Mācības un Derību 137. nodaļa

Ievads

1836. gada 21. janvārī gandrīz pabeigtā Kērtlandes tempļa augšējā stāva telpā pravietis Džozefs Smits noturēja sanāksmi kopā ar saviem Augstākā prezidija padomniekiem, bīskapību vadītājiem no Kērtlandes, Misūri štatā, savu tēvu un rakstvedi. Šie vīri sapulcējās, lai spriestu par priekšrakstu veikšanu, gatavojoties tempļa iesvētīšanai. Tajā reizē pravietis redzēja vīzijā celestiālo valstību un dzirdēja To Kungu paziņojam, kā Viņš tiesās tos, kuri nomirs bez zināšanām par evaņģēliju. Vorens Parišs, tā laika Džozefa Smita rakstvedis, pierakstīja šo vīziju pravieša dienasgrāmatā. Daļa no šīs vīzijas pieraksta vēlāk tika iekļauta Mācības un Derību 137. nodaļā.

Ieteikumi stundas mācīšanai

Mācības un Derību 137:1–6

Džozefs Smits redz vīzijā celestiālo valstību

Palūdziet studentiem apdomāt šādus jautājumus: (Jūs varētu aicināt viņus uzrakstīt savas domas pierakstu kladē vai studiju dienasgrāmatā.)

Kuri jūsu dzīvē ir paši svarīgākie cilvēki? Kāpēc jums viņi ir tik nozīmīgi?

Kad studentiem bijis pietiekami daudz laika pārdomām, aiciniet dažus no viņiem dalīties savās atbildēs ar pārējiem audzēkņiem.

Kādēļ jums būtu svarīgi zināt, ka cilvēkiem, kurus jūs mīlat, būs iespēja dzīvot celestiālajā valstībā?

Paskaidrojiet, ka Mācības un Derību 137. nodaļa ietver Džozefa Smita vīzijas aprakstu, kurā viņš redzēja celestiālo valstību. Šajā aprakstā viņš nosauc dažus cilvēkus, kurus tur redzēja. Aiciniet studentus izlasīt Mācības un Derību 137. nodaļas ievadu, lai uzzinātu šīs atklāsmes vēsturiskos notikumus.

Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 137:1–4. Palūdziet pārējiem audzēkņiem sekot līdzi un sameklēt tos vārdus vai frāzes, kas raksturo celestiālo valstību. Lūdziet studentus dalīties tajā, ko viņi atraduši.

Aiciniet kādu citu studentu nolasīt Mācības un Derību 137:5–6. Palūdziet pārējiem audzēkņiem sekot līdzi un sameklēt, ko Džozefs Smits redzēja celestiālajā valstībā.

Ko Džozefs Smits redzēja celestiālajā valstībā? (Debesu Tēvu, Jēzu Kristu, Ādamu, Ābrahāmu, savu māti, tēvu un brāli Alvinu. Būtu lietderīgi norādīt, ka Džozefa tēvs un māte tajā laikā vēl bija dzīvi; īstenībā, viņa tēvs atradās kopā ar viņu tajā pašā telpā, kad šī vīzija tika saņemta. Tas nozīmē, ka šajā vīzijā tika parādīti ne tie cilvēki, kuri jau atradās celestiālajā valstībā, bet gan tie, kuri tur kādreiz nonāks.)
Saskaņā ar 6. pantu, kāpēc Džozefs brīnījās, kad redzēja savu brāli Alvinu celestiālajā valstībā?

Lai palīdzētu studentiem saprast, kāpēc šī pieredze Džozefam Smitam bija īpaši nozīmīga, aiciniet kādu studentu izlasīt šo izteikumu:

Džozefs Smits mīlēja un apbrīnoja savu vecāko brāli Alvinu. Arī Alvins mīlēja Džozefu, un viņš atbalstīja Džozefu, kad viņš gatavojās saņemt zelta plāksnes no eņģeļa Moronija. 1823. gada novembrī, kad Alvinam bija 25. gadi, bet Džozefam — 17, Alvins pēkšņi smagi saslima. Viņa veselības stāvoklim pasliktinoties un saprotot, ka viņam drīz būs jāmirst, viņš Džozefu pamācīja: „Es vēlos, lai tu būtu labs zēns un darītu visu, kas ir tavos spēkos, lai iegūtu pierakstus. Esi uzticīgs, saņemot norādījumus, un ievēro katru bausli, kas tev tiks dots” (citēts Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2010. g.), 399; skat. arī Church History in the Fulness of Times Student Manual, 2. izd. (Baznīcas izglītības sistēmas rokasgrāmata), 2003. g., 41–42).

Alvina nāve atnesa lielas bēdas Smitu ģimenei. Alvina bēru ceremoniju Palmīrā, Ņujorkas štatā, vadīja prezbiteriešu mācītājs. „Tā kā Alvins nebija šī mācītāja draudzes loceklis, garīdznieks bēru dievkalpojumā izteicās, ka Alvins netiks glābts. Viljams Smits, Džozefa jaunākais brālis, atcerējās: „[Mācītājs] … nešaubīgi lika saprast, ka [Alvins] ir devies uz elli, jo Alvins nebija baznīcas loceklis, bet viņš bija labs zēns, tādēļ manu tēvu šāda nostāja neapmierināja”” (citēts Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits, 399. lpp.).

Alvina Smita kapakmens — Alvina Smita, pravieša Džozefa Smita vecākā brāļa, kapakmens viņa apglabāšanas vietā.

Aiciniet studentus padomāt, kā Džozefs Smits visdrīzāk jutās, ieraugot Alvinu celestiālajā valstībā.

Mācības un Derību 137:7–10

Tas Kungs atklāj, kā Viņš tiesās cilvēkus, kuri nomirst bez zināšanām par evaņģēliju

Uz tāfeles uzrakstiet šādu jautājumu: Kā Alvins varēja nokļūt celestiālajā valstībā, lai gan viņš savas dzīves laikā netika kristīts?

Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 137:7–8. Palūdziet pārējiem audzēkņiem sekot līdzi un uzmeklēt patieso mācību, kas palīdzētu atbildēt uz jautājumu, kas uzrakstīts uz tāfeles.

Kādu patiesu mācību Tas Kungs atklāja Džozefam Smitam, kas atbild uz jautājumu, kurš pierakstīts uz tāfeles? (Studentiem vajadzētu atpazīt šādu patieso mācību: Visi cilvēki, kuri ir miruši bez zināšanām par evaņģēliju un kuri būtu to pieņēmuši, iemantos celestiālo valstību.)
Kā šī patiesā mācība varētu sniegt mierinājumu tiem cilvēkiem, kuru tuvinieki nomiruši bez zināšanām par evaņģēliju?

Norādiet, ka Tas Kungs atklāja šo patieso mācību Mācības un Derību 137:7–8, vēl pirms Viņš atklāja principu — kristīties mirušo labā. Atklāsmes par kristīšanos mirušo labā studenti apgūs turpmākajās nodarbībās.

Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 137:9 un palūdziet pārējiem audzēkņiem atrast Tā Kunga mācību attiecībā uz to, kā Viņš tiesās visus cilvēkus.

Saskaņā ar 9. pantu, kā Tas Kungs mūs tiesās? (Studenti var izteikties dažādi, taču viņu atbildēm būtu jāatspoguļo šāds princips: Tas Kungs tiesās mūs pēc mūsu darbiem un sirds vēlmēm. Uzrakstiet šo principu uz tāfeles.)
Kāpēc, jūsuprāt, gan mūsu vēlmēm, gan mūsu darbiem ir nozīme?

Nolasiet katru no tālāk minētajiem piemēriem. Pēc katra piemēra palūdziet studentiem atbildēt uz šo jautājumu:

Kā šis piemērs uzskatāmi parāda gan mūsu vēlmju, gan mūsu darbu nozīmīgumu?

Kādam Baznīcas loceklim ir taisnīga vēlēšanās salaulāties templī. Nodzīvojot dzīvi, uzticīgi kalpojot Baznīcā, šis Baznīcas loceklis nomirst bez iespējas salaulāties ar savu vīru vai sievu templī.
Kāds jauns vīrietis uzticīgi tur savas kristību derības un pilda savus Ārona priesterības pienākumus. Viņš ļoti vēlas kalpot pilnlaika misijā, taču nespēj to invaliditātes dēļ.
Kāda jaunā sieviete tur ļaunu prātu uz citu jauno sievieti. Viņa izliekas draudzīga, taču slepus cer, ka ar šo jauno sievieti notiks kas ļauns.
Jaunais vīrietis domā miesaskārīgas domas un nemeklē Tā Kunga palīdzību, lai atmestu šīs nepiedienīgās domas un sajūtas.

Šo pārrunu laikā jūs varētu izlasīt, ko ir teicis elders Dalins H. Oukss no Divpadsmit apustuļu kvoruma:

„Vai mēs varam būt pārliecināti, ka esam nevainīgi saskaņā ar Dieva likumu, ja mēs vienkārši atturamies no ļauniem darbiem? Kas notiek tad, ja mēs ļaujamies sliktām domām vai vēlmēm?

Vai naidīgās sajūtas tiesas dienā tiks ignorētas? Vai skaudība tiks ignorēta? Vai svešas mantas iekārošana tiks ignorēta? …

Mūsu atbildes uz šādiem jautājumiem parāda to, ko mēs varētu saukt par sliktām ziņām — ka mēs varam grēkot bez acīmredzamiem darbiem, bet vien ar mūsu sajūtām un vēlmēm.

Taču ir arī labās ziņas. Dieva likuma priekšā mums var tikt atlīdzināts par mūsu taisnīgumu, arī tad, ja mēs nespējam paveikt tādus darbus, par kuriem šīs svētības parasti tiek saņemtas.

Kad kāds cilvēks gribēja izdarīt ko labu mana sievas tēva labā, taču dažādi apstākļi to aizkavēja, viņš teica: „Paldies. Es uzskatīšu jūsu labo gribu par labiem darbiem.” Es ticu, ka līdzīgi mūsu Tēvs Debesīs pieņems mūsu patiesās sirds vēlmes to darbu vietā, kurus tiešām nebija iespējams paveikt” („The Desires of Our Hearts”, Ensign, 1986. g. jūn. 66).

Kādu ietekmi uz jums atstāj zināšanas par to, ka jūs tiksit tiesāti pēc saviem darbiem un sirds vēlmēm?

Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 137:10 un palūdziet pārējiem audzēkņiem uzmeklēt vēl vienu patieso mācību, ko Tas Kungs mācīja attiecībā uz tiem, kas iemantos celestiālo valstību.

Saskaņā ar 10. pantu, kas tiks izglābti celestiālajā valstībā? (Studentiem vajadzētu paust šādu patieso mācību: Visi bērni, kuri mirst, pirms sasniedz atbildības vecumu, tiks izglābti celestiālajā valstībā.)

Pastāstiet studentiem: kad Džozefs Smits saņēma šo atklāsmi, viņi ar Emmu bija piedzīvojuši četru bērnu nāvi, no kuriem viens bija adoptēts. Vēlāk vēl divi viņu bērni nomira zīdaiņu vecumā.

zīdaiņa Alvina Smita kapakmens — Alvina Smita, Džozefa un Emmas Smitu zīdaiņa — dēla, kapakmens viņa apglabāšanas vietā.

Aiciniet studentus padomāt, kā 10. pantā atklātā patiesā mācība var sniegt mierinājumu ģimenēm, kas sēro par bērna nāvi. Apdomājiet, vai vēlaties atvēlēt studentiem laiku pārdomām par gadījumiem, ko viņi paši vai viņu ģimenes locekļi ir pieredzējuši, kad šī patiesā mācība ir nesusi mierinājumu.

Ko jūs esat mācījušies no Mācības un Derību 137. nodaļas par Tā Kunga pūlēm sniegt visiem cilvēkiem iespēju dzīvot celestiālajā valstībā?

Lieciniet par patiesām mācībām, kuras šodien esat pārrunājuši. Jūs varētu dot arī studentiem iespēju dalīties savās liecībās.

Komentāri un skaidrojumi

Mācības un Derību 137:9. Tiesāti pēc mūsu darbiem un mūsu vēlmēm

Elders Dalins H. Oukss no Divpadsmit apustuļu kvoruma brīdināja, kā divos veidos ir iespējams pārprast Mācības un Derību 137:9:

„Pirmkārt, mums ir jāatceras, ka darbus ar vēlmi var aizstāt tikai tad, kad šos darbus patiesi nav iespējams veikt. Ja mēs apgalvosim, ka kādu darbu veikt nav iespējams vien par aizsegu tam, ka mēs patiesi to nevēlamies darīt, un tādējādi nedarām visu, kas ir mūsu spēkos, lai paklausītu tam, kas mums ir pavēlēts, mēs varam maldināt sevi, taču mēs nevaram maldināt Taisnīgo Soģi.

Lai vēlme varētu aizstāt darbu, tā nevar būt vispārēja, impulsīva vai pagaidu. Tai ir jānāk no pašiem sirds dziļumiem. Lai tās varētu nest svētības, mūsu sirds vēlmēm ir jābūt tik patiesām, ka tās varētu nosaukt par dievišķām.

Otrkārt, mēs nedrīkstam pieņemt, ka mūsu sirds vēlmes var aizstāt evaņģēlija priekšrakstus. Apdomājiet Tā Kunga vārdus, sniedzot kā pavēli divus evaņģēlija priekšrakstus: „Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!” (Jāņa 3:5.) Un attiecībā uz trijām celestiālās godības pakāpēm mūsdienu atklāsmē ir teikts: „Lai iegūtu augstāko, cilvēkam ir jāstājas šajā priesterības kārtā [domājot jauno un mūžīgo laulības derību].” (M&D 131:2.) Šīm pavēlēm nav pausts neviens izņēmums, nav arī tas nekur atrunāts Svētajos Rakstos.

Dieva taisnīgumā un žēlsirdībā šīs stingrās pavēles attiecībā uz svarīgākajiem priekšrakstiem līdzsvaro dievišķās pilnvaras veikt šos priekšrakstus kā pārstāvjiem par tiem, kas tos nebija veikuši savas dzīves laikā. Tādējādi cilvēkam garu pasaulē, kurš vēlas saņemt šos priekšrakstus, tiek dota iespēja tajos piedalīties tā, it kā viņš vai viņa veiktu tos personīgi. Šādā veidā, caur dzīvo pārstāvju sirsnīgo kalpošanu, mirušo cilvēku gariem arī tiek atlīdzināts par viņu sirds vēlmēm” („The Desires of Our Hearts”, Ensign, 1986. g. jūn., 67).

Mācības un Derību 137:10. Mazu bērnu, kuri nomirst, glābšana

Elders Šeins M. Bovens no Septiņdesmitajiem dalījās kādā pieredzē, kas uzskatāmi parāda Mācības un Derību 137:10 paustās patiesās mācības spēku:

„Kad es kā jauns misionārs kalpoju Čīlē, es ar savu pārinieku draudzē satiku septiņu cilvēku ģimeni. Māte, kopā ar saviem bērniem, apmeklēja baznīcu katru nedēļu. Mēs pieņēmām, ka viņi jau sen ir Baznīcas locekļi. Dažas nedēļas vēlāk mēs uzzinājām, ka viņi nav kristījušies.

Mēs nekavējoties sazinājāmies ar ģimeni un lūdzām, vai varam viņus apciemot un mācīt. …

Māsa Ramireza evaņģēlija mācības uzņēma ļoti raiti. Viņa vēlējās apgūt visas doktrīnas, kuras mēs mācījām. Kādu vakaru, kad mēs runājām par zīdaiņu kristīšanu, mēs mācījām, ka mazi bērni ir nevainīgi un viņiem kristības nav nepieciešamas. Mēs aicinājām viņu lasīt no Moronija grāmatas: …

„Bet mazi bērni ir dzīvi Kristū, patiesi kopš pasaules radīšanas; ja ne tā, Dievs ir daļējs Dievs un arī mainīgs Dievs, un cilvēka vaiga uzlūkotājs; jo cik daudz mazu bērnu ir nomiruši bez kristīšanas!” [Moronija 8:12.]

Pēc šo pantu izlasīšanas māsa Ramireza sāka raudāt. Mēs ar pārinieku bijām neizpratnē. Es jautāju: „Māsa Ramireza, vai mēs esam pateikuši vai izdarījuši ko tādu, kas Jūs aizvainoja?”

Viņa atbildēja: „Ak, nē, elder, jūs neesat neko sliktu izdarījuši. Pirms sešiem gadiem man piedzima bērniņš — zēns. Viņš nomira, pirms mēs paspējām viņu kristīt. Mūsu priesteris teica, ka tāpēc, ka viņš nebija kristīts, viņš būs ellē uz visiem laikiem. Sešus gadus es esmu dzīvojusi ar šīm sāpēm un vainas apziņu. Izlasot šos pantus, es zinu, caur Svētā Gara spēku, ka šī vēsts ir patiesa. Es izjutu, ka no manis tiek noņemts liels smagums un šīs ir prieka asaras.” …

Sešus gadus izciešot gandrīz neizturamas bēdas un sāpes, patiesā mācība, ko ir atklājis mīlošais Debesu Tēvs caur dzīvo pravieti, sniedza dziļu mieru šai nomocītajai sievietei. Lieki piebilst, ka Māsa Ramireza un viņas bērni, kuriem bija astoņi gadi un vairāk, tika kristīti” („Es dzīvoju, un jums būs dzīvot”, Ensign vai Liahona, 2012. g. nov., 15–16).