1829. gada jūnijā, neilgi pēc tam, kad Pēteris, Jēkabs un Jānis piešķīra Melhisedeka priesterību Džozefam Smitam un Oliveram Kauderijam, Džozefs Smits saņēma atklāsmi, kas ir pierakstīta Mācību un Derības 18. nodaļā. Šī atklāsme bija domāta Džozefam Smitam, Oliveram Kauderijam un Deividam Vitmeram. Atklāsmes sākumā Tas Kungs māca Oliveru Kauderiju par Baznīcas veidošanu. Pēc tam Viņš aicināja Oliveru Kauderiju un Deividu Vitmeru sludināt grēku nožēlošanu.
Pirms nodarbības uz tāfeles uzzīmējiet norādīto attēlu.
Attēls
Baznīcas veidošanas diagramma
Jūs varat nolasīt tālāk doto informāciju vai dalīties līdzīgā informācijā par zemestrīci, kas ir notikusi nesen, vai arī tuvāk jūsu dzīvesvietai:
1989. gada 17. oktobrī (plkst. 17:04) Savienoto Valstu reģionu — Sanfrancisko, Kaliforniju — piemeklēja zemestrīce, kas pēc Rihtera skalas bija 6,9 balles stipra. Tūkstošiem ēku tika sapostītas vai iznīcinātas. Daudzu ēku pamati ieplaisāja un šī iemesla dēļ ēkas vairs nebija drošas.
Kas jūs satrauktu, ja jums vajadzētu dzīvot mājā, kurai nav stabils pamats?
Paskaidrojiet, ka Mācības un Derību 18. nodaļā ir pierakstīta Tā Kunga atklāsme Džozefam Smitam un Oliveram Kauderijam par to, kā celt Viņa Baznīcu uz droša pamata. Šīs atklāsmes sākumā Tas Kungs atsaucas uz Olivera Kauderija veikto pierakstu — Mormona Grāmatas vārdiem, kurus Olivers bija pierakstījis, būdams pravieša Džozefa Smita rakstvedis. Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 18:1–4. Aiciniet nodarbības dalībniekus izzināt, kā Mormona Grāmatā pierakstītās mācības var palīdzēt veidot Baznīcu.
Kas, saskaņā ar Tā Kunga teikto, ir Mormona Grāmatā? Kā Mormona Grāmatas mācības var palīdzēt veidot Baznīcu?
Aiciniet kādu no studentiem skaļi nolasīt Mācības un Derību 18:5. Aiciniet nodarbības dalībniekus noskaidrot, ko Glābējs ir apsolījis, ja mēs celsim Viņa Baznīcu uz Viņa evaņģēlija pamata.
Saskaņā ar 5. pantu, uz kā ir jāceļ patiesā Baznīca? (Studentu atbildēm būtu jāatspoguļo šāda doktrīna: Patiesā Baznīca ir celta uz Jēzus Kristus un Viņa evaņģēlija.)
Ko Tas Kungs mums apsola, ja mēs celsim Viņa Baznīcu uz Viņa evaņģēlija?
Tas Kungs aicina Oliveru Kauderiju un Deividu Vitmeru sludināt grēku nožēlošanu
Aiciniet kādu no studentiem skaļi nolasīt Mācības un Derību 18:6. Aiciniet klasi sekot līdzi un sameklēt, kā Tas Kungs raksturo pasauli, kurā mēs dzīvojam. Kad studenti būs dalījušies tajā, ko ir atraduši, aiciniet viņus izlasīt Mācības un Derību 18:9, lai uzzinātu, ko Tas Kungs pavēlēja, reaģējot uz pasaulē pieaugošo nekrietnību.
Kā Tas Kungs reaģēja uz pasaulē pieaugošo nekrietnību? (Viņš aicināja kalpus sludināt grēku nožēlošanu.)
Norādiet, ka Tas Kungs aicināja Oliveru Kauderiju un Deividu Vitmeru sludināt grēku nožēlošanu, tāpat kā Viņš bija aicinājis sendienu apustuli Pāvilu. Lai gan Olivers un Deivids netika aicināti būt par Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļiem, vēlāk viņiem bija loma šī kvoruma izveidē. Paskaidrojiet, ka par Oliveru Kauderiju un Deividu Vitmeru studenti vairāk mācīsies nākamajā stundā.
Lai palīdzētu studentiem sagatavoties studēt Tā Kunga mācības par dvēseļu vērtību, parādiet dažus priekšmetus, kam studentu acīs, jūsuprāt, ir vērtība. Pajautājiet viņiem, cik daudz viņi būtu gatavi maksāt par katru priekšmetu. Paskaidrojiet, ka zinot, cik cilvēki ir gatavi maksāt par kādu priekšmetu, ir viens veids, kā noteikt tā vērtību. Cilvēks var apgalvot, ka kāds priekšmets ir noteiktas naudas summas vērts, taču šī cena ir atbilstoša tikai tad, ja kāds cits ir gatavs maksāt par šo priekšmetu noteikto summu.
Skaļi nolasiet Mācības un Derību 18:10. Aiciniet studentus paskaidrot savu vērtību Dieva acīs saskaņā ar šo pantu. Studenti var minēt dažādus principus, taču noteikti uzsveriet, ka dvēseļu vērtība ir liela Dieva acīs.
Kāpēc, jūsuprāt, jūs Dievam esat tik vērtīgi?
Palūdziet kādam studentam nolasīt, ko teicis prezidents Dītera F. Uhtdorfs no Augstākā prezidija:
Attēls
Prezidents Dīters F. Uhtdorfs
Dievs jūs redz ne tikai kā mirstīgu būtni uz nelielas planētas, kas dzīvo īsu laiciņu, — Viņš jūs redz kā Savu bērnu. Viņš jūs redz kā tādu būtni, par kādu jūs spējat un par kādu jums paredzēts kļūt. Viņš vēlas, lai jūs zinātu, ka jūs esat Viņam svarīgi” („Jūs esat Viņam svarīgi”, Ensign vai Liahona, 2011. g. nov., 22. lpp.).
Atgādiniet studentiem par aktivitāti, kurā jūs parādījāt, ka priekšmeta vērtība ir atkarīga no tā, cik kāds ir gatavs par to maksāt. Palūdziet kādam studentam nolasīt Mācības un Derību 18:11–12. Aiciniet klasi sekot līdzi un uzzināt, ko Glābējs bija gatavs maksāt par mums.
Kādu cenu Glābējs maksāja par mūsu dvēselēm?
Kā mēs varam izrādīt pateicību par Glābēja veikto upuri mūsu dēļ? (Lai gan pareizas ir vairākas atbildes, uzsveriet, ka viens no labākajiem veidiem, kā mēs varam izrādīt savu pateicību, — nožēlojot grēkus.)
Uzrakstiet uz tāfeles šādu apgalvojumu: Mana vērtība ir tik liela, ka Jēzus Kristus izcieta un mira, lai es varētu nožēlot grēkus.
Jūs varētu ieteikt studentiem pierakstīt šo principu viņu piezīmju kladēs vai studiju dienasgrāmatās.
Kā šī patiesība var ietekmēt to, kā jūs uz sevi raugāties?
Kā šī patiesība var ietekmēt jūsu izturēšanos pret citiem cilvēkiem?
Lieciniet par Glābēja mīlestību un gatavību mirt mūsu dēļ.
Kāpēc, jūsuprāt, Tas Kungs izjūt lielu prieku, kad mēs nožēlojam grēkus?
Ja kāds tic, ka dvēseļu vērtība ir liela Dieva acīs, tad ko šī ticība varētu mudināt viņu darīt? (Atbildes varētu būt šādas: izturēties pret citiem ar cieņu, kalpot citiem vai gatavoties kalpot misijā.)
Aiciniet studentus klusībā izlasīt Mācības un Derību 18:14, lai uzzinātu, ko Tas Kungs aicināja Oliveru Kauderiju un Deividu Vitmeru darīt.
Ko, jūsuprāt, nozīmē — „piesaukt grēku nožēlošanai”?
Lai palīdzētu studentiem labāk izprast šo frāzi, nolasiet, ko ir teicis elders Nīls L. Andersens no Divpadsmit apustuļu kvoruma: „Piesaukt grēku nožēlošanai vienkārši nozīmē — palīdzēt cilvēkiem atgriezties pie Dieva” („Preparing for Your Spiritual Destiny” [CES fireside address, 2010. g. 10. janv.], 7, speeches.byu.edu).
Kā mēs varam palīdzēt citiem nožēlot grēkus?
Aiciniet studentus izlasīt Mācības un Derību 18:15–16, lai uzzinātu, ko cilvēki pieredz, kad viņi palīdz kādam nākt pie Jēzus Kristus.
Kādas svētības saņem cilvēki, kas palīdz citiem nākt pie Jēzus Kristus? (Studentiem sniedzot savas atbildes, jūs varat uzrakstīt uz tāfeles šādu principu: Ja mēs palīdzēsim citiem nožēlot grēkus un nākt pie Tā Kunga, mēs jutīsim prieku ar viņiem Dieva valstībā.)
Kāpēc, jūsuprāt, jūs jutīsit prieku, vedot citus pie Jēzus Kristus?
Aiciniet studentus dalīties pieredzē, kad viņi vai kāds, ko viņi pazīst, ir izjutis prieku, jo bija palīdzējis kādam tuvināties Tam Kungam. Jūs arī varētu dalīties savā pieredzē.
Aiciniet studentus pierakstīt vienu lietu, kā viņi varētu palīdzēt dvēseļu glābšanas darbā. Aiciniet viņus domāt par konkrētiem cilvēkiem, kuriem viņi var palīdzēt.
Mācības un Derību 18:5 ir teikts, ka Tā Kunga Baznīcai ir jābūt celtai „uz Mana evaņģēlija pamata un uz Manas klints”. Svēto Rakstu ceļvedī klints ir definēta šādi: „Tēlaini Jēzus Kristus un Viņa evaņģēlijs, kas ir stingrs pamats un atbalsts (M&D 11:24; 33:12–13). Klints var arī attiekties uz atklāsmi, ar ko Dievs cilvēkam dara zināmu Savu evaņģēliju (Mat. 16:15–18; Svēto Rakstu ceļvedis, „Klints”, scriptures.lds.org).
Prezidents Dīters F. Uhtdorfs, Augstākā prezidija loceklis, mācīja:
Attēls
Prezidents Dīters F. Uhtdorfs
„Ikviens cilvēks, ko mēs satiekam, ir VIP persona mūsu Debesu Tēvam. Līdzko mēs to apjaušam, mēs varam sākt saprast, kā izturēties pret mūsu līdzcilvēkiem.
Kāda sieviete, kas gadu gaitā bija pieredzējusi pārbaudījumus un bēdas, teica ar asarām acīs: „Es esmu nākusi pie atziņas, ka es esmu kā veca 20 dolāru banknote — saburzīta, ieplēsta, netīra, zākāta un rētaina. Taču es joprojām esmu 20 dolāru banknote. Es esmu kaut kā vērta. Neskatoties uz to, ka, iespējams, neizskatos daudzsološi, un, neskatoties uz to, ka esmu apbružāta un lietota, es joprojām esmu visus 20 dolārus vērta.”” („Jūs esat Manas rokas”, Ensign vai Liahona, 2010. g. maijs, 69.)
Šis stāsts ilustrē prezidenta Tomasa S. Monsona pūliņus vestu dvēseles pie Glābēja:
Attēls
Prezidents Tomass S. Monsons
„Man kā bīskapam bija daudz un dažādi pienākumi, un es centos pielikt visas savas pūles, lai izpildītu visu, kas no manis tika prasīts. Savienotās Valstis tajā laikā bija iesaistītas … karā. Tā kā daudzi mūsu Baznīcas locekļi dienēja bruņotajos spēkos, no Baznīcas Galvenās pārvaldes nāca rīkojums visiem bīskapiem nodrošināt katrai militārpersonai abonementu uz tālaika Baznīcas žurnāliem Church News un Improvement Era. Turklāt katram bīskapam tika lūgts katru mēnesi uzrakstīt personisku vēstuli katrai viņa bīskapijas militārpersonai. No mūsu bīskapijas armijā dienēja 23 personas. Ar pūlēm priesterības kvorumi nodrošināja līdzekļus šo žurnālu abonementiem. Es uzņēmos uzdevumu, pat pienākumu, katru mēnesi uzrakstīt 23 personiskas vēstules. Pēc šiem daudzajiem gadiem man joprojām ir saglabājušās daudzu manu vēstuļu kopijas un saņemtās atbildes. Kad es pārlasu šīs vēstules, pavisam viegli manās acīs sariešas asaras. Liels prieks ir atkal lasīt par kāda karavīra apņemšanos dzīvot pēc evaņģēlija, kāda jūrnieka lēmumu saglabāt ticību kopā ar savu ģimeni.
Kādu vakaru es pasniedzu kādai bīskapijas māsai kaudzi ar kārtējā mēneša 23 vēstulēm. Viņas uzdevums bija tās nosūtīt un uzturēt pastāvīgi mainīgos adrešu sarakstus. Viņa paskatījās uz vienu aploksni un ar smaidu pajautāja: „Bīskap, vai jūs nekad nepadodaties? Šeit ir vēl viena vēstule brālim Braisonam. Šī ir 17. neatbildētā vēstule, ko viņam sūtīsit.”
Es atbildēju: „Varbūt šis būs laimīgais mēnesis.” Kā izrādījās, tas bija laimīgais mēnesis. Pirmo reizi viņš atbildēja uz manu vēstuli. Viņa atbilde ir piemiņlieta, dārgums. Viņš dienēja tālu prom, svešā zemē, izolēts, noilgojies pēc mājām, viens. Viņš rakstīja: „Dārgais bīskap, es neprotu labi rakstīt vēstules.” (Es viņam to būtu varējis pateikt jau pirms vairākiem mēnešiem). Viņš savā vēstulē turpināja: „Paldies par Church News un žurnāliem, taču vislielākais paldies par personīgajām vēstulēm. Es esmu pāršķīris savā dzīvē jaunu lapu. Mani ordinēja par priesteri Ārona priesterībā. Mana sirds ir pilna. Es esmu laimīgs cilvēks.”
Brālis Braisons nebija laimīgāks par savu bīskapu. Es biju apguvis praktisko pielietojumu teicienam: „Vislabāk ir, ja tu pildi savu pienākumu. Un pārējo atstāj Tam Kungam.” (Henry Wadsworth Longfellow, „The Legend Beautiful”, The Complete Poetical Works of Longfellow (1893), 258).
„Pēc vairākiem gadiem, apmeklējot Soltleikas Kotonvudas stabu, kad Džeimss E. Fausts kalpoja par tā prezidentu, es pastāstīju šo notikumu, cenšoties vērst vairāk uzmanības uz mūsu militārpersonām. Pēc sanāksmes pie manis pienāca izskatīgs, jauns vīrietis. Viņš paņēma manu roku savējā un pajautāja: „Bīskap Monson, vai atceraties mani?”
Es pēkšņi aptvēru, kas viņš bija. „Brāli Braison!” es izsaucos. „Kā tev klājas? Ko tu dari Baznīcā?”
Sirsnīgi un ar acīmredzamu lepnumu viņš atbildēja: „Man iet lieliski. Es kalpoju sava elderu kvoruma prezidijā. Paldies jums vēlreiz par rūpēm par mani un par jūsu personiskajām vēstulēm, kas man ir ļoti dārgas.”
„Kad es kalpoju par bīskapu, kādā svētdienas rītā es pamanīju, ka viens no mūsu priesteriem nav priesterības sanāksmē. Es pametu kvorumu sava padomnieka aizgādībā un devos uz Ričarda mājām, lai to apciemotu. Viņa māte teica, ka viņš strādā vietējā autoservisā.
Es braucu uz autoservisu, lai uzmeklētu Ričardu, taču, visur izmeklējoties, nevarēju viņu atrast. Pēkšņi es saņēmu iedvesmu cieši ielūkoties vecmodīgajā remontbedrē, kas atradās blakus ēkai. Tumsā es varēju redzēt spīdam divas acis. Es dzirdēju Ričardu sakām: „Jūs mani atradāt, bīskap! Es kāpju ārā.” Pēc šīs reizes viņš gandrīz vienmēr bija priesterības sanāksmēs.
Viņa ģimene pārcēlās uz tuvējo stabu. Bija pagājis laiks, un man piezvanīja, lai pateiktu, ka Ričards ir saņēmis aicinājumu kalpot misijā Meksikā, un ģimene mani uzaicināja runāt viņa atvadu liecību sanāksmē. Kad bija pienākusi Ričarda kārta dalīties liecībā, viņš sacīja, ka pagrieziena punkts viņa apņēmībā kalpot misijā bija kādā svētdienas rītā — nevis baznīcā, bet, kad viņš raudzījās no tumšas, dziļas bedres un redzēja sava kvoruma prezidenta izstiepto roku.
Gadiem ritot, Ričards ir turpinājis ar mani uzturēt kontaktus, stāstot par savu liecību, savu ģimeni un savu uzticīgo kalpošanu Baznīcā, tostarp savu bīskapa aicinājumu” („They Will Come”, Ensign, 1997. g. maijs, 46).