151. stunda
Jūtas karš un Kalnu pļavas slaktiņš
Ievads
1850. gadā spriedze un pārpratumi starp pēdējo dienu svētajiem un ASV valdības amatpersonām noveda pie Jūtas kara, kas norisinājās no 1857. līdz 1858. gadam. 1857. gada septembrī izvērsās konflikts arī starp dažiem pēdējo dienu svētajiem un emigrantiem no ratu ierindas, kas šķērsoja Jūtu. Dusmu un baiļu vadīti, vairāki pēdējo dienu svētie Jūtas dienvidos izplānoja un īstenoja slaktiņu, nogalinot aptuveni 120 emigrantus, kuri ceļoja uz Kaliforniju. Šo nežēlīgo notikumu tagad dēvē par Kalnu pļavas slaktiņu.
Ieteikumi stundas mācīšanai
Starp pēdējo dienu svētajiem un ASV valdību pieaug spriedze
Paskaidrojiet, ka tad, kad 1857. gada jūlijā prezidents Brigams Jangs kopā ar svētajiem svinēja savas ierašanās Soltleikas ielejā 10. gadadienu, viņi saņēma apstiprinājumu iepriekš dzirdētajām ziņām, ka uz Solteiksitiju dodas karaspēks. Iepriekšējo gadu nesaskaņas un pārpratumi radīja arvien pieaugošu spriedzi starp pēdējo dienu svētajiem un ASV valdības amatpersonām. Svētie gribēja, lai viņiem ir pašu izvēlēts vadītājs un noraidīja federālās amatpersonas, kurām nebija tādas pašas vērtības. Tas vairākām federālām amatpersonām lika domāt, ka tā ir sacelšanās pret ASV valdību. Bez kongresa apstiprinājuma ASV prezidents Džeims Bjūkenans uz Soltleiksitiju nosūtīja apmēram 1500 karavīru, lai piespiestu Jūtas iedzīvotājus pieņemt jaunās amatpersonas.
-
Ja 1857. gadā, būdami pēdējo dienu svētie, jūs dzirdētu, ka pilsētai tuvojas liela armija, par ko jūs raizētos? (Studenti varētu minēt, ka svētos vardarbīgi padzina no Ohaio, Misūri un Ilinoisas; daudzi bija zaudējuši vērtīgus īpašumus un zemi, un daži tika nogalināti vai gāja bojā vajāšanas radīto apstākļu dēļ. Ziņas par tuvojošos armiju izraisīja bažas, ka tas pats varētu atkārtoties arī Jūtā.)
Aiciniet kādu studentu nolasīt šo izteikumu:
Savos sprediķos prezidents Jangs un citi Baznīcas vadītāji aprakstīja tuvojošos karaspēku kā ienaidniekus. Prezidents Jangs, kurš jau gadiem ilgi bija lūdzis svētajiem uzkrāt graudus, atkal par to atgādināja, lai gadījumā, ja viņiem vajadzētu bēgt no karaspēka, viņiem būtu pārtika. Kā Jūtas gubernators — viņš arī deva pavēli Jūtas zemessardzei sagatavoties aizsargāt teritoriju.
Starp dažiem pēdējo dienu svētajiem un emigrantiem no ratu ierindas izvēršas strīds
Parādiet karti, kas ir līdzīga šeit iekļautajai, vai uzzīmējiet to uz tāfeles. Aiciniet kādu studentu nolasīt nākamās divas rindkopas:
Ratu ierindas emigranti, ceļojot uz rietumiem no Arkanzasas uz Kaliforniju, iebrauca Jūtā tieši tad, kad pēdējo dienu svētie gatavojās aizsargāt teritoriju no ASV karaspēka, kas tuvojās. Daži ratu ierindas locekļi kļuva aizkaitināti, jo viņi nevarēja nopirkt tik ļoti nepieciešamos pārtikas krājumus un graudus no svētajiem, kuriem tika norādīts tos uzkrāt. Emigranti iesaistījās strīdā arī ar svētajiem, kuri nevēlējās, lai ratu ierindas zirgi un liellopi patērētu pārtikas un ūdens krājumus, kas bija nepieciešami pašu dzīvniekiem.
Spriedze uzliesmoja Sidarsitijā, pēdējā emigrantu apmešanās vietā Jūtā, ceļā uz Kaliforniju. Strīds izcēlās starp dažiem ratu ierindas locekļiem un pēdējo dienu svētajiem. Daži ratu ierindas locekļi draudēja pievienoties valdības karaspēkam, kas tuvojās, un cīnīties pret svētajiem. Lai gan ratu ierindas vadītājs nosodīja savus ceļabiedrus par šādu draudu izteikšanu, vairāki Sidarsitijas vadītāji un kolonisti uzskatīja emigrantus par ienaidniekiem. Ratu ierinda devās prom no pilsētas jau apmēram stundu pēc ierašanās tajā, bet daži Sidarsitijas kolonisti un vadītāji vēlējās dzīties viņiem pakaļ un sodīt vīriešus, kuri bija viņus aizvainojuši.
Aiciniet studentus padomāt par kādu reizi, kad viņi strīdējās ar kādu cilvēku vai cilvēku grupu. Aiciniet kādu studentu nolasīt 3. Nefija 12:25. Aiciniet klasi sekot līdzi un meklēt Jēzus Kristus mācīto principu, pēc kura mēs varam vadīties, ja starp mums un citiem cilvēkiem valda spriedze.
-
Ko, jūsuprāt, nozīmē — „vienojies ar savu pretinieku bez kavēšanās”?
Lai palīdzētu studentiem izprast šo izteikumu, jūs varētu aicināt kādu studentu nolasīt šo apgalvojumu:
Elders Deivids E. Sorensens no Septiņdesmitajiem mācīja, ka frāze „vienojies ar savu pretinieku bez kavēšanās” nozīmē — „atrisināt mūsu domstarpības sākumā, pirms mirkļa kaislības pāraug fiziskā vai emocionālā nežēlībā un mūs sagrābj mūsu dusmas” („Forgiveness Will Change Bitterness to Love”,Ensign vai Liahona, 2003. g. maijs, 11. lpp.).
-
Kā jūs saviem vārdiem rezumētu Glābēja mācību 3. Nefija 12:25? (Kad studenti atbild, uzrakstiet uz tāfeles šādu principu: Ja mēs atrisinām konfliktu ar citiem Tā Kunga veidā, tad mēs varam izvairīties no ļaunajām strīda sekām.)
-
Kā paklausība principam 3. Nefija 12:25 varēja palīdzēt pēdējo dienu svētajiem, kurus sarūgtināja ratu ierindas locekļi?
Paskaidrojiet, ka svētie savu strīdu ar emigrantiem neatrisināja Tā Kunga veidā, tādēļ situācija kļuva daudz nopietnāka. Īzāks Heits, Sidarsitijas mērs, zemessardzes majors un staba prezidents, lūdza atļauju zemessardzes komandierim, kurš dzīvoja netālu no Parovanas, sasaukt zemessardzi, lai uzbruktu ratu ierindas nemierniekiem. Zemessardzes komandieris Viljams Deims Īzākam Heitam deva padomu emigrantu draudus neņemt vērā. Tā vietā, lai paklausītu šim padomam, Īzāks Heits un citi Sidarsitijas vadītāji nolēma pārliecināt dažus vietējos indiāņus uzbrukt ratu ierindai un nozagt viņu liellopus, tādējādi sodot emigrantus. Īzāks Heits lūdza Džonam D. Lī, vietējam Baznīcas loceklim un zemessardzes majoram, vadīt šo uzbrukumu, un abi izdomāja, ka šajā uzrukumā vainos indiāņus.
-
Ko vajadzēja darīt Sidarsitijas vadītājiem, kad Viljams Deims viņiem deva padomu — neizmantot zemessardzi? Pie kā viņus noveda šī padoma noraidīšana? (Kad studenti ir atbildējuši, uzrakstiet uz tāfeles šādu principu: Ja mēs neņemsim vērā padomu darīt to, kas ir pareizi, tad mēs visticamāk izdarīsim sliktas izvēles.)
Norādiet, ka šie vīrieši rīkojās pretēji saviem priesterības pienākumiem. Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 121:36–37. Aiciniet klasi sekot līdzi, meklējot Tā Kunga brīdinājumu priesterības nesējiem, kuri rīkojas netaisnīgi.
-
Kādu brīdinājumu Tas Kungs deva priesterības nesējiem, kuri cenšas apslēpt savus grēkus vai rīkoties netaisnīgi?
Nolasiet vai apkopojiet tālāk doto informāciju un aiciniet studentus saklausīt, kā Sidarsitijas vadītāji turpināja izdarīt sliktas izvēles, neņemot vērā padomu, ko bija saņēmuši.
Īzāks Heits pastāstīja par savu plānu — uzbrukt ratu ierindai — vietējai Baznīcas vadītāju padomei, kopienai un zemessardzei. Vairāki padomes locekļi kategoriski nepiekrita šim plānam un vaicāja Heitam, vai viņš šajā jautājumā ir apspriedies ar prezidentu Brigamu Jangu. Atbildot noliedzoši, Heits piekrita nosūtīt vēstnesi Džeimsu Haslamu uz Solteiksitiju ar vēstuli, kurā izskaidroja situāciju un prasīja, ko vajadzētu darīt. Tomēr, tā kā Soltleiksitija atradās apmēram 250 jūdzes (400 km) no Sidarsitijas, vēstnesim bija jājāj zirga mugurā apmēram nedēļu, lai sasniegtu Soltleiksitiju un atgrieztos Sidarsitijā ar prezidenta Janga norādījumiem.
Neilgi pirms Īzāks Heits ar vēstnesi nosūtīja vēstuli, Džons D. Lī un indiāņi uzbruka emigrantu nometnei vietā, ko sauca par Kalnu pļavām. Lī vadīja uzbrukumu, bet slēpa savu identitāti, lai izskatītos, ka iesaistīti ir tikai indiāņi. Daži emigranti tika nogalināti un ievainoti, bet pārējie cīnījās pret uzbrucējiem, piespiežot Lī un indiāņus atkāpties. Emigranti ātri izvietoja savus ratus ciešā aplī jeb aplokā, lai varētu aizsargāties. Piecu dienu laikā sekoja vēl divi uzbrukumi, aplencot ratu ierindu.
Kādā brīdī Sidarsitijas zemessargi ievēroja, ka divi emigrantu vīrieši atrodas ārpus ratu iežogojuma. Zemessargi uz viņiem izšāva, vienu no viņiem nogalinot. Otrs vīrietis aizbēga un paziņoja ratu nometnei, ka uzbrukumos ir iesaistīti arī baltie vīrieši. Tie, kuri plānoja uzbrukumu, tika pieķerti melos. Ja emigrantiem ļautu doties uz Kaliforniju, izplatītos ziņas, ka pēdējo dienu svētie ir atbildīgi par uzbrukumu ratu ierindai. Sazvērnieki baidījās, ka šī ziņa radīs negatīvas sekas gan viņiem, gan viņu cilvēkiem.
-
Kas notika, pieņemot lēmumu — nepaklausīt zemessardzes komandiera padomam?
-
Kādas izvēles šajā brīdī varēja izdarīt tie, kas bija atbildīgi par uzbrukumu? (Viņi varēja atzīt, ko ir izdarījuši, un pieredzēt tā sekas, vai viņi varēja censties slēpt savus noziegumus un grēkus. Skat. M&D 121:37.)
-
Ko viņiem vajadzēja darīt?
Aiciniet studentus apdomāt tālāk sniegtos jautājumus:
-
Ko jūs darāt, kad izdarāt kaut ko nepareizi? Vai jūs atzīstat, ka esat izdarījis kaut ko sliktu, un tiekat galā ar sekām, vai ar viltu cenšaties grēku noslēpt?
Vairāki pēdējo dienu svētie izplāno un īsteno Kalnu pļavas slaktiņu
Paskaidrojiet, ka Baznīcas locekļi, kuri bija iesaistīti uzbrukumos pret emigrantiem, izlēma slēpt savus grēkus. Aiciniet klasi saklausīt, kas notika šī pieņemtā lēmuma rezultātā, kad jūs lasīsit vai apkoposit tālāk dotās rindkopas:
Cenšoties novērst ziņu izplatīšanos, ka pēdējo dienu svētie ir bijuši iesaistīti uzbrukumā ratu ierindai, Īzāks Heits, Džons D. Lī un citi vietējie Baznīcas un zemessardzes vadītāji izlēma nogalināt visus atlikušos emigrantus, izņemot mazos bērnus. Īstenojot šo plānu, Džons D. Lī pietuvojās emigrantiem un teica, ka zemessargi viņus aizsargās no turpmākiem uzbrukumiem un drošībā viņus nogādās atpakaļ uz Sidarsitiju. Kad emigranti devās uz Sidarsitiju, zemessargi pret viņiem pagriezās un izšāva. Daži indiāņi iznāca no slēptuvēm, lai pievienotos uzbrukumam. No aptuveni 140 emigrantiem, kuri bija daļa no ratu ierindas, tika pasaudzēti tikai 17 bērniņi.
Divas dienas pēc slaktiņa Džeims Haslams ieradās Sidarsitijā ar prezidenta Janga atbildes vēstuli, kurā vietējiem vadītājiem norādīja, lai atļauj ratu ierindai mierīgi turpināt ceļu. „Kad Heits izlasīja Janga vārdus, viņš sāka šņukstēt kā bērns un spēja vien izteikt: „Par vēlu, par vēlu”” (Richard E. Turley Jr., „The Mountain Meadows Massacre”, Ensign, 2007. g. sept., 20. lpp.).
Paskaidrojiet, ka vairāku pēdējo dienu svēto vadītāju un dienvidu Jūtas teritorijas kolonistu izvēles noveda pie traģiskā Kalnu pļavas slaktiņa. Turpretī Baznīcas un Solteiksitijas teritorijas vadītāji konfliktu ar ASV vadītājiem 1858. gadā atrisināja miera sarunu un vienošanās ceļā. Šī konflikta laikā, ko vēlāk sāka dēvēt par Jūtas karu, — Amerikas Savienoto Valstu karaspēks un Jūtas zemessargi iesaistījās uzbrukumos, bet nekad necīnījās kaujās.
-
Kā jūs rezumētu izvēles, kas noveda pie Kalnu pļavas slaktiņa.
-
Kādus principus mēs varam mācīties no šīs traģēdijas? (Studenti var saskatīt visdažādākos principus, taču viņu atbildēm būtu jāataino šādi principi: Ja mēs izvēlēsimies slēpt savus grēkus, tas var novest pie citu grēku veikšanas. Ja mēs izvēlēsimies slēpt savus grēkus, tas sagādās nožēlu un ciešanas.)
Paskaidrojiet, ka Kalnu pļavas slaktiņš beidzās ne vien ar 120 upuru nāvi, bet arī izraisīja lielas ciešanas izdzīvojušajiem bērniem un citiem upuru radiniekiem. Smagi cieta arī Peiutas indiāņi, tiekot netaisnīgi vainoti noziegumā. Turklāt tos, kuri „piedalījās slaktiņā, atlikušo dzīvi mocīja briesmīga vainas sajūta un vairākkārtēji murgi par to, ko viņi bija izdarījuši un redzējuši” (Richard E. Turley Jr., „The Mountain Meadows Massacre”, 20. lpp.).
Aplieciniet studentiem: ja viņi ir uzsākuši kļūdu un grēku pilnu ceļu, viņi var sevi pasargāt no turpmākām sirdssāpēm un nožēlas, vēršoties pie Tā Kunga un nožēlojot savus grēkus.
Paskaidrojiet, ka vairāki vietējie pēdējo dienu svētie bija atbildīgi par Kalnu pļavas slaktiņa izplānošanu un īstenošanu, tāpēc daudzi cilvēki sāka negatīvi attiekties pret visu Baznīcu.
-
Kāpēc ir svarīgi saprast, ka dažu Baznīcas locekļu nepareizā rīcība nenosaka to, vai evaņģēlijs ir patiess?
Aiciniet kādu studentu nolasīt, ko ir teicis prezidents Henrijs B. Airings no Augstākā prezidija:
„Jēzus Kristus evaņģēlijs, ko mēs sludinām, ir pilnīgā pretrunā ar aukstasinīgu vīriešu, sieviešu un bērnu slepkavošanu. Patiesi, tas iestājas par mieru un piedošanu. Tas, ko pirms ilga laika [Kalnu pļavās] izdarīja mūsu Baznīcas locekļi, parāda, ka viņi bija briesmīgi un neattaisnojami novērsušies no kristīgās mācības un rīcības” („150th Anniversary of Mountain Meadows Massacre,” 2007. g. 11. sept., mormonnewsroom.org/article/150th-anniversary-of-mountain-meadows-massacre).
Aiciniet kādu no studentiem skaļi nolasīt Helamana 5:12. Aiciniet klasi sekot līdzi un uzzināt, ko mēs varam darīt, lai stiprinātu un saglabātu savu liecību, lai grūtos brīžos, piemēram, tad, kad mēs uzzinām par gadījumiem, kad Baznīcas locekļiem nav izdevies dzīvot saskaņā ar Jēzus Kristus mācībām, mūsu ticība netiktu satricināta.
-
Saskaņā ar Helamana 5:12, ko mēs varam darīt, lai stiprinātu un saglabātu savu liecību? (Kad studenti ir atbildējuši, jūs varētu uzrakstīt uz tāfeles šādu principu: Mēs varam stiprināt liecību, veidojot savu ticību uz Jēzus Kristus pamata.)
Lai ilustrētu šo principu, aiciniet kādu studentu nolasīt šo rindkopu:
„Džeims Sanders ir mazmazdēls vienam no bērniem, kurš izdzīvoja slaktiņā [viņš ir arī Baznīcas loceklis]. … Brālis Sanders teica, ka, uzzinot, ka viņa senči tika nogalināti slaktiņā, „neietekmēja manu ticību, jo tā ir balstīta uz Jēzu Kristu, nevis uz kādu cilvēku Baznīcā”” (Richard E. Turley Jr., „The Mountain Meadows Massacre”, 21. lpp.).
-
Kā mūsu ticība Jēzum Kristum mūs var stiprināt, kad mēs uzzinām par gadījumiem, kad Baznīcas locekļiem nav izdevies dzīvot saskaņā ar Glābēja mācībām?
-
Ko jūs darāt, lai palīdzētu veidot savu ticību uz Jēzus Kristus pamata?
Lieciniet par to, cik ir svarīgi dzīvot saskaņā ar Glābēja mācībām un balstīt mūsu ticību Viņa evaņģēlijā. Aiciniet studentus apdomāt, kā viņi varētu labāk stiprināt savu ticību uz Jēzus Kristus pamata, un aiciniet viņus izvirzīt mērķi to darīt.
Komentāri un skaidrojumi
Atbildība par slaktiņu Kalnu pļavās
Prezidents Henrijs B. Airings no Augstākā prezidija, runājot par atbildību par slaktiņu Kalnu pļavās, teica:
„Par slaktiņu ir atbildīgi vietējie Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas vadītāji no Kalnu pļavu reģiona, kas tajā pašā laikā ieņēma arī valsts un militāros amatus, kā arī Baznīcas locekļi, kas rīkojās viņu vadībā. …
… Nav šaubu, ka Dievišķā tiesa par slaktiņu atbildīgajiem cilvēkiem uzliks atbilstošu sodu” („150th Anniversary of Mountain Meadows Massacre”, 2007. g, 11. sept. mormonnewsroom.org/article/150th-anniversary-of-mountain-meadows-massacre).
Ričards E. Turlejs, jaunākais — Baznīcas vēsturnieka palīgs un pierakstītājs — paskaidroja, kā augstākie Baznīcas vadītāji galu galā uzzināja par šo slaktiņu. Viņš arī apkopoja sekas, kas piemeklēja dažus no vainīgajiem:
„Lai gan Brigams Jangs un citi Baznīcas vadītāji Soltleiksitijā par slaktiņu uzzināja drīz pēc tam, kad tas bija noticis, taču to, cik lielā mērā kolonisti tajā bija iesaistīti, kā arī briesmīgās nozieguma detaļas viņi uzzināja un saprata tikai pēc laika. 1859. gadā viņi no staba prezidenta aicinājuma atbrīvoja Īzāku Heitu un citus ievērojamus Sidarsitijas Baznīcas vadītājus, kuri bija piedalījušies slaktiņā. 1870. gadā viņi no Baznīcas izslēdza Īzāku Heitu un Džonu D. Lī.
1874. gadā teritoriālā zvērināto tiesa apsūdzēja deviņus vīriešus par dalību slaktiņā. Lielākā daļa no viņiem galu galā tika apcietināti, taču tikai Lī tika pārbaudīts, notiesāts, un viņam par noziegumu tika izdarīts nāvessods. Kāds cits apsūdzētais sniedza liecību [brīvprātīgi liecināja un sniedza pierādījumus pret citiem apsūdzētajiem], bet citi daudzus gadus pavadīja, bēguļojot no likuma. Citus zemessargus, kuri piedalījās slaktiņā, atlikušo dzīvi mocīja briesmīga vainas sajūta un atkāroti murgi par to, ko bija izdarījuši un redzējuši” (Richard E. Turley Jr., „The Mountain Meadows Massacre”, Ensign, 2007. g. sept., 20. lpp.).
Slaktiņa notikumu attīstība Kalnu pļavās
1857. gada 3. septembris, ceturtdiena: Ratu ierinda, kurā bija aptuveni 140 cilvēki, lielākoties no Arkanzasas, šķērso Sidarsitiju, Jūtas štatā. Daži cilvēki, kas bija ratu ierindā, iesaistās konfliktā ar dažiem vietējiem pēdējo dienu svētajiem. Pēc tam, kad daži cilvēki ratu ierindā atsakās tikt apcietināti, vietējie Baznīcas un sabiedriskie vadītāji Sidarsitijā lūdz atļauju Viljamam Deimam, militārā apgabala komandierim netālajā Parovanā, izsaukt zemessargus, lai vērstos pret emigrantiem.
1857. gada 4.septembris, piektdiena: Viljams Deims nosūta atbildes vēstuli, kurā sniedz norādījumu vadītājiem Sidarsitijā nevērsties pret emigrantiem. Īzāks C. Heits un citi vadītāji Sidarsitijā izveido plānu pārliecināt vietējos indiāņus uzbrukt emigrantiem, kas atrodas ratu ierindā. Heits noalgo Džonu D. Lī, no netālās Fort Harmonijas, lai viņš vadītu uzbrukumu.
1857. gada 6. septembris, svētdiena: Īzāks C. Heits prezidē padomes sapulcē Sidarsitijā un informē citus vietējos vadītājus par ieceri uzbrukt emigrantiem. Daži vadītāji iebilst pret šo ieceri un pierunā Heitsu nosūtīt ziņnesi, Džeimsu Haslemu, lai saņemtu prezidenta Brigama Janga padomu šajā jautājumā.
1857. gada 7.septembris, pirmdiena: Džons D. Lī un indiāņi uzbrūk emigrantiem, kas atrodas ratu ierindā, Kalnu pļavu reģionā. Džeimss Haslems atstāj Sidarsitiju, lai dotos uz Soltleiksitiju, kur viņam ir jānodod vēstule prezidentam Brigamam Jangam, prasot viņa vadību. Divi Sidarsitijas zemessargi uzbrūk diviem emigrantiem, kas ir ārpus loka, ko izveidojušas ratu ierindas. Viens emigrants izdzīvo un atgriežas, lai pavēstītu jaunumus, ka vietējie kolonisti uzbrūk emigrantiem.
1857. gada 8. septembris, otrdiena: Daži pēdējo dienu svētie un indiāņi uzbrūk ratu ierindai vēl divas reizes. Emigranti veiksmīgi aizstāv savas pozīcijas, taču vīrieši no Sidarsitijas nogalina vēl divus vīriešus, kuri mēģina bēgt un meklēt palīdzību.
1857. gada 9.septembris, trešdiena: Īzāks C. Heits dodas no Sidarsitijas uz Parovanu, lai satiktu Viljamu Deimu. Parovanā notikušajā apspriedē nolemj ļaut emigrantiem iet savu ceļu mierā, taču Heits privātā sarunā lobē un saņem Deima atļauju izsaukt zemessargus, lai uzbruktu satrauktajiem emigrantiem.
1857. gada 10. septembris, ceturtdiena: Īzāks C. Heits atgriežas Sidarsitijā un apspriežas ar vietējiem vadītājiem. Viņi sūta pavēli nogalināt visus emigrantus, izņemot mazus bērnus. Džeimss Haslems sasniedz Soltleiksitiju, nodod Heitsa vēstījumu un, saņēmis prezidenta Janga atbildi, uzsāk atpakaļceļu uz Sidarsitiju.
1857. gada 11. septembris, piektdiena: Vietējie zemessargi izvilina atlikušos emigrantus no viņu nometnes. Zemessargi un indiāņi uzbrūk un nogalina visus emigrantus, izņemot 17 mazus bērnus.
1857. gada 13. septembris, svētdiena: Džeims Haslems atgriežas no Soltleiksitijas ar Brigama Janga uzrakstītajiem norādījumiem — ļaut emigrantiem miermīlīgi iet savu ceļu.
1859. gads: Federālās amatpersonas izdzīvojušos bērnus nogādāja Arkanzasā pie viņu radiniekiem.
1870. gads: Prezidents Brigams Jangs uzzina papildus informāciju par slaktiņu un izslēdz no Baznīcas Īzāku C Heitsu un Džonu D. Lī.
1874. gads: Teritoriālā zvērināto tiesa deviņiem vīriešiem izvirzīja apsūdzības par līdzdalību slaktiņā.
1875. gads: Džons D. Lī ir vienīgais vainīgais, kura lieta tiek izskatīta, taču zvērinātie nespēj pieņemt vienotu lēmumu.
1876. gads: Džona D. Lī lieta tiek izskatīta vēlreiz, un viņš tiek atzīts par vainīgu notikušajā slaktiņā.
1877. gada 23. marts, piektdiena: Džonam D. Lī tiek izpildīts nāvessods, nošaujot Kalnu pļavās.
Jūtas karš
1857.gada vidū pēdējo dienu svēto vadītāji dzirdēja baumas, ka federālā valdība grasās aizstāt Brigamu Jangu ar kādu citu Jūtas teritorijas gubernatoru, kura pakļautībā būtu liels skaits federālā karaspēka. 24. jūlijā šīs baumas apstiprināja pēdējo dienu svēto vīrieši, kas Soltleiksitijā bija ieradušies no austrumiem (skat. Ronald W. Walker, Richard E. Turley Jr., un Glen M. Leonard, Massacre at Mountain Meadows: An American Tragedy [2008], 30. lpp.). 23. jūlijā Soltleiksitijā ieradās Ābrahāms Smūts, Džudsons Studards un Orins Porters Rokvels, pavēstot jaunumus par tuvojošos armiju. Nākamajā dienā viņi devās uz Bigkotonvudas kanjonu (Big Cottonwood Canyon), kur Brigams Jangs un daudzi svētie svinēja pionieru ierašanās desmitgadi Soltleikas ielejā, lai paziņotu jaunumus (skat. Church History in the Fulness of Times Student Manual, 2. izd. [Baznīcas izglītības sistēmas rokasgrāmata, 2003], 369.–370. lpp.).
Prezidents Brigams Jangs un citi Baznīcas vadītāji uzskatīja, ka federālā armija ir naidīgi noskaņota pret pēdējo dienu svētajiem. 1857. gada augusta sākumā Baznīcas vadītāji paziņoja par plāniem aizsargāt jeb aizkavēt karaspēka ienākšanu Jūtas teritorijā. 1857.gada 15. septembrī Brigams Jangs teritorijā izsludināja karastāvokli. Viņš arī „pavēlēja Navū leģionam sagatavoties iebrukumam. Gandrīz visā Jūtas teritorijā darbi, lai sagatavotos aizstāvēties, tika paātrināti. Viņš arī deva norādījumus bīskapiem būt gataviem ciematos visu nodedzināt, ja karadarbība patiešām izceltos” (Church History in the Fulness of Times Student Manual, 371. lpp.).
Navū leģiona locekļi [nosaukums aizgūts no Jūtas teritorijas zemessardzes] tika nosūtīti traucēt federālajam karaspēkam, viņiem tuvojoties teritorijai. „[Leģiona locekļi] aizdedzināja septiņdesmit četras ratiņu grupas, kuros bija pietiekami daudz krājumu, lai trīs mēnešus spētu apgādāt lielo armiju. Viņi arī sagūstīja 1400 no 2000 lopiem, kas bija kopā ar viņiem ceļā” (Church History in the Fulness of Times Student Manual, 374. lpp.). Tas palēnināja karaspēka pārgājienu un liedza tiem ienākt Soltleikas ielejā līdz 1858. gada pavasarim.
1858. gada martā prezidents Jangs svētajiem deva norādījumu evakuēt visu, kas viņiem pieder Jūtas ziemeļos. Svētie „noslēpa un nolīdzināja visus akmeņus, kas bija izcirsti Soltleikas templim. Vēloties pasargāt tempļa pamatus, tos nosedza tā, lai zeme izskatītos pēc aruma” (Church History in the Fulness of Times Student Manual, 376. lpp.). Mājas un citas ēkas Soltleiksitijā tika piepildītas ar salmiem, lai tās varētu nodedzināt, nevis pieļaut, ka tās apdzīvo armija. Vairāk nekā 30 000 svēto devās uz Provo un citām pilsētām centrālajā un dienvidu Jūtā, kur citi Baznīcas locekļi palīdzēja izmitināt viņus un rūpēties par viņiem.
Baznīcas un Solteiksitijas teritorijas vadītāji konfliktu ar ASV valdību atrisināja miera sarunu un vienošanās ceļā. 1858. gada aprīlī Baznīcas vadītāji Soltleiksitijā sveica jauno teritorijas gubernatoru — Alfrēdu Kamingu. Brigams Jangs jaunajam gubernatoram nodeva teritorijas pierakstus un amatu, nodibinot ar viņu sirsnīgas attiecības. Jūnija sākumā Soltleiksitijā ieradās vēstneši, kurus bija nosūtījis prezidents Džeims Bjūkenans, lai pēdējo dienu svētajiem piedāvātu izlīgumu. Baznīcas vadītāji pieņēma šo piedāvājumu, kas atcēla apsūdzības par Navū leģiona ļaundarību, vēršoties pret armijas apgādes ratu ierindām. 26. jūnijā armija mierīgi iegāja klusajā un pamestajā galvaspilsētā. Karaspēks neaiztika svēto īpašumus, tāpēc svētie, kas bija palikuši pilsētā, nenodedzināja ēkas, kā iepriekš bija draudējuši to izdarīt. Armija pilsētā uzturējās dažas dienas un tad devās prom, lai izveidotu jaunu priekšposteni aptuveni 48 jūdzes (77 km) ziemeļrietumos no Soltleiksitijas. Šo vietu viņi nosauca par Floida nometni (Camp Floyd). 1858. gada 1. jūlijā Brigams Jangs deva norādījumus svētajiem atgriezties savās mājās Jūtas ziemeļos (skat. Church History in the Fulness of Times Student Manual, 375.–377. lpp.).
Kas notika ar emigrantu bērniem, kas izdzīvoja slaktiņā?
Vairāki pēdējo dienu svētie uzņēma un rūpējās par emigrantu bērniem, kas slaktiņā bija izdzīvojuši. 1859. gadā federālās amatpersonas saņēma aizbildniecību par šiem bērniem un aizveda viņus atpakaļ pie viņu radiniekiem Arkanzasā.
Vai emigranti, ierindas ratu locekļi, indēja indiāņus?
Ričards E. Turlejs jaunākais — Baznīcas vēsturnieka palīgs un pierakstītājs — paskaidroja:
„Daži vēsturnieki Jūtā, atsaucoties uz notikumiem Kalnu pļavās, ir pieņēmuši apgalvojumu, ka konfliktu veicināja arī saindēšana — proti, Arkanzasas emigranti apzināti saindēja avota ūdeni netālu no Jūtas centrālās daļas, pilsētas Filmoras, izraisot saslimšanu un nāvi vietējo indiāņu vidū. Saskaņā ar šo stāstu, tas indiāņus saniknoja un viņi sekoja līdzi emigrantiem uz Kalnu pļavām, kur viņi veica šaušalīgās darbības paši, vai arī piespieda bailīgos pēdējo dienu svētos pievienoties uzbrukumā. Vēsturiskie pētījumi liecina, ka šie stāsti nav patiesi.
„Lai gan tā ir taisnība, ka daži no emigrantu liellopiem dažādos ceļa posmos nomira, tostarp Filmoras tuvumā, izrādās, ka tam par cēloni bija slimība, ar ko tika inficēti liellopu gani, pārvietojoties pa sauszemes ceļu 1850–ajos gados. Cilvēki inficējās no dzīvniekiem, griežot vai ēdot inficētu gaļu vai caur ievainojumu rētām. Kad cilvēkiem nebija šādu zināšanu, viņiem bija aizdomas, ka problēmu izraisīja saindēšanās” („The Mountain Meadows Massacre”, Ensign, 2007. g. sept., 16. lpp.).
Baznīcas locekļu pieļautās kļūdas
Kā mums reaģēt, uzzinot par Baznīcas vadītāju pieļautajām kļūdām, — palīdzēs izprast prezidenta Dītera F. Uhtdorfa no Augstākā prezidija teiktais:
„Pavisam atklāti sakot, ir bijuši gadījumi, kad Baznīcas locekļi vai vadītāji vienkārši ir pieļāvuši kļūdas. Var gadīties, ka kāds no mums ir pateicis vai izdarījis ko tādu, kas nesaskan ar mūsu vērtībām, principiem un doktrīnu.
Man šķiet, ka baznīca būtu ideāla tikai tad, ja to vadītu ideāli cilvēki. Dievs ir nevainojams, un Viņa mācība ir skaidra. Taču Viņš strādā caur mums — Saviem nepilnīgajiem bērniem — un nepilnīgi cilvēki pieļauj kļūdas. …
Tā tas vienmēr ir bijis un būs līdz tai ideālajai dienai, kad Kristus pats personīgi valdīs uz šīs Zemes.
Žēl, ka daži paklūp citu cilvēku pieļauto kļūdu dēļ. Taču, pat par spīti tam, atjaunotā evaņģēlija mūžīgā patiesība, kas rodama Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā, neiet mazumā, tā nevar tikt aptraipīta vai izskausta” („Nāciet, pievienojieties mums”, Ensign vai Liahona, 2013. g. nov., 22.–23. lpp.).
Slaktiņš Kalnu pļavās
Lai iegūtu vairāk informācijas par slaktiņu Kalnu pļavās, skatiet Gospel Topics vietnē LDS.org un meklējiet „Mountain Meadows Massacre” („Slaktiņš Kalnu pļavās”).