1830. gada septembrī Tas Kungs aicināja Tomasu B. Maršu sludināt evaņģēliju un palīdzēt nostiprināt Baznīcu. Šajā aicinājumā, kas ir aprakstīts Mācības un Derību 31. nodaļā, ir arī apsolījumi un padomi, lai vadītu Tomasu viņa personīgajā dzīvē un misionāra darbā. 1830. gada oktobrī Džozefs Smits saņēma atklāsmi, kas ir Mācības un Derību 32. nodaļā, kurā Tas Kungs aicināja Pārliju P. Pretu un Zibu Pītersonu pievienoties Oliveram Kauderijam un Pīteram Vitmeram, jaunākajam, misijā, kalpojot lamaniešiem Misūri štata rietumos. Tas Kungs apsolīja būt ar šiem vīriešiem viņu misijas darbā.
Tas Kungs aicina Tomasu B. Maršu sludināt evaņģēliju un palīdzēt nostiprināt Baznīcu
Aiciniet studentus padomāt par jūtām pret saviem ģimenes locekļiem. Jūs varētu parādīt savas ģimenes attēlu un īsi aprakstīt savu mīlestību pret viņiem. Aiciniet studentus apdomāt, vai starp viņu ģimenes locekļiem ir kāds, kurš nav Baznīcas loceklis, vai kāds, kurš šobrīd nedzīvo saskaņā ar savām derībām ar To Kungu. Jūs varētu aicināt studentus padomāt, kādas ir viņu cerības attiecībā uz šiem ģimenes locekļiem.
Paskaidrojiet, ka Mācības un Derību 31. nodaļā Tas Kungs uzrunāja jaunpievērsto, vārdā Tomass B. Maršs, un runāja par viņa ģimeni.
Lai palīdzētu audzēkņiem izprast šīs nodaļas vēsturisko fonu, aiciniet kādu studentu nolasīt tālāk doto aprakstu, kā Tomass B. Maršs kļuva par Baznīcas locekli.
1829. gadā, dzīvojot Bostonā, Masačūsetsas štatā, Tomass B. Maršs nonāca pie secinājuma, ka neviena no viņam zināmajām baznīcām neatbilst mācībām, kas atrodas Bībelē. Viņš rakstīja: „Es ticēju, ka Dieva Gars vada mani ceļojumā uz rietumiem.” Lai dotos patiesības meklējumos, viņš atstāja savu sievu Elizabeti un viņu jauno ģimeni. Pēc ceļošanas trīs mēnešu garumā Tomass bija ceļā un mājām, kad viņš „dzirdēja par zelta grāmatu, ko bija atradis jaunietis, vārdā Džozefs Smits”. Viņš devās uz Palmīru, Ņujorkas štatā, kur satika Martinu Herisu. Iespiedējs iedeva Tomasam korektūras loksni, kurā bija Mormona Grāmatas pirmās 16 lappuses. Tomass vēlāk rakstīja: „Atgriežoties mājās, … es savai sievai parādīju Mormona Grāmatas 16 lappuses, … kas viņu ļoti iepriecināja, un viņa ticēja, ka tas ir Dieva darbs.” Aptuveni pēc gada, uzzinot par Baznīcas organizāciju, Tomass un viņa ģimene pārcēlās uz Palmīru. Dzīvojot šajā apgabalā, viņš kristījās netālu no Faijetas, un 1830. gada septembrī Olivers Kauderijs ordinēja viņu par elderu (skat. Thomas B. Marsh, „History of Thomas Baldwin Marsh”, Millennial Star, 1864. g. 11. jūn., 375).
Kas jūs īpaši uzrunā, domājot par Tomasa B. Marša patiesības meklējumiem?
Lūdziet kādam no studentiem skaļi nolasīt Mācības un Derību 31:1–2 un aiciniet klases audzēkņus meklēt frāzes, kuras lietoja Tas Kungs, lai iedrošinātu Tomasu pēc viņa kristībām.
Kā šajos pantos Tas Kungs iedrošināja Tomasu?
Ko Tas Kungs apsolīja Tomasam attiecībā uz viņa ģimeni?
Kādu principu mēs varam mācīties no Mācības un Derību 31:1–2, kas mums varētu palīdzēt, ja mums ir ģimenes locekļi, kas nav Baznīcas locekļi vai kas nav uzticīgi savām derībām? (Lai gan studenti varētu sniegt citādu formulējumu, viņiem būtu jāataino šāds princips: Ja mēs būsim uzticīgi, mūsu ģimenes locekļi var tik svētīti ar ticību un zināšanām par patiesību. Uzrakstiet šo principu uz tāfeles.)
Kā atsevišķi cilvēki var tikt svētīti, pateicoties ģimenes locekļu uzticībai? Vai jūs varat minēt kādu piemēru no savas pieredzes?
Aiciniet studentus rūpīgi izlasīt Mācības un Derību 31:3–4 un noteikt, ko Tas Kungs aicināja Tomasu B. Maršu darīt. Aiciniet viņus pastāstīt, ko ir atraduši. Pēc tam aiciniet kādu studentu nolasīt tālāk doto izteikumu, ko teicis prezidents Gordons B. Hinklijs, attiecībā par svētībām, ko saņem tie, kas uzticīgi kalpo par misionāriem. (Jūs varētu izsniegt katram studentam šī izteikuma eksemplāru, ko viņi varētu turēt savos Svētajos Rakstos.) Aiciniet klases audzēkņus ieklausīties, kas tiek svētīts, pateicoties misionāru kalpošanai.
Attēls
Prezidents Gordons B. Hinklijs
„Jūs svētīsit to cilvēku dzīves, kurus jūs mācīsit, un viņu pēcnācējus. Jūs svētīsit paši savu dzīvi. Jūs svētīsit savu ģimenes locekļu dzīvi, kas jūs atbalstīs un lūgs par jums” („Of Missions, Temples, and Stewardship”, Ensign, 1995. g. nov., 52).
Kas tiek svētīts, pateicoties misionāru kalpošanai?
Sadaliet studentus trīs grupās. Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 31:5–8. Aiciniet vienu grupu meklēt svētības, ko saņems tie, kurus mācīs Tomass B. Maršs. Otru grupu aiciniet meklēt svētības, ko saņems Tomass, kalpojot par misionāru. Trešo grupu aiciniet meklēt svētības, ko saņems Tomasa ģimene, kamēr viņš būs prom no viņiem. Kad students ir izlasījis, uzdodiet šādus jautājumus:
Kādas svētības saņems tie, kurus mācīs Tomass Maršs?
Kādas svētības par savu kalpošanu misijā saņems Tomass?
Kā tiks svētīta viņa ģimene?
Kā jūsu vai jums pazīstama cilvēka dzīvi ir svētījusi misionāru kalpošana?
Jūs varētu dalīties piemēros, kad jūs esat redzējis, ka misionāru kalpošana svēta cilvēku dzīvi.
Jēzus Kristus sniedz personīgu padomu Tomasam B. Maršam
Paskaidrojiet, ka Mācības un Derību 31:9–13 ir ietverts padoms, ko Tas Kungs deva Tomasam B. Maršam, lai palīdzētu viņa personīgajā dzīvē un misionāra darbā. Pirms stundas sākuma uz tāfeles uzrakstiet šādus norādījumus, vai arī sagatavojiet tos kā izdales materiālu katram studentam:
Studējiet Mācības un Derību 31:9–12 un izvēlieties vienu padoma aspektu, kuru, jūsuprāt, ir svarīgi mums ievērot mūsdienās. Esi gatavs atbildēt uz šādiem jautājumiem:
Kuru padoma aspektu tu izvēlējies? Kāpēc, tavuprāt, šis padoms ir svarīgs mūsdienās?
Nosauc vienu veidu, kā mēs varam pielietot šo padomu savā dzīvē.
Ko mēs varam iegūt, sekojot šim padomam?
Nozīmējiet studentus strādāt pāros. Aiciniet viņus individuāli studēt Mācības un Derību 31:9–12 un pēc tam savstarpēji pārī dalīties savās atbildēs uz jautājumiem.
Kad studenti to ir izdarījuši, aiciniet viņus klusībā izlasīt Mācības un Derību 31:13 un noskaidrot, kādu svētību Tas Kungs apsolīja Tomasam B. Maršam, ja viņš būs uzticīgs. Aiciniet kādu studentu pienākt pie tāfeles un uzrakstīt šo apsolījumu kā principu, lietojot vārdus: ja un tad. Iedrošiniet pārējos audzēkņus palīdzēt studentam, ja tas ir nepieciešams. Lai gan students var lietot dažādus vārdus, atbildei būtu jāataino šāds princips: Ja mēs būsim uzticīgi līdz galam, tad Tas Kungs būs ar mums. Norādiet, ka šī patiesā mācība attiecas uz mums, cenšoties dalīties evaņģēlijā ar citiem, kā arī citās situācijās.
Kad jūs esat sajutuši, tiecoties būt uzticīgi Tam Kungam, ka Viņš ir ar jums? (Dodiet studentiem laiku pārdomām, pirms lūdzat atbildēt uz šo jautājumu. Jūs varētu dalīties savā pieredzē.)
Tas Kungs aicina Pārliju P. Pretu un Zibu Pītersonu pievienoties un doties misijā pie lamaniešiem
Aiciniet studentus savos Svētajos Rakstos aplūkot karti ar nosaukumu „Baznīcas pārceļošana uz Rietumiem” (skat. Baznīcas vēstures kartes, 6. karte). Vai arī jūs varētu parādīt lielu ASV karti, norādot uz attālumu starp Ņujorkas štatu un Misūri štatu.
Kur aicināja Oliveru Kauderiju un Pīteru Vitmeru, jaunāko, sludināt evaņģēliju? (Ja studenti neatceras, aiciniet viņus izlasīt Mācības un Derību 28:8–9; 30:5. Šie misionāri bija aicināti sludināt „lamaniešiem” Misūri štatā — rietumu pierobežā. Palīdziet studentiem atrast kartē šo vietu.)
Aiciniet kādu studentu skaļi nolasīt Mācības un Derību 32. nodaļas ievadu. Aiciniet klasi sekot līdzi un noskaidrot, kāds jautājums bija dažiem Baznīcas elderiem attiecībā par misiju, kurā bija aicināti Olivers Kauderijs un Pīters Vitmers, jaunākais.
Kādu jautājumu daži no Baznīcas elderiem uzdeva attiecībā par kalpošanu misijā pie lamaniešiem? (Viņi vēlējās zināt, vai vēl citi papildus misionāri tiks aicināti mācīt lamaniešus.)
Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 32:1–3. Aiciniet klasi sekot līdzi un meklēt, ko Pārliju P. Pretu un Zibu Pītersonu aicināja darīt un ko Tas Kungs viņiem apsolīja.
Ko Pārliju un Zibu aicināja darīt?
Ko Tas Kungs viņiem apsolīja?
Jūs varētu norādīt uz līdzību starp apsolītajām svētībām Mācības un Derību 32:3 un uz tāfeles uzrakstīto principu: Ja mēs būsim uzticīgi līdz galam, Tas Kungs būs ar mums.
Jūs varētu paskaidrot, ka laika posmā no 1830. gada rudens līdz 1830./1831. gada ziemai šī nelielā misionāru grupa, kurai vēlāk pievienojās jaunpievērstais, vārdā Frederiks G. Viljamss, no Ohaio štata, ceļoja gandrīz 2400 kilometrus no Faijetas, Ņujorkas štata, līdz Independencei, Misūri štatam, lielu ceļa posmu ejot kājām. Šie četri misionāri ieradās Independencē 1831. gada janvāra vidū. Ceļojuma laikā viņiem nācās paciest lielu aukstumu, stipru vēju un nogurumu, iztiekot pārsvarā no saldētas kukurūzu maizes un jēlas cūkgaļas. Dažviet viņi brida pa sniegu 90 cm dziļumā. Neskatoties uz grūtībām, šiem misionāriem izdevās iepazīstināt ar evaņģēliju amerikāņu indiāņus, kas dzīvoja indiāņu teritorijā — netālu no Misūri štata rietumu robežas. Viņi sludināja evaņģēliju arī Mentorā un Kērtlandē, Ohaio štatā, cilvēku grupai, kas meklēja kristietības, kā tā ir pasludināta Jaunajā Derībā, atjaunošanu. (Studentiem būs iespēja vairāk mācīties par šiem cilvēkiem un viņu vadītāju Sidniju Rigdonu, studējot Mācības un Derību 35. nodaļu.) Tas Kungs izpildīja Savu solījumu un bija ar šiem misionāriem, un nekas nespēja viņus uzveikt. (Skat. Church History in the Fulness of Times Student Manual, 2. izd. [Baznīcas izglītības sistēmas rokasgrāmata, 2003], 84–85.)
Stundas nobeigumā jūs varētu liecināt par patiesajām mācībām, kuras esat pārrunājuši.
Šī atklāsme Mācības un Derību 31. nodaļā ir viena no vairākām (skat. M&D 30.–36. nod.), ko Tas Kungs deva saistībā ar misionāru darbu, laika posmā, kopš Viņš pirmoreiz atklāja principu par Savu ļaužu sapulcināšanu (skat. M&D 29:1–8), un brīdi, kad Viņš pirmoreiz norādīja konkrētu sapulcēšanās vietu (skat. M&D 37. nod.).
Katram cilvēkam, kurš mācās Jēzus Kristus evaņģēliju, ir pašam vai pašai jāizvēlas, vai to pieņemt. Taču, ja būsim uzticīgi, mūsu piemērs var citus pozitīvi ietekmēt. Tā Kunga ceļi un izvēlētais laiks apsolījumu piepildīšanai, kā tas bija ar Tomasu B. Maršu Mācības un Derību 31:2, 5–8, ne vienmēr sakritīs ar mūsu cerībām un gaidām. Taču tālāk dotais stāsts no prezidenta Tomasa S. Monsona pieredzes, kalpojot par misijas prezidentu Kanādā, apliecina, ka Tas Kungs izpilda Savus solījumus pret tiem, kas ir uzticīgi:
Attēls
Prezidents Tomass S. Monsons
„Kādu dienu manā birojā sēdēja tikko ieradies misionārs. Viņš bija gudrs, stiprs, pilns entuziasma un ar vēlēšanos kalpot, laimīgs un pateicīgs, ka var būt misionārs. Runājot ar viņu, es teicu: „Elder, es domāju, ka tavs tēvs un tava māte no visas sirds atbalsta tevi tavā misijas aicinājumā.” Viņš nolieca galvu un atbildēja: „Nu, ne gluži. Redzat, prezident, mans tēvs nav Baznīcas loceklis. Viņš netic, kam ticam mēs, tāpēc viņš nevar pilnībā novērtēt mana aicinājuma nozīmi.” Bez vilcināšanās un augstāka spēka pamudināts, es viņam teicu: „Elder, ja tu godīgi un cītīgi kalposi Dievam, sludinot Viņa vēsti, tavs tēvs pievienosies Baznīcai pirms tavas misija beigām.” Viņš satvēra manu roku ļoti spēcīgā tvērienā, viņa acīs sariesās asaras un tās sāka ritēt pār vaigiem, un tad viņš paziņoja: „Redzēt, kā mans tēvs pieņem patiesību, būtu lielākā svētība, kāda vien varētu ienākt manā dzīvē.”
Šis jaunietis nesēdēja bezdarbībā, cerot un vēloties, lai solījums tiktu piepildīts, bet gan sekoja Ābrahāma Linkolna piemēram, par kuru ir teikts: „Savas lūgšanas viņš sacīja tā, it kā viss būtu atkarīgs no Dieva, un tad viņš strādāja, it kā viss būtu atkarīgs no viņa paša.” Šādā veidā šis jaunais vīrietis kalpoja misijā.
Katrā misionāru konferencē pirms sanāksmes es viņu uzmeklēju un jautāju: „Elder, kādi panākumi ir tēvam?”
Viņa atbilde bija nemainīga: „Nekādu panākumu, prezident, bet es zinu, ka Tas Kungs piepildīs Savu solījumu, kas man tika dots caur jums kā manas misijas prezidentu.” Dienas pārvērtās nedēļās un nedēļas — mēnešos, un beidzot, tikai divas nedēļas pirms tam, kad mēs atstājām misiju, lai atgrieztos mājās, es saņēmu vēstuli no šī misionāra tēva. Es šodien vēlos dalīties tajā ar jums.
„Dārgais brāli Monson,
Es vēlētos jums pateikties par to, ka tik labi rūpējāties par manu dēlu, kurš nesen pabeidza misiju Kanādā.
Viņš mums ir bijis iedvesmas avots.
Manam dēlam, kad viņš devās misijā, tika apsolīts, ka es kļūšu par Baznīcas locekli, pirms viņš atgriezīsies mājās. Šo solījumu, es domāju, devāt jūs, man par to nezinot.
Es ar prieku daru jums zināmu, ka es kristījos Baznīcā nedēļu, pirms viņš pabeidza savu misiju. …
… Viņa jaunākais brālis arī nesen tika kristīts un konfirmēts par Baznīcas locekli.
Es vēlos vēlreiz jums pateikties par visu to laipnību un mīlestību, ko manam dēlam pēdējo divu gadu laikā sniedza viņa misijas brāļi.
Patiesā cieņā,
pateicīgs tēvs.”
„Pazemīga ticības lūgšana ir atkal atbildēta” (Conference Report, 1964. g. apr., 131–132).
Tomass B. Maršs bija apguvis dažas iemaņas, kā ārstnieciski pielietot augus, un ar savām zināšanām spēja palīdzēt cilvēkiem. Tomēr lielākais viņa aicinājums bija dvēseļu dziedināšana. Daudzi pieraksti vēsta, ka Tomass B. Maršs veltīja savu laiku, lai palīdzētu Baznīcas locekļiem atrisināt viņu problēmas.
Lai gan pirmā misija pie lamaniešiem nebija pārāk veiksmīga, sludinot amerikāņu indiāņiem, tas būtiski ietekmēja agrīno Baznīcas vēsturi. Prezidents Džozefs Fīldings Smits skaidroja:
Attēls
Prezidents Džozefs Fīldings Smits
„Ceļojums gandrīz 2400 kilometru garumā, cauri tuksnesim lielu tā posmu un bieži vien ļoti sliktos laika apstākļos, aizņēma aptuveni četrus mēnešus. Tomēr tas bija ļoti veiksmīgs ceļojums, jo ceļā daudzi pieņēma evaņģēliju — Kērtlandē un citviet tika izveidotas stipras draudzes un Baznīcai pievienojās daudzi uzticīgi vīrieši. Šis bija pirmais misionāru ceļojums uz rietumiem no Ņujorkas štata, un tā devums Baznīcai bija ļoti vērtīgs” (Church History and Modern Revelation, 2 sēj. [1953], 1:150).
Mācības un Derību 32. nodaļas atklāsme bija dota Pārlijam P. Pretam un Zibam Pītersonam. Jūs varētu skaļi nolasīt tālāk doto vēsturisko papildinājumu, lai palīdzētu audzēkņiem uzzināt vairāk par šiem diviem vīriešiem:
1830. gada vasarā Pārlijs P. Prets un viņa sieva pateicīgi devās no savām mājām Amrestā, Ohaio štatā, apciemot radiniekus Ņujorkas štatā. Svētais Gars pamudināja Pārliju piestāt kādā Ņuārkas ciematā, Ņujorkas štatā, netālu no Palmīras, kur viņš uzzināja par Mormona Grāmatu. Vēlāk viņš rakstīja savas pārdomas par grāmatu:
Attēls
Pārlijs P. Prets
„Es lasīju visu dienu; ēšana bija kā nasta, es nevēlējos ēdienu; kad pienāca nakts, gulēšana bija kā nasta, jo es vairāk vēlējos lasīt, nekā gulēt.
Kad es lasīju, mani pārņēma Tā Kunga Gars, un es zināju un sapratu, ka šī grāmata ir patiesa” (Autobiography of Parley P. Pratt, red. Parley P. Pratt [1938], 20).
Pārlijs devās uz Palmīru, kur viņš satika un kur viņu mācīja Hairams Smits. Drīz vien Hairams un Pārlijs devās uz Faijetu, Ņujorkas štatā, lai satiktu augošās draudzes Baznīcas locekļus. 1830. gada septembrī Olivers Kauderijs kristīja Pārliju, kā arī ordinēja viņu par elderu.
Par Zibas Pītersona pievēršanos ir zināms maz. Mēs zinām, ka 1830. gada aprīlī Olivers Kauderijs viņu kristīja un tā paša gada jūnijā viņš tika ordinēts par elderu.
Tālāk dotais pieraksts ir piemērs tam, kā Tas Kungs svētīja Pārliju P. Pretu, kad viņš veica savu misiju:
80 kilometrus uz rietumiem no Kērtlandes Pārliju arestēja, izvirzot „kādu sīku apsūdzību”, viņu nopratināja un noteica, ka viņam ir jāsamaksā sods vai „jāiet cietumā” (Autobiography of Parley P. Pratt, red. Parley P. Pratt [1938], 36). Viņš nevarēja sodu apmaksāt, tāpēc Pārlijs aizvadīja nakti, būdams ieslēgts kādā publiskā telpā. Nākamajā rītā uz īsu brīdi viņu apciemoja viņa pārinieki, un viņš viņus mudināja turpināt ceļojumu, apsolot, ka viņš drīz viņiem pievienosies. Pārlijs sacīja: „Kad es kādu laiku biju sēdējis pie kamīna, ko uzraudzīja policists, es lūdzu iespēju iziet. Viņa uzraudzībā es izgāju laukā uz ielas. Es jautāju: „Pībodija kungs, vai jūs labi skrienat sacīkstēs?” „Nē,” viņš sacīja, „bet mans lielais buldogs labi skrien un viņš ir apmācīts un palīdz man pildīt amata pienākumus jau vairākus gadus; saņemot manu komandu, viņš uzveiks jebkuru.” Pībodija kungs, jūs spiedāt mani iet vienu jūdzi, es ar jums esmu nogājis divas. Jūs esat man devis iespēju sludināt, dziedāt, kā arī devāt man pajumti un brokastis. Tagad man ir jāturpina ceļojums; ja jūs labi skrienat sacīkstēs, varat man pievienoties. Es pateicos jums par jūsu laipnību, visu labu, kungs.
Tad es devos ceļā, kamēr viņš palika izbrīnīts, nespēdams spert ne soli. … Kad viņš attapās no sava izbrīna, es jau biju nogājis aptuveni 200 metrus. … Tad viņš steidzās man pakaļ un sunim deva komandu mani notvert. Suns, kas bija viens no lielākajiem, kādu es jebkad biju redzējis, būdams pilns niknuma, tuvojās man pa pēdām; policists skrēja, sitot plaukstas un saucot: „Stjū-boj, Stjū-boj, tver viņu! Uzmani! Panāc viņu, es saku — tver viņu!” Un viņš rādīja ar pirkstu tajā virzienā, kur es skrēju. Suns strauji man tuvojās, un brīdī, kad viņš nule kā mani satvēra, man prātā iešāvās doma palīdzēt policistam un sūtīt suni ar visu viņa niknumu uz mežu netālu no manis. Es rādīju ar pirkstu tajā virzienā, sasitu savas plaukstas un saucu, atdarinot policistu. Suns aizsteidzās man garām divtik lielā ātrumā uz meža pusi, būdams policista un manis mudināts, un mēs abi skrējām vienā virzienā.
Izvairījies gan no suņa, gan policista, elders Prets pievienojās saviem pāriniekiem, izmantodams citu ceļu. Pārlijs vēlāk uzzināja, ka Simeons Kārters, kuram viņš bija atstājis Mormona Grāmatu, un vēl aptuveni seši citi cilvēki tajā reģionā pievienojās Baznīcai” (skat. Autobiography of Parley P. Pratt, 38–39).