paveiks mūsu dzīvē varenus brīnumus.

Caur ticību Jēzum Kristum cilvēks var saņemt grēku atlaišanu un galu galā spēt dzīvot Dieva klātbūtnē.

Saistītā norāde: Mateja 11:28–30

Grēku nožēlošana

Grēku nožēlošana ir prāta un sirds pārmaiņa, kas dod mums jaunu skatījumu par Dievu, sevi un pasauli. Tā ietver novēršanos no grēka un pievēršanos Dievam, lūdzot Viņam piedošanu. To motivē mīlestība pret Dievu un patiesa vēlme paklausīt Viņa baušļiem.

Mūsu grēki padara mūs netīrus — necienīgus atgriezties pie Debesu Tēva un dzīvot Viņa klātbūtnē. Caur Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu mūsu Tēvs debesīs ir nodrošinājis vienīgo veidu, kā mums var tikt piedoti mūsu grēki (skat. Jesajas 1:18).

Grēku nožēlošana ietver arī bēdas par izdarītajiem grēkiem, atzīšanos Debesu Tēvam un citiem, ja tas ir nepieciešams, atsacīšanos no grēka, centienus atlīdzināt, cik vien tas ir iespējams, visu, kas ir sabojāts izdarīto grēku dēļ, un dzīvošanu paklausībā Dieva baušļiem (skat. M&D 58:42–43).

Saistītās norādes: Jesajas 53:3–5; Jāņa 14:6; 2. Nefija 25:23, 26; M&D 18:10–11; M&D 19:23; M&D 76:40–41

4. Evaņģēlija laikmets, atkrišana un atjaunošana

Evaņģēlija laikmets

Evaņģēlija laikmets ir laika periods, kurā Tas Kungs atklāj Savas mācības, priekšrakstus un priesterību. Tas ir laika posms, kurā Tam Kungam ir vismaz viens pilnvarots kalps uz Zemes, kuram ir svētā priesterība un kuram ir uzticēts dievišķs pienākums sludināt evaņģēliju un pildīt tā priekšrakstus. Mūsdienās mēs dzīvojam pēdējā evaņģēlija atklāšanā jeb laiku pilnības atklāšanā, kas sākās ar evaņģēlija atklāšanu Džozefam Smitam.

Iepriekšējās evaņģēlija atklāšanas saistās ar Ādamu, Ēnohu, Nou, Ābrahāmu, Mozu un Jēzu Kristu. Vēl ir bijušas arī citas evaņģēlija atklāšanas, tajā skaitā starp nefijiešiem un jarediešiem. Glābšanas iecere un Jēzus Kristus evaņģēlijs tika atklāts un mācīts katrā evaņģēlija atklāšanā.

Atkrišana

Kad cilvēki novēršas no evaņģēlija principiem un viņiem nav priesterības atslēgu, viņi ir atkritušā stāvoklī.

Vispārējas atkrišanas periodi ir notikuši viscaur pasaules vēsturei. Viens piemērs ir Lielā Atkrišana, kas notika pēc tam, kad Glābējs bija izveidojis Savu baznīcu (skat. 2. tesaloniķiešiem 2:1–3). Pēc Glābēja apustuļu nāves, evaņģēlija principi tika samaitāti, un neatļautas izmaiņas tika veiktas baznīcas organizācijā un priesterības priekšrakstos. Tāpēc ka ļaundarība bija plaši izplatījusies, Tas Kungs paņēma prom no Zemes priesterības pilnvaras un atslēgas.

Lielās atkrišanas laikā cilvēki nesaņēma dievišķu vadību no dzīviem praviešiem. Tika nodibinātas daudzas baznīcas, taču tām nebija pilnvaru dāvāt Svētā Gara dāvanu vai pildīt citus priesterības priekšrakstus. Svēto Rakstu fragmenti tika samaitāti vai nozaudēti, un cilvēkiem vairs nebija pareizas sapratnes par Dievu.

Šī atkrišana turpinājās, līdz Debesu Tēvs un Viņa mīļais Dēls parādījās Džozefam Smitam un iesāka evaņģēlija pilnības atjaunošanu.

Atjaunošana

Atjaunošana ir evaņģēlija patiesību un priekšrakstu atkārtota nodibināšana starp Dieva bērniem uz Zemes, ko paveic pats Dievs (skat. Ap. d. 3:19–21).

Gatavojoties Atjaunošanai, Tas Kungs cēla cēlus vīrus laikmetā, kas tiek saukts par reformāciju. Viņi mēģināja atgriezt reliģiskās doktrīnas, paradumus un organizāciju tādā stāvoklī, kādā to bija nodibinājis Glābējs. Tomēr viņiem nebija ne priesterības, ne evaņģēlija pilnības.

Atjaunošana sākās 1820. gadā, kad Dievs Tēvs un Viņa Dēls, Jēzus Kristus, parādījās Džozefam Smitam, atbildot uz viņa lūgšanu (skat. Džozefs Smits — Vēsture 1:15–20). Daži no galvenajiem Atjaunošanas notikumiem bija: Mormona Grāmatas tulkošana, Ārona un Melhisedeka priesterības atjaunošana un baznīcas organizēšana 1830. gada 6. aprīlī.

Jānis Kristītājs atjaunoja Ārona priesterību Džozefam Smitam un Oliveram Kauderijam 1829. gada 15. maijā. Melhisedeka priesterība un valstības atslēgas arī tika atjaunotas 1829. gadā, kad apustuļi Pēteris, Jēkabs un Jānis piešķīra tās Džozefam Smitam un Oliveram Kauderijam.

Evaņģēlija pilnība tika atjaunota, un Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir „[vienīgā] [patiesā] un [dzīvā] [baznīca] uz visas zemes virsmas” (M&D 1:30). Baznīca galu galā piepildīs visu zemi un pastāvēs mūžīgi.

Saistītās norādes: Jesajas 29:13–14; Ecēhiēla 37:15–17; Efeziešiem 4:11–14; Jēkaba v. 1:5–6

5. Pravieši un atklāsme

Pravietis ir cilvēks, kuru Dievs ir aicinājis runāt Viņa labā (skat. Amosa 3:7). Pravieši liecina par Jēzu Kristu un māca Viņa evaņģēliju. Viņi dara zināmu Dieva gribu un patieso būtību. Viņi atmasko grēku un brīdina par tā sekām. Dažreiz viņi pravieto par nākotnes notikumiem (skat. M&D 1:37–38). Daudzas praviešu mācības ir atrodamas Svētajos Rakstos. Studējot praviešu vārdus, mēs varam uzzināt patiesību un saņemt vadību (skat. 2. Nefija 32:3).

Mēs atbalstām baznīcas prezidentu kā pravieti, gaišreģi un atklājēju un vienīgo cilvēku uz Zemes, kurš saņem atklāsmes, lai vadītu visu baznīcu. Mēs arī atbalstām padomniekus Augstākajā prezidijā un Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļus kā praviešus, gaišreģus un atklājējus.

Atklāsme ir veids, kā Dievs sazinās ar Saviem bērniem. Kad Tas Kungs atklāj Savu gribu baznīcai, Viņš runā caur Savu pravieti. Svētie Raksti — Bībele, Mormona Grāmata, Mācība un Derības un Dārgā Pērle — satur pravietojumus, kas doti caur senlaiku un pēdējo dienu praviešiem. Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas prezidents ir mūsdienu Dieva pravietis uz Zemes.

Cilvēki var saņemt atklāsmi, kas tiem palīdzēs viņu konkrētajās vajadzībās, pienākumos un jautājumos un palīdzēs stiprināt viņu liecības. Lielākā daļa atklāsmju nāk pie baznīcas vadītājiem un locekļiem caur iespaidiem un domām no Svētā Gara. Svētais Gars runā mūsu prātā un sirdī klusā, lēnā balsī (skat. M&D 8:2–3). Atklāsmes var nākt arī caur vīzijām, sapņiem un eņģeļu apmeklējumiem.

Saistītās norādes: Psalmi 119:105; Efeziešiem 4:11–14; 2. Timotejam 3:15–17; Jēkaba v. 1:5–6; Moronija 10:4–5

6. Priesterība un priesterības atslēgas

Priesterība ir Dieva mūžīgais spēks un pilnvaras. Dievs radīja un pārvalda debesis un Zemi caur priesterību. Caur šo spēku Viņš atpestī un paaugstina Savus bērnus, īsteno „cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi” (Mozus 1:39).

Dievs dod priesterības pilnvaras cienīgiem baznīcas vīriešiem, lai viņi varētu daroties Viņa Vārdā Viņa bērnu glābšanai. Priesterības atslēgas ir prezidēšanas tiesības jeb Dieva dots spēks cilvēkam pārvaldīt un vadīt Dieva valstību un Zemes (skat. Mateja 16:15–19). Caur šīm atslēgām priesterības nesēji var saņemt pilnvaras sludināt evaņģēliju un pildīt glābšanas priekšrakstus. Visi, kas kalpo baznīcā, ir aicināti tā cilvēka vadībā, kuram ir priesterības atslēgas. Tādējādi viņiem ir tiesības uz nepieciešamo spēku, lai kalpotu un izpildītu savu aicinājumu pienākumus.

Saistītā norāde: M&D 121:36, 41–42

Ārona priesterība

Ārona priesterība bieži tiek saukta par sagatavošanās priesterību. Ārona priesterībā ir šādi amati: diakons, skolotājs, priesteris un bīskaps. Baznīcā mūsdienās cienīgi vīrieši — baznīcas locekļi var saņemt Ārona priesterību sākot ar 12 gadu vecumu.

Ārona priesterībai ir „eņģeļu kalpošanas un grēku nožēlošanas evaņģēlija, un kristīšanas … atslēgas” (M&D 13:1).

Melhisedeka priesterība

Melhisedeka priesterība ir augstākā jeb lielākā priesterība un vada garīgās lietas (skat. M&D 107:8). Šī lielākā priesterība tika dota Ādamam un ir bijusi uz Zemes, kad vien Tas Kungs ir atklājis Savu evaņģēliju.

Sākotnēji tā tika saukta „Svētā priesterība pēc Dieva Dēla kārtas” (M&D 107:3). Vēlāk tā kļuva pazīstama kā Melhisedeka priesterība, nosaukta dižena augstā priestera vārdā, kurš dzīvoja pravieša Ābrahāma laikā.

Melhisedeka priesterībā ir šādi amati: elders, augstais priesteris, patriarhs, Septiņdesmitais un apustulis. Melhisedeka priesterības prezidents ir baznīcas prezidents.

Saistītā norāde: Efeziešiem 4:11–14

7. Priekšraksti un derības

Priekšraksti

Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā priekšraksts ir svēta, formāla darbība ar garīgu nozīmi. Katru priekšrakstu izdomāja Dievs, lai mācītu garīgas patiesības. Glābšanas priekšraksti tiek izpildīti ar priesterības pilnvarām un to cilvēku vadībā, kuriem ir priesterības atslēgas. Daži priekšraksti ir nepieciešami paaugstināšanai un tiek saukti par glābšanas priekšrakstiem.

Pirmais evaņģēlija glābšanas priekšraksts ir kristīšana ar iegremdēšanu ūdenī, ko izpilda kāds, kam ir pilnvaras. Kristības ir nepieciešamas, lai cilvēks varētu kļūt par baznīcas locekli un ieietu celestiālajā valstībā (skat. Jāņa 3:5).

Vārds kristības (angļu val. — baptism) cēlies no grieķu valodas vārda, kas nozīmē iemērkt vai iegremdēt. Iegremdēšana simbolizē cilvēka grēcīgās dzīves nāvi un viņa vai viņas atdzimšanu garīgā dzīvē, kas veltīta kalpošanai Dievam un Viņa bērniem. Tā arī simbolizē nāvi un augšāmcelšanos.

Pēc tam, kad cilvēks ir kristīts, viens vai vairāki Melhisedeka priesterības nesēji uzliek savas rokas uz šī cilvēka galvas un konfirmē viņu par baznīcas locekli. Šī priekšraksta, kas tiek saukts par konfirmāciju, izpildes laikā cilvēkam tiek dota Svētā Gara dāvana.

Svētā Gara dāvana atšķiras no Svētā Gara ietekmes. Pirms kristībām cilvēks laiku pa laikam var sajust Svētā Gara ietekmi, un caur šo ietekmi saņemt liecību par patiesību (skat. Moronija 10:4–5). Pēc Svētā Gara dāvanas saņemšanas cilvēkam ir tiesības uz Tā pastāvīgu sadraudzību, ja viņš vai viņa ievēro baušļus.

Citi glābšanas priekšraksti ietver ordināciju Melhisedeka priesterībā (vīriešiem), tempļa endaumentu un laulības aizzīmogošanu (skat. M&D 131:1–4). Visus priesterības glābšanas priekšrakstus pavada derību noslēgšana. Templī šos glābšanas priekšrakstus var arī izpildīt aizstājoši mirušo vietā. Aizstājošie priekšraksti stājas spēkā vienīgi tad, kad mirušās personas pieņem tos garu pasaulē un godā ar tiem saistītās derības.

Citi priekšraksti, piemēram, kalpošana slimajiem un vārda došana bērniem un viņu svētīšana, arī ir svarīgi mūsu garīgajai attīstībai.

Saistītā norāde: Ap. d. 2:36–38

Derības

Derība ir svēta vienošanās starp Dievu un cilvēku. Dievs dod derības nosacījumus, un mēs piekrītam darīt to, ko Viņš lūdz; Dievs tad apsola mums noteiktas svētības par mūsu paklausību (skat. M&D 82:10).

Visus priesterības glābšanas priekšrakstus pavada derību noslēgšana. Mēs noslēdzam derību ar To Kungu kristoties, un atjaunojam šīs derības, pieņemot Svēto Vakarēdienu. Brāļi, ka saņem Melhisedeka priesterību, noslēdz priesterības zvērestu un derību. Vēlāk mēs noslēdzam derības arī templī.

Saistītās norādes: 2. Mozus 19:5–6; Psalmi 24:3–4; 2. Nefija 31:19–20; M&D 25:13

8. Laulība un ģimene

Laulība starp vīrieti un sievieti ir Dieva noteikta, un ģimenei ir būtiska nozīme Viņa glābšanas iecerē un mūsu laimei. Laime ģimenes dzīvē visticamāk tiks sasniegta, ja balstīsies uz Tā Kunga Jēzus Kristus mācībām.

Svētajam radīšanas spēkam ir jātiek izmantotam vienīgi starp vīrieti un sievieti, kuri ir likumīgi salaulāti kā vīrs un sieva. Vecākiem ir jāvairojas un jāpiepilda Zeme, jāaudzina savi bērni mīlestībā un taisnīgumā un jānodrošina savu bērnu fiziskās un garīgās vajadzības.

Vīram un sievai ir svinīgs pienākums mīlēt vienam otru un rūpēties vienam par otru. Tēviem ir jāprezidē savās ģimenēs mīlestībā un taisnīgumā un jānodrošina dzīves laicīgās vajadzības. Mātes primārā atbildība ir bērnu audzināšana. Šajos svētajos pienākumos tēviem un mātēm ir pienākums palīdzēt viens otram kā vienlīdzīgiem partneriem.

Dievišķā laimes iecere ļauj ģimenes attiecībām turpināties aizkapa dzīvē. Zeme tika radīta, un evaņģēlijs tika atklāts, lai ģimenes varētu tikt nodibinātas, aizzīmogotas un paaugstinātas mūžīgi. (Adaptēts no „Ģimene: Vēstījums pasaulei”, Ensign, 2010. g. nov., 129.)

Saistītās norādes: 1. Mozus 2:24; Psalmi 127:3; Maleahija 3:23–24; M&D 131:1–4

9. Baušļi

Baušļi ir likumi un prasības, ko Dievs dod cilvēcei. Mēs parādām savu mīlestību pret Viņu, turot Viņa baušļus (skat. Jāņa 14:15). Baušļu ievērošana nesīs Tā Kunga svētības (skat. M&D 82:10).

Divi paši galvenie baušļi ir „tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. … Un … tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (Mateja 22:36–39).

Desmit Baušļi ir ļoti svarīga evaņģēlija daļa un ir mūžīgi principi, kas ir nepieciešami mūsu paaugstināšanai (skat. 2. Mozus 20:3–17). Tas Kungs atklāja tos Mozum senos laikos, un Viņš ir atkārtoti paziņojis tos pēdējo dienu atklāsmēs.

Citi baušļi iekļauj ikdienas lūgšanu (skat. 2. Nefija 32:8–9), evaņģēlija mācīšanu citiem (skat. Mateja 28:19–20), žēlsirdības likuma ievērošanu (skat. M&D 46:33), pilnas desmitās tiesas maksāšanu (skat. Maleahija 3:8–10), gavēšanu (skat. Jesajas 58:6–7), piedošanu citiem (skat. M&D 64:9–11), pateicības gara izkopšanu (skat. M&D 78:19) un Gudrības vārda ievērošanu (skat. M&D 89:18–21).

Saistītās norādes: 1. Mozus 39:9; Jesajas 58:13–14; 1. Nefija 3:7; Mosijas 4:30; Almas 37:35; Almas 39:9; M&D 18:15–16; M&D 88:124

Vairāk informācijas par šīm tēmām meklējiet LDS.org, Teachings, Gospel Topics; vai skatiet Uzticīgi ticībai: evaņģēlija norādes (2004).