Atbildot uz elderu jautājumiem par to, kā celt Ciānas pilsētu, 1831. gada 1. augustā Tas Kungs deva atklāsmi, kas pierakstīta Mācības un Derību 58. nodaļā. 34.–65. pantā ietverti norādījumi par to, kā tiem, kas pārcēlušies uz Ciānu, jādzīvo pēc ziedošanās likuma. Šajos pantos Tas Kungs mācīja arī grēku nožēlošanas principus, pavēlēja elderiem sludināt evaņģēliju un deva viņiem padomu par to, kā celt Ciānu.
Ieteikumi stundas mācīšanai
Iepriekšējā stundā studenti tika aicināti pielietot savu rīcības brīvību, lai darītu kaut ko labu pirms šodienas nodarbības. Palūdziet studentus dalīties savās pieredzēs, kad viņi izvēlējušies dedzīgi nodoties labai lietai (skat. M&D 58:27).
Tas Kungs sniedz norādījumus attiecībā uz Ciānu un māca grēku nožēlošanas principus
Pirms stundas sākuma uz tāfeles uzrakstiet šādu jautājumu: Ko nozīmē — nožēlot grēkus?
Aiciniet dažus studentus atbildēt uz šo jautājumu. Pēc tam uz tāfeles uzrakstiet šādus jautājumus: Kā es varu zināt, vai esmu pilnībā nožēlojis grēkus? Kā es varu zināt, vai Tas Kungs ir man piedevis manus grēkus?
Aiciniet studentus ierakstīt šos jautājumus klases pierakstu kladēs vai studiju dienasgrāmatās. Palūdziet viņiem atvēlēt dažas minūtes un uzrakstīt atbildes uz šiem jautājumiem. Pēc pietiekami ilga laika informējiet viņus, ka vēlāk, stundas gaitā, viņiem būs iespēja no jauna izskatīt savas atbildes.
Sniedziet Mācības un Derību 58:34–37 kopsavilkumu, paskaidrojot, ka daudzi elderi, kuri bija ieradušies Misūri, lai tur dzīvotu, vēlējās uzzināt, kas viņiem ir jādara, lai plānotu, organizētu un celtu Ciānas pilsētu. Tas Kungs deva norādījumus tiem, kas pārcēlās uz Misūri, ziedot savu naudu un īpašumus Ciānas uzcelšanai. Martinam Herisam tika norādīts būt par paraugu, dodot naudu bīskapam. Viņš ziedoja lielu naudas summu, lai palīdzētu bīskapam Edvardam Partidžam nopirkt Baznīcai zemi.
Uz tāfeles uzrakstiet šādu cilvēku vārdus: Martins Heriss, Viljams V. Felpss un Ziba Pītersons. Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 58:38–41, 60. Palūdziet pārējiem audzēkņiem sekot līdzi, meklējot, kādu padomu Tas Kungs deva Martinam Herisam, Viljamam V. Felpsam un Zibam Pītersonam, kad viņi gatavojās celt Ciānu.
Kad studenti atbild uz tālāk dotajiem jautājumiem, pierakstiet viņu atbildes uz tāfeles zem attiecīgā vārda.
Kādā grēkā, pēc Tā Kunga teiktā, bija vainīgs Martins Heriss? Ko Tas Kungs lika viņam darīt?
Kādā grēkā, pēc Tā Kunga teiktā, bija vainīgs Viljams V. Felpss? Ko Tas Kungs lika viņam darīt? (Iespējams, jums vajadzēs paskaidrot, ka frāze „tiecas izcelties” (41. p.) nenozīmē — darīt to labāko vai censties pilnveidoties. Drīzāk šī frāze norāda uz netaisnīgu, augstprātīgu vēlmi izskatīties labākam vai svarīgākam par citiem cilvēkiem.)
Ko Ziba Pītersons centās darīt ar saviem grēkiem?
Norādiet, ka šo vīru grēki draudēja liegt viņiem iespēju palīdzēt Ciānas celšanā.
Kādos veidos mūsu grēki var ierobežot mūsu spēju kalpot Tam Kungam?
Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 58:42. Lūdziet pārējiem audzēkņiem sekot līdzi, meklējot, ko Tas Kungs mācīja par grēku nožēlošanu.
Saskaņā ar šo pantu, ko Tas Kungs mums apsola, ja mēs nožēlojam savus grēkus? (Studentiem vajadzētu noteikt šādu principu: Ja mēs nožēlojam grēkus, Tas Kungs mums piedos un vairs tos nepieminēs. Uzrakstiet šo principu uz tāfeles. Jūs varat ierosināt studentiem atzīmēt vārdus, kas māca šo principu 42. pantā.)
Uz kuriem no mūsu grēkiem šis solījums attiecas? (Uz visiem.)
Palūdziet kādam studentam izlasīt tālāk sniegto prezidenta Boida K. Pekera, Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļa, izteikumu. Lūdziet pārējos audzēkņus saklausīt vārdus vai frāzes, kas māca uz tāfeles pierakstīto principu.
Attēls
Prezidents Boids K. Pekers
„Neatkarīgi no tā, kādi pārkāpumi pastrādāti, neatkarīgi no tā, cik ļoti mūsu rīcība sāpinājusi citus, visa mūsu vaina var tikt aizmēzta. Laikam jau pati skaistākā Svēto Rakstu frāze man šķiet tā, kur Tas Kungs saka: „Lūk, tam, kurš nožēlojis savus grēkus, tam tiek piedots, un Es, Tas Kungs, tos vairs nepieminu” (M&D 58:42).
[Tas ir] Jēzus Kristus evaņģēlija un Izpirkšanas solījums” („Izpirkšana”, Ensign vai Liahona, 2012. g. nov., 77).
Vērsiet studentu uzmanību uz jautājumiem, kas uzrakstīti uz tāfeles.
Kā Tā Kunga solījums, kas dots 42. pantā, palīdz atbildēt uz trešo jautājumu: Kā es varu zināt, vai Tas Kungs ir man piedevis manus grēkus? (Tā Kunga solījums palīdz mums zināt, ka Viņš vienmēr dāvā piedošanu, ja mēs esam pilnībā nožēlojuši grēkus.)
Papildus tam, ka zinām to, ka Tas Kungs ir apsolījis piedot mums, ja mēs esam pilnībā nožēlojuši grēkus, kā vēl mēs varam zināt, ka esam saņēmuši piedošanu?
Palūdziet kādam studentam nolasīt tālāk sniegto prezidenta Dītera F. Uhtdorfa, Augstākā prezidija locekļa, izteikumu. Palūdziet studentiem ieklausīties, kā viņi var zināt, ka Tas Kungs ir piedevis viņu grēkus.
Attēls
Prezidents Dīters F. Uhtdorfs
„Tiklīdz mēs būsim patiesi nožēlojuši grēkus, Kristus noņems no mums mūsu grēku vainas nastu. Mēs paši varam zināt, ka mums ir piedots un esam darīti tīri. Svētais Gars mums to apliecinās; Viņš ir Svētītājs. Nav citas lielākas liecības par piedošanu” („Drošas atgriešanās punkts”, Ensign vai Liahona, 2007. g. maijs, 101).
Kā zināšanas par to, ka jūs varat saņemt piedošanu par visiem saviem grēkiem, ir svētījušas jūsu dzīvi?
Paskaidrojiet studentiem, ka daži cilvēki kļūdaini domā: ja viņi joprojām var atcerēties savus grēkus, tad viņi nav pilnībā tos nožēlojuši. Aiciniet kādu studentu nolasīt tālāk sniegto prezidenta Dītera F. Uhtdorfa izteikumu. Palūdziet studentiem ieklausīties, kādēļ mēs varam atcerēties savus grēkus pat pēc tam, kad esam tos nožēlojuši.
Attēls
Prezidents Dīters F. Uhtdorfs
„Sātans centīsies mums likt noticēt, ka mūsu grēki nav piedoti, jo mēs varam tos atcerēties. Sātans ir melis; viņš cenšas aizmiglot mūsu redzi un aizvest mūs prom no grēku nožēlošanas un piedošanas takas. Dievs mums neapsola, ka mēs neatcerēsimies savus grēkus. Atcerēšanās mums palīdzēs izvairīties no tās pašas kļūdas atkārtošanas. Taču, ja mēs paliksim uzticīgi un patiesi, ar laiku atmiņas par mūsu grēkiem kļūs blāvākas. Tā būs daļa no nepieciešamās dziedināšanas un svētīšanas procesa” („Drošas atgriešanās punkts”, 101. lpp.).
Norādiet, ka uz tāfeles uzrakstītais apsolījums ir ar nosacījumu. Mēs varam saņemt Tā Kunga piedošanu vienīgi tad, ja mēs darām visu iespējamo, lai pilnībā nožēlotu savus grēkus.
Ko nozīmē — nožēlot grēkus? (Jūs varētu aicināt studentus atgriezties pie atbildēm, kuras viņi uzrakstīja, atbildot uz jautājumiem, ko uzrakstījāt uz tāfeles.)
Pēc tam, kad studenti ir atbildējuši, aiciniet kādu studentu nolasīt izteikumu no brošūras Jaunatnes morāles stiprināšanai. Palūdziet audzēkņiem saklausīt, ko vēl viņi var mācīties par to, ko nozīmē — nožēlot grēkus.
„Grēku nožēlošana ir kas vairāk, nekā savas nepareizās rīcību atzīšana. Tā ir prāta un sirds pārmaiņa. Tā ietver novēršanos no grēka un vēršanos pie Dieva pēc piedošanas. To motivē mīlestība pret Dievu un sirsnīga vēlēšanās paklausīt Viņa baušļiem” (Jaunatnes morāles stiprināšanai (brošūra, 2012. g.), 28).
Paskaidrojiet, ka patiesa grēku nožēlošana ietver vairākas prasības. Divas no šīm prasībām ir minētas Mācības un Derību 58:43. Palūdziet kādu studentu skaļi nolasīt šo pantu. Lūdziet audzēkņus sekot līdzi, meklējot divas lietas, kas mums jādara, lai pilnībā nožēlotu savus grēkus.
Saskaņā ar 43. pantu, kas ir tās divas lietas, kas mums jādara, lai pilnībā nožēlotu savus grēkus? (Studentiem vajadzētu atpazīt šādu principu: Lai nožēlotu grēkus, mums jāatzīstas tajos un jāatmet tie. Uzrakstiet šo principu uz tāfeles.)
Kā šis patiesais princips palīdz mums atbildēt uz jautājumu: Kā es varu zināt, vai esmu pilnībā nožēlojis grēkus? (Palīdziet studentiem saprast: lai pilnībā nožēlotu grēkus, būtiski ir atzīties grēkos un tos atmest.)
Ko nozīmē — atzīties savos grēkos?
Lai palīdzētu studentiem saprast, ko nozīmē — atzīties savos grēkos, aiciniet kādu studentu izlasīt šādu eldera D. Toda Kristofersona, Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļa, izteikumu:
Attēls
Elders D. Tods Kristofersons
„Grēka atzīšana un atmešana ir spēcīgi jēdzieni. Tas ir daudz vairāk par paviršu „es atzīstu” vai „man žēl”. Grēka atzīšana ir dziļa, dažreiz pat ārkārtīgi mokoša atziņa par savām kļūdām un pārkāpumiem pret Dievu un cilvēkiem” („Grēku nožēlošanas dievišķā dāvana”, Ensign vai Liahona, 2011. g. nov., 40).
Kā mūsu grēku atzīšana palīdz mums novērsties no grēka un pievērsties Dievam, lai gūtu piedošanu?
Šīs pārrunas laikā studenti var prātot, kādos grēkos ir jāatzīstas un — kam jāatzīstas. Paskaidrojiet, ka mums jāatzīstas visos savos grēkos Debesu Tēvam. Nopietnos pārkāpumos, tādos kā seksuālā pārkāpumā vai pornogrāfijas izmantošanā, ir jāatzīstas arī bīskapam vai draudzes prezidentam.
Vērsiet studentu uzmanību uz pēdējo patieso principu, kuru jūs uzrakstījāt uz tāfeles.
Ko nozīmē — atmest savus grēkus? (Pilnībā novērsties no saviem grēkiem un pārstāt tos darīt.)
Lieciniet par Glābēja īstenoto Izpirkšanu un par grēku nožēlošanas un piedošanas principiem, ko jūs pārrunājāt. Aiciniet studentus pārdomāt, vai ir kādi grēki, kurus viņiem vajag nožēlot, un mudiniet viņus tos nožēlot, rīkojoties atbilstoši apgūtajiem principiem.
Tas Kungs pavēl elderiem sludināt evaņģēliju un dod viņiem padomu par to, kā celt Ciānu.
Sniedziet Mācības un Derību 58:49–62 kopsavilkumu, paskaidrojot, ka Tas Kungs paziņoja elderiem, kuri palika Misūri, ka viņiem jāiegādājas zeme un jāsagatavojas svēto pulcēšanai Misūri štatā.
Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 58:46–47, 63–5. Palūdziet klases audzēkņiem sameklēt padomu, ko Tas Kungs deva tiem elderiem, kuriem bija jāatgriežas Ohaio.
Saskaņā ar 46.–47. pantu, kas elderiem bija jādara pa ceļam uz Ohaio?
Saskaņā ar 64. pantu, kam ir jātiek sludinātam evaņģēlijam? (Studenti var izteikties dažādi, taču viņu atbildēm būtu jāpauž šāds patiess princips: Evaņģēlijam ir jātiek sludinātam katram cilvēkam. Jūs varat ierosināt, lai studenti atzīmē vārdus, kas māca šo patieso principu 64. pantā.)
Mudiniet studentus sekot Gara pamudinājumiem, daloties evaņģēlija patiesībās ar apkārtējiem.
Elders D. Tods Kristofersons, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, mācīja, ka grēku nožēlošana ir vairāk nekā tikai darāmo darbu saraksts:
Attēls
Prezidents Dīters F. Uhtdorfs
„Lai gan dažkārt pūliņi izveidot sarakstu ar noteiktiem grēku nožēlošanas soļiem var būt noderīgi, tas var novest pie mehāniskas ķeksīša ievilkšanas, bez patiesas nožēlas un pārmaiņām. Patiesa grēku nožēlošana nedrīkst būt virspusēja. Tas Kungs izvirza divus pamatnosacījumus: „To jūs varat zināt — ja cilvēks nožēlo savus grēkus — lūk, viņš atzīsies tajos un atmetīs tos” (M&D 58:43).” („Grēku nožēlošanas dievišķā dāvana”, Ensign vai Liahona, 2011. g. nov., 40.)
Elders Rasels M. Nelsons, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, paskaidroja, ko nozīmē — nožēlot grēkus:
Attēls
Elders Rasels M. Nelsons
„Grēku nožēlošanas mācībai ir daudz plašāka nozīme nekā vārdnīcas definīcija. Kad Jēzus teica: „Nožēlo grēkus,” Viņa mācekļi pierakstīja šo pavēli grieķu valodā ar darbības vārdu metanoeo. Šis spēcīgais vārds ir ļoti nozīmīgs. Šajā vārdā priedēklis meta nozīmē — „mainīt”. Piedēklis apzīmē četrus svarīgus grieķu valodas terminus: nous, kas nozīmē „prāts”; gnosis, kas nozīmē „zināšanas”; pneuma, kas nozīmē „gars”; un pnoe, kas nozīmē „elpa”.
Tādējādi, kad Jēzus teica: „Nožēlo grēkus,” Viņš mums lūdza mainīties — izmainīt savu prātu, zināšanas, garu un pat elpu. Pravietis paskaidroja, ka šāda izmaiņa cilvēka elpā ir elpošana ar pateicīgu atzinību Viņam, kurš dāvā katru elpas vilcienu. Ķēniņš Benjamīns teica: „Ja jūs kalpotu Viņam, kas jūs ir radījis … un pasargā jūs no dienas dienā, dodot jums elpu … laiku pa laikam — es saku, ja jūs kalpotu Viņam ar visu savu dvēseli, jūs tomēr būtu neizdevīgi kalpi.” [Mosijas 2:21.]
Jā, Tas Kungs ir pavēlējis mums nožēlot grēkus, izmainīt savus ceļus, nākt pie Viņa un būt tādiem kā Viņš. [Skat. 3. Nef. 27:21, 27.] Tas prasa pilnīgu izmaiņu” („Grēku nožēlošana un pievēršanās”, Ensign vai Liahona, 2007. g. maijs, 103).
Elders F. Bērtons Hovards, Septiņdesmito loceklis, dalījās kādā savā pieredzē, kurā viņš apjauta, ka Tas Kungs patiešām vairs nepiemin mūsu grēkus:
Attēls
Elders F. Bērtons Hovards
„Pēdējais stāsts — kad es biju bīskaps. Kādu vakaru, kad es biju dziļā miegā, pie durvīm atskanēja zvans. Es piecēlos un devos pie durvīm, kur stāvēja jauns mana priesteru kvoruma loceklis. Es viņu labi pazinu, pietiekami labi, jo biju devies kopā ar viņu izbraukumos, lūdzis ar viņu un par viņu, un mācījis viņu. Es viņu labi pazinu, kā labs bīskaps pazīst katru astoņpadsmit gadus vecu priesteri, pietiekami labi, lai pajautātu, ko viņš nakts vidū dara pie manām durvīm.
Viņš teica: „Bīskap, man jārunā ar tevi. Es nupat izdarīju ko nopietnu un nevaru doties mājās.”
Viņam bija taisnība. Tas bija nopietni. Es ieaicināju viņu iekšā, un mēs aprunājāmies. Viņš runāja, un es klausījos, tad es runāju, un viņš klausījās, — līdz pat rītausmai. Viņam bija daudz jautājumu. Viņš bija pastrādājis briesmīgu grēku. Viņš vēlējās zināt, vai pastāv kāda cerība. Viņš vēlējās zināt, kā nožēlot grēkus. Viņš vēlējās zināt, vai grēku nožēlošana ietver to, ka viņam tas jāpastāsta saviem vecākiem. Viņš vēlējās zināt, vai viņam ir kāda iespēja doties misijā. Viņš vēlējās zināt daudz ko citu.
Man nebija visu atbilžu, taču es teicu viņam, ka cerība pastāv. Es teicu viņam, ka atpakaļceļš būs grūts, taču tas ir iespējams. Es paskaidroju to, ko es zināju par grēku nožēlošanas procesu, un palīdzēju viņam saprast, kas viņam ir jādara. Es pateicu viņam: ja viņš patiešām vēlas doties misijā, tad šo lēmumu varētu pieņemt tikai nākotnē, kad viņš būs nožēlojis grēkus. Tad es teicu, lai viņš dodas mājās, un viņš tā izdarīja.
Viņš izlīga ar saviem vecākiem. Viņš lūdza piedošanu tiem, kam bija nodarījis pāri. Viņš atmeta grēku un sliktus draugus un darīja visu, ko varēja, lai nožēlotu.
Aptuveni pēc gada pieci jaunie vīrieši no šī kvoruma devās misijā. Viņš bija viens no tiem. Es biju tuvs viņiem visiem. Es apmeklēju visas viņu atvadu runas. Viņi visi cienīgi nokalpoja misiju. Neilgu laiku pēc atgriešanās mājās viņi visi laulājās templī. Mēs ar sievu apmeklējām katru ceremoniju. Es varētu paņemt papīra lapu, pat šodien, un uzrakstīt viņu vārdus un viņu sievu vārdus, un dažus viņu bērnu vārdus. Tik labi es viņus pazinu!
Taču tagad ļaujiet man jums ko pateikt — kaut ko ļoti personīgu un ļoti svarīgu. Es nevaru atcerēties tā jaunā vīrieša vārdu, kurš tonakt bija ieradies manās mājās. Es zinu, ka viņš bija viens no pieciem, taču es nevaru atcerēties — kurš.
Bija laiks, kad es par to uztraucos. Es nodomāju, ka, iespējams, pasliktinās mana atmiņa. Es apzināti centos atsaukt atmiņā, kurš bija tas, kam bija šī problēma, taču es to nevarēju.
Galu galā es tiku atbrīvots no šī aicinājuma, un es pilnībā aizmirsu par šo gadījumu. Pēc vairākiem gadiem kādā vēla vakara pastaigā es nonācu pie bīskapijas, kurā es reiz biju bīskaps. Tumsa un klusums atsauca daudzas atmiņas. Es biju dziļi iegrimis domās, kad aptvēru, ka eju gar māju, kur pirms daudziem gadiem dzīvoja viens no maniem priesteriem. Pēkšņi man prātā nāca mans iepriekš minētais stāsts par jauno vīrieti, un es atkal mēģināju atcerēties, kurš no pieciem viņš bija. Vai viņš dzīvoja šajā mājā? Es prātoju. Kādēļ es nevaru atcerēties?
Turpinot ceļu, kaut kas notika — kaut kas grūti izskaidrojams, taču patiess. Šķita, ka dzirdēju balsi, kas teica: „Vai tu nesaproti, mans dēls? Es to esmu aizmirsis. Kādēļ tev tas būtu jāatceras?”
Es jutos vīlies. Uz šo jautājumu man nebija ko pienācīgi atbildēt. Es nekad par to vairs neprātoju. Tad es pavisam droši zināju to, ko es iepriekš zināju, — ka Tas Kungs priecājas, kad Viņa bērni atgriežas pie Viņa.
Visiem, kas ir gani, un visām pazudušajām avīm vajadzētu ievērot šo vienu principu. Tas Kungs patiešām tā domāja, kad Viņš teica: „Tam, kurš nožēlojis savus grēkus, tam tiek piedots, un Es, Tas Kungs, tos vairs nepieminu” (M&D 58:42).” („Come Back to the Lord”, Ensign, 1986. g. nov., 77.–78. lpp.)
Elders Ričards G. Skots, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, paskaidroja atzīšanās prasības:
Attēls
Elders Ričards G. Skots
„Jums vienmēr jāatzīstas savos grēkos Tā Kunga priekšā. Ja tie ir smagi pārkāpumi, piemēram, [seksuāls] amorālums, tajos ir jāatzīstas bīskapam vai staba prezidentam. Lūdzu, saprotiet, ka grēka atzīšana nav grēka nožēlošana. Tas ir būtisks solis, taču ar to nav pietiekami. Daļēja atzīšanās, minot mazākas kļūdas, nepalīdzēs jums atrisināt smagāku un noklusētu pārkāpumu. Grēku nožēlošanā būtiska ir gatavība pilnībā izpaust Tam Kungam un, ja nepieciešams, Viņa priesterības soģim visu, ko jūs esat izdarījuši” („Finding Forgiveness”, Ensign, 1995. g. maijs, 76).
Prezidents Spensers V. Kimbals mācīja par patiesuma un pilnīga godīguma nozīmīgumu, atzīstoties savos grēkos:
Attēls
Prezidents Spensers V. Kimbals
„Nevienam nekad nevar tikt piedots kāds pārkāpums, līdz tas tiek nožēlots, un neviens nav nožēlojis grēkus, līdz tas ir izlējis savu dvēseli un atzinies savos nodomus un vājībās — bez kādiem attaisnojumiem” (Love versus Lust, Brigham Young University Speeches of the Year [1965. g. 5. janv.], 10).
Bīskapam vai draudzes prezidentam kā Ārona priesterības prezidentam ir grēku nožēlošanas atslēgas attiecībā uz bīskapijas (draudzes) locekļiem. Bīskapi un draudžu prezidenti izmanto šīs atslēgas, lai noteiktu personas cienīgumu Baznīcā un lai palīdzētu grēku nožēlošanas procesā. Elders Ričards G. Skots, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, sniedza papildus ieskatu tajā, kādēļ nopietniem grēkiem jātiek izsūdzētiem pilnvarotiem priesterības vadītājiem:
Attēls
Elders Ričards G. Skots
„Tādu nopietnu grēku kā netikumības gadījumā nepieciešama tāda cilvēka palīdzība, kuram ir pilnvaru atslēgas, kāds, piemēram, ir bīskaps vai staba prezidents, — lai veiktu grēku nožēlošanas procesu, pārliecinoties, ka tas ir pilnīgi un pienācīgi veikts” („The Power of Righteousness”, Ensign, 1998. g. nov., 69–70).
Elders Nīls L. Andersens, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, mācīja, ko nozīmē — nožēlot savus grēkus:
Attēls
Elders Nīls L. Andersens
„Grēku atmešana nozīmē — nekad pie tiem neatgriezties. Atmešana prasa laiku. Lai mums palīdzētu, Tas Kungs brīžiem ļauj, lai kļūdu pārpalikumi paliktu mūsu atmiņā. Tā ir svarīga daļa mirstīgās dzīves mācību procesā.
Kad mēs patiesi izsūdzam savus grēkus, atlīdzinām cietējam, kā varam, un, ievērojot baušļus, atmetam savus grēkus, mēs esam uz ceļa, lai saņemtu piedošanu. Ar laiku mēs sajutīsim, ka mūsu skumjas norimst, attīrot „mūsu sirdis no vainas” (Almas 24:10) un sniedzot „mierīgu sirdsapziņu”. [Mosijas 4:3.]
Tiem, kuri patiesi nožēlo, taču šķietami nespēj sajust atvieglinājumu, es saku: „Turpiniet turēt baušļus.” Es jums apsolu, ka jūs sajutīsiet atvieglojumu Tā Kunga noteiktajā laikā. Arī dziedināšanai ir nepieciešams laiks” („Nožēlojiet, … lai Es varētu jūs dziedināt”, Ensign vai Liahona, 2009. g. nov., 42. lpp.).