Ievads Jēkaba grāmatā
Kādēļ studēt šo grāmatu?
Studējot Jēkaba grāmatu, studenti var iemācīties svarīgas mācības no vīra, kuram bija nesatricināma ticība Jēzum Kristum. Jēkabs vairākkārt liecināja par Pestītāju un aicināja savu tautu un tos, kas lasīs viņa vārdus, nožēlot grēkus. Viņš mācīja un demonstrēja, cik svarīgi ir rūpīgi pildīt Tā Kunga aicinājumus. Viņš brīdināja savu tautu par lepnības, mantkārības un nešķīstības bīstamību. Jēkabs arī citēja un pravietoja par Zēnosa līdzību par eļļaskokiem, kas paskaidro Glābēja nerimstošās pūles īstenot visu Dieva bērnu pestīšanu un atklāj Dieva attiecības ar Israēla namu. Nonākot sadursmē ar antikristu Šeremu, Jēkabs uzskatāmi parādīja, kā taisnīgi atbildēt tiem, kuri apšauba vai kritizē mūsu ticību.
Kas sarakstīja šo grāmatu?
Šo grāmatu sarakstīja Sārijas un Lehija piektais dēls — Jēkabs. Viņš piedzima tuksnesī — laikā, kad viņa ģimene ceļoja uz Apsolīto zemi. Savā jaunībā Jēkabs „izjuta ciešanas un daudz bēdu savu brāļu rupjības dēļ” (2. Nefija 2:1). Tomēr Lehijs apsolīja Jēkabam, ka Dievs „iesvētīs [viņa] bēdas [viņa] labumam” un ka viņš vadīs savas dienas „kalpošanā [savam] Dievam” (2. Nefija 2:2–3). Savā jaunībā Jēkabs redzēja Glābēja godību (skat. 2. Nefija 2:3–4). Nefijs iesvētīja Jēkabu par nefijiešu priesteri un skolotāju (skat. 2. Nefija 5:26) un vēlāk uzticēja viņam Nefija mazās plāksnes (skat. Jēkaba 1:1–4). Būdams uzticīgs priesterības vadītājs un skolotājs, Jēkabs cītīgi strādāja, lai varētu pārliecināt savu tautu ticēt Kristum (skat. Jēkaba 1:7). Viņš saņēma atklāsmes par Glābēju, pieredzēja eņģeļu kalpošanu, dzirdēja Tā Kunga balsi (skat. Jēkaba 7:5) un redzēja savu Pestītāju (skat. 2. Nefija 11:2–3). Jēkabs bija Ēnosa tēvs, kam viņš pirms savas nāves uzticēja plāksnes.
Kam tika sarakstīta šī grāmata un kāpēc?
Nefijs deva Jēkabam norādījumus pierakstīt svētas mācības, atklāsmes un pravietojumus „Kristus dēļ un mūsu tautas dēļ” (Jēkaba 1:4). Jēkabs paklausīja šiem norādījumiem un pasargāja tos pierakstus, kurus viņš „uzskatīja par [pašiem vērtīgākajiem]” (Jēkaba 1:2). Viņš rakstīja: „Mēs strādājam cītīgi, lai iegravētu šos vārdus uz plāksnēm, cerot, ka mūsu mīļotie brāļi un mūsu bērni tos saņems ar pateicīgām sirdīm. … Jo šai nolūkā mēs esam rakstījuši šīs lietas, lai viņi varētu zināt, ka mēs zinājām par Kristu un mums bija cerība uz Viņa godību daudzus simtus gadus pirms Viņa atnākšanas.” (Jēkaba 4:3–4.) Jēkabs paskaidroja šo pierakstu centrālo tēmu, piebilstot: „Kāpēc nerunāt par Kristus Izpirkšanu un neiegūt pilnīgas zināšanas par Viņu … ?” (Jēkaba 4:12.)
Kad un kur tā tika sarakstīta?
Jēkaba grāmata sākas aptuveni 544. g. pr. Kristus, kad Nefijs uzticēja Jēkabam mazās plāksnes. Tā noslēdzas neilgi pirms Jēkaba dzīves beigām, kad viņš nodeva plāksnes savam dēlam Ēnosam. Jēkabs veica šo pierakstu, dzīvodams Nefija zemē.
Kādas ir dažas no raksturīgākajām grāmatas iezīmēm?
Jēkaba grāmata sniedz informāciju par nefijiešu pārvaldi pēc Nefija nāves. Nefijs iesvaidīja vīru, kas bija viņa tautas ķēniņš un valdnieks, tajā pašā laikā Jēkabs un viņa brālis Jāzeps turpināja būt nefijiešu garīgie vadītāji. Vēl viena šīs grāmatas raksturīga iezīme ir nelikumīgas daudzsievības piekopšanas nosodīšana. Vienīgā atsauce Mormona Grāmatā par šo tēmu irJēkaba grāmatas 2. nodaļā. Jēkaba grāmatā ir arī Mormona Grāmatas garākā nodaļa — Jēkaba 5. nodaļa, kas ietver Zēnosa līdzību par eļļaskokiem. Papildu tam, Jēkaba grāmatā, pirmo reizi Mormona Grāmatā, ir ietverts praviešu tiešs brīdinājums nefijiešiem par lepnību — grēku, kas ar laiku izraisīs viņu iznīcību (skat. Jēkaba 2:12–22; Moronija 8:27). Tā arī ietver aprakstu par pirmā antikrista parādīšanos starp nefijiešiem.
Īss izklāsts
Jēkaba 1 Jēkabs paklausa Nefija pavēlei veikt svētus pierakstus. Nefijs nomirst. Jēkabs un Jāzeps kalpo savai tautai, mācot tiem Dieva vārdu.
Jēkaba 2–3 Runājot templī, Jēkabs brīdina nefijiešus par lepnību, mantkārību un nešķīstību.
Jēkaba 4–6 Jēkabs liecina par Kristu un citē Zēnosa līdzību par eļļaskokiem. Viņš mudina savu tautu nožēlot grēkus, saņemt Tā Kunga žēlastību un sagatavoties tiesai.
Jēkaba 7 Ar Tā Kunga palīdzību Jēkabs satriec antikristu Šeremu. Viņš piemin konfliktus starp nefijiešiem un lamaniešiem un nodod mazās plāksnes Ēnosam.