1831. gada 27. augustā pravietis Džozefs Smits un vēl vairāki elderi bija nesen atgriezušies atpakaļ Ohaio no Ciānas zemes un tempļa celtniecības vietas iesvētīšanas Independencē, Misūri. Ceļojuma laikā no un uz Misūri dažiem elderiem bija savstarpējas nesaskaņas un strīdi, tomēr lielākā daļa no viņiem spēja cits ar citu izlīgt. 11. septembrī pravietis saņēma atklāsmi, kas pierakstīta Mācības un Derību 64. nodaļā. Šajā stundā tiek izskatīta Mācības un Derību 64:1–19, kur Tas Kungs runā par Savu vēlmi piedot Saviem kalpiem. Viņš arī pavēl Baznīcas locekļiem piedot cits citam.
Piezīme: 70. stundā diviem studentiem tiek dota iespēja mācīt. Ja jūs vēl to neesat izdarījuši, jūs varat tagad izraudzīties divus studentus un iedot viņiem kopiju ar viņiem paredzētajām 70. stundas daļām, lai viņi varētu sagatavoties.
Pirms stundas sākuma uz tāfeles uzrakstiet šādus jautājumus:
Kad jūs esat jutušies sāpināti kāda cita cilvēka vārdu vai rīcības dēļ?
Kā jūs reaģējāt šādā situācijā?
Sāciet stundu, aicinot studentus apdomāt uz tāfeles uzrakstītos jautājumus.
Paskaidrojiet, ka Mācības un Derību 64. nodaļā Tas Kungs mūs māca, kā reaģēt, kad citi mums nodarījuši pāri. Mācības un Derību 64. nodaļā pierakstīto atklāsmi Džozefs Smits saņēma 1831. gada 11. septembrī, aptuveni divas nedēļas pēc tam, kad viņš un elderu grupa bija atgriezušies Ohaio no Independences, Misūri. Šie elderi un citi Baznīcas locekļi bija pieredzējuši grūtības nesaskaņu un strīdu dēļ, kas bija dažu grupas locekļu starpā. Šajā atklāsmē Tas Kungs teica: „Tur ir starp jums tie, kas ir grēkojuši” (M&D 64:3).
Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 64:1–4 un palūdziet pārējos audzēkņus sameklēt frāzes, kas apraksta to, kā Tas Kungs attiektos pret tiem, kas ir grēkojuši. Jūs varētu ieteikt, lai studenti atzīmē frāzes, kuras viņi atradīs.
Kā, pēc Tā Kunga teiktā, Viņš attiektos pret Baznīcas locekļiem, kas ir grēkojuši?
Ko tas mums māca par To Kungu? (Studenti var izteikties dažādi, taču viņiem vajadzētu atpazīt šādu principu: Tas Kungs ir līdzjūtīgs, piedodošs un žēlīgs. Uzrakstiet šo principu uz tāfeles.)
Kādēļ šis patiesais princips varētu būt nozīmīgs Baznīcas locekļiem, kas pieredzēja grūtības nesaskaņu un aizvainojuma dēļ? Kādēļ šis patiesais princips par Glābēju ir jums svarīgs?
Paskaidrojiet, ka tolaik daži Baznīcas locekļi, tostarp daži elderi, kas bija ceļojuši kopā ar Džozefu Smitu, sāka kritizēt Džozefu Smitu. Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 64:5–6. Aiciniet pārējos audzēkņus sekot līdzi, meklējot, ko Tas Kungs teica par Džozefu Smitu. Pirms students lasa, paskaidrojiet, ka meklēt vainu pret kādu, kā teikts 6. pantā, nozīmē — meklēt cita cilvēka kļūdas.
Ko Tas Kungs teica par Džozefu Smitu? (Džozefam Smitam bija Tā Kunga valstības atslēgas, un viņš bija Tā Kunga kalps. Daži cilvēki meklēja vainu pret Džozefu.)
Aiciniet studentus klusībā izlasīt Mācības un Derību 64:7, meklējot, ko vēl Tas Kungs teica par Džozefu Smitu.
Ko mēs varam mācīties no šī panta par Džozefu Smitu? (Džozefs Smits bija grēkojis, taču bija gatavs piedot viņam. Lai palīdzētu studentiem izprast šo rakstvietu, jūs varētu norādīt, ka, tāpat kā visiem cilvēkiem, arī Džozefam Smitam bija vājības un viņam bija vajadzīgs meklēt Tā Kunga piedošanu par saviem grēkiem. Tomēr viņš nebija vainīgs nopietnos grēkos.)
Ko mēs varam mācīties no šī panta par to, kas mums ir jādara, lai saņemtu piedošanu no Tā Kunga?
Ja iespējams, parādiet indīgas čūskas attēlu, kas dzīvo jūsu valstī, vai attēlu, kurā redzama brūce, ko radījis indīgas čūskas kodums.
Papildus fiziskajām sāpēm, kādas emocijas, jūsuprāt, jūs izjustu, ja jums iekostu indīga čūska?
Paskaidrojiet, ka cilvēks šādā situācijā varētu: (1) dzīties čūskai pakaļ un nogalināt to dusmu vai baiļu dēļ, vai (2) nekavējoties censties novērst indes iedarbību uz savu organismu.
Kura no šīm divām rīcībām, jūsuprāt, ir gudrāka? Kāpēc?
Paskaidrojiet, ka cilvēka izvēles pēc indīgas čūskas koduma var salīdzināt ar mūsu izvēlēm, kad mēs jūtamies sāpināti cita cilvēka vārdu vai rīcības dēļ. Aiciniet kādu no studentiem skaļi nolasīt Mācības un Derību 64:8. Palūdziet pārējiem audzēkņiem sekot līdzi, meklējot, ar kādām sekām daži Tā Kunga mācekļi saskārās, tādēļ ka atteicās piedot cits citam. Aiciniet, lai audzēkņi pastāsta, ko uzgājuši.
Kādu principu mēs varam mācīties no 8. panta? (Studenti var izteikties dažādi, taču viņiem vajadzētu atpazīt šādu principu: Kad mēs atsakāmies piedot citiem, mēs radām sev ciešanas. Jūs varētu ieteikt studentiem uzrakstīt šo principu saviem vārdiem Svētajos Rakstos.)
Kā cilvēks var radīt sev ciešanas (jeb mocības), nepiedodot citiem? Kā to varētu salīdzināt sekām, kādas ir cilvēkam, kas dzenas pakaļ klaburčūskai, kas nupat tam ir iekodusi?
Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 64:9. Aiciniet pārējos audzēkņus noteikt, kādas vēl ir sekas, ja netiek piedots citiem.
Saskaņā ar 9. pantu, kādas vēl ir sekas, ja atsakāmies piedot citiem? (Ja mēs nepiedodam citiem, mēs tiekam nosodīti Tā Kunga priekšā. Uzrakstiet šo mācību uz tāfeles.)
Šīs pārrunas laikā jūs varētu palūgt kādu studentu nolasīt šo eldera Deivida E. Sorensena, Septiņdesmito locekļa, izteikumu:
Attēls
Elders Deivids E. Sorensens
„Var būt ļoti grūti citiem piedot nodarīto ļaunumu, taču, kad mēs to izdarām, mēs sev paveram labāku nākotni. Kāda cita cilvēka nepareiza rīcība vairāk nevada mūsu ceļu. Kad mēs piedodam citiem, tas mūs atbrīvo izvēlēties, kā mēs dzīvosim savu dzīvi. Piedošana nozīmē, ka pagātnes problēmas vairāk nenosaka mūsu likteni, un mēs varam koncentrēties uz nākotni ar Dieva mīlestību savā sirdī” („Forgiveness Will Change Bitterness to Love”, Ensign vai Liahona, 2003. g. maijs, 12. lpp.).
Lai palīdzētu studentiem noteikt un pielietot Tā Kunga pavēli — piedot visiem cilvēkiem, izlasiet tālāk dotos piemērus un uzdodiet ar tiem saistītos jautājumus.
Kāda jauniete cieš un jūtas apkaunota, jo ir uzzinājusi, ka daži no viņas vienaudžiem ir izplatījuši par viņu baumas. Vēlāk daži no vienaudžiem atvainojas, bet citi nē. Jauniete piedod tiem, kuri atvainojās, bet tur ļaunu prātu uz pārējiem.
Aiciniet studentus izlasīt Mācības un Derību 64:10–11. Palūdziet viņiem padomāt, kā šie panti attiecas uz piemēru, ko jūs izlasījāt.
Kādu pavēli Tas Kungs dod 10. pantā? (Palīdziet studentiem atpazīt šādu pavēli: Tas Kungs pavēl, lai mēs piedodam visiem cilvēkiem.)
Kā šī pavēle attiecas uz jauno sievieti, kas bija minēta piemērā? Kādēļ, jūsuprāt, ir svarīgi piedot visiem cilvēkiem, neatkarīgi no tā, vai viņi atvainojas par savu nepareizo rīcību?
Kāds jaunietis pārkāpj bausli. Viņš lūdz piedošanu un apspriež problēmu ar savu bīskapu. Tomēr pat tad, kad bīskaps ir jaunietim apliecinājis, ka viņš ir grēku pilnībā nožēlojis, jaunietis turpina justies necienīgs sava pagātnes grēka dēļ.
Kā pavēle — piedot visiem cilvēkiem — attiecas uz šajā piemērā minēto jauno vīrieti? Kādēļ mums ir jāpiedod sev?
Kāda jauniete ir bēdīga un apjukusi sava tēva rīcības dēļ. Viņš ir pametis savu ģimeni. Pirms aiziešanas viņš reti izrādīja ģimenei mīlestību un bieži bija nežēlīgs. Viņa nesaprot, kāpēc tēvs tā rīkojās, un dusmojas uz viņu. Viņa zina, ka viņai vajadzētu viņam piedot, bet nedomā, ka to spēj.
Kā Tā Kunga padoms, kas dots 11. pantā, varētu palīdzēt šai jaunajai sievietei piedot savam tēvam? Kā tas mums palīdz, ja ļaujam Dievam tiesāt tos, kas mums nodarījuši pāri?
Palūdziet studentiem apdomāt, vai ir kāds cilvēks, kam tiem ir jāpiedod. Atzīstiet, ka reizēm var būt ārkārtīgi grūti kādam piedot. Aiciniet kādu studentu izlasīt tālāk sniegto prezidenta Gordona B. Hinklija izteikumu. Palūdziet klases audzēkņiem ieklausīties, ko viņi var darīt, ja viņiem ir grūtības piedot kādam cilvēkam.
Attēls
Prezidents Gordons B. Hinklijs
„Es lūdzos, lai jūs lūgtu Tam Kungam spēku piedot. … Tas var nebūt viegli, un tas var nenotikt ātri. Taču, ja jūs pēc tā no sirds tieksieties un attīstīsiet sevī šo vēlmi, tā nāks” („Of You It Is Required to Forgive”,Ensign, 1991. g. jūnijs, 5. lpp.).
Kādu padomu prezidents Hinklijs mums dod, ja mums ir grūti kādam piedot? Kā, jūsuprāt, lūgšana pēc spēka var mums palīdzēt piedot?
Sniedziet Mācības un Derību 64:12–14 kopsavilkumu, paskaidrojot, ka Tas Kungs māca, ka mūsu izvēle piedot citiem neatbrīvo tos no atbildības par savu rīcību. Tie aizvien ir atbildīgi Tā Kunga priekšā par saviem nodarījumiem. Mācības un Derību 64:15–17 mēs lasām, ka Tas Kungs sevišķi piedeva diviem Saviem kalpiem, Īzākam Morlejam un Edvardam Partidžam, jo viņi bija nožēlojuši savus grēkus.
Parādiet Jēzus Kristus attēlu. Norādiet uz pirmo patieso principu, ko jūs uzrakstījāt uz tāfeles stundas sākumā: Tas Kungs ir līdzjūtīgs, piedodošs un žēlīgs. Lieciniet, ka piedodot mēs kļūstam līdzīgāki Glābējam.
Aiciniet studentus pārdomāt, kā viņi var pielietot piedošanas principus, ko viņi šodien apguva. Atvēliet viņiem laiku pierakstīt to, ko viņi darīs, lai pielietotu šos patiesos principus, kā arī pierakstīt gūtās iedvesmas.
Elders Deivids E. Sorensens, Septiņdesmito loceklis, pastāstīja par diviem vīriem, kuri kaitēja paši sev un daudziem citiem, jo nevēlējās piedot:
Attēls
Elders Deivids E. Sorensens
„Es uzaugu nelielā lauku ciematā, kur pats svarīgākais bija ūdens. Es atceros, ka mūsu kopienas ļaudis pastāvīgi vēroja, raizējās, lūdza pēc lietus, apūdeņošanas tiesībām un vispār — pēc ūdens. …
Laikapstākļu izraisītās spriedzes un piepūles dēļ reizēm cilvēki bija nejauki. Gadījās, ka kaimiņi savstarpēji ķildojās par to, ka kāds pārāk daudz ūdens paņēmis no irigācijas grāvja. Tā tas aizsākās diviem vīriem, kuri dzīvoja netālu no mūsu kalnu ganībām un kurus es saukšu par Četu un Valtu. Šie kaimiņi sāka strīdēties par ūdeni, ko viņi ņēma no kopējā irigācijas grāvja. Sākumā tas šķita nenozīmīgi, taču gadu gaitā šie divi vīri pieļāva, ka viņu nesaskaņas pārvēršas aizvainojumā un strīdos — pat līdz savstarpējiem draudiem.
Kādā jūlija rītā abi vīri saprata, ka atkal pietrūkst ūdens. Abi devās pie grāvja, lai paskatītos, kas ir noticis, — katrs savā prātā vainodams otru, ka tas ir nozadzis ūdeni. Abi tur ieradās vienlaikus. Notika dusmīgu vārdu apmaiņa, izcēlās kautiņš. Valts bija liela auguma vīrs, ļoti spēcīgs. Čets bija neliela auguma, muskuļots un sīksts. Plūkšanās laikā vīru lāpstas tika izmantotas kā ieroči. Valts nejauši ar lāpstu trāpīja Četa acij, padarot viņu aklu ar vienu aci.
Pagāja mēneši un gadi, tomēr Čets to nespēja aizmirst vai piedot. Viņā vārījās dusmas, ko viņš izjuta acs zuduma dēļ, un viņa ienaids arvien pieauga. Kādu dienu Čets devās uz savu šķūni, paņēma šauteni, uzkāpa zirgā un aizjāja pie grāvja gala. Viņš ielika aizsprostu grāvī un novirzīja ūdeni no Valta fermas, zinot, ka Valts drīz ieradīsies, lai noskaidrotu, kas ir noticis. Tad Čets paslēpās krūmos un gaidīja. Kad parādījās Valts, Čets viņu nošāva. Tad viņš uzkāpa savā zirgā, devās atpakaļ uz savām mājām, piezvanīja šerifam un paziņoja, ka viņš nupat ir nošāvis Valtu.
Manu tēvu palūdza būt zvērināto tiesā, kad Čets tika nopratināts par slepkavību. Mans tēvs atteicās, jo viņš bija abu šo vīru un viņu ģimeņu draugs mūža garumā. Čets tika nopratināts un notiesāts par slepkavību ar mūža ieslodzījumu.
Pēc daudziem gadiem Četa sieva atnāca pie mana tēva un palūdza, lai viņš parakstītu lūgumu valdībai, lūdzot apžēlošanos pret viņas vīru, kura veselība bija pasliktinājusies pēc tik daudziem gadiem valsts labošanas iestādē. Tēvs parakstīja šo lūgumu. Pēc divām dienām pie mūsu durvīm parādījās divi Valta dēli. Viņi bija ļoti dusmīgi un satraukti. Viņi teica, ka tādēļ, ka mans tēvs parakstīja lūgumu, to parakstīja vēl daudzi citi. Viņi prasīja, lai mans tēvs svītrotu savu vārdu no lūguma raksta. Viņš atteicās to darīt. Viņš zināja, ka Čets ir savārdzis un slims. Viņš bija tik daudzus gadus cietis cietumā par savu briesmīgo noziegumu. Viņš vēlējās, lai Četam būtu pieklājīgas bēres un kapavieta līdzās viņa piederīgajiem.
Valts dēli dusmās norūca un teica: „Ja viņš tiks atbrīvots no cietuma, tad mēs redzēsim, kāds ļaunums nāks pār viņu un viņa ģimeni.”
Četu galu galā atbrīvoja, un viņam ļāva atgriezties mājās, lai viņš nomirtu savās mājās. Par laimi, šo ģimeņu starpā nebija nekādas turpmākas vardarbības. Mans tēvs bieži vien žēlojās, cik traģiski bija tas, ka Čets un Valts, šie abi kaimiņi un bērnības draugi, bija iekļuvuši savu dusmu lamatās un ļāvuši tām izpostīt savas dzīves. Cik traģiski bija tas, ka netika savaldītas mirkļa dusmas, kas galu galā atņēma abu šo vīru dzīvības, tikai tādēļ vien, ka abi vīri nespēja piedot viens otram neliela irigācijas ūdens daudzuma dēļ. …
… Kad kāds sāpina mūs vai kādu, kas ir mums svarīgs, šīs sāpes var būt nomācošas. Tas var mums likt domāt, ka sāpes vai netaisnība ir vissvarīgākais pasaulē un ka mums nav citas izvēles, kā vien meklēt atriebību. Taču Kristus, Miera Princis, māca mums labāku ceļu. Var būt ļoti grūti piedot kādam to ļaunumu, kas mums ir nodarīts, taču, kad mēs to izdarām, mēs paveram sev labāku nākotni. Kāda cita cilvēka nepareiza rīcība vairāk nevada mūsu ceļu. Kad mēs piedodam citiem, tas mūs atbrīvo izvēlēties, kā mēs dzīvosim savu dzīvi. Piedošana nozīmē, ka pagātnes problēmas vairāk nenosaka mūsu likteni, un mēs varam koncentrēties uz nākotni, esot ar Dieva mīlestību savās sirdīs” („Forgiveness Will Change Bitterness to Love”, Ensign, 2003. g. maijs, 12).
Tā Kunga mācības Mācības un Derību 64:12–14 rāda, ka tas, ka mēs piedodam citiem, neatbrīvo tos no viņu rīcības sekām. Elders Ričards G. Skots no Divpadsmit apustuļu kvoruma māca:
Attēls
Elders Ričards G. Skots
„Ja jums kāds nodarījis pāri kā nevainīgam upurim, neturiet naida vai dusmu sajūtas pret to, kas šķiet netaisns. Piedodiet pāridarītājam, pat ja esat nevainīgs. Tas var prasīt milzīgas pūles no jūsu puses. Šādi piedot ir ļoti grūti, taču tas ir drošs ceļš uz mieru un dziedināšanu. Ja nepieciešams kāds sods par nopietnu pārkāpumu, atstājiet to Baznīcas un likumsargu ziņā. Neapgrūtiniet savu dzīvi ar atriebības domām. Tas Kungs maļ taisnības dzirnas lēni, taču tās samaļ ārkārtīgi labi. Tā Kunga iecerē neviens neizvairīsies no sekām par Viņa likumu pārkāpumiem, kas nav atrisināti. Viņa laikā un Viņa veidā tiks atprasīta pilna samaksa par nenožēlotām ļaundarībām” („Peace of Conscience and Peace of Mind”, Ensign vai Liahona, 2004. g. nov., 16–17).
Elders Deivids E. Sorensens, Septiņdesmito loceklis, sniedza līdzīgu skaidrojumu:
Attēls
Elders Deivids E. Sorensens
„Es vēlos paskaidrot, ka grēku piedošanu nevajadzētu jaukt ar ļaunuma pieciešanu. Būtībā Džozefa Smita tulkojumā Tas Kungs ir teicis: „Tiesājiet taisnīgu tiesu.” [skat. Svēto Rakstu ceļvedis, Džozefa Smita tulkojums, Mateja 7:2; skat. arī Mateja 7:1.] Glābējs lūdz, lai mēs atmestu ļaunumu un cīnītos pret visiem tā veidiem, un, kaut arī mums ir jāpiedod tuvākam, kurš mums nodara pāri, mums tomēr ir konstruktīvi jārīkojas, lai novērstu šī pāridarījuma atkārtošanos. Sievietei, kura tikusi ļaunprātīgi izmantota, nevajag meklēt atriebību, taču viņai vajadzētu novērst turpmākas izmantošanas iespējas. Uzņēmējam, pret kuru kāds negodīgi rīkojies, nav jāienīst cilvēks, kurš bijis negodīgs, bet gan jāveic attiecīgās darbības, lai atrisinātu šo situāciju. Piedošana nenozīmē, ka mums būtu jāpieņem vai jāpacieš ļaunums. Tā nenozīmē, ka mums jāignorē nepareizais, ko mēs saskatām apkārtējā pasaulē vai savā pašu dzīvē. Taču, cīnoties pret grēku, mēs nedrīkstam pieļaut, ka naids vai dusmas kontrolētu mūsu domas vai rīcību” („Forgiveness Will Change Bitterness to Love”, Ensign vai Liahona, 2003. g. maijs, 12).