Bibliotēka
105. stunda: Almas 59–63

105. stunda

Almas 59–63

Ievads

Virsnieks Moronijs priecājās par Helamana panākumiem, atgūstot dažas nefijiešu pilsētas, kuras bija pārņēmuši lamanieši. Tomēr, kad viņš uzzināja, ka lamanieši bija ieņēmuši Nefihas pilsētu, viņš bija dusmīgs uz valdību par to, ka viņi nesūtīja papildspēkus. Vēstulē augstākajam soģim Pahoranam viņš žēlojās par taisnīgo ciešanām un norāja Pahoranu par brīvības lietas neatbalstīšanu. Moronijam nezinot, Pahorans, nefijiešu ķēniņa piekritēju dumpošanās dēļ, bija devies uz Gideona zemi. Pahorans neapvainojās par Moronija izteikto rājienu, drīzāk viņš priecājās par Moronija mīlestību pret brīvību. Tas Kungs stiprināja nefijiešus, un Moronijs, Pahorans un viņu ļaudis kopā sakāva ķēniņa piekritējus un lamaniešus. Pēc vairākiem kara gadiem nefijieši atkal piedzīvoja mieru un Helamans no jauna nodibināja baznīcu.

Ieteikumi stundas mācīšanai

Almas 59

Nefijieši zaudē cietoksni, un virsnieks Moronijs sēro par ļaužu bezdievību

Pirms stundas uzrakstiet uz tāfeles šādu prezidenta Ezra Tafta Bensona izteikumu (no The Teachings of Ezra Taft Benson [1988], 285):

„Ir labāk sagatavoties un nedarīt to, kas ir nepareizs, nekā labot izdarīto un nožēlot to.” (Prezidents Ezra Tafts Bensons.)

Iespējams, jūs citējāt šo izteikumu stundā par Almas 49–51. Ja jūs to darījāt, rakstot šo izteikumu uz tāfeles, apsveriet iespēju atstāt tukšumu dažu vārdu vietā. Lūdziet studentus aizpildīt tukšās vietas.

Aiciniet studentus pastāstīt par gadījumiem savā dzīvē vai kāda viņiem pazīstama cilvēka dzīvē, kad sagatavošanās ir palīdzējusi novērst vilšanos vai bēdas.

Atgādiniet studentiem, ka iepriekšējās stundās viņi ir studējuši nodaļas par kaujām starp nefijiešiem un lamaniešiem. Aiciniet studentus klusi izlasīt Almas 59:5–11, domājot par to, kā šis izteikums uz tāfeles attiecas uz situāciju, kas aprakstīta šajos pantos.

  • Kas, šķiet, deva iespēju lamaniešiem sakaut Nefihas pilsētu? (Nefihas pilsētas ļaužu bezdievība.)

  • Ko jūs atradāt šajos pantos, kas attiecas uz tāfeles uzrakstīto izteikumu?

Ja studenti nepiemin šo izteikumu Almas 59:9, norādiet viņiem: „Bija vieglāk nosargāt pilsētu no krišanas lamaniešu rokās, nekā atgūt to no viņiem.” Jūs varat ieteikt studentiem atzīmēt šo frāzi Svētajos Rakstos. Lai palīdzētu studentiem domāt par to, kā šī patiesība attiecas uz viņu dzīvēm, lūdziet viņus salīdzināt pilsētas šajā pierakstā ar sevi un savām garīgajām cīņām. Tad uzdodiet dažus vai visus šos jautājumus:

  • Kā šī patiesība attiecas uz mums? (Palīdziet studentiem saprast, ka ir vieglāk un labāk palikt uzticīgiem nekā atgriezties ticībā pēc nomaldīšanās.)

  • Kāpēc ir vieglāk palikt uzticīgam baznīcā nekā atgriezties baznīcā pēc laika, kad esi bijis mazaktīvs?

  • Kāpēc ir vieglāk saglabāt liecību nekā atgūt liecību pēc atkrišanas?

Aiciniet studentus pārdomāt veidus, kādā pretinieks un viņa sekotāji var viņiem uzbrukt. Mudiniet viņus pierakstīt savās pierakstu kladēs vai Svēto Rakstu studiju dienasgrāmatās, ko viņi darīs, lai sagatavotos garīgām cīņām.

Almas 60–62

Moronijs nepatiesi apsūdz Pahoranu, kurš atbild ar mīlestību un cieņu

Skaļi nolasiet Almas 59:13. Pārliecinieties, ka studenti saprot, ka Moronijs bija dusmīgs, jo viņš domāja, ka valdība ir vienaldzīga jeb bezrūpīga par ļaužu brīvību. Savās dusmās viņš uzrakstīja vēstuli Pahoranam, augstākajam Zarahemlas soģim. Aiciniet dažus studentus pēc kārtas skaļi nolasīt Almas 60:6–11.

  • Par ko virsnieks Moronijs apsūdzēja Pahoranu?

  • Kādas emocijas jūs jūtat Moronija apsūdzībā?

Uz tāfeles uzrakstiet šīs Svēto Rakstu atsauces: Almas 60:17–20, 23–24. Aiciniet studentus klusi izlasīt šos pantus. Mudiniet viņus iztēloties, kā viņi justos Pahorana vietā.

  • Kādos veidos virsnieka Moronija apsūdzības Pahoranam varētu būt bijušas sāpīgas?

Aiciniet dažus studentus pēc kārtas skaļi nolasīt Almas 60:33–36. Lūdziet audzēkņus sekot līdzi, meklējot, ko virsnieks Moronijs bija sagatavojies darīt, ja Pahorans uz viņa pieprasījumu atbildētu nelabvēlīgi. Pēc tam, kad esat ļāvis studentiem pastāstīt par izlasīto, lūdziet viņus atpazīt vārdus vai frāzes šajos pantos, kas norāda uz Moronija iemesliem vai motīviem šī lūguma izteikšanā.

Aiciniet studentus klusi izlasīt Almas 61:1–5, lai uzzinātu, kāpēc Moronijs nebija saņēmis pastiprinājumu karapulkiem.

  • Kādā informācijā Pahorans dalījās ar Moroniju?

  • Kādi ir daži veidi, kā cilvēki reaģē, kad viņi par kaut ko tiek nepatiesi apsūdzēti?

  • Vai jūs kādreiz kāds ir nepatiesi apsūdzējis par kaut ko? Kā jūs jutāties par šo apsūdzību un apsūdzētāju?

Aiciniet studentus klusi izlasīt Almas 61:9–10, 15–18, meklējot jebko, kas atklāj Pahorana rakstura diženumu. Pēc pietiekama laika lūdziet dažus studentus dalīties, ko viņi ir atraduši.

  • Kādas mācības mēs varam mācīties no tā, kā Pahorans atbildēja uz Moronija apsūdzībām? (Palīdziet studentiem atpazīt šo principu: Mēs varam izvēlēties neapvainoties uz citu vārdiem un darbiem. Citas patiesības, kuras studenti var atpazīt, ir, ka mums ir jāizvairās no nelaipniem spriedumiem par citiem un ka, kad mēs esam vienoti taisnīgumā ar citiem, mēs esam spēcīgāki savās cīņās pret ļaunumu. (Jūs varat uzrakstīt šīs patiesības uz tāfeles.)

  • Kā mēs varam izvēlēties neapvainoties?

Apsveriet iespēju studentiem pajautāt, vai viņi ir gatavi dalīties kādā savā pieredzē, kad viņi ir izvēlējušies neapvainoties, kad cilvēki ir teikuši ko nelaipnu vai nepatiesu par viņiem. Jūs varat arī apsvērt iespēju pastāstīt kādu savu pieredzi. Lieciniet par to, cik svarīgi ir piedot citiem par viņu vārdiem un darbiem pret mums. Mudiniet studentus sekot Pahorana piemēram.

Aiciniet kādu studentu skaļi nolasīt Almas 62:1. Lūdziet audzēkņus noteikt, kā Moronijs jutās, kad viņš saņēma Pahorana atbildi.

Paskaidrojiet, ka, lai gan virsnieks Moronijs bija kļūdījies, apsūdzot Pahoranu, viņš mācīja patiesu principu, kuru mēs varam pielietot savās dzīvēs. Aiciniet kādu studentu skaļi nolasīt Almas 60:23. Norādiet, ka Moronija vārdus par „trauka iekšpuses” tīrīšanu var attiecināt uz ikvienu, kam nepieciešams nožēlot grēkus. Paskaidrojiet, ka trauks ir tilpne, piemēram, glāze vai bļoda. Gan glāzes iekšpusē, gan ārpusē uzlieciet smiltis vai dubļus (ja iespējams, vislabāk būtu izmantot caurspīdīgu glāzi). Pajautājiet studentiem, vai viņi gribētu dzert no šīs glāzes. Notīriet glāzes ārpusi un pajautājiet, vai tagad viņi gribētu no tās dzert.

  • Ja mēs par sevi domājam kā par trauku, ko tas varētu nozīmēt — attīrīt iekšējo trauku jeb trauka iekšpusi?

Dalieties šajā prezidenta Ezra Tafta Bensona izteikumā:

„Mums ir jāattīra trauka iekšpuse (skat. Almas 60:23), vispirms sākot ar sevi, tad ar savu ģimeni un visbeidzot ar baznīcu.” („Cleansing the Inner Vessel”, Ensign, 1986. g. maijs, 4.)

  • Kāpēc ir svarīgi, ka mums jābūt tīriem kā iekšēji (ko cilvēki nevar redzēt), tā arī ārēji (ko cilvēki var redzēt)?

  • Kāpēc ir svarīgi attīrīt savas dzīves trauka iekšpusi, pirms mēs varam būt pilnīgi efektīgi Tā Kunga valstībā?

Apkopojiet Almas 62:1–38, paskaidrojot, ka virsnieks Moronijs atveda daļu sava karapulka, lai palīdzētu Pahoranam gāzt ķēniņa piekritējus Zarahemlā. Tad ar viņu apvienoto karapulku un citu nefijiešu spēkiem, Moronijs un Pahorans atguva atlikušās pilsētas, kas bija zaudētas lamaniešiem. Viņi aizveda lamaniešus no tās zemes un nodibināja mieru starp cilvēkiem.

  • Kādi ir daži no izaicinājumiem, ar kuriem indivīdi un ģimenes var saskarties kara laikā?

Aiciniet studentus klusām izlasīt Almas 62:39–41, lai redzētu, kā nefijiešus ietekmēja kara grūtības.

Kad studenti pārrunā šo jautājumu, viņi var sniegt līdzīgas atbildes kā šīs:

Mūsu taisnīgajām lūgšanām var būt pozitīva ietekme uz mūsu sabiedrību.

Grūtību laikā daži cilvēki pazemojas Dieva priekšā, kamēr citi nocietinās.

  • Kāpēc, jūsuprāt, daži cilvēki tuvojas Tam Kungam, saskaroties ar grūtībām? Kāpēc daži cilvēki novēršas no Tā Kunga, kad viņi saskaras ar grūtībām? (Palīdziet studentiem saprast, ka grūtību laikā to, vai mēs tuvosimies Tam Kungam, nosaka mūsu izvēles.)

  • Lasot Mormona Grāmatas nodaļas par karu, ko tās jums ir iemācījušas jums par to, kā būt Jēzus Kristus māceklim kara vai strīdu laikā?

Almas 63

Daudzi nefijieši ceļo uz zemi ziemeļos

Apkopojiet Mormona vārdus šajā nodaļā, paskaidrojot, ka daudzi nefijieši sāka pārcelties uz ziemeļiem pa sauszemi un jūru. Šiblons nodeva svētos pierakstus Helamanam. Virsnieks Moronijs nomira, un viņa dēls Moronihass vadīja karapulku, kas izraisīja vēl vienu lamaniešu uzbrukumu.

Jūs varat pabeigt šo stundu, pastāstot par kādu, kas ir saskāries ar pretestību un grūtībām un ir izvēlējies saglabāt mīkstu sirdi un palielinājis paļāvību uz Dievu. Apsveriet iespēju dalīties kādā personīgā pieredzē.

Almas grāmatas īss atkārtojums

Veltiet laiku, lai palīdzētu studentiem īsi atkārtot Almas grāmatu. Lūdziet viņus domāt par to, ko viņi ir iemācījušies no šīs grāmatas gan seminārā, gan personīgo studiju laikā. Ja nepieciešams, aiciniet viņus pārskatīt dažu nodaļu kopsavilkumus Almas grāmatā, lai palīdzētu viņiem atcerēties. Pēc pietiekami ilga laika aiciniet vairākus studentus dalīties savās domās un sajūtās par to, kas viņus šajā grāmatā ir iedvesmojis.

Komentāri un skaidrojumi

Almas 61. Atbilde tiem, kas mūs aizvaino

Prezidents Džeimss E. Fausts, no Augstākā prezidija, dalījās pierakstā, kas norāda, cik svarīgi ir neglabāt sliktas jūtas pret tiem, kas var censties mūs aizvainot vai sāpināt:

„Skaistajos Pensilvānijas pakalnos kāda dievbijīga kristiešu grupa dzīvo vienkāršu dzīvi bez automašīnām, elektrības vai modernām iekārtām. Viņi smagi strādā un dzīvo klusu, mierpilnu dzīvi, atdalītu no pasaules. Lielāko daļu ēdiena viņi iegūst paši no savām fermām. Sievietes šuj un ada, un auž savus pieticīgos un vienkāršos apģērbus. Viņi ir zināmi kā amiši.

32 gadus vecais pienvedēja vadītājs kopā ar savu ģimeni dzīvoja Nikelmainas kopienā. Viņš nebija amišs, taču viņa darbs aizveda viņu uz daudzām amišu pienotavām, kur viņu sāka pazīt kā kluso piena vīru. Pagājušajā oktobrī viņš pēkšņi zaudēja saprātu un kontroli. Savā apmātajā prātā viņš vainoja Dievu par sava pirmā bērna nāvi un vēl kādām nepamatotām atmiņām. Viņš bez kāda pamata iedrāzās amišu skolā, atbrīvoja zēnus un pieaugušos un sasēja 10 meitenes. Viņš sašāva šīs meitenes, piecas nogalinot un piecas ievainojot. Tad viņš pats atņēma sev dzīvību.

Šī šokējoša vardarbība radīja amišiem lielas ciešanas, taču ne dusmas. Bija sāpes, taču nebija naida. Viņu piedošana bija tūlītēja. Viņi visi kopā centās palīdzēt pienvedēja ģimeni, kas arī cieta. Kad pienvedēja ģimene dienu pēc šaušanas sapulcējās viņa namā, kāds amišu kaimiņš ienāca, apķēra mirušā šāvēja tēvu un teica: „Mēs jums piedosim.” [Džoana Kerna, „A Community Cries”, Lancaster New Era, 2006. g. 4. okt., A8 lpp.] Amišu vadītāji apmeklēja pienvedēja sievu un bērnus, lai paustu savu līdzjūtību, savu piedošanu, piedāvātu palīdzību un savu mīlestību. Aptuveni puse no pavadītājiem pienvedēja bērēs bija amiši. Savukārt amiši aicināja pienvedēja ģimeni apmeklēt nogalināto meiteņu bēres. Pār amišiem valdīja ievērojams miers, kad viņu ticība tos atbalstīja krīzes laikā.

Kāds vietējais iedzīvotājs ļoti daiļrunīgi apkopoja šīs traģēdijas atskaņas, kad viņš teica: „Mēs visi runājām vienā valodā, un tā nebija tikai angļu valoda, bet gan rūpju valoda, kopienas valoda [un] kalpošanas valoda. Un, protams, piedošanas valoda. Helen Colwell Adams, „After That Tragic Day, a Deeper Respect among English, Amish?” Sunday News, 2006. g. 15. okt., A1. lpp.] Tā bija viņu apbrīnojamā pilnīgās ticības izpausme Tā Kunga mācībām Kalna sprediķī: „Mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā.” [Mateja 5:44.]

Pienvedēja, kurš nogalināja piecas meitenes, ģimene publicēja šādu paziņojumu:

„Mūsu amišu draugiem, kaimiņiem un vietējai kopienai:

Mūsu ģimene vēlas, lai ikviens no jums zinātu, ka mūs ir dziļi aizkustinājusi jūsu piedošana, augstsirdība un žēlastība. Jūsu mīlestība pret mūsu ģimeni ir palīdzējusi sniegt mums to dziedināšanu, kas mums tik ļoti bija nepieciešama. Jūsu lūgšanas, ziedi, kartiņas un dāvanas ir aizskārušas mūsu sirdis vārdiem neaprakstāmā veidā. Jūsu līdzjūtība ir sniegusies tālāk par mūsu ģimeni, par mūsu kopienu, un ir izmainījusi mūsu pasauli, un par to mēs jums sirsnīgi sakām paldies.

Lūdzu, ziniet, ka mūs ir dziļi satriecis viss notikušais. Mēs esam bēdu pilni par visiem saviem amišu kaimiņiem, kurus mēs esam mīlējuši un turpinām mīlēt. Mēs zinām, ka visām ģimenēm, kas zaudēja savus mīļos, priekšā vēl ir daudz grūtu dienu, un tā nu mēs turpināsim likt savu cerību un paļāvību uz Dievu, kas dod visu mierinājumu, lai mēs visi varētu atjaunot savas dzīves.” [„Amish Shooting Victims”, www.800padutch.com/amishvictims.shtml.]

Kā visa amišu kopiena varēja parādīt tādu piedošanas izpausmi? Tas bija iespējams, pateicoties viņu ticībai Dievam un paļāvībai uz Viņa vārdiem, kas ir daļa no viņu iekšējās būtības. Viņi sevi redz kā Kristus mācekļus un vēlas sekot Viņa piemēram.

Uzzinot par šo traģēdiju, cilvēki amišiem sūtīja naudu, lai viņi varētu samaksāt par piecu izdzīvojušo meiteņu veselības aprūpi un par piecu nogalināto meiteņu bēru izdevumiem. Lai vēl vairāk parādītu savu mācekļa stāvokli, amiši nolēma daļu no naudas iedot pienvedēja atraitnei un viņas trīs bērniem, kas arī bija šīs briesmīgās traģēdijas upuri.” („The Healing Power of Forgiveness”, Ensign vai Liahona, 2007. g. maijs, 67–68.)

Almas 62:41. Reakcija uz pretestību

Attiecībā uz Almas 62:39–41, prezidents Boids K. Pekers, no Divpadsmit apustuļu kvoruma, mācīja:

„Vieniem un tiem pašiem pārbaudījumiem grūtību laikā var būt pilnīgi pretēja ietekme uz cilvēkiem. …

Jūs noteikti pazīstat kādu, kura dzīvē ir bijuši neskaitāmi pārbaudījumi, kas viņu ir padarījuši maigu un stiprinājuši, un attīrījuši, kamēr citi no šī paša pārbaudījuma iznākuši rūgti un ievainoti, un nelaimīgi.” („The Mystery of Life”, Ensign, 1983. g. nov., 18.)

Elders Dalins H. Oukss, no Divpadsmit apustuļu kvoruma, paskaidroja, ka mēs izvēlamies, kā mēs reaģēsim uz dzīves likstām:

„Protams, ka šīs lielās nelaimes nav bez kāda mūžīga nodoma vai ietekmes. Tās var pievērst mūsu sirdis Dievam. … Pat ja nelaimes rada laicīgas grūtības, tās var arī būt līdzeklis, kas ved vīriešus un sievietes uz mūžīgām svētībām.

Tādas liela mēroga nelaimes kā dabas katastrofas un kari, šķiet, ir neatņemama mirstīgās pieredzes daļa. Mēs tās nevaram pilnībā novērst, taču mēs varam nolemt, kā mēs uz tām reaģēsim. Piemēram, kara un militārās kalpošanas grūtības, kas dažiem ir bijusi garīga iznīcība, citiem ir garīga atmošanās. Mormona Grāmata apraksta šo pretstatu:

„Bet lūk, tā ārkārtīgi ilgā kara dēļ starp šiem nefijiešiem un lamaniešiem daudzi kļuva nocietinājušies, ārkārtīgi ilgā kara dēļ; un daudzi bija kļuvuši paļāvīgāki dēļ savām bēdām, tā ka viņi pazemojās Dieva priekšā, tiešām pazemības dziļumos.” (Almas 62:41.)

Līdzīgus pretstatus es lasīju pēc iznīcinošās viesuļvētras, kas pirms dažiem gadiem iznīcināja tūkstošiem namu Floridā. Ziņās tika citēti divi dažādi cilvēki, kas bija izcietuši vienu un to pašu traģēdiju un saņēmuši tās pašas svētības: abu mājas bija pilnībā iznīcinātas, taču viņu ģimenes locekļi nebija miruši vai ievainoti. Viens teica, ka šī traģēdija ir iznīcinājusi viņa ticību; viņš vaicāja — kā Dievs varēja to pieļaut? Otrs teica, ka viņš piedzīvojis savas ticības stiprināšanu. Dievs ir bijis labs pret viņu — viņš teica. Lai gan ģimenes mājas un īpašumi bija zuduši, viņu dzīvības tika saglabātas un viņi varēja no jauna uzcelt māju. Vienam glāze bija pustukša. Otram tā bija pa pusei pilna. Rīcības brīvības dāvana dod katram no mums spēku izvēlēties, kā mēs rīkosimies, piedzīvojot bēdas.” („Adversity”, Ensign, 1998. g. jūl., 7–8.)

Almas 63:4–10. Hagots un viņa pēcnācēji

Pēdējo dienu pravieši ir teikuši, ka Hagota ļaudis apmetās uz salām, kas tagad ir pazīstamas kā Jaunzēlande.

Svētajiem Jaunzēlandē prezidents Džozefs F. Smits teica: „Jūs, brāļi un māsas Jaunzēlandē, es vēlos, lai jūs zinātu, ka jūs esat no Hagota ļaudīm.” (Citējis Spensers V. Kimbals, Joseph Fielding McConkie un Roberts L. Milets, Doctrinal Commentary on the Book of Mormon, 3. sēj. [1991], 329.)

Hamiltonas Jaunzēlandes tempļa iesvētīšanas lūgšanā prezidents Deivids O. Makejs teica: „Mēs paužam pateicību, ka Tu vadīji tēva Lehija pēcnācējus uz šīm auglīgajām salām un esi ļāvis viņiem zelt.” („Dedicatory Prayer Delivered by Pres. McKay at New Zealand Temple”, Church News, 1958. g. maijs, 2.)

Prezidents Spensers V. Kimbals teica: „Ir pamatots secinājums, ka Hagots un viņa biedri šajās salās bija aptuveni deviņpadsmit gadsimtus no aptuveni 55. g. pirms Kristus līdz 1854. gadam, kad viņus sasniedza evaņģēlijs. Viņi bija zaudējuši visas vienkāršās un vērtīgās lietas, kuras Glābējs nesa uz zemes, jo viņi visticamāk bija uz šīm salām, kad Kristus piedzima Jeruzālemē.” (Temple View Area Conference Report, 1976. g. febr., 3; citēts Joseph Fielding McConkie and Robert L. Millet, Doctrinal Commentary on the Book of Mormon, 3. sēj., 329.)