1831. gada novembrī elderu grupa sapulcējās uz īpašu konferenci Hiramā, Ohaio. Viena no konferencē apspriestajām tēmām bija atklāsmju publicēšana, ko bija saņēmis pravietis Džozefs Smits. Sapulces laikā Tas Kungs Džozefam Smitam deva atklāsmi un noteica, ka tā būs ievads atklāsmju grāmatai, kas tiks publicēta. Šī atklāsme tagad ir Mācības un Derību 1. nodaļa. Vēlāk, konferences laikā, Tas Kungs deva atklāsmi, kas tagad pierakstīta Mācības un Derību 67. nodaļā. Šajā atklāsmē Tas Kungs uzrunāja brāļus, kuri bija apšaubījuši valodas stilu, kādā pravietis pauda atklāsmes.
Tas Kungs dzird mūsu lūgšanas un pazīst mūsu sirdis
Pirms stundas sākuma uz tāfeles uzrakstiet šādu jautājumu: Kad jūs esat sajutuši, ka jūsu lūgšanas ir uzklausītas un atbildētas? Stundas sākumā aiciniet studentus atbildēt uz šo jautājumu.
Paskaidrojiet, ka 1831. gada novembrī elderu grupa, ieskaitot Džozefu Smitu, sapulcējās, lai apspriestu pravieša saņemto atklāsmju publicēšanu. Džozefs Smits lūdza elderiem liecināt, ka atklāsmes bija no Tā Kunga, taču daži no viņiem vilcinājās to darīt. Šī vilcināšanās sekmēja atklāsmes saņemšanu, kas pierakstīta Mācības un Derību 67. nodaļā.
Aiciniet studentus klusībā izlasīt Mācības un Derību 67:1–2, meklējot, ko Tas Kungs teica par lūgšanu.
Ko šajos pantos Tas Kungs saka par Savu uzmanību pret mūsu lūgšanām? (Lai gan jūsu studenti varētu sniegt daudz dažādu atbilžu, pārliecinieties, ka viņi ir atpazinuši šādu principu: Tas Kungs dzird mūsu lūgšanas un pazīst mūsu sirdis. Uzrakstiet šo principu uz tāfeles.)
Kā zināšanas par šo principu var jums palīdzēt uzlabot savas lūgšanas?
Lai palīdzētu studentiem saprast, cik svarīgs ir uz tāfeles uzrakstītais princips, aiciniet dažus studentus dalīties tajā, kā viņi zina, ka Debesu Tēvs dzird viņu lūgšanas un zina viņu sirds vēlmes. Pēc tam, kad dažiem studentiem bijusi iespēja dalīties, mudiniet studentus lūgt pēc zināšanām, ka Dievs dzird viņu lūgšanas un pazīst viņu sirdis.
Aiciniet kādu no studentiem nolasīt Mācības un Derību 67:3. Aiciniet pārējos audzēkņus sekot līdzi, meklējot, kāpēc daži elderi nesaņēma svētību, ko Tas Kungs viņiem bija vēlējis.
Uz tāfeles uzrakstiet šādu jautājumu: Kā bailes varētu traucēt cilvēkam saņemt svētības? Aiciniet studentus atbildēt. Kad viņi ir pārrunājuši šo jautājumu, uz tāfeles uzrakstiet šādu principu: Ja mēs ielaižam savā sirdī bailes, mēs varam zaudēt svētības.
Kādas bailes cilvēkiem var traucēt iegūt svētības? (Piemēri: bailes neiederēties, bailes kļūdīties, bailes mainīt savu dzīvi, bailes no neizdošanās, bailes nožēlot grēkus un tā tālāk.)
Aiciniet studentus padomāt par bailēm, kas viņus varētu aizkavēt no rīkošanās ticībā. Mudiniet studentus meklēt Tā Kunga palīdzību, lai viņu bailes tiktu aizstātas ar ticību.
Tas Kungs nodrošina veidu, kā elderi var iegūt liecību par atklāsmēm, kas saņemtas caur Džozefu Smitu
Uz tāfeles uzrakstiet šādu jautājumu: Kādēļ mums būtu jāatbalsta savi Baznīcas vadītāji, zinot, ka viņi ir nepilnīgi?
Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 67. nodaļas ievadu. Aiciniet kādu citu studentu nolasīt Mācības un Derību 67:5. Palūdziet pārējiem audzēkņiem sekot līdzi, meklējot, kā elderi jutās attiecībā uz atklāsmēm, kuras bija paredzēts publicēt Pavēļu Grāmatā. (Jūs varat atgādināt studentiem, ka Džozefa Smita pirmais atklāsmju apkopojums tika nosaukts par Pavēļu Grāmatu. 1835. gadā šī grāmata tika publicēta ar nosaukumu Mācība un Derības.)
Kāda bija elderu attieksme pret atklāsmēm? (Daudzi elderi sniedza „svinīgu liecību” par atklāsmju patiesumu. Tomēr „bija dažas negatīvas runas par valodu, kas izmantota atklāsmēs”. Saskaņā ar 5. pantu, daži elderi domāja, ka viņi varētu „izteikties augstāk par [Džozefa Smita] valodu”.)
Paskaidrojiet, ka daži elderi bažījās par valodas stilu, kādā tika izteiktas atklāsmes. Viņi domāja, ka atklāsmes nepieciešams rūpīgi rediģēt, lai sagatavotu tās publicēšanai, un, iespējams, viņi baidījās par to, ko Baznīcas ienaidnieki varētu darīt ar atklāsmēm pēc to publicēšanas. Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 67:4–5. Aiciniet pārējos audzēkņus sekot līdzi un sameklēt Tā Kunga atbildi uz bažām par atklāsmju valodu.
Ko Tas Kungs teica par Džozefu Smitu?
Norādiet, ka Džozefa Smita valodas prasmes nebija pilnīgas. Viņš ne vienmēr izsakoties bija daiļrunīgs. Tomēr Tas Kungs atklāja viņam patiesību un ļāva viņam to izteikt tik labi, kā viņš to spēja.
Kādēļ varētu būt noderīgi zināt, ka Tas Kungs atklāja Savu gribu Džozefam Smitam, kaut arī Viņš zināja, ka Džozefs nebija pilnīgs?
Palūdziet četriem studentiem pēc kārtas nolasīt Mācības un Derību 67:6–9. Aiciniet pārējos audzēkņus sekot līdzi un sameklēt, kādu izaicinājumu Tas Kungs deva tiem, kas kritizēja atklāsmju valodu.
Kādu izaicinājumu Tas Kungs deva tiem, kuri domāja, ka varētu labāk izteikties — daiļskanīgākā atklāsmju valodā?
Pajautājiet studentiem, ko viņi atceras par Viljamu E. Maklellinu no iepriekšējās stundas. Paskaidrojiet, ka Viljams E. Maklellins nolēma pieņemt Tā Kunga izaicinājumu — uzrakstīt atklāsmi, lai salīdzinātu ar tām, kuras bija saņēmis Džozefs Smits. Pēc tam aiciniet kādu studentu nolasīt šo izteikumu no Džozefa Smita vēstures pieraksta:
Attēls
Pravietis Džozefs Smits
„Viljams E. Maklellins, kurš, pēc viņa domām, bija visgudrākais vīrs, un kuram piemita vairāk zināšanu nekā veselā saprāta, centās uzrakstīt pavēli, kas būtu līdzīga kādai no Tā Kunga dotajām, bet cieta neveiksmi; tā bija šausmīga atbildība — rakstīt Tā Kunga Vārdā. Elderiem un visiem klātesošajiem, kas bija liecinieki šim iedomīgajam cilvēka mēģinājumam atdarināt Jēzus Kristus valodu, atjaunojās ticība evaņģēlija pilnībai un pavēļu un atklāsmju patiesumam, ko Tas Kungs bija devis Baznīcai ar manu starpniecību; un elderi paziņoja, ka vēlas liecināt par viņiem zināmo patiesību visai pasaulei” (History of the Church, 1:226).
Paskaidrojiet, ka pēc šī notikuma visi klātesošie elderi vienojās parakstīt dokumentu, sniedzot oficiālu liecību par to, ka atklāsmes, ko ietver Pavēļu Grāmata, ir patiesas.
Kāpēc, jūsuprāt, Džozefs Smits, kuram bija niecīga izglītība, varēja uzrakstīt šīs atklāsmes, bet Viljams E. Maklellins, kurš bija ļoti labi izglītots, to nevarēja?
Ko jūs varat mācīties no šī stāsta par mūsu vadītāju tiesāšanu viņu nepilnību dēļ?
Norādiet uz jautājumu, kas redzams uz tāfeles, par sekošanu nepilnīgiem vadītājiem. Aiciniet studentus uzrakstīt savas atbildes zem šī jautājuma.
Tas Kungs dod padomu Saviem sekotājiem par to, kā sagatavoties, lai izturētu Dieva klātbūtni
Uz tāfeles uzrakstiet šādu jautājumu: Kādas svētības mēs varam saņemt, ja esam pacietīgi pret sevi un citiem? Aiciniet studentus sniegt savas atbildes.
Palūdziet kādam studentam nolasīt šādu stāstu, kurā dalījās prezidents Dīters F. Uhtdorfs no Augstākā prezidija:
Attēls
Prezidents Dīters F. Uhtdorfs
„1960–ajos gados Stendfordas universitātes profesors uzsāka vienkāršu eksperimentu, lai pārbaudītu četrgadīgu bērnu gribasspēku. Viņš viņu priekšā nolika lielu zefīru un teica, ka viņi to var apēst uzreiz, vai, ja pagaidīs 15 minūtes, tad viņi varēs dabūt otru zefīru.
Tad viņš bērnus atstāja vienus un caur spoguļstiklu skatījās, kas notiks. Daži bērni zefīru apēda uzreiz; daži spēja pagaidīt vien dažas minūtes, līdz padevās kārdinājumam. Tikai 30 procenti spēja pagaidīt” (skat. „Turpiniet pacietībā”, Ensign vai Liahona, 2010. g. maijs, 56).
Kā, jūsuprāt, šis profesora eksperiments un slēdzieni varētu attiekties uz mums?
Kādas svētības jūs esat saņēmuši savas pacietības dēļ?
Aiciniet studentus uzzīmēt tabulu ar divām slejām savās klases pierakstu kladēs vai studiju dienasgrāmatās. Palūdziet, lai viņi virs pirmās slejas uzrakstītu Atalgojums un virs otrās — Kā iegūt atalgojumu. Sadaliet audzēkņus pāros. Aiciniet studentus kopā ar saviem partneriem izlasīt Mācības un Derību 67:10–14 un sameklēt, kādu atalgojumu Glābējs solīja un ko vajadzēja darīt, lai to iegūtu. Aiciniet viņus pierakstīt savas atbildes atbilstošajās tabulas slejās.
Pēc tam, kad studentiem ir bijis pietiekami daudz laika, lai studētu un pārrunātu šo rakstvietu, izmantojiet tālāk sniegtos jautājumus, lai palīdzētu viņiem pastāstīt pārējiem, ko ir atraduši.
Kādu atalgojumu Tas Kungs piedāvāja šiem elderiem?
Kas šiem elderiem bija jādara, lai iegūtu šo atalgojumu? (Kad studenti min frāzi „izturēt Dieva klātbūtni”, jūs varētu paskaidrot, ka vārds izturēt nozīmē — paciest vai turpināt palikt noteiktā vietā.)
Paskaidrojiet, ka šī rakstvieta attiecas uz mums visiem. Uz tāfeles uzrakstiet šādu principu: Ja mēs „noplēšam” no sevis greizsirdību, pazemojamies un turpinām pacietībā, mēs spēsim izturēt Dieva klātbūtni.
Kādēļ, jūsuprāt, mums jābūt pacietīgiem savos centienos — būt cienīgiem izturēt Dieva klātbūtni?
Aiciniet kādu studentu nolasīt zefīra eksperimenta rezultātus, kā to pastāstīja prezidents Uhtdorfs. Aiciniet klases audzēkņus ieklausīties, ko mēs varam mācīties par to, kā kļūt tīriem Dieva priekšā.
Attēls
Prezidents Dīters F. Uhtdorfs
„Ejot laikam, [profesors] turpināja vērot bērnus un ievēroja interesantu sakritību — bērniem, kuri nespēja gaidīt, vēlāk dzīvē bija grūtības labi uzvesties, kamēr tie, kuri spēja gaidīt, parasti bija pozitīvāki un labāk motivēti, viņiem bija labākas atzīmes skolā un lielāki ienākumi, kā arī pilnvērtīgākas attiecības ar citiem cilvēkiem.
… spēja gaidīt — būt pacietīgam — bija galvenā rakstura iezīme, kas varētu noteikt turpmākos panākumus dzīvē. …
… Bez pacietības mēs nevaram iepriecināt Dievu; mēs nevaram kļūt pilnīgi. Patiesi, pacietība ir attīrošs process, kas šķīsta prātu, padziļina laimes sajūtu, liek koncentrēties uz rīcību un sniedz cerību gūt mieru” („Turpiniet pacietībā”, 56. lpp.).
Ko mēs varam mācīties no šī eksperimenta par svētībām, kas gūstamas, esot pacietīgiem?
Aiciniet studentus apdomāt un lūgt par tām savas dzīves jomām, kurās viņiem nepieciešama lielāka pacietība pret sevi un citiem. Mudiniet viņus izvirzīt mērķi, kas viņiem palīdzētu kļūt cienīgiem izturēt Dieva klātbūtni.
„Atcerieties, ka ticība un šaubas nevar vienlaicīgi pastāvēt vienā un tajā pašā prātā, jo viens izkliedē otru. Aizdzeniet šaubas. Attīstiet ticību” („The Call to Serve”, Ensign, 2000. g. nov., 49).
Elders Nīls A. Maksvels, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, mācīja, kā mums vajadzētu izturēties, kad apkārtējos cilvēkos saskatām nepilnības:
Attēls
Elders Nīls A. Maksvels
„Būtībā mūsu pilnīgais Kungs aicināja nepilnīgus cilvēkus palīdzēt Viņa darbā. Tas Kungs paziņoja noteiktiem Džozefa Smita biedriem, ka Viņš zina, ka viņi ir ievērojuši Džozefa vājības. Pat tad Tas Kungs liecināja, ka atklāsmes, kas dotas caur pravieti, ir patiesas! (Skat. M&D 67:5, 9.)
Tādēļ nav nekāds pārsteigums, ka mēs pamanām cits cita vājības. Taču mums tās nevajadzētu svinēt. Būsim pateicīgi par nelieliem panākumiem, ko mēs un citi gūstam, nevis priecāsimies par neveiksmēm. Un kļūdu gadījumā ļausim tām kļūt pamācošām, nevis postošām.
Es augstu vērtēju vārdus, ko teicis ļoti spējīgs, taču ļoti pazemīgs pravietis–redaktors Moronijs:
„Nenosodiet mani dēļ manas nepilnības, nedz manu tēvu dēļ viņa nepilnības, nedz tos, kas rakstījuši pirms viņa; bet drīzāk pateicieties Dievam, ka Viņš ir izpaudis jums mūsu nepilnības, lai jūs varētu mācīties kļūt gudrāki, nekā mēs esam bijuši.” (Morm. 9:31; slīpraksts pievienots.)
Ja mums būs tāda attieksme, mēs visticamāk neapvainosimies.
Turklāt, ja ir izvēle — mainīt kaut ko citos Baznīcas locekļos vai sevī —, vai vispār ir kāds jautājums par to, ar ko mums būtu jāsāk? Svarīgi ir turēt savas acis plaši atvērtas attiecībā uz savām kļūdām, taču daļēji aizvērtas uz citu kļūdām — nevis otrādi! Citu cilvēku nepilnības nekad mūs neatbrīvo no nepieciešamības strādāt pie saviem pašu trūkumiem” („A Brother Offended”, Ensign, 1982. g. maijs, 38–39).