150. stunda: Rokas ratiņu pionieri, 1856.–1860. gads
150. stunda
Rokas ratiņu pionieri, 1856.–1860. gads
Ievads
Svētie, kuri 1847. gadā ieradās Soltleikas ielejā, uzsāka darbu, lai attīstītu lauksaimniecību un citas nozares to svēto labā, kuri vēl tikai plānoja ierasties ielejā. 1851. gada septembrī Brigams Jangs un viņa padomnieki Augstākajā prezidijā atkārtoti aicināja visus svētos, kuri dzīvoja Aiovā un citur pasaulē, pulcēties Soltleikas ielejā. Daudzi pēdējo dienu svētie, nesot lielus upurus, atsaucās prezidenta Janga aicinājumam. Divpadsmito locekļi tika sūtīti uzraudzīt ceļotājus, un 1852. gadā ceļā uz Soltleikas ieleju devās vairāk svēto nekā jebkurā citā gadā. Turklāt daudzi svētie no 1856. līdz 1860. gadam devās uz Soltleikas ieleju rokas ratiņu grupās.
Aiciniet studentus iedomāties, ka viņus aicina ceļot 1300 jūdžu (apmēram 2090 km) kājām, velkot ratiņus, un ka viņi nedrīkstētu ņemt līdzi vairāk kā 17 mārciņas (apmēram 7,7 kg) personīgo mantu. Pajautājiet, kurš gribētu pieteikties šim ceļojumam.
Parādiet studentiem rokas ratiņu attēlu vai uzzīmējiet norādīto attēlu uz tāfeles. Paskaidrojiet, ka 1856. gadā finansiālo grūtību dēļ prezidents Brigams Jangs ierosināja, lai emigranti izmanto rokas ratus, nevis kravas ratus. Rokas ratiņi bija daudz lētāki, un tādējādi daudz vairāk svēto varētu doties ceļā. Laikā no 1856. līdz 1860. gadam gandrīz 3000 svēto nolēma doties uz rietumiem — pāri Amerikas Savienoto Valstu līdzenumiem — uz Jūtu, velkot savas mantas rokas ratiņos. Lielākā daļa no rokas ratiņu grupām tos piepildīja ar pārtikas krājumiem un personīgajām mantām un devās no Aiovas pilsētas, Aiovas štatā, uz Soltleiksitiju, Jūtu. Pēdējās trīs grupas uzsāka savu ceļojumu Florencē, Nebraskā.
Parādiet kasti vai spaini ar priekšmetiem, kas kopumā sver 7,7 kilogramus. Ļaujiet dažiem studentiem pacelt šos priekšmetus. Paskaidrojiet, ka katram pieaugušajam rokas ratiņu grupā bija ļauts paņemt 7,7 kg personīgo mantu. Katrs bērns varēja ņemt 4,5 kg personīgo mantu. Personīgās mantas sevī ietver drēbes un citus priekšmetus. Katra cilvēka mantas tika nosvērtas, un no visa, kas pārsniedz svara limitu, vajadzēja atteikties.
Ja jūs būtu viens no šiem rokas ratiņu pionieriem, ko jūs izvēlētos paņemt līdzi? Kāpēc?
Kāpēc, jūsuprāt, svētie bija gatavi upurēt tik daudz, lai nokļūtu Jūtā?
Lai gan ceļojums bija grūts, astoņas no desmit rokas ratiņu grupām, laikaposmā no 1856. līdz 1860. gadam veiksmīgi pabeidza šo ceļojumu. Taču 1856. gadā ceturtā un piektā rokas ratiņu grupa ceļojumu uzsāka vēlu rudenī un pieredzēja smagus pārbaudījumus. Tā bija Villija rokas ratiņu grupa, kuru vadīja Džeims Dž. Villijs, un Martina rokas ratiņu grupa, kuru vadīja Edvards Martins. Kad grupas bija nogājušas apmēram 1000 jūdzes (apmēram 1600 km) uz rietumiem no Aiovas, tām bija ļoti maz ēdiena un pārtikas krājumu. Oktobrī abas grupas Vaiomingas augstienē piemeklēja bargas ziemas vētras, kas palēnināja viņu ceļojuma gaitu. Šie svētie ļoti cieta lielā aukstuma un sniega dēļ. (Jūs varētu parādīt attēlus ar rokas ratiņu pionieriem, piemēram, Rokas ratiņu pionieri, tuvojoties Soltleikas ielejai [Evaņģēlija mākslas darbu grāmata (2009), nr. 102; skat arī vietnē LDS.org].)
Attēls
Rokas ratiņu pionieri, tuvojoties Soltleikas ielejai
Ja iespējams, izdaliet studentiem tālāk dotā stāsta — par Āronu un Elizabeti Džeksoniem — kopiju. Paskaidrojiet, ka Džeksoni ceļoja Martina grupā, kas parasti bija aptuveni 100 jūdzes (aptuveni 160 kilometrus) aiz Villija grupas. Aiciniet kādu studentu nolasīt šo stāstu. Aiciniet klasi sekot līdzi, meklējot Ārona un Elizabetes ticības pierādījumus.
1856. gada 19. oktobrī Martina rokas ratiņu grupai ziemas vētras laikā nācās šķērsot platu upi. Daudzi grupas locekļi, tai skaitā arī Ārons Džeksons, jau bija novārguši un slimi, un upes šķērsošana uz viņu veselību atstāja ļoti sliktu ietekmi. Elizabete Džeksone aprakstīja, kas ar viņas vīru notika pēc dažām dienām:
„Apmēram plkst. 9:00 vakarā es devos gulēt. … Es, manuprāt, nogulēju līdz pusnaktij. Man bija ļoti auksti. Laikapstākļi bija skarbi. Es klausījos, lai dzirdētu, vai mans vīrs elpo, — viņš gulēja ļoti mierīgi. Es nevarēju saklausīt viņa elpu. Es sāku uztraukties. Es uzliku savu roku uz viņa ķermeņa un, sev par šausmām, atklāju, ka manas ļaunākās bailes ir piepildījušās. Mans vīrs bija miris. … Es saucu palīgā pārējos cilvēkus, kuri bija teltī. Viņi man nekādi nevarēja palīdzēt. … Kad pienāca rītausma, daži grupas vīrieši sagatavoja ķermeni apglabāšanai. … Tie ietina viņu segā un nolika pie pārējiem trīspadsmit, kuri bija nomiruši, un tad apraka sniegā. …
Es necentīšos aprakstīt savas sajūtas, aptverot, ka esmu kļuvusi par atraitni ar trīs bērniem šādos mokošos apstākļos. Es tās nevaru aprakstīt. Taču es ticu, ka eņģelis, kurš veic pierakstus debesu arhīvos, ir tās pierakstījis un ka manas ciešanas evaņģēlija dēļ tiks iesvētītas manam labumam” (Leaves from the Life of Elizabeth Horrocks Jackson Kingsford [1908], 6.–7. lpp.; skat. arī history.lds.org).
Ko, pēc Elizabetes domām, ciešanas evaņģēlija dēļ viņai sniegs? Ko, jūsuprāt, nozīmē frāze „iesvētītas manam labumam”? (Viņas ciešanas tiks darītas svētas, un, pateicoties tām, viņa saņems svētības.)
Ko mēs varam pieredzēt, ja mums nākas pacietīgi ciest evaņģēlija dēļ? (Uz tāfeles uzrakstiet šādu principu: Ja mēs pacietīgi cietīsim evaņģēlija dēļ, tas mūs iesvētīs mūsu labumam. [Skat. M&D 122:7; 2. Nefija 2:2.])
Lai gan jums varbūt nenāksies ciest tā kā Elizabetei Džeksonei, ar kādām ciešanām jums varētu nākties saskarties evaņģēlija dēļ? Kā jūs varētu tikt svētīti, pateicoties šīm pieredzēm?
Paskaidrojiet, ka pēc Ārona Džeksona nāves nākamo dažu dienu laikā Martina grupa nogāja apmēram 10 jūdzes (apmēram 16 km). Daudzi cilvēki šajā laikā nomira. Kādā naktī, šī pārgājiena laikā, nevienam nebija pietiekami daudz spēka, lai uzslietu teltis. Elizabete Džeksone apsēdās uz akmens, vienu no saviem bērniem paņemot klēpī un pārējos divus piespiežot pie saviem sāniem. Šādā stāvoklī viņa palika līdz rītam. Elizabete bija zaudējusi drosmi. Tad, 27. oktobra naktī, viņa piedzīvoja ko tādu, kas viņai deva cerību izglābties. Aiciniet kādu studentu nolasīt tālāk doto stāstu un aiciniet klasi saklausīt, ko Elizabeti uzzināja sapnī.
„Būs viegli saprast, ka ņemot vērā šos grūtos apstākļus, es zaudēju cerību. Es atrados sešu vai septiņu tūkstošu jūdžu attālumā no savas dzimtās zemes, mežonīgā, akmeņainā un kalnainā zemē, pilnīgā nabadzībā. Zemi klāja sniegs, bet ūdenstilpnes — ledus, un man bija trīs bez tēva palikuši bērni, bet gandrīz nekas, ar ko viņus pasargāt skarbajās vētrās. Kad es tonakt, 27. oktobrī, devos gulēt, es saņēmu brīnumainu atklāsmi. Es sapņoju, ka mans vīrs man stāv blakus un saka: „Galvu augšā, Elizabete, palīgi jau ir ceļā” (Leaves from the Life of Elizabeth Horrocks Jackson Kingsford, 8. lpp.; skat. arī history.lds.org).
Pastāstiet studentiem, ka sapnis piepildījās, jo nākamajā dienā Martina grupu sasniedza palīgi no Soltleiksitijas.
Paskaidrojiet, ka 1856. gada 4. oktobrī, vairākas nedēļas, pirms rokas ratiņu grupas sāka nomocīt ziemas vētras, ceļinieki paziņoja prezidentam Brigamam Jangam, ka pionieru grupas joprojām atrodas līdzenumos, simtiem jūdžu attālumā. Nākamajā dienā, svētdienas dievkalpojumā, Brigams Jangs runāja par šo rokas ratiņu pionieru glābšanu. Aiciniet kādu studentu nolasīt dotos uzrunas fragmentus. Aiciniet klasi saklausīt, kādu principu prezidents Jangs mācīja svētajiem. (Ja iespējams, jūs varētu izsniegt katram studentam šī izteikuma eksemplāru, lai viņi varētu sekot līdzi.)
Attēls
Prezidents Brigams Jangs
„Daudzi no mūsu brāļiem un māsām atrodas līdzenumos ar rokas ratiņiem un, iespējams, daudzi šobrīd ir 700 jūdžu (apmēram 1100 km) attālumā no šīs vietas. Viņi ir jāatved uz šejieni, mums viņiem ir jāsūta palīdzība. …
Tā ir mana pārliecība: to man saka Svētais Gars, kurš ir mani pārņēmis, ka mums ir jāglābj šie cilvēki. … Šī ir pestīšana, pēc kuras es šobrīd tiecos, — izglābt mūsu brāļus, kuri citādāk ies bojā vai smagi cietīs, ja mēs viņiem nesūtīsim palīdzību.
Es šodien aicinu bīskapus, jo es nevaru gaidīt līdz rītdienai vai parītdienai. Ir jāsagādā 60 labi mūļu pāri, 12 vai 15 rati, … [kā arī] 12 tonnas miltu un 40 labi kučieri, neskaitot tos, kuri vadīs šīs grupas. …
Es jums saku, ka jūsu ticība, reliģija un Baznīcas aicinājums neizglābs nevienu no jūsu dvēselēm celestiālajā Dieva valstībā, ja vien jūs nerīkosieties saskaņā ar principiem, kurus es jums šobrīd mācu. Ejiet un atvediet tos cilvēkus, kuri šobrīd atrodas līdzenumos” („Remarks”, Deseret News, 1856. g. 15. okt., 252. lpp.).
Ko prezidents Brigams Jangs mācīja svētajiem? (Studenti var saskatīt dažādus principus, taču pārliecinieties, ka viņi saprot, ka mums, Jēzus Kristus mācekļiem, ir jāpalīdz tiem, kas nonākuši grūtībās.)
Paskaidrojiet, ka divu dienu laikā pēc prezidenta Janga sprediķa vīrieši ar krājumu piekrautiem ratiem devās ceļā, lai atrastu ceļiniekus.
Kā, pieliekot pūles, lai izglābtu pārējos, Soltleikas ielejas svētie upurējās?
Kādus upurus mēs varam nest, lai palīdzētu tiem, kuriem ir laicīgas vajadzības?
Kādus upurus mēs varam nest, lai palīdzētu tiem, kuriem ir garīgas vajadzības?
Aiciniet kādu studentu nolasīt, ko ir teicis prezidents Gordons B. Hinklijs. Aiciniet klases audzēkņus saklausīt, kā vēl mēs varam palīdzēt tiem, kam ir nepieciešama palīdzība.
Attēls
Prezidents Gordons B. Hinklijs
„Es esmu pateicīgs, ka mūsdienās Vaiomingas augstienē neviens no mūsu cilvēkiem neatrodas bezpalīdzīgā situācijā. Taču es zinu, ka mums visapkārt ir daudz cilvēku, kuriem ir nepieciešama palīdzība un kuri ir jāizglābj. Kā Tā Kunga, Jēzus Kristus, sekotājiem, mūsu dzīves misijai ir jābūt glābšanas misijai. Mums ir jārūpējas par bezpajumtniekiem, izsalkušajiem, nabadzīgajiem. Viņu stāvoklis ir acīmredzams. Mēs esam daudz darījuši. Mēs varam darīt vairāk, lai palīdzētu tiem, kuri dzīvo uz izdzīvošanas robežas.
„Mēs varam stiprināt tos, kas ir iegrimuši pornogrāfijas, nešķīstības un narkotiku muklājā. Daudzi ir iestiguši tik lielā atkarībā, ka viņi ir pazaudējuši spēju — noteikt savu likteni. Viņi ir nožēlojami un salauzti. Viņus var izglābt. …
Mūsdienās mums nav jādodas uz Vaiomingas augstieni, lai palīdzētu cilvēkiem. Mums ir jāpalīdz tiem, kas mums ir līdzās, — mūsu ģimenēm, cilvēkiem mūsu bīskapijās un stabos, tuvākajā apkārtnē un sabiedrībā” („Our Mission of Saving”, Ensign, 1991. g. nov, 59. lpp.).
Kad jūs esat redzējuši, ka kāds palīdz tiem, kuriem ir garīgas vai laicīgas vajadzības? Kā viņi palīdzēja?
Aiciniet studentus apdomāt un lūgt, lai zinātu, kā viņi var palīdzēt citiem cilvēkiem. Jūs varētu atvēlēt brīdi laika, lai viņi var pierakstīt savas domas savā pierakstu kladē vai studiju dienasgrāmatā.
Lai palīdzētu studentiem saskatīt, ka mēs esam svētīti, izturot pārbaudījumus ar ticību, aiciniet kādu studentu izlasīt šo stāstu:
1856. gadā Frensisam un Betsijai Vebsteriem bija pietiekami daudz naudas, lai ar ratiem dotos uz Jūtu, taču viņi savu naudu ziedoja fondam, lai palīdzētu svētajiem pārcelties uz Jūtu (Pastāvīgais emigrācijas fonds). Viņu ziedojums deva iespēju vēl deviņiem cilvēkiem doties ceļā ar rokas ratiņiem. Frensiss un Betsija, kuri gaidīja bērniņu, devās uz Soltleiksitiju ar Martina rokas ratiņu grupu un cieta kopā ar pārējo grupu.
Pēc vairākiem gadiem, kad brālis Vebsters piedalījās Svētdienas skolas stundā, viņš dzirdēja, kā daži Baznīcas locekļi kritizē Baznīcas vadītājus par rokas ratiņu traģēdiju. Nespējot savaldīties, viņš piecēlās un liecināja par gūtajām svētībām, ceļojot ar Martina rokas ratiņu grupu. Aiciniet kādu studentu nolasīt Frensisa Vebstera liecību un aiciniet studentus noteikt vienu veidu, kā tie, kas cieta rokas ratiņu grupās, tika svētīti.
„Es jūs lūdzu, pārtrauciet šo kritiku, jo jūs runājat par lietām, par kurām jūs neko nezināt. Bezpersoniski vēsturiski fakti neko nenozīmē, jo tie par šiem jautājumiem nesniedz pienācīgu skaidrojumu. Vai tā bija kļūda rokas ratiņu grupu sūtīt ceļā tik vēlu rudenī? Jā. Bet es biju tajā grupā, un arī mana sieva tajā bija. … Mēs cietām vairāk, nekā jūs varat iedomāties, un daudzi nomira no aukstuma un bada. Taču, vai jūs kādreiz esat dzirdējuši, ka kāds no šajā grupā izdzīvojušajiem sūdzētos? …
Es vairākas reizes ceļa laikā tiku atskatījies atpakaļ, lai redzētu, kurš stumj manus ratiņus, bet es nevienu neredzēju. Tad es sapratu, ka tie bija Dieva eņģeļi.
Vai es nožēloju, ka izlēmu doties ceļā ar rokas ratiņiem? Nē. Ne tobrīd, ne arī vēlāk. Tā bija privilēģija — maksāt šo cenu, lai iepazītu Dievu, un es esmu pateicīgs, ka man bija tas gods doties uz Ciānu kopā ar Martina rokas ratiņu grupu” (skat. William R. Palmer, „Pioneers of Southern Utah”, The Instructor, 79. sēj., nr. 5, 1944. g. maijs, 217.–218. lpp.).
Kādus principus mēs varam mācīties no Frensisa Vebstera liecības? (Studentiem būtu jāataino šāds princips: Ja mēs uzticīgi izturam ciešanas, mēs varam iepazīt Dievu.)
Kādu attieksmi un rīcību jūs esat novērojuši cilvēkos, kuri uzticīgi ir izturējuši ciešanas? Kā jūs esat iepazinuši Dievu, pateicoties pārbaudījumiem, ar kuriem esat saskārušies?
Aiciniet dažus studentus dalīties savā liecībā par jebkuru no stundā mācītajiem principiem. Jūs varētu dalīties arī savā liecībā.
Komentāri un skaidrojumi
Pie kā var novest pārbaudījumi un likstas?
Domājot par agrīno pēdējo dienu svēto pionieru upuri, prezidents Džeimss E. Fausts no Augstākā prezidija ir novērojis:
Attēls
Prezidents Džeimss E. Fausts
„Dzīves grūtajos brīžos mēs vairāk ieklausāmies klusajos un dievišķajos Svētā Gana čukstos.
Katra cilvēka dzīvē mēdz būt smagas, izmisuma, likstu un cīniņu pilnas dienas. Dzīvē ir pietiekami daudz ciešanu, bēdas un bieži vien sirdssāpes visiem, arī tiem, kas dedzīgi cenšas rīkoties pareizi un būt uzticīgi. Apustulis Pāvils izteicās par savu izaicinājumu: „Lai es nepaaugstinātos …, man ir dots dzelonis miesā, Sātana eņģelis, lai tas sistu mani” [2. kor. 12:7].
„Ērkšķi, kas dzeļ, duras miesā un sāp, bieži maina dzīves, kurām, šķiet, ir zudusi nozīme un cerība. Šīs izmaiņas ir attīrošā procesa, kas bieži vien šķiet nežēlīgs un smags, rezultāts. Šādā veidā dvēsele var kļūt par mīkstu mālu Skolotāja rokās, lai veidotu dzīvi, kurā ir ticība, spēks, kas ir jēgpilna un skaista. Daži cilvēki attīrošās uguns dēļ zaudē pārliecību un ticību Dievam, taču pārējie, kuriem ir mūžīgā perspektīva, saprot, ka šāda attīrīšana ir daļa no pilnveidošanās procesa. …
… Pārbaudījumi un likstas var palīdzēt sagatavoties piedzimšanai no jauna” („Refined in Our Trials”, Ensign, 2006. g. febr., 4. lpp.).
Palikt uzticīgiem samaitātā sabiedrībā
Elders Nīls A. Maksvels apzinājās grūtības, kas ir daļa no mūsu personīgās pieredzes mūsdienu pasaulē:
Attēls
Elders Nīls A. Maksvels
„Ja mēs būsim uzticīgi, pienāks diena, kad šie cienījamie pionieri un priekšteči, kurus mēs pamatoti slavējam par pārvarētajām grūtībām viņu ilgajā un grūtajā ceļojumā pa tuksnesi, slavēs uzticīgos, kas mūsdienās veiksmīgi ir izgājuši cauri bezcerības tuksnesim un ir spējuši saglabāt ticību, dzīvojot samaitātā sabiedrībā” (If Thou Endure It Well [1996], 28. lpp.).