1833. gada 16. un 17. decembrī pravietis Džozefs Smits saņēma atklāsmi attiecībā uz ciešanām, ko svētie piedzīvoja Misūri štatā. Šī atklāsme, kas pierakstīta Mācības un Derību 101. nodaļā, tiks pārrunāta trijās nodarbībās. Pirmā nodarbība balstīsies uz Tā Kunga skaidrojumu — kāpēc Viņš pieļāva svēto ciešanas. Tāpat tā ietver Viņa padomu un mierinājuma vārdus svētajiem, kuri saskārās ar ciešanām.
Tas Kungs paskaidro, kāpēc Viņš pieļauj, ka Viņa ļaudis piedzīvo pārbaudījumus
Pirms nodarbības uzzīmējiet uz tāfeles šo karti. Jūs varētu atsaukties uz šo karti stundas laikā, tādējādi palīdzot studentiem izprast šajā stundā izmantotos vēsturisko notikumu aprakstus.
Miniet dažus piemērus tam, kā svētie cieta no vajāšanas Džeksonas apgabalā, Misūri štatā! (Iespējams, jums nāksies studentiem atgādināt par to, kā svētajiem tika iznīcināts iespiešanas birojs, mājas, labība, un par to, kā Edvards Partridžs un Čārlzs Alens tika aplieti ar darvu un pēcāk apmētāti ar spalvām.)
Sniedziet nākamās rindkopas kopsavilkumu vai nolasiet to, vai arī palūdziet kādam studentam to izdarīt.
Naidīgi noskaņotā pūļa vardarbības rezultātā 1833. gada jūlijā Džeksonas apgabalā, Misūri štatā, vietējie Baznīcas vadītāji izlēma pamest šo apgabalu. Taču 1833. gada augustā Baznīcas vispārējās padomes vadītāji sanāca kopā, lai pārrunātu grūtības, ar kurām svētie saskārās Misūri štatā. Viņi sniedza tālākos norādījumus, ka svētajiem Misūri štatā nevajadzētu pārdot savas zemes un pārcelties prom no šī apgabala, ja vien viņi jau nebija noslēguši šādas vienošanās. Baznīcas vadītāji iesniedza lūgumu valdībai un izmantoja visas likumiskās tiesības, lai saglabātu savas zemes Misūri štatā un rastu taisnīgumu attiecībā uz tiem, kas bija atbildīgi par vardarbīgo izturēšanos. Kad šī apgabala pamatiedzīvotāji, kas nebija pēdējo dienu svētie, dzirdēja par šo rīcību, un, ticēdami, ka svētie neplānoja pārcelties, viņi veica jaunus uzbrukumus. 1833. gada 31. oktobrī naidīgi noskaņotu ap 50 cilvēku pūlis atjāja ar zirgiem uz Vitmera saimniecību, kas atradās Independences rietumos. Viņi nopostīja jumtus 13 mājām un nopēra ar rīksti vairākus vīrus, gandrīz tos nogalinot. Nākamās divas naktis šie uzbrukumi turpinājās Independencē un citās vietās, kur dzīvoja svētie. Vīrieši tika piekauti, bet sievietes un bērni — iebiedēti.
Kādi jautājumi, jūsuprāt, radās svēto prātos, kas tajā laikā dzīvoja Misūri štatā? (Ja studentiem nepieciešama palīdzība, lai atbildētu uz šo jautājumu, jūs varētu minēt, ka svētie visdrīzāk prātoja — kāpēc Tas Kungs pieļāva viņu vajāšanu.)
Pajautājiet studentiem, vai viņi kādreiz ir prātojuši par to, kāpēc Tas Kungs pieļauj viņu vai viņiem pazīstamu cilvēku ciešanas.
Paskaidrojiet: kad svētie Misūri štatā savos pārbaudījumos piedzīvoja ciešanas, tas Kungs atklāja patiesās mācības par to, kāpēc Viņš pieļauj Savu ļaužu ciešanas. Pievērsiet studentu uzmanību Mācības un Derību 101. nodaļas ievadam un aiciniet viņus uzmeklēt, kurā datumā Džozefs Smits saņēma šo atklāsmi. Tad aiciniet viņus pārskatīt atlikušo nodaļas ievadu, meklējot, ar kādām vēl grūtībām svētie saskārās laikā starp naidīgi noskaņotā pūļa uzbrukumu 31. oktobrī līdz šīs atklāsmes saņemšanas dienai. Aiciniet viņus pastāstīt, ko ir atraduši. (Kad studenti būs snieguši savas atbildes, jūs varētu paskaidrot, ka vairāk nekā 1000 svēto tika padzīti no savām mājām Džeksonas apgabalā.)
Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 101:1–2. Palūdziet pārējiem audzēkņiem sekot līdzi, meklējot iemeslu, kādēļ Tas Kungs pieļāva, ka svētie cieta no vajāšanām Džeksonas apgabalā. Lūdziet, lai audzēkņi pastāsta, ko uzgājuši.
Ko mēs varam mācīties no 2. panta par sekām, kas rodas, ja netiek ievērotas Dieva pavēles? (Studenti var izteikties citiem vārdiem, taču viņiem būtu jāpauž šāds princips: Kad mēs neievērojam Dieva pavēles, Viņš pieļauj mūsu ciešanas.)
Kādēļ, pēc jūsu domām, ir svarīgi izprast šo principu?
Norādiet: lai gan daudzi svētie Misūri štatā bija uzticīgi un pazemīgi, viņi joprojām cieta no vajāšanām. Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 101:3–5. Aiciniet pārējos audzēkņus sekot līdzi, meklējot, kāda iemesla dēļ Tas Kungs pieļauj arī taisnīgo svēto ciešanas. Lūdziet studentiem dalīties tajā, ko viņi ir atraduši. Jūs varētu paskaidrot, ka šajā kontekstā vārds pārmācīt nozīmē — disciplinēt vai izlabot, bet vārds iesvētīt nozīmē — padarīt kādu šķīstu vai svētu.
Saskaņā ar šiem pantiem, kādēļ Tas Kungs pārmāca un pārbauda Savus ļaudis? (Studentiem vajadzētu paust šādu principu: Ja mēs neizturēsim pārmācību, mēs nevarēsim tikt iesvētīti. Uzrakstiet šo principu uz tāfeles.)
Kā pārmācība var palīdzēt mums tapt iesvētītiem?
Kā šo pantu vēstījums, iespējams, ietekmēja svētos Misūri štatā?
Lai palīdzētu studentiem saprast, kā pārmācības un pārbaudīšanas panešana veicina mūsu iesvētīšanu, aiciniet kādu studentu izlasīt, ko teicis elders D. Tods Kristofersons no Divpadsmit apustuļu kvoruma:
Attēls
Elders D. Tods Kristofersons
„Papildus tam, ka tā veicina mūsu grēku nožēlošanu, pārmācības panešana var mūs attīrīt un sagatavot lielākām garīgām privilēģijām” (skat. „Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu”, Ensign vai Liahona, 2011. g. maijs, 98).
Norādiet, ka Tas Kungs minēja Ābrahāmu par piemēru tam, kā cilvēks tiek pārmācīts un pārbaudīts. Jūs varētu aicināt kādu studentu sniegt īsu kopsavilkumu tam, kā Tas Kungs pavēlēja Ābrahāmam upurēt savu dēlu Īzāku (skat. 1. Mozus 22:1–14). Paskaidrojiet, ka Ābrahāma uzticība šī un citu pārbaudījumu laikā sagatavoju viņu saņemt lielas garīgās svētības (skat. 1. Mozus 22:15–18). Pievērsiet studentu uzmanību principam, ko uzrakstījāt uz tāfeles.
Kā šis princips var mums palīdzēt grūtību laikos?
Aiciniet studentus patstāvīgi izlasīt Mācības un Derību 101:6–8, meklējot dažu Misūri štata svēto pieļautos grēkus, kas veicināja ciešanas, ko nācās piedzīvot visiem svētajiem. Lūdziet studentus dalīties tajā, ko atraduši.
Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 101:9 un palūdziet pārējiem audzēkņiem sameklēt cerības vēsti, ko Tas Kungs sniedza svētajiem, kas bija pakļauti ciešanām Misūri štatā.
Kādu vēstījumu Tas Kungs sniedza 9. pantā, kas var mums palīdzēt, izciešot grēku sekas? (Studentu atbildes var atšķirties, taču viņiem būtu jāatpazīst šāds patiesais princips: Pat tad, kad mēs esam grēkojuši, Tas Kungs izjūt žēlastību pret mums. Uzrakstiet šo patieso principu uz tāfeles. Jūs varētu mudināt studentus pierakstīt to savos Svētajos Rakstos.)
Kā šis patiesais princips var sniegt mums cerību?
Aiciniet studentus uzrakstīt savās pierakstu kladēs vai studiju dienasgrāmatās, kā viņi var pievērst savas sirdis Tam Kungam un piedzīvot Viņa žēlastību.
Sniedziet Mācības un Derību 101:10–11 kopsavilkumu, paskaidrojot: lai gan Tas Kungs pieļauj svēto vajāšanu, Viņš teica, ka sodīs viņu vajātājus. Aiciniet kādu studentu nolasīt nākamās rindkopas un palūdziet pārējiem audzēkņiem ieklausīties, ar kādiem vēl pārbaudījumiem saskārās svētie. Jūs varētu mudināt studentus iztēloties, kā svētie jutās, piedzīvojot šādus pārbaudījumus.
Naidīgi noskaņotu ļaužu pūlis turpināja vajāt svētos Džeksonas apgabalā, līdz visi Baznīcas locekļi tika no turienes padzīti. Laimens Vaits rakstīja: „Es redzēju simt deviņdesmit sievietes un bērnus, kas tika padzīti un kuriem bija jāmēro trīsdesmit jūdžu (ap 48 km) garais ceļš caur prēriju; viņus pavadīja tikai trīs novārguši vīri. Bija iestājies novembris, un zemi klāja plāna ledus kārtiņa. Es varētu viegli viņiem sekot pa taku, ko iezīmēja asinis no viņu pēdām, kas tika savainotas, brienot pa iepriekš dedzinātās prērijas rugājiem!” (History of the Church, 3:439.)
Lielākā daļa svēto devās ziemeļu virzienā, kur viņiem nācās šķērsot Misūri upi. Upes krasti pie prāmju piestātnēm bija pārpildīti ar bēgļiem. Dažiem bija palaimējies pamest mājas, paņemot līdzi dažas saimniecības preces, taču daudzi bija zaudējuši visu. Pārlijs P. Prets rakstīja: „Simtiem cilvēki bija manāmi visos virzienos, daži apmetās teltīs, citi sēdēja ap ugunskuriem zem klajām debesīm, bet tikmēr no tām straumēm lija lietus. Vīri taujāja pēc savām sievām, sievas — pēc vīriem, vecāki — pēc bērniem, un bērni — pēc vecākiem. … Šo skatu bija grūti aprakstīt, un esmu drošs, ka ikviena cilvēka sirds uz šīs zemes iežēlotos, izņemot mūsu cietsirdīgo apspiedēju un neiejūtīgās kopienas locekļu sirdis” (Autobiography of Parley P. Pratt, red. Pārlijs P. Prets, jaunākais, [1938], 102.).
Kurus no šiem pārbaudījumiem jums būtu it īpaši grūti pieredzēt?
Kā, pēc jūsu domām, jūs reaģētu uz šādām ciešanām? (Jūs varētu ļaut studentiem patstāvīgi apdomāt šo jautājumu, neprasot sniegt savas atbildes pārējo audzēkņu priekšā.)
Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 101:12–16. Aiciniet pārējos audzēkņus sekot līdzi, meklējot, ko Tas Kungs apsolīja taisnīgajiem svētajiem. Palūdziet studentiem dalīties savās atbildēs. Paskaidrojiet, ka 12. pantā pieminētā frāze — „viss mans Israēls” attiecas uz viesiem, kas ir uzticīgi evaņģēlija derībām.
Kādu principu jūs esat iemācījušies no 12.–16. pantam? (Uzrakstiet uz tāfeles vienā teikumā studentu atbilžu kopsavilkumu. Viņu atbildēm būtu jāpauž šāds princips: Dzīvojot taisnīgi, mēs varam gūt mierinājumu, jo zinām, ka visi cilvēki ir Tā Kunga rokās.)
Ko, jūsuprāt, nozīmē 16. pantā atrodamā pavēle — „esiet mierīgi un ziniet, ka Es esmu Dievs”?
Kā mēs varam gūt Tā Kunga mierinājumu, ja esam „mierīgi”?
Aiciniet studentus padomāt par tām reizēm, kad viņi ir izjutuši mieru un zinājuši, ka atrodas Dieva rokās. Aiciniet dažus studentus dalīties savā pieredzē. Jūs varētu dalīties savā pieredzē, kad tikāt svētīti ar mieru ciešanu laikā.
Mudiniet studentus nemitīgi griezties pie Tā Kunga un paļauties, ka Viņš izdarīs to, kas viņiem būs pats labākais.
Pirms svētie tika padzīti no Džeksonas apgabala, Misūri štatā, viņi vairākkārt tika brīdināti par to, ka piedzīvos ciešanas, ja nenožēlos grēkus. Piemēram, 1833. gada janvārī Džozefs Smits pamācīja Viljamu V. Felpsu un Sidniju Gilbertu par „garu, kas pastāvēja” viņu rakstītajās vēstulēs, apgalvojot, ka šāds gars „izniekoja Ciānas spēku” un „draudēja ar to, ka pār Ciānu nāks Dieva sodība”. Orsons Haids un Hairams Smits, rakstot bīskapam Edvardam Partridžam, viņa padomniekiem un augstākajiem priesteriem konferencē, nosūtīja brīdinājuma vēstuli Baznīcas vadītājiem Misūri štatā. Šo vēstuli, ko saņēma no Sidnija Gilberta, viņi raksturoja kā „zemisku, tumsonīgu un ar neskaidru mājienu”. Viņi arī nosodīja citu vēstuli, kurā tika netieši norādīts, ka pravietis „centās iegūt karaļa cienīgu varu un autoritāti”. Šo un citu pārkāpumu dēļ Orsons Haids un Hairams Smits brīdināja svētos Misūri štatā par to, ka viņi saskarsies ar „sodu un postu” (skat. Documents, Volume 2: July 1831 – January 1833, 2. sēj. of the Documents series of The Joseph Smith Papers (2013. g.), 367, 373–374).
Elders D. Tods Kristofersons no Divpadsmit apustuļu kvoruma paskaidroja:
Attēls
Elders D. Tods Kristofersons
„Dievišķajai pārmācībai ir vismaz trīs nozīmes: (1) pārliecināt mūs nožēlot grēkus, (2) attīrīt un iesvētīt mūs, un (3) reizēm novirzīt mūsu dzīves kursu uz to ceļu, kurš, pēc Dieva prāta, ir labāks.” (Skat. „Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu”, Ensign vai Liahona, 2011. g. maijs, 98.)
Elders D. Tods Kristofersons no Divpadsmit apustuļu kvoruma mācīja, ka, cenšoties nodibināt Ciānu, mēs varam mācīties no agrīno svēto kļūdām Misūri štatā:
Attēls
Elders D. Tods Kristofersons
„Pravieša Džozefa Smita vadībā agrīnie Baznīcas locekļi centās nostiprināt Ciānas centrālo vietu Misūri štatā, bet viņiem neizdevās uzcelt svēto pilsētu. Tas Kungs izskaidroja vienu no iemesliem, kāpēc tas neizdevās:
„Viņi nav mācījušies būt paklausīgi tam, ko Es esmu prasījis no viņu rokām, bet ir pilni visāda veida ļaunuma un nedalās savā mantā, kā pienākas svētajiem, ar nabagiem un mocītajiem starp tiem;
un nav vienoti atbilstoši tai vienotībai, ko pieprasa celestiālās valstības likums” (M&D 105:3–4).
„Tur bija nesaskaņas un strīdi, un skaudība, un ķildas, un miesaskārīgas un iekāres pilnas vēlmes viņu starpā; tādēļ ar to viņi apgānīja savu mantojumu” (M&D 101:6).
Tā vietā, lai pārāk skarbi nosodītu šos agrīnos svētos, mums ir jāraugās uz sevi, lai redzētu, vai mēs rīkojamies labāk.
Ciāna ir Ciāna tās pilsoņu raksturu, īpašību un uzticības dēļ. Atcerieties, ka „Tas Kungs sauca savus ļaudis par Ciānu, tāpēc ka viņi bija vienas sirds un viena prāta un dzīvoja taisnībā; un tur nebija nabagu starp tiem” (Mozus 7:18). Ja mēs vēlamies dibināt Ciānu savās mājās, draudzēs, bīskapijās un stabos, mums ir jāsniedzas pretīšim standartam. Būs nepieciešams (1) kļūt vienotiem vienā sirdī un vienā prātā; (2) individuāli un kā grupai kļūt par svētu tautu un (3) rūpēties par nabadzīgajiem un trūcīgajiem tik efektīvi, ka mēs likvidēsim nabadzību mūsu vidū. Mēs nevaram gaidīt, līdz radīsies Ciāna, lai īstenotu šīs lietas, — Ciāna radīsies tikai tad, kad šīs lietas būs īstenotas” („Nāciet uz Ciānu”, Ensign vai Liahona, 2008. g. nov., 37–38).
Mācības un Derību 101:16. „Visa miesa ir Manās rokās; esiet mierīgi un ziniet, ka Es esmu Dievs”
Prezidents Gordons B. Hinklijs pastāstīja par kādu reizi, kad viņš saņēma mierinājumu, pateicoties principam, kas rodams Mācības un Derību 101:16:
Attēls
Prezidents Gordons B. Hinklijs
„Nesen, prātā cīnoties ar kādu problēmu, kura, manuprāt, atspoguļoja nopietnas sekas, es nometos uz ceļiem lūgšanā. Tur būdams, es sajutu mierinājumu, un man prātā ienāca šie Tā Kunga vārdi: „Esiet mierīgi un ziniet, ka Es esmu Dievs.” Es atvēru Svētos Rakstus un izlasīju šo mierinājuma pilno apgalvojumu, kas tika sniegts Džozefam Smitam pirms 150 gadiem: „Lai jūsu sirdis top mierinātas attiecībā uz Ciānu; jo visa miesa ir Manās rokās; esiet mierīgi un ziniet, ka Es esmu Dievs.” (M&D 101:16.)
Dievs auž savu rakstu pēc Viņa paša diženā zīmējuma. Visa miesa ir Viņa rokās. Mums nav tādu priekšrocību — sniegt Viņam padomu. Mums ir pienākums un iespēja — būt mierā savos prātos un sirdīs un zināt, ka Viņš ir Dievs, šis ir Viņa darbs, un Viņš nepieļaus, ka tas ciestu neveiksmi.
Mums nav jābaidās. Mums nav jāraizējas. Mums nav jāprāto. Mūsu galvenais uzdevums ir katram pildīt savus pienākumus mums sniegtajos aicinājumos. Un tieši tāpēc, ka lielākā daļa pēdējo dienu svēto dzīvo ar ticību un strādā ar pārliecību, Baznīca turpina nemitīgi augt un kļūt aizvien stiprāka” („He Slumbers Not, nor Sleeps”, Ensign, 1983. g. maijs, 6).
Elders V. Kregs Cviks no Septiņdesmitajiem paskaidroja, ko nozīmē — atrasties Dieva rokās:
Attēls
Elders V. Kregs Cviks
„Atrasties Dieva rokās nozīmē ne tikai to, ka Viņa gādīgās rūpes ir vienmēr pār mums, bet arī to, ka Viņš mūs pasargā un aizstāv ar Savu brīnumaino spēku.
Svētajos Rakstos mēs varam atrast atsauces uz Tā Kunga roku. Viņa dievišķā palīdzība tiek atspoguļota atkal un atkal. Lai gan Viņa spēcīgās rokas radīja pasaules, tās bija arī pietiekami maigas, svētot mazos bērnus” („The Lord Thy God Will Hold Thy Hand”, Ensign vai Liahona, 2003. g. nov., 34).