1833. gada 6. augustā, dažas nedēļas pēc tam, kad svēto vajāšana Misūri štatā bija jau kļuvusi vardarbīga, pravietis Džozefs Smits saņēma atklāsmi, kas ir pierakstīta Mācības un Derību 98. nodaļā. Šī atklāsme sniedza vadību tiem svētajiem, pret kuriem slikti izturējās. Šajā atklāsmē Tas Kungs mācīja svētajiem, kā viņiem ir jāizturas pret saviem ienaidniekiem.
Tas Kungs atklāj, kā svētajiem ir jāreaģē uz vajāšanu
Pirms nodarbības uzzīmējiet uz tāfeles tabulu ar trim sadaļām, katrai sadaļai uzrakstiet šādu virsrakstu: Tā Kunga likums attiecībā uz atmaksu (M&D 98:23–32); Tā Kunga likums attiecībā uz karu (M&D 98:33–38) un Tā Kunga likums attiecībā uz piedošanu (M&D 98:39–48).
Lūdziet studentiem raksturot cilvēku reakciju situācijās, kad viņus kāds aizvaino vai sāpina. Paskaidrojiet, ka atklāsmē, kas pierakstīta Mācības un Derību 98. nodaļā, Tas Kungs māca principu, balstoties uz kuru, mēs varam zināt, kā reaģēt situācijās, kad mūs aizvaino citu cilvēku vārdi vai rīcība. Mudiniet studentus pievērst uzmanību šiem principiem visas šīs stundas laikā.
Atgādiniet studentiem, ka atklāsme, kas pierakstīta Mācības un Derību 98. nodaļā, tika sniegta 1833. gadā, drīz vien pēc tam, kad svēto vajāšana Misūri štatā bija jau kļuvusi vardarbīga. Palūdziet studentiem atsaukt atmiņā no iepriekšējās nodarbības sliktas izturēšanās piemērus, ko piedzīvoja svētie.
Aiciniet studentus nozīmēt no tāfeles tabulu savās pierakstu kladēs vai studiju dienasgrāmatās. Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 98:23–27. Aiciniet pārējos audzēkņus sekot līdzi, meklējot, ko Tas Kungs mācīja svētajiem par atmaksu. Palūdziet viņiem pievērst uzmanību padomam, ko Tas Kungs atkārtoti sniedza šajos pantos.
Kuras vairākkārt minētās frāzes māca par atmaksu? (Jūs varētu ieteikt studentiem atzīmēt frāzes — „nezaimosit” un „panesīsit pacietīgi” 23.–27. pantā.)
Ko Tas Kungs apsolīja svētajiem, ja viņi pacietīs vajāšanu pacietīgi un necentīsies atriebties?
Kādu principu mēs varam mācīties no Tā Kunga vārdiem 23.–27. pantā? (Palīdziet studentiem atpazīt šādu principu: Ja mēs pacietīgi pacietīsim pret mums vērsto slikto izturēšanos un necentīsimies atriebties, Tas Kungs mūs atalgos. Aiciniet kādu studentu uzrakstīt šo patieso principu uz tāfeles — zem virsraksta Tā Kunga likums attiecībā uz atmaksu.)
Paskaidrojiet: kad 20. jūlija sestdienā Misūri štata Džeksonas apgabalā izveidojās naidīgi noskaņots pūlis, tas vēlējās ne tikai iznīcināt īpašumus, bet arī nodarīt pāri Baznīcas locekļiem. Aiciniet kādu studentu nolasīt šādu tā laika notikumu aprakstu un palūdziet pārējiem audzēkņiem ieklausīties, kā bīskaps Edvards Partridžs un Čārlzs Alens, 27 gadus vecs jaunpievērstais Baznīcas loceklis no Pensilvānijas štata, reaģēja uz vajāšanu.
Attēls
B. H. Robertss
„Banda notvēra bīskapu Edvardu Partridžu un Čarlzu Alenu un vilka viņus caur saniknoto pūli, kas stāvēja ielas malā, kas veda uz pilsētas laukumu, kur par viņiem smējās un fiziski izrēķinājās. Tur viņiem tika piedāvātas divas iespējas: vai nu atteikties no savas ticības Mormona Grāmatai, vai arī pamest pilsētu. Viņi nedz noliedza Mormona Grāmatu, nedz arī piekrita pamest pilsētu. Bīskaps Partridžs, kad viņam tika atļauts runāt, teica, ka svētajiem bija jāpiedzīvo vajāšanas visās pasaules malās un ka viņš bija gatavs ciest Kristus dēļ, kā to darīja svētie senajos laikos; ka viņš nav darījis neko tādu, kas būtu kādu aizskāris, un, ja viņi viņam darītu pāri, viņi paceltu roku pret nevainīgu cilvēku. Tajā brīdī viņa balsi apslāpēja pūļa kņada, bija dzirdami daudzi saucieni: „Piesauc savu Dievu, lai viņš tevi paglābj … !” Šie divi brāļi, Partridžs un Alens, tika izģērbti, notašķīti ar darvu, kurai bija piejaukta citrona sula, kālija karbonāts vai kāda cita ādai kaitīga skābe, un apmētāti ar spalvām. Viņi pacieta šo nežēlīgo izturēšanos un apvainojumus ar tik lielu pazemību un rāmu attieksmi, ka pūlis apklusa un bija pārsteigts par viņu izturēšanos. Brāļiem tika ļauts atstāt notikuma vietu klusībā” (B. H. Roberts, A Comprehensive History of the Church, 1:333; skat. arī Church History in the Fulness of Times Student Manual, 2. izd. (Baznīcas izglītības sistēmas rokasgrāmata), 2003. g., 133).
Kādu iespaidu uz jums atstāj Čārlza Alena un bīskapa Partridža reakcija uz vajāšanu?
Sniedziet Mācības un Derību 98:28–32 kopsavilkumu, paskaidrojot, ka Tas Kungs sniedza svētajiem šādu padomu: ja ienaidnieks trīs reizes būs viņiem nodarījis pāri, nepiedzīvojot Dieva atriebību, viņiem ir jābrīdina šis ienaidnieks Tā Kunga vārdā, lai tas vairs viņiem pāri nedara. Ja ienaidnieks arī pēc šī brīdinājuma turpina darīt pāri, svētajiem tiek attaisnots, ja viņi „[atmaksā] viņam atbilstoši viņa darbiem”. Taču svētajiem tika arī sacīts: ja viņi pasaudzēs savus ienaidniekus arī tādos gadījumos, kad atmaksa ir attaisnota, viņiem tiks atlīdzināts par viņu taisnīgumu.
Palūdziet studentiem padomāt, vai viņi zina, ko Tas Kungs ir teicis attiecībā uz karu. Jūs varētu uzdot šādu jautājumu:
Kāds, jūsuprāt, ir Tā Kunga likums attiecībā uz karu?
Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 98:32–34. Palūdziet pārējiem audzēkņiem sekot līdzi, meklējot, ko Tas Kungs mācīja senajiem praviešiem par karu.
Saskaņā ar 33. pantu, kāds likums tika dots senajiem praviešiem? (Uzrakstiet studentu atbildes uz tāfeles — zem virsraksta Tā Kunga likums attiecībā uz karu. Norādiet, ka Tas Kungs deva šo likumu tiem cilvēkiem, kas dzīvoja dažādos laikos un dažādās kultūrās. Lai gan šī likuma princips ir patiess, mūsdienās mēs paklausām arī tās valsts likumiem, kurā dzīvojam.)
Kas senajiem praviešiem bija jādara, kad kāds pieteica viņiem karu? (Pierakstiet atbildi uz tāfeles — zem virsraksta Tā Kunga likums attiecībā uz karu.)
Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 98:35–38, bet pārējiem audzēkņiem palūdziet sekot līdzi, meklējot, kas, saskaņā ar Tā Kunga vārdiem, senajiem praviešiem bija jādara, ja viņu miera piedāvājums netika pieņemts. Lūdziet, lai audzēkņi pastāsta, ko uzgājuši.
Ko mēs varam mācīties no šiem pantiem par Tā Kunga likumu attiecībā uz karu? (Studenti varētu minēt dažādus principus, taču noteikti uzsveriet: Karš ir attaisnojams Tā Kunga norādītajos apstākļos. Uzrakstiet šo principu uz tāfeles — zem virsraksta Tā Kunga likums attiecībā uz karu.)
Paskaidrojiet, ka lielākai daļai no mums nebūs jāpieņem lēmums, vai doties karā pret citu tautu, taču šīs mācības var palīdzēt mums zināt, kā rīkoties saskarsmē ar citiem, kā piemēram, situācijās, kad mums rodas domstarpības ar citiem.
Balstoties uz Tā Kunga padomu, ko apguvām attiecībā uz karu, kā mums ir jārīkojas, kad rodas nesaskaņas ar citiem? (Palīdziet studentiem atpazīt šādu patieso principu: Mums ir jāmeklē miermīlīgs risinājums mūsu nesaskaņām.)
Kādas svētības mēs varam saņemt, ja meklējam miermīlīgu risinājumu?
„Otrā pasaules kara laikā Holandē Kaspera Tenbūma ģimene izmantoja savu māju par slēptuvi tiem, kurus vajāja nacisti. Šādi viņi dzīvoja saskaņā ar savu kristiešu pārliecību. Četri ģimenes locekļi zaudēja savas dzīvības par to, ka bija snieguši šo patvērumu. Korija Tenbūma un viņas māsa, Betsija, pavadīja šausminošus mēnešus zemiskajā Ravensbrukas koncentrācijas nometnē. Betsija tur nomira, Korija izdzīvoja.
Ravensbrukā Korija un Betsija saprata, ka Dievs mums palīdz piedot. Pēc kara Korija bija apņēmusies dalīties šajā vēstījumā. Vienreiz viņa runāja ar cilvēku grupu Vācijā, kas cieta no kara atstātajiem postījumiem. Viņa teica: „Dievs piedod.” Tas bija toreiz, kad Korijas Tenbūmas ticīgums izrādījās par svētību.
Pie viņas pienāca vīrietis. Viņa atpazina, ka tas bija viens no cietsirdīgākajiem nometnes sargiem. „Savā runā jūs pieminējāt Ravensbruku,” viņš teica. „Es tur biju sargs. … Taču kopš tā laika … es esmu kļuvis par kristieti.” Viņš paskaidroja, ka viņš bija tiecies pēc Dieva piedošanas par visu to ļaunumu, ko viņš bija izdarījis. Viņš pastiepa savu roku un jautāja: „Vai jūs man piedosit?”
Korija Tenbūma stāstīja:
„Nevarēja būt pagājušas vairāk, kā tikai dažas sekundes, kamēr viņš tur stāvēja — roku pastiepis —, taču man šķita, ka tās ir stundas, kamēr es cīnījos ar pašu grūtāko, ar ko man jebkad nācies saskarties.
… Vēstījumam par to, ka Dievs piedod, ir … nosacījums: ja mēs piedodam tiem, kas mūs ir sāpinājuši. …
„Palīdzi man!” Es klusībā lūdzu. „Es varu pastiept savu roku. Tik daudz es varu izdarīt. Taču Tu sniedz man piedošanas sajūtu.”
Stīvi, bezjūtīgi es ieliku savu roku tajā, kas bija pastiepta man pretī. Kad es to izdarīju, notika kas neiedomājams. Manu plecu pārņēma strāvojums, kas traucās lejup pa manu roku un ieplūda mūsu sadotajās plaukstās. Un tad šis dziedējošais siltums, šķita, apņēma mani visu, likdams asarām sariesties acīs.
„Es jums piedodu, brāli,” es raudādama teicu, „no visas savas sirds.”
Ilgu brīdi mēs — bijušais sargs un bijusī ieslodzītā — turējām viens otra rokas satvertas. Es nekad nebiju izjutusi Dieva mīlestību tik spēcīgi kā toreiz”. [Corrie ten Boom, Tramp for the Lord (1974), 54–55.]” (Skat. Kīts B. Makmulins, „Mūsu pienākuma taka”, Ensign vai Liahona, 2010. g. maijs, 13).
Pēc tam, kad students būs pabeidzis lasīt, uzdodiet šādu jautājumu:
Kādu iespaidu uz jums atstāja šis stāsts?
Uzaiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 98:39–40 un palūdziet pārējiem audzēkņiem sameklēt Tā Kunga likumu attiecībā uz piedošanu.
Saskaņā ar šiem pantiem, kā mums ir jārīkojas, kad kāds lūdz piedošanu?
Saskaņā ar 40. pantu, cik reizes mums ir jāpiedod cilvēkam, kurš nožēlo grēkus un lūdz mūsu piedošanu? („Līdz septiņdesmit septiņām reizēm” nozīmē, ka mums citiem ir jāpiedod tik reizes, cik viņi nožēlos grēkus un lūgs mūsu piedošanu pēc tam, kad bija mūs aizvainojuši vai sāpinājuši. Lai gan mums ir pavēlēts piedod, tas nenozīmē, ka mums ir jāļauj citiem mūs sāpināt atkal un atkal.)
Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 98:41–43. Lūdziet pārējiem audzēkņiem sekot līdzi, meklējot, kādus patiesus principus Tas Kungs mācīja svētajiem attiecībā uz viņu ienaidniekiem, kas nenožēlo grēkus. Aiciniet, lai audzēkņi pastāsta, ko uzgājuši.
Kādēļ svētajiem Misūri štatā bija svarīgi izprast šos patiesos principus?
Kā jūs apkopotu Tā Kunga likumu attiecībā uz piedošanu? (Palīdziet studentiem atpazīt šādu pavēli: Tas Kungs mums ir pavēlējis piedot mūsu ienaidniekiem. Uzrakstiet šo pavēli uz tāfeles — zem virsraksta Tā Kunga likums attiecībā uz piedošanu.)
Kāpēc, jūsuprāt, mums ir pavēlēts piedot citiem arī tad, kad viņi nelūdz piedošanu?
Sniedziet Mācības un Derību 98:44–48 kopsavilkumu, paskaidrojot: Tas Kungs apsolīja, ja svēto ienaidnieki nožēlos grēkus, viņi nepiedzīvos Viņa atriebību. (Piezīme: frāze44. pantā „tev nebūs viņam piedot” nozīmē, ka vainīgajam ir pilnībā jāatbild par savu rīcību, bet ne to, ka svētajiem ir jāturpina glabāt sevī naida sajūtas.
Noslēgumā mudiniet studentus sekot Tā Kunga likumam attiecībā uz piedošanu, cenšoties piedot ikvienam, kurš viņus ir sāpinājis, un tiem cilvēkiem, kas viņu dzīvē ir svarīgi.
Elders Stīvens E. Snovs no Septiņdesmito prezidija dalījās stāstā par Mariju Elizabeti un Karolīnu Rolinsu:
Attēls
Elders Stīvens E. Snovs
„Kad 1831. gada rudenī divas jaunas māsas, Marija Elizabete un Karolīna Rolinsa, bija pārcēlušās ar savu māti uz Independenci, Misūri štatā, viņas drīz vien piedzīvoja grūtības un vajāšanas, ar kurām saskārās svētie tai pusē. Kādā vakarā viņu mājām uzbruka saniknots ļaužu pūlis; citā reizē viņas pieredzēja uzbrukumu tikko uzceltajam iespiešanas birojam, kas atradās Viljama V. Felpsa dzīvesvietas augšējā stāvā.
Kad pūlis uzbruka iespiešanas birojam [1833. gada 20. jūlijā], tas padzina Felpsa ģimeni no mājām un izsvieda viņu iedzīvi uz ielas. Saniknotie ļaudis turpināja vandālismu augšstāvā, iznīcinot iespiešanas iekārtu un sviežot no ēkas ārā neiesietus manuskriptus. Daži iznesa laukā lielas papīra loksnes, paziņojot: „Lūk, ir mormoņu pavēles!” („Mary Elizabeth Rollins Lightner”, The Utah Genealogical and Historical Magazine, 1926. g. jūlijs, 196.) Līdz tam laikam Džozefs Smits bija saņēmis daudzas svētas atklāsmes, dažas, kas datētas pat ar 1823. gadu, kad pravietim vēl zēna gados parādījās eņģelis Moronijs. Džozefs pierakstīja ar roku ļoti daudzas atklāsmes, taču neviens iespieddarbs nebija sagatavots un izplatīts Baznīcas locekļu labumam. Ar lielu nepacietību svētie Misūri štatā gaidīja šo atklāsmju publicēšanu „Pavēļu grāmatā”. Kad pūlis iebruka iespiešanas birojā, šis darbs bija procesā. Marija Elizabete, kurai toreiz bija 15 gadi, raksturoja tā laika notikumus šādi:
„Mēs kopā ar māsu Karolīnu (13 gadus veca) vērojām viņus no stūra aiz žoga; kad viņi ierunājās par pavēlēm, es biju apņēmības pilna dažas no tām atgūt. Māsa teica, ja es došos atgūt kādu no tām, viņa dosies līdzi, taču piebilda: „Viņi mūs nogalinās” („Mary Elizabeth Rollins Lightner”, 196).
Kamēr pūlis bija aizņemts otrā mājas galā, divas meitenes pieskrēja un vāca dārgās papīra loksnes. Pūlis viņas pamanīja un pavēlēja pārstāt savu nodarbi. Marija Elizabete atceras: „Mēs skrējām, cik ātri vien varējām. Divi vīri dzinās mums pakaļ. Caur žoga caurumu mēs ieskrējām kukurūzas laukā, izklājām papīra loksnes uz zemes un, uzguļoties tām virsū, tās paslēpām. Kukurūza bija piecas līdz sešas pēdas (1.50 m – 1.80 m) augsta un ļoti bieza, ilgu laiku viņi mūs meklēja, pat pietuvojās ļoti tuvu, taču neatrada.” („Mary Elizabeth Rollins Lightner”, 196).” („Treasuring the Doctrine and Covenants”, Ensign, 2009. g. janv., 50).
Lai gan mums ir jāpacieš pret mums vērstā sliktā izturēšanās pacietīgi un bez atmaksas, tas nenozīmē, ka mums ir jāļauj citiem mūs sāpināt vai darīt pāri. Rokasgrāmatā Handbook 2: Administering the Church ir teikts, ka vardarbība jebkurā tās formā nav pieļaujama. Tie, kuri nodara pāri vai izturas nežēlīgi pret saviem dzīvesbiedriem, bērniem, pārējiem ģimenes locekļiem vai jebkuru citu cilvēku, pārkāpj Dieva un cilvēku likumus” (Handbook 2: Administering the Church (2010. g.), 21.4.2).