Pēc tam, kad Martins Heriss bija nozaudējis manuskripta 116 lappuses, ko Džozefs Smits bija pārtulkojis no zelta plāksnēm, Džozefs saņēma atklāsmi, kas pierakstīta Mācības un Derību 3. nodaļā. Šajā atklāsmē Tas Kungs teica, ka Viņa darbs turpināsies, par spīti cilvēku ļaundarībām. Tas Kungs arī norāja Džozefu un brīdināja viņu, kas notiktu, ja viņš nenožēlotu grēkus. Visbeidzot Tas Kungs izskaidroja Savus nolūkus attiecībā uz Mormona Grāmatas nākšanu klajā.
Džozefs Smits mācās par to, ka Dieva darbs nevar tikt izjaukts
Aiciniet studentus apdomāt situācijas, kurās tie varētu tikt kārdināti uzklausīt kādu draugu, nevis savu vecāku vai vadītāju padomu un ievērot baušļus.
Kādēļ reizēm ir grūti pretoties mūsu draugiem, kad tie mēģina mūs ietekmēt rīkoties nepareizi?
Palūdziet studentiem dalīties tajā, ko viņi zina par notikumiem, kas noveda līdz Mormona Grāmatas 116 lappušu manuskripta pazaudēšanas.
Kamēr studenti atbild, jūs varētu papildināt viņu teikto ar tālāk sniegto faktu izklāstu.
No 1828. gada aprīļa vidus līdz 1828. gada jūnija vidum pravietis Džozefs Smits tulkoja plāksnes, dzīvodams Harmonijā, Pensilvānijas štatā. Kamēr Džozefs tulkoja, kāds veiksmīgs lauksaimnieks, vārdā Martins Heriss, palīdzēja viņam kā pierakstītājs. Martins bija 22 gadus vecāks par Džozefu un bija iedevis Džozefam un Emmai 50 dolārus (kas tolaik bija ievērojama naudas summa), lai palīdzētu viņiem pārcelties uz Harmoniju, Pensilvānijas štatā (kur dzīvoja Emmas ģimene), tādējādi palīdzot atbalstīt Džozefu, kamēr viņš tulkoja plāksnes. 1828. gada februārī Džozefs mudināja Martinu parādīt rakstzīmju kopijas no plāksnēm profesoriem Ņujorkā (skat. Džozefs Smits — Vēsture 1:63–65). Lūsija Herisa, Martina sieva, sāka arvien vairāk raizēties par Martina interesi un finansiālo iesaistīšanos plākšņu tulkošanā. Viņa un citi sāka pieprasīt Martinam pierādījumus par plākšņu esamību. Lai mazinātu viņu raizes, jūnija vidū Martins prasīja Džozefam, lai viņš atļautu viņam paņemt manuskripta116 lappuses, kuras viņi bija pabeiguši, lai parādītu tās kā pierādījumu.
Aiciniet studentus iztēloties sarežģīto situāciju, kādā atradās pravietis, kad Martins Heriss lūdza viņam manuskripta lappuses. Lai būtu vieglāk saprast kontekstu, apsveriet iespēju aicināt kādu studentu nolasīt šo daļu no pravieša Džozefa Smita vēstures:
Attēls
Pravietis Džozefs Smits
„[Martins] vēlējās, lai es vaicātu Tam Kungam caur Urīmu un Tumīmu, vai viņš drīkst [aiznest manuskriptu uz mājām un parādīt to]. Es vaicāju, un atbilde bija, ka viņš nedrīkst. Tomēr viņš nebija apmierināts ar šo atbildi, un vēlējās, lai es lūdzu vēlreiz. Es darīju tā, un atbilde bija tāda pati kā iepriekš. Joprojām viņš nesamierinājās un pastāvēja uz to, lai es vaicātu vēl vienu reizi” (skat. History of the Church, 1:21).
Kādēļ, jūsuprāt, Džozefs Smits turpināja uzdot Dievam to pašu jautājumu, ja bija saņēmis skaidru atbildi?
Paskaidrojiet, ka pēc daudziem Martina lūgumiem Džozefs lūdza To Kungu trešo reizi, un Tas Kungs deva atļauju paņemt manuskriptu „ar noteiktiem nosacījumiem” (History of the Church, 1:21). Martins apsolīja, ka viņš parādīs manuskriptu vienīgi savai sievai un dažiem citiem ģimenes locekļiem. Martins atgriezās Ņujorkā ar manuskriptu. Neilgi pēc Martina došanās prom Emma Smita dzemdēja dēlu Alvinu, kurš mira drīz pēc piedzimšanas. Emma pati gandrīz nomira, un divas nedēļas Džozefs bija līdzās viņas gultai. Pa to laiku Martins bija prom trīs nedēļas, un viņi neko par viņu nedzirdēja. Emma, kura lēnām atlaba, pārliecināja Džozefu doties uz Ņujorku un noskaidrot, kādēļ Martins nav devis nekādas ziņas. Džozefs aizbrauca uz vecāku mājām, un, tur ieradies, prasīja, lai pasauc Martinu. Kamēr Martins ieradās, pagāja viss rīts. Kad viņš bija ieradies, viņš apsēdās, lai paēstu kopā ar Smitu ģimeni, taču tūlīt pat nometa savus galda piederumus. Kad viņam pavaicāja, vai viss ir kārtībā, viņš sāka raudāt un galu galā atzina, ka ir pazaudējis manuskripta 116 lappuses. (Detalizētāku aprakstu skat. History of Joseph Smith by His Mother, red. Preston Nibley [1958], 124–129.)
Apdomājiet šos sarežģīto situāciju, kurā bija nonācis Džozefs Smits. Kā jūs domājat — kā jūs justos šādā situācijā?
Dariet studentiem zināmu, ka, atgriežoties Harmonijā bez manuskripta 116 lappusēm, Džozefs Smits lūdza Dievam piedošanu. Tā kā Džozefs bija „nogurdinājis To Kungu ar lūgumu ļaut Martinam Herisam paņemt pierakstus” (History of the Church, 1:21), Moronijs paņēma Urīmu un Tumīmu un Džozefs zaudēja tulkošanas dāvanu. Tomēr Moronijs apsolīja, ka Džozefs to saņems atkal, ja viņš būs „pazemīgs un nožēlas pilns” (History of Joseph Smith by His Mother, 134). Pēc kāda laika Džozefs saņēma atklāsmi, kas tagad zināma kā Mācības un Derību 3. nodaļa.
Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 3:1–3. Palūdziet audzēkņiem sekot līdzi, cenšoties noskaidrot, ko Tas Kungs vēlējās, lai pravietis Džozefs Smits saprastu.
Kā jūs apkopotu Tā Kunga sniegto vēstījumu Džozefam Smitam, kas lasāms šajos pantos? (Kad studenti dalās savās domās, uzsveriet šādu mācību: Dieva plāni nevar tikt izjaukti. Jūs varētu ierosināt, lai studenti atzīmē šo patieso principu 1. pantā. Varētu būt lietderīgi paskaidrot, ka Mācības un Derību 3:1 vārds izjaukti nozīmē — aizkavēti īstenošanas procesā.)
Kā šis princips varēja palīdzēt Džozefam Smitam šajā grūtajā laikā? Kādēļ mums visiem ir svarīgi saprast šo patieso principu?
Tas Kungs norāj Džozefu Smitu un mudina viņu nožēlot grēkus
Paskaidrojiet: lai arī Dievs teica, ka Viņa darbs nevar tikt izjaukts, Viņš vēlējās arī, lai pravietis saprastu savas pieļautās kļūdas un šo kļūdu sekas. Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 3:4–6. Palūdziet pārējiem audzēkņiem sekot līdzi, nosakot tos vārdus un frāzes, kurus Džozefam Smitam varētu būt bijis grūti uzklausīt. Aiciniet dažus studentus dalīties tajos vārdos un frāzēs, ko viņi ir atraduši, un sniegt paskaidrojumu.
Kādā veidā Džozefs bija „ļāvies cilvēku pierunāšanai”? (M&D 3:6.)
Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 3:12–15. Palūdziet pārējiem audzēkņiem sekot līdzi un atrast tās frāzes, kas uzsver, kādēļ Džozefa rīcība bija tik nopietns pārkāpums. Pēc tam aiciniet studentus pastāstīt, ko ir atraduši.
Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 3:7. Aiciniet klases audzēkņus noteikt, ko Tas Kungs norādīja Džozefam Smitam darīt, kad viņš izjuta spiedienu no Martina Herisa puses. (Pirms students lasa, jūs varētu paskaidrot, ka šajā rakstvietā vārds cilvēka attiecas uz cilvēci.) Pēc tam, kad studenti ir noteikuši Tā Kunga padomu, uzrakstiet uz tāfeles šādu principu: Mums Dieva jābīstas vairāk nekā cilvēka. (Jūs varat ierosināt, lai studenti atzīmē vārdus vai frāzes 7. pantā, kas māca šo patieso principu.)
Kā jūs domājat, ko nozīmē — bīties Dieva vairāk nekā cilvēka?
Lai palīdzētu studentiem izprast, ko nozīmē — bīties Dieva, aicini, lai kāds no viņiem nolasa, ko paskaidrojis elders D. Tods Kristofersons no Divpadsmit apustuļu kvoruma:
Attēls
Elders D. Tods Kristofersons
„Svētajos Rakstos ir daudzas vietas, kur cilvēkiem tiek dots padoms — bīties Dieva. Mūsdienās mēs vārdu bīties parasti skaidrojam kā „cieņu,” „godbijību” vai „mīlestību”, proti bīties Dieva nozīmē Dieva mīlestību vai cieņu pret Viņa un Viņa likumu. Bieži vien tas var būt pareizs skaidrojums, taču es reizēm domāju, vai reizēm bīties patiesībā nenozīmē — baidīties, kad pravieši runā par bailēm aizvainot Dievu, pārkāpjot Viņa baušļus. …
… Mums vajadzētu Viņu tā mīlēt un godāt, ka mēs baidītos darīt kaut ko nepareizu Viņa priekšā, lai kādi būtu citu cilvēku uzskati vai spiediens” („A Sense of the Sacred” [BIS svētbrīdis jaunajiem pieaugušajiem, 2004. g. 7. nov.], 6–7, LDS.org; skat. arī speeches.byu.edu).
Saskaņā ar eldera Kristofersona teikto, ko nozīmē — bīties Dieva?
Kā bailes no Dieva, pēc eldera Kristofersona teiktā, var mums palīdzēt pieņemt pareizus lēmumus, pat ja mēs izjūtam vienaudžu spiedienu?
Aiciniet studentus klusībā izlasīt Mācības un Derību 3:8, meklējot, ko Dievs būtu darījis, ja Džozefs Smits būtu paklausījis sākotnējai atbildei uz Martina lūgumu. Aiciniet studentus sniegt kopsavilkumu tam, ko mēs varam mācīties no šī panta. Studenti var izteikties dažādi, taču pārliecinieties, ka viņi saprot: Ja mēs esam uzticīgi Tā Kunga baušļiem, Viņš mums palīdzēs grūtību reizēs. Jūs varat uzrakstīt šo principu uz tāfeles.
Palūdziet studentiem padomāt par kādu reizi, kad viņi ir ievērojuši Tā Kunga baušļus, nevis pakļāvušies citu cilvēku pārliecināšanai vai ietekmei. Aiciniet dažus studentus dalīties tajā, kā viņi ir saņēmuši Tā Kunga palīdzību savas paklausības dēļ.
Atgādiniet studentiem, ka šīs stundas sākumā jūs palūdzāt viņiem padomāt par situācijām, kurās viņi, iespējams, ir tikuši kārdināti uzklausīt draugu, nevis būt paklausīgiem. Vērsiet studentu uzmanību uz patieso principu, ko uzrakstījāt uz tāfeles.
Kā šis princips var jums palīdzēt, kad kāds draugs jūs kārdina darīt kaut ko, kas ir nepareizi?
Aiciniet studentus ierakstīt savās klases pierakstu kladēs vai studiju dienasgrāmatās to, kā viņi var pielietot šo principu savās pašreizējās attiecībās ar draugiem un ģimeni.
Pēc pietiekami ilga laika aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 3:9–10. Aiciniet pārējos audzēkņus sekot līdzi, meklējot apsolījumu, ko Tas Kungs deva Džozefam Smitam, neraugoties uz Džozefa pieļauto kļūdu smagumu. (Jūs varat ierosināt studentiem atzīmēt savas atbildes.)
Kādu solījumu Tas Kungs deva Džozefam Smitam? Kā šis solījums attiecas uz mums? (Studenti varētu minēt dažādus principus, taču noteikti uzsveriet: Ja mēs nožēlojam savus grēkus, mēs saņemsim Tā Kunga žēlastību.)
Paturot prātā to, ko Tas Kungs teica Džozefam Mācības un Derību 3:4–6, kā jūs būtu jutušies pēc Tā Kunga apsolījuma dzirdēšanas, ja jūs būtu Džozefa vietā?
Palūdziet studentiem klusībā izlasīt Mācības un Derību 3:9–11 un noteikt, kādus brīdinājumus Tas Kungs deva pravietim Džozefam Smitam.
Kādēļ ir svarīgi atcerēties šos brīdinājumus, kad mēs nožēlojam savus grēkus un meklējam Tā Kunga žēlastību?
Tas Kungs izskaidro Savus nolūkus attiecībā uz Mormona Grāmatu
Palūdziet studentiem klusībā izlasīt Mācības un Derību 3:16–20 un noteikt, kādi nolūki Tam Kungam bija attiecībā uz Mormona Grāmatu.
Kādēļ darbs, ko Džozefs Smits un Martins Heriss darīja, bija tik nozīmīgs Tam Kungam un Viņa ļaudīm?
Noslēdziet stundu, aicinot dažus studentus padalīties tajā, ko viņi šodien ir iemācījušies un sajutuši un kā viņi varētu pielietot apgūtos principus. Dalieties savā liecībā par Tā Kunga žēlastību, ja mēs nožēlojam savus grēkus. Jūs varētu arī pateikt studentiem, ka nākamajā nodarbībā viņi mācīsies par to, kā Tas Kungs kompensēja manuskripta 116 lappušu zudumu.
Lūsija Maka Smita pierakstīja, ka Martina Herisa sieva Lūsija bija „ļoti ekscentriska sieviete, tāda, kurai bija dabiska nosliece uz lielu greizsirdību … un, kad kaut kas tika teikts, ko viņa skaidri nesadzirdēja, viņai radās aizdomas, ka kaut kas ar nolūku tiek slēpts no viņas”. Lūsija Herisa bija aizdomu pilna attiecībā uz Džozefu Smitu un vēlējās redzēt plāksnes. Kad Martins devās satikt Džozefu saistībā ar tulkošanas darbu, Lūsija Herisa devās līdzi un iztaujāja Džozefu par plāksnēm, pieprasot tās apskatīt. Viņš teica viņai, ka viņš to nevar, jo „viņam nav ļauts tās rādīt nevienam, izņemot tiem, kurus Tas Kungs nozīmēs būt par plākšņu lieciniekiem”.
Pēc tam, kad Džozefs bija to pateicis Lūsijai Herisai, viņai naktī bija sapnis, ko viņa no rīta atstāstīja Smitu ģimenei: „Viņai parādījās persona, kas sacīja viņai, ka, tā kā viņa bija strīdējusies ar Tā Kunga kalpu, … viņa bija darījusi to, kas ir nepareizi Dieva priekšā. Pēc tam viņš tai teica: „Lūk, šeit ir plāksnes, aplūko tās un tici.”” Tad Lūsija teica Džozefam, ka viņa vēlas palīdzēt atbalstīt tulkošanu.
Diemžēl Lūsijas Herisas sirds pārmaiņa nebija paliekoša, un drīz vien viņa atkal pieprasīja taustāmus plākšņu pierādījumus. Neilgi pēc tam, ka Džozefs un Emma bija pārcēlušies uz Harmoniju, Pensilvānijas štatā, Martins viņiem sekoja, nesakot savai sievai, ka dodas prom. Kad viņa to uzzināja, viņa bija dusmīga, ka viņas vīrs pavada tik daudz laika, esot viņas prombūtnē, un vēl vairāk uztraucās par to, ka Smiti mēģina viņu apkrāpt.
Drīzumā Martins atgriezās Ņujorkā, taču, kad viņš gatavojās atkal doties uz Harmoniju, Lūsija Herisa uzstāja, ka vēlas doties viņam līdzi. Kad viņi ieradās Džozefa un Emmas mājās, viņa paziņoja, ka nedosies projām, kamēr neredzēs plāksnes. Viņa pārmeklēja visu māju, taču tās neatrada. Kopš tā laika viņa uzskatīja, ka viņas vīru ir piekrāpis „liels blēdis”. Pēc divām nedēļām Martins aizveda viņu uz mājām. Neraugoties uz viņas centieniem viņu atrunāt, viņš atgriezās Harmonijā, lai palīdzētu Džozefam. Martina prombūtnē Lūsija turpināja doties „no nama uz namu, stāstot par savām bēdām un paziņojot, ka Džozefs Smits maldina cilvēkus”.” (Skat. History of Joseph Smith by His Mother, red. Preston Nibley [1958], 114–122.)
Neilgi pēc tam, kad Martins Heriss bija devies prom ar manuskripta 116 lappusēm, Emmai Smitai piedzima dēls Alvins, kurš mira tanī pašā dienā. Emma pati gandrīz nomira, un divas nedēļas Džozefs bija līdzās viņas gultai. Pa to laiku Martins bija prom trīs nedēļas, un viņi neko par viņu nedzirdēja. Džozefs raizējās par manuskriptu, taču neko neminēja Emmai, jo baidījās par viņas trauslo veselību.
„Taču pēc dažām dienām [Emma] pati pieminēja šo tematu un vēlējās, lai viņas vīrs dotos un ar viņu paliktu viņas māte, kamēr viņš ceļotu uz Palmīru [Ņujorku], lai noskaidrotu Herisa kunga prombūtnes, kā arī ziņu trūkuma iemeslu. No sākuma Džozefs iebilda, taču, redzot viņu tik priecīgu un to, ka viņa tik ļoti vēlējās, lai viņš dotos prom, viņš galu galā piekrita.
Viņš iekāpa pirmajā pajūgā, kas devās caur Palmīru, un, kad viņš bija palicis vienatnē, viņš sāka pārdomāt Martina rīcību un risku, ko viņš [Džozefs] ir uzņēmies, ļaujot manuskriptam nonākt viņa rokās … un, ka, būdams uzstājīgs savos lūgumos Tam Kungam, viņš, iespējams, ir veicis pārkāpumu un tādēļ nozaudējis manuskriptu.”
Izkāpis no pajūga un nakts laikā nogājis aptuveni 20 jūdzes [ap 32 km], Džozefs beidzot nonāca savu vecāku mājās Mančestrā. „Kad Džozefs bija nedaudz iestiprinājies, … viņš pieprasīja, lai mēs nekavējoties sūtam pēc Herisa kunga. To mēs tūlīt pat izdarījām. … Mēs sākām gatavoties saimes brokastīm; un mēs pieņēmām, ka Herisa kungs arī būs un, tiklīdz ieradīsies, ēdīs kopā ar mums, jo parasti viņš ieradās ļoti ātri, kad tika aicināts. Pulksten astoņos mēs uzlikām uz galda ēdienu, jo mēs domājām, ka kuru katru brīdi viņš ieradīsies. Mēs gaidījām līdz deviņiem, un viņš neatnāca, — līdz desmitiem, un viņa nebija, — līdz vienpadsmitiem, taču viņš aizvien nebija parādījies. Taču pusdivpadsmitos mēs viņu ieraudzījām lēni un neatlaidīgi ejam uz māju pusi, un viņa skatiens bija pilnībā vērsts uz leju. Pienākot pie vārtiem, viņš apstājās, un tā vietā, lai dotos cauri, viņš uzrāpās uz sētas un kādu laiku tur sēdēja, ar savu cepuri apsedzot savas acis. Beidzot viņš iegāja namā. Drīz vien mēs apsēdāmies pie galda, un Martina kungs bija kopā ar pārējiem. Viņš paņēma savu nazi un dakšiņu, it kā grasoties tos izmantot, taču tūlīt pat tos nosvieda. Hairams, to pamanot, teica: „Martin, kāpēc tu neēd, vai esi slims?” To dzirdot, Herisa kungs piespieda savas plaukstas pie deniņiem un dziļās ciešanās izsaucās: „Ak, es esmu pazaudējis savu dvēseli! Esmu pazaudējis savu dvēseli!”
Džozefs, kurš līdz šim brīdim nebija paudis savas raizes, pielēca no galda, izsaucoties: „Martin, vai tu pazaudēji manuskriptu? Vai esi lauzis savu zvērestu un esi radījis nosodījumu pār manu galvu, kā arī pār savējo?”
„Jā, to vairs nav,” atbildēja Martins, „un es nezinu, kur tās ir.” …
Džozefs teica: „Viss ir zudis! Viss ir zudis! Ko lai es daru? Es esmu grēkojis — tas biju es, kurš izraisīja Dieva dusmas. Man vajadzēja būt apmierinātam ar pirmo atbildi, ko es saņēmu no Tā Kunga; jo Viņš man teica, ka nebija droši izlaist rakstus no manas gādības.” Viņš raudāja un vaidēja, un nemitīgi staigāja šurpu turpu.
Visbeidzot viņš teica Martinam doties atpakaļ un meklēt vēlreiz.
„Nē,” sacīja Martins, „tas viss ir velti, jo esmu atplēsis gultas un spilvenus [meklējot manuskriptu]; un es zinu, ka tā tur nav.”
„Tad vai man,” teica Džozefs, „ir jāatgriežas ar šādu stāstu? Es neuzdrīkstos to darīt. Un kā es nākšu Tā Kunga priekšā? Kādu gan nosodījumu es varu saņemt no Visuaugstā eņģeļa?” …
Nākamajā rītā viņš devās mājup. Ar nospiestām sirdīm mēs atvadījāmies, jo tagad šķita, ka viss, ko mēs tik ļoti gaidījām un kas bija sniedzis tik daudz slepena gandarījuma, vienā mirklī bija zudis, un zudis uz visiem laikiem” (Lucy Mack Smith, History of Joseph Smith by His Mother, red. Preston Nibley [1958], 125–129).