57. stunda

Mācības un Derību 50. nodaļa

Ievads

Kad Džozefs Smits ieradās Kērtlandē, Ohaio štatā, viņš novēroja, ka „daži dīvaini priekšstati un viltus gari bija iezagušies [dažu svēto] vidū”. Lai no tiem atbrīvotos, viņš sāka mācīt „ar piesardzību un gudrību” (skat. History of the Church, 1:146). Elders Pārlijs P. Prets atgriezās no misijas ar līdzīgiem novērojumiem Baznīcas draudzēs ārpus Kērtlandes. Viņš kopā ar citiem elderiem devās pie Džozefa Smita pēc vadības (skat. History of the Church, 1:170). 1831. gada maijā pravietis lūdza To Kungu un kā atbildi saņēma atklāsmi, kas ir pierakstīta Mācības un Derību 50. nodaļā. Šajā atklāsmē Tas Kungs sniedza svētajiem norādījumus, lai viņi mācītu un saņemtu evaņģēliju ar patiesības Garu.

Ieteikumi stundas mācīšanai

Mācības un Derību 50:1–9

Tas Kungs brīdina Baznīcas elderus par viltus gariem

Palūdziet studentiem iztēloties dievkalpojumu, kurā daži Baznīcas locekļi stāv kājās uz krēsliem un skaļi runā, tikmēr citi veļas pa grīdu.

• Kā jūs justos? Kas, jūsuprāt, notiktu ar Garu šādos apstākļos? (Esiet piesardzīgi, lai šīs pārrunas nenovestu pie citu reliģiju, kur cilvēki piedalās šādās aktivitātes, kritizēšanas.)

Paskaidrojiet: kad Džozefs Smits pirmo reizi ieradās Kērtlandē, viņš pamanīja, ka daži svētie ir tikuši maldināti laikā, kad viņiem nebija pienācīgas vadības. Tā rezultātā „daži dīvaini priekšstati un viltus gari bija iezagušies [viņu] vidū” (History of the Church, 1:146). Jaunie Baznīcas locekļi Kērtlandes apgabalā bija ieviesuši dīvainas, skaļas un mulsinošas aktivitātes savos dievkalpojumos. Šīs aktivitātes radīja cilvēkos emocijas, taču tās nebija pacilājošas. Daži Baznīcas elderi nesaprata, kas notiek, tāpēc viņi lūdza pravietim padomu. Viņš vaicāja Tam Kungam un saņēma atklāsmi, kas palīdzētu svētajiem iedvesmot citam citu, kad viņi mācīja vai apguva evaņģēlija patiesās mācības.

Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 50:1–3. Palūdziet pārējiem klasē sekot līdzi, meklējot, no kurienes svēto vidū nāca šī ietekme.

• Kas bija šīs ietekmes avots?

• Saskaņā ar 3. pantu, kāpēc Sātans vēlas pievilt svētos?

Aiciniet studentus patstāvīgi izlasīt Mācības un Derību 50:4–9, meklējot Tā Kunga brīdinājumu attiecībā uz dažiem Baznīcas locekļiem Ohaio štatā.

• Ar kādiem vārdiem Tas Kungs raksturoja dažus tā laika Baznīcas locekļus?

• Kas ir liekulis? Kā liekuļi var dot spēku ienaidniekam?

• Kas, saskaņā ar Tā Kunga vārdiem, notiks ar liekuļiem? (Skat. M&D 50:6, 8.)

Mācības un Derību 50:10–36

Priesterības vadītājiem tiek norādīts, kā mācīt un kā mācīties ar Garu

Uzrakstiet uz tāfeles šos jautājumus:

Kas ir nepieciešams, lai kļūtu par labu evaņģēlija skolotāju?

Kas ir nepieciešams, lai kļūtu par labu evaņģēlija mācekli?

Aiciniet studentus atbildēt uz šiem jautājumiem. Pierakstiet uz tāfeles, zem jautājumiem, viņu atbilžu galvenās domas. Tad sadaliet studentus divās grupās. Aiciniet pirmo grupu patstāvīgi izlasīt Mācības un Derību 50:13–20, meklējot atbildes uz pirmo jautājumu. Aiciniet otro grupu patstāvīgi izlasīt Mācības un Derību 50:13–20, meklējot atbildes uz otro jautājumu. Pēc pietiekami ilga laika aiciniet vairākus studentus dalīties savās atbildēs.

• Kāds evaņģēlija mācīšanas un apgūšanas elements šajos pantos tiek atkārtots? (Gara nepieciešamība.)

• Kādas Svētā Gara lomas ir pieminētas Mācības un Derību 50:14? (Studentiem vajadzētu paust to, ka Svētais Gars ir Mierinātājs un ka Svētais Gars māca patiesību.)

• Ko, jūsuprāt, nozīmē — mācīt evaņģēliju „ar Garu”? (M&D 50:14.) Ko, jūsuprāt, nozīmē — mācīt „kādā citādā veidā”? (M&D 50:17.)

Aiciniet studentus padomāt par savām evaņģēlija mācīšanas iespējām. Evaņģēliju var mācīt mājās, draugiem, semināra nodarbībās, baznīcā vai mājskološanā. Aiciniet studentus dalīties savās pieredzēs, kad, mācot evaņģēliju vai daloties liecībā, viņi sajutuši Gara vadību.

• Ko, jūsuprāt, nozīmē — „[saņemt patiesības vārdu] ar patiesības Garu”? (M&D 50:19.) Ko, jūsuprāt, nozīmē — saņemt to „kādā citādā veidā”? (M&D 50:19.)

• Kā jūs varat labāk izprast evaņģēliju, kas tiek mācīts ar Garu?

Aiciniet kādu studentu nolasīt šo stāstu, kurā dalījās elders Džeks H. Gouslinds no Septiņdesmitajiem. Palūdziet pārējiem audzēkņiem ieklausīties, kā mēs varam labāk izprast patiesības vārdu ar Garu.

„Cik daudzi no jums dievkalpojuma laikā ieņem „nogarlaikotā pozu”? Jūs pazīstat šo pozu: noliekušies uz priekšu, ar rokām atstutējuši zodu, balstot elkoņus pret ceļgaliem, un truli blenžat grīdā. Vai jums ir ienācis prātā, ka tā ir jūsu izvēle, vai sanāksme ir interesanta, vai ne? …

Prezidents Spensers V. Kimbals teica, ka pielūgšana „ir katra paša atbildība, un, neņemot vērā to, kas tiek teikts no kanceles, ja cilvēks vēlas pielūgt To Kungu garā un patiesībā, viņš to var darīt. … Ja dievkalpojums jums šķiet neizdevies, jūs paši esat cietuši neveiksmi. Neviens nevar pielūgt Dievu jūsu vietā; jums pašiem ir jāgaida uz To Kungu.” (Ensign, 1978. g. janv., 5. lpp.)

Kāds jaunietis raksturoja, kā viņš pirmo reizi pieredzēja pielūgsmes garu. Savu Ārona priesterības gadu laikā viņš bija daļēji aktīvs Baznīcā. Kad viņš apmeklēja Svētā Vakarēdiena sanāksmes, viņš parasti sēdēja zāles beigās ar saviem draugiem, un viņš nebija godbijības paraugs. Tomēr kādu dienu viņš ieradās ar nelielu nokavēšanos, un pie viņa draugiem nebija brīvas vietas. Viņš sēdēja viens, un pirmo reizi mūžā viņš aizvēra acis lūgšanu laikā, viņš dziedāja garīgās dziesmas, viņš ieklausījās Svētā Vakarēdiena lūgšanās un viņš veltīja uzmanību runātājiem. Aptuveni pirmā runātāja runas vidū viņš sajuta asaras riešamies acīs. Nedaudz apmulsis, viņš uzmanīgi paskatījās apkārt; neviens cits nešķita esam saviļņots. Viņš skaidri neapzinājās, kas ar viņu notika, taču šī pieredze izmainīja viņa dzīvi. Tieši tās sanāksmes laikā viņš pa īstam sāka garīgi gatavoties kalpošanai misijā. Viņš kaut ko sajuta un par laimi rīkojās saskaņā ar šīm sajūtām, tās neatraidot” („Yagottawanna”, Ensign, 1991. g., maijs, 46).

Aiciniet studentus dalīties, kas šajā stāstā viņus iedvesmoja. Kad daži studenti būs dalījušies, mudiniet viņus pierakstīt vienu veidu, kā viņi var pilnveidot savus centienus — mācīties ar Garu.

Palūdziet studentiem apdomāt, kā viņi var zināt, ka māca un mācās ar Garu. Tad aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 50:21–22 un palūdziet pārējiem audzēkņiem sameklēt Tā Kunga norādes attiecībā uz to, kā mēs to varam zināt.

• Kas notiek, ja mēs mācām un mācāmies ar Garu?

• Ko, jūsuprāt, nozīmē — „[iedvesmoties] un [priecāties] kopā”? Kad jūs esat piedzīvojis šādas sajūtas?

• Kā jūs apkopotu Tā Kunga mācības, kas sniegtas Mācības un Derību 50:13–22? (Studentiem vajadzētu atklāt šādu principu: Kad mēs mācām un mācāmies ar Garu, mēs saprotam cits citu, kopā iedvesmojamies un priecājamies. Uzrakstiet šo principu uz tāfeles.)

Aiciniet studentus patstāvīgi izlasīt Mācības un Derību 50:23–25. Palūdziet viņiem meklēt, kas notiek, kad cilvēki māca ar Garu un kad cilvēki māca un mācās „kādā citādā veidā”? (M&D 50:17.) Lūdziet, lai audzēkņi pastāsta, ko uzgājuši.

• Kā Tas Kungs raksturo mācīšanu, kas neiedvesmo?

• Kā Tas Kungs raksturo mācīšanu „ar Garu”? (M&D 50:24.) Saskaņā ar Tā Kunga vārdiem, ar kādām svētībām mēs tiksim svētīti, ja mūs mācīs ar Garu?

• Kāds princips tiek mācīts šajos pantos? (Studentiem vajadzētu atpazīt šādu principu: Tas, kas nāk no Dieva, mūs apgaismo un iedvesmo, bet tas, kas nav no Dieva, rada neskaidrību un tumsu. Uzrakstiet šo patieso principu uz tāfeles.)

• Kad jūs esat sajutuši, ka dzirdētais, redzētais vai piedzīvotais nav bijis no Dieva? Kā Gars palīdzēja jums to atpazīt?

Paskaidrojiet studentiem, ka dzīvē viņi sastapsies ar vēstījumiem, kuru mērķis ir sagraut viņu ticību. Šodien apgūtie principi var stiprināt viņus saskarsmē ar šādiem vēstījumiem. Jūs varētu dalīties kādā personīgā pieredzē, kad Gars palīdzējis jums saskatīt, ka vēstījums nav bijis no Dieva.

Sniedziet Mācības un Derību 50:26–36 kopsavilkumu, paskaidrojot, ka Tas Kungs pamācīja priesterības nesējus attiecībā uz spēku un pienākumiem, ko viņi iegūst pēc ordinēšanas. Viņš teica, ka priesterības nesējiem ir jākalpo citiem un jābūt šķīstiem. Ja viņi atbildīs šim raksturojumam, Tas Kungs dos viņiem spēku pieveikt viltus garus, kā piemēram tādus, kas mita dažu svēto vidū laikā, kad šī atklāsme tika dota.

Mācības un Derību 50:37–46

Tas Kungs mudina svētos augt labvēlībā un patiesībā, un Viņš apliecina, ka ir kopā ar viņiem

Parādiet attēlu Ģimenes lūgšana (Evaņģēlija mākslas darbu grāmata (2008. g.), nr. 112; skat. arī LDS.org). Norādiet uz mazāko puisīti un uzdodiet šādu jautājumu:

• Vai jūs varat iedomāties šo mazo puisīti kalpojam pilnlaika misijā, kad viņš būs izaudzis? Spriežot pēc šī attēla, kas liek mums domāt, ka viņš būs sagatavojies kalpot?

• Ņemot vērā, ka Tam Kungam katram no mums padomā ir kāds darbs, kādā ziņā mēs līdzināmies šim mazajam puisītim?

Norādiet, ka Mācības un Derību 50:37–40 ir ietverts Tā Kunga padoms dažiem elderiem, kas bija klāt, kad šī atklāsme tika saņemta. Aiciniet kādu studentu nolasīt40. pantu. Palūdziet pārējiem audzēkņiem sekot līdzi, meklējot, kādu pavēli Tas Kungs deva šiem elderiem.

• Saskaņā ar 40. pantu, kāpēc Tas Kungs nosauca šos priesterības nesējus par „[maziem bērniem]”? Kādā ziņā mēs līdzināmies maziem bērniem?

• Ko, jūsuprāt, nozīmē — „[augt] labvēlībā”? Ko, jūsuprāt, nozīmē — augt „patiesības atziņā”?

• Balstoties uz šiem pantiem, kādas svētības Glābējs vēlas, lai mēs saņemtu? (Studentiem būtu jāatklāj šāds princips: Glābējs vēlas, lai mēs augtu labvēlībā un patiesības atziņā.)

Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 50:41–46. Palūdziet pārējiem audzēkņiem sekot līdzi, meklējot, kādus mierinājuma un apliecinājuma vārdus Tas Kungs sniedza šiem elderiem un mums.

• Ko jums nozīmē Tā Kunga vārdi — „jūs esat Mani”? Kā šis apliecinājums palīdz mums nebīties? (M&D 50:41.)

• Kuri šajos pantos atrodamie solījumi vēl jums ir nozīmīgi?

Noslēgumā dalieties savā liecībā par šodien stundā mācītajiem principiem. Mudiniet studentus daudz labāk mācīt un mācīties ar Garu.

Komentāri un skaidrojumi

Mācības un Derību 50. nodaļa. Veids, kā pravietis Džozefs Smits saņēma šo atklāsmi

Elders Pārlijs P. Prets raksturoja veidu, kādā Džozefs Smits diktēja šo atklāsmi, kas šobrīd ir pierakstīta Mācības un Derību 50. nodaļā. Šis ir viens no detalizētākajiem mums pieejamiem aprakstiem attiecībā uz to, kā pravietis diktēja atklāsmes. Elders Prets sacīja:

„Katrs teikums tika izteikts lēnām un ļoti skaidri, ieturot pietiekami ilgu pauzi starp tiem, lai parasts rakstītājs varētu nesteidzīgi ar roku tos pierakstīt.

… Nekad nebija vilcināšanās, pārskatīšanas vai atkārtotas pārlasīšanas, lai nenovirzītos no tēmas; … un es biju liecinieks dažu atklāsmju, kur katra bija vairākas lapas gara, diktēšanā” (Autobiography of Parley P. Pratt, red. Parley P. Pratt Jr. (1938. g.), 62).

Pēc tam, kad Džozefs Smits bija nodiktējis atklāsmes, viņš vienmēr pārlasīja pierakstīto tekstu, meklējot iedvesmu veikt jebkādas izmaiņas, ja tādas bija nepieciešamas.

Mācības un Derību 50. nodaļa. „Dīvaini priekšstati un viltus gari” parādījās svēto vidū

Džons Vitmers raksturoja dažus dīvainos priekšstatus un viltus garus (History of the Church, 1:146), kas svēto vidū bija sastopami Kērtlandē 1831. gada pavasarī:

„Daži redzēja vīzijas, taču nevarēja pateikt, kas tajās rādījās, dažiem šķita, ka viņiem ir Lābana zobens (un viņi rīkojās ar to kā karavīri uz zirga), citi attēloja indiāņus skalpa noņemšanas brīdī, vēl citi slidinājās pa grīdu un muka, attēlodami čūskas straujo dabu, daži izlikās kuģojam pie lamaniešiem evaņģēliju sludināt. Pastāvēja arī citas neredzēti maldīgas un muļķīgas rīcības, kuras pieminēt nav nekādas vajadzības” (Documents, 1. sēj.: 1828. g. jūlijs – 1831. g. jūnijs, 1. sēj. of the Documents series of The Joseph Smith Papers (2013. g.), 305).

Mācības un Derību 50:13–14, 17. Mācīt ar patiesības Garu

Elders Dalins H. Oukss no Divpadsmit apustuļu kvoruma paskaidroja, kas mums ir jādara, pirms mēs varam mācīt ar Garu:

„Mums ir jāstudē Svētie Raksti. Mums ir jāstudē mūsdienu praviešu mācības. Mums ir jāiemācās viss, ko varam, lai varētu stāties cilvēku priekšā, un viņi mūs saprastu. … Sagatavošanās ir viens no priekšnosacījumiem, lai mācītu ar Garu” („Teaching and Learning by the Spirit”, Ensign, 1997. g. marts, 10).

Prezidents Henrijs B. Airings no Augstākā prezidija sniedza šādu ieskatu un pamācību, lai palīdzētu mums mācīt ar Garu:

„Doktrīna kļūst spēcīga brīdī, kad Svētais Gars apstiprina, ka tā ir patiesa.…

Tā kā mums ir nepieciešams Svētais Gars, mums ir jābūt uzmanīgiem un piesardzīgiem, mācot vienīgi patieso doktrīnu. Svētais Gars ir Patiesības Gars. Mēs gūstam Viņa apstiprinājumu, ja izvairāmies no pieņēmumiem jeb personīgas interpretācijas. To darīt var būt grūti. Jūs mīlat to cilvēku, kuru cenšaties iespaidot. Viņš vai viņa varbūt ignorējis iepriekš dzirdēto doktrīnu. Tas var būt kārdinājums — censties pateikt kaut ko jaunu vai sensacionālu. Taču, kad mēs esam uzmanīgi, mācot vienīgi patieso doktrīnu, mēs uzaicinām Svēto Garu kā mūsu sabiedroto” („Teaching True Doctrine”, Ensign, 2009. g. apr., 6).

Elders Ričards G. Skots no Divpadsmit apustuļu kvoruma paskaidroja, kāda ir atšķirība, kad mēs mācām ar Garu vai — balstoties uz savu intelektu:

„Pirms vairākiem gadiem man bija jāveic kāds uzdevums Meksikas un Centrālamerikas reģionā, kas līdzīgs tam, ko veic reģiona prezidents. …

Reiz, svētdienā, … es apmeklēju kādas draudzes priesterības sapulci, kurā pazemīgs un neskolots priesterības vadītājs ar grūtībām centās paust evaņģēlija patiesās mācības. Bija acīmredzami, cik dziļi tās bija aizskārušas viņa dzīvi. Es ievēroju viņa dedzīgo vēlmi paust šos principus. Viņš apzinājās, ka brāļiem, kurus viņš mīlēja, tie bija ļoti augstā vērtībā. Viņš lasīja no stundas rokasgrāmatas, taču veids, kā to darīja, atspoguļoja viņa tīro mīlestību pret Glābēju un tiem, kurus viņš mācīja. Viņa nodoms, kas balstīts uz mīlestību, patiesumu un šķīstumu, ļāva Svētā Gara ietekmei apņemt visu telpu. …

Pēc tam es apmeklēju Svētdienas skolas stundu bīskapijā, ko apmeklēja mana ģimene. Stundu pasniedza augsti izglītots universitātes profesors. Šī pieredze bija uzkrītoši pretēja tai, ko baudīju draudzes priesterības sanāksmē. Man likās, ka skolotājs ar nolūku bija izvēlējies neskaidras atsauces un neparastus piemērus, lai pasniegtu stundas tēmu — Džozefa Smita dzīve. Man radās iespaids, ka viņš izmantoja šo mācīšanas iespēju, lai radītu iespaidu uz klātesošajiem ar savām plašajām zināšanām. … Nelikās, ka viņa nolūks būtu bijis paust evaņģēlija principus, kāds tas bija pazemīgajam priesterības vadītājam. …

… Meksikāņu priesterības vadītājam bija nepieciešama pazemība, lai viņš varētu kalpot kā instruments, garīgi paužot patiesās mācības” („Helping Others to Be Spiritually Led” (uzruna BIS reliģijas pasniedzējiem, 1998. g. 11. aug.), 10–11, LDS.org).

Mācības un Derību 50:19–20. Saņemšana ar Garu

Prezidents Dž. Rubens Klārks no Augstākā prezidija minēja, ka mums ir svarīga loma, nosakot, vai runātājs māca ar Garu vai bez tā:

„Mēs varam spriest, vai runātāji ir „Svētā Gara iedvesmoti” tikai tad, kad mēs paši esam „Svētā Gara iedvesmoti”.

Kaut kādā ziņā tas pilnībā pārliek atbildību no viņiem uz mums — noteikt, kad viņi runā ar Garu” („When Are Church Leaders’ Words Entitled to Claim of Scripture?” Church News, 1954. g. 31. jūl., 9).

Elders Džozefs B. Virtlins no Divpadsmit apustuļu kvoruma attiecībā uz studentu pienākumu — efektīvi mācīties — izteicās šādi:

„Jo vairāk studenti lasīs tiem nozīmētās Svēto Rakstu kopas, jo vairāk viņi ņems Svētos Rakstus līdzi uz klasi, un jo vairāk viņi pārrunās, kāda ir patiesā evaņģēlija nozīme viņu dzīvēs, jo lielāku iedvesmu, izaugsmi un prieku viņi gūs, cenšoties tikt galā ar personīgām rūpēm un izaicinājumiem” („Teaching by the Spirit”, Ensign, 1989. g. janv., 15).

A. Rodžers Merils, Svētdiena skolas vispārējais prezidents, uzsvēra, cik svarīgi mums ir mācīties ar Garu:

„Es esmu nonācis pie labākas izpratnes, cik ļoti svarīgi ir saņemt ar Svēto Garu. Mēs bieži pamatoti koncentrējamies uz to, cik svarīgi ir mācīt ar Garu. Taču mums ir jāatceras, ka Tas Kungs ir uzsvēris līdzvērtīgu, ja pat ne vēl lielāku, svarīgumu — saņemt ar Garu. (Skat. M&D 50:17–22.)” (Skat. „Saņemšana ar Garu”, Ensign vai Liahona, 2006. g. nov., 93.)

Elders Džeks H. Goaslinds no Septiņdesmitajiem dalījās šādā stāstā, kas parāda, ka ikvienam no mums ir spēja izvēlēties, vai mēs mācāmies ar Garu vai ne:

„Pirms vairākiem gadiem es dzirdēju stāstu, par kādu labu brāli, kurš raksturoja savu attieksmi prezidenta Deivida O. Makeija vispārējās konferences noslēguma runas laikā. Tā bija tveicīga pēcpusdiena, un šī bija piektā sesija, ko viņš apmeklēja. Viņš sēdēja balkonā, bet viņa domas klīda apkārt. Zāles vidū viņš ievēroja vīrieti, kurš bija iemidzis, viņa galva bija atliekusies, bet mute pavērusies vaļā. Viņam ienāca prātā: ja viņš atrastos uz Tabernakla jumta, viņš varētu iespļaut vienā no ventilācijas ejām, šādi trāpot tieši iemigušā vīra mutē. Kas par lielisku ideju! Pēc sanāksmes viņš nejauši dzirdēja divu vīru sarunu par savām sajūtām prezidenta Makeija runas laikā. Viņi bija acīm redzami aizkustināti ar dzirdēto. Viņš pie sevis nodomāja: „Šie divi brāļi piedzīvoja brīnišķīgu garīgo pieredzi, bet ko darīju es? Domāju par to, kā spļaut no griestiem!” („Yagottawanna”, Ensign, 1991. g. maijs, 46.)