Mācības un Derību 47.–48. nodaļa

Ievads

1831. gada martā, gandrīz gadu pēc Baznīcas dibināšanas, pravietis Džozefs Smits saņēma atklāsmes, kas tagad ir pierakstītas Mācības un Derību 47. un 48. nodaļā. Par Baznīcas vēsturnieku un pierakstītāju pirms tam bija darbojies Olivers Kauderijs. Pildot šo pienākumu, viņš pierakstīja atklāsmes, ko saņēma pravietis. Taču kopš 1830. gada oktobra Olivers Kauderijs kalpoja misijā un tādēļ nespēja veikt vēsturnieka un pierakstītāja pienākumus. Atklāsmē, kas pierakstīta Mācības un Derību 47. nodaļā, Tas Kungs aicināja Džonu Vitmeru aizstāt Oliveru viņa amatā. Tāpat šajā laikā svētie meklēja vadību, kā palīdzēt tiem Baznīcas locekļiem, kas pārcēlās no Ņujorkas štata. Atklāsmē, ko šobrīd var lasīt Mācības un Derību 48. nodaļā, Tas Kungs pamācīja svētos, lai viņi dalītos savā zemē ar tiem, kam tā ir nepieciešama, un sagatavotos likt pamatus Ciānai.

Ieteikumi stundas mācīšanai

Mācības un Derību 47. nodaļa

Tas Kungs nozīmē Džonu Vitmeru par Baznīcas vēstures pierakstu veicēju

Palūdziet studentiem padomāt par kādu sev nozīmīgu garīgo pieredzi, ko ir vērts atcerēties. (Kā piemēram, viņi var padomāt par tādiem notikumiem kā tempļa iesvētīšana, kādu Baznīcas sanāksmi, kādu reizi, kad saņēmuši atbildi uz lūgšanu vai sajutuši Svētā Gara klātbūtni.) Uzaiciniet dažus studentus dalīties savā pieredzē. Uzdodiet katram no šiem studentiem šādus jautājumus:

Kādēļ jums šī pieredze ir nozīmīga?
Kādēļ, jūsuprāt, to ir svarīgi atcerēties?
Kā šī svētība, ja pierakstīta, varētu svētīt jūsu pēctečus?

Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 47. nodaļas ievadu. Palūdziet pārējiem audzēkņiem sekot līdzi, meklējot, kādā amatā Tas Kungs aicināja Džonu Vitmeru. Tad aiciniet studentus patstāvīgi izlasīt Mācības un Derību 47:1–3 un uzzināt vairāk par Džona Vitmera aicinājumu. Palūdziet studentiem dalīties tajā, ko atraduši. (Jūs varētu atgādināt studentiem, ka vienā no iepriekšējām atklāsmēm Tas Kungs teica: „Pieraksts tiks vests starp jums” (M&D 21:1). Paskaidrojiet, ka Baznīcā mūsdienās Augstākais prezidijs aicina Baznīcas vēsturnieku un pierakstītāju (parasti viņu dēvē par Baznīcas vēsturnieku) un stāda viņu priekšā atbalstīšanai.)

Kādēļ, jūsuprāt, ir svarīgi, lai Baznīcas vēsture tiktu pierakstīta?
Kādi Baznīcas vēstures stāsti jūs ir īpaši iedvesmojuši?

Aiciniet kādu studentu nolasīt, ko teicis elders Marlins K. Džensens no Septiņdesmitajiem, kurš no 2005. līdz 2012. gadam kalpoja par Baznīcas vēsturnieku.

„Mūsu vēsturē ir atrodami lieliski stāsti, kas pelnījuši, lai tos zinātu un mācītu kā mājās, tā baznīcā. Kērtlandē apgūtās mācības, Misūri štatā piedzīvotie pārbaudījumi, svēto veiksme un pēcāk izraidīšana no Navū, un pionieru ilgais ceļojums uz rietumiem — šie stāsti iedvesmo pēdējo dienu svētos visā pasaulē. Taču tikpat aizkustinoši ir stāsti par Baznīcas rašanos un attīstību, par to, kā atjaunotais evaņģēlijs ietekmējis vienkāršu Baznīcas locekļu dzīves katrā valstī, ko tas ir skāris. Šos stāstus ir arī jāpieraksta un jāsaglabā.

… Daudzi lieliski Baznīcas stāsti ir atrodami personīgajās un ģimenes vēsturēs, kas ir mūsu personīgā un ģimenes mantojuma daļa” („There Shall Be a Record Kept among You”, Ensign, 2007. g. dec., 31).

Kādēļ, jūsuprāt, personīgā un ģimenes vēsture ir nozīmīga?

Atgādiniet studentiem par pieredzi, ko viņi stundas sākumā atsauca atmiņā. Palūdziet viņiem iztēloties, ka viņu bērni un mazbērni lasa pierakstus par viņu personīgajām pieredzēm. Palūdziet studentus apdomāt šādus jautājumus:

Kuru šīs pieredzes daļu jūs izceltu? Ko jūs vēlētos, lai jūsu ģimene uzzinātu un kā justos pēc tam, kad izlasītu jūsu pierakstus?

Paskaidrojiet, ka mēs varam pielietot tos pašus principus, vedot savu personīgo un ģimenes vēsturi, ko pielietoja Džons Vitmers, būdams Baznīcas vēsturnieks un pierakstītājs. Aiciniet studentus patstāvīgi izlasīt Mācības un Derību 47:4 un uzzināt, ko Tas Kungs apsolīja Džonam Vitmeram, ja viņš uzticīgi pildīs savu darbu.

Ko Tas Kungs apsolīja Džonam Vitmeram? (Tas Kungs apsolīja, ka Mierinātājs — Svētais Gars — palīdzēs viņa centienos pierakstīt Baznīcas vēsturi.)
Kā mēs varam attiecināt to uz saviem centieniem, veicot personīgās un ģimenes vēstures pierakstus? (Palīdziet studentiem atpazīt šādu principu: Ja mēs uzticīgi cenšamies vest personīgās un ģimenes vēstures pierakstus, Svētais Gars mums palīdzēs. Jūs varētu uzrakstīt šo principu uz tāfeles.)
Kā Svētais Gars varētu palīdzēt cilvēkam, kurš veic personīgo vai ģimenes vēstures pierakstus?

Pārrunājot šo jautājumu, palīdziet studentiem saprast, ka Svētais Gars var palīdzēt mums atcerēties (skat. Jāņa 14:26) un pierakstīt notikumus un atgadījumus tā, lai tas svētītu ģimenes locekļus un pārējos cilvēkus.

Rakstot personīgo un ģimenes vēsturi, mudiniet studentus lūgt Svētā Gara palīdzību.

Mācības un Derību 48. nodaļa

Tas Kungs pamāca svētos Ohaio štatā, lai viņi palīdzētu tiem, kas ierodas no Ņujorkas štata

Aiciniet studentus iedomāties, ka svētajiem no tālākiem apgabaliem ir nepieciešams evakuēties no savām mājām. Baznīcas vadītāji ir lūguši studentu ģimenēm nodrošināt ēdienu un pajumti dažām cietušo ģimenēm vairāku mēnešu garumā.

Kādi jautājumi un bažas varētu rasties jūsu ģimenei saistībā ar šo lūgumu?
Kādi jautājumi un bažas varētu rasties tiem, kas ievācas jūsu mājās?

Palūdziet studentiem atvērt savos Svētajos Rakstos 3. karti („Ņujorkas, Pensilvānijas un Ohaio reģioni ASV”) sadaļā „Baznīcas vēstures kartes”. Aiciniet viņus atrast Faijeti Ņujorkas štatā un Kērtlandi Ohaio štatā un noteikt aptuveno attālumu starp šīm pilsētām (apmēram 250 jūdzes jeb 400 kilometri). Atgādiniet studentiem, ka 1830. gada decembrī Tas Kungs pavēlēja svētajiem no Ņujorkas štata pārcelties uz Ohaio štatu (skat. M&D 37:3).

Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 48:1–3. Lūdziet pārējiem audzēkņiem sekot līdzi, meklējot, ko Tas Kungs lika svētajiem Ohaio štatā darīt to Baznīcas locekļu labā, kuri ieradās šajā reģionā. Palūdziet studentiem pastāstīt, ko viņi ir atraduši.

Ko Tas Kungs pavēlēja svētajiem Ohaio štatā darīt? (Tiem, kam bija zeme, Viņš pavēlēja dalīties tajā ar svētajiem, kas iebrauca reģionā.) Kādu principu mēs varam apgūt šajā pavēlē? (Studentu atbildēm būtu jāatklāj šāds princips: Tas Kungs pavēl pēdējo dienu svētajiem dalīties tajā, kas viņiem pieder, ar tiem, kam ir kādas vajadzības. Iespējams, būtu lietderīgi norādīt, ka ne visiem svētajiem Ohaio štatā piederēja zeme, ar kuru viņi varētu dalīties, un dažiem Baznīcas locekļiem no Ņujorkas štata bija pašiem jāpērk sava zeme.)
Kā mēs varam dalīties ar to, kas mums pieder?

Aiciniet studentus dalīties pieredzē, kad viņi ir bijuši par lieciniekiem, kā cilvēki dalās lietās ar tiem, kam tas ir vajadzīgs. Jūs arī varētu viņus lūgt pastāstīt par reizēm, kad viņi ir guvuši kādu labumu no citu cilvēku dāsnuma un kalpošanas.

Lai sniegtu studentiem piemēru, kā var palīdzēt tiem, kam tas ir nepieciešams, palūdziet kādam studentam izlasīt šo prezidenta Tomasa S. Monsona pieredzi, ko viņš piedzīvoja, būdams jauns puisis Sākumskolas klasē:

„Mēs uzsākām projektu, lai sakrātu naudu vērienīgai Ziemassvētku ballītei. Māsa Gertča cītīgi sekoja mūsu progresam. Būdami puiši ar labu apetīti, mēs savos prātos pārvērtām savākto naudas summu kūkās, cepumos, pīrāgos un saldējumā. Šim bija jābūt lieliskam notikumam. Neviena skolotāja nekad iepriekš nebija pat ierosinājusi ko līdzīgu šādam pasākumam.

Vasaras mēneši pārmijās ar rudens mēnešiem. Rudeni nomainīja ziema. Mūsu mērķis ballītei tika sasniegts. Audzēkņi klasē paaugās. Laba noskaņa saglabājās.

Neviens no mums neaizmirsīs to drūmo rītu, kad mūsu mīļā skolotāja paziņoja, ka nomirusi mūsu klasesbiedra māte. Mēs domājām par savām mātēm un to, cik daudz viņas mums nozīmē. Mēs izjutām patiesas skumjas par Billija Devenporta lielo zaudējumu.

Tās svētdienas stundas tēma bija no Apustuļu darbu 20. nodaļas 3. panta: „[Pieminiet] Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš pats sacījis: „Svētīgāk ir dot nekā ņemt.”” Iepriekš labi sagatavotas un novadītas stundas nobeigumā, Lūsija Gertča ierunājās par Billija ģimenes ekonomisko stāvokli. Tas bija Lielās depresijas laiks, naudas trūka visiem. Maigi piemiedzot ar aci, viņa jautāja: „Vai jūs vēlētos sekot šai Tā Kunga mācībai? Ko jūs teiktu, ja mēs kopīgi atdotu savu ballītei sakrāto naudu Devenportu ģimenei kā mūsu mīlestības apliecinājumu?” Mūsu lēmums bija vienprātīgs. Mēs ļoti rūpīgi pārskaitījām katru centu un ielikām visu naudu lielā aploksnē. Mēs iegādājāmies skaistu kartīti un uzrakstījām uz tās savus vārdus.

Šī vienkāršā laipnības izpausme saliedēja mūs visus kopā” („Your Personal Influence”, Ensign vai Liahona, 2004. g. maijs, 21–22).

Ko mēs varam mācīties no šī stāsta? Kā laipnība un kalpošana var svētīt kā devēja, tā arī ņēmēja dzīvi?

Aiciniet studentus dalīties savā pieredzē, kad viņi ir palīdzējuši (vai redzējuši, kā palīdz citi) kādam, kam tas ir nepieciešams. Mudiniet studentus padomāt, kādā veidā viņi varētu kādam palīdzēt nākamās nedēļas laikā.

Sniedziet Mācības un Derību 48:4–6 kopsavilkumu, paskaidrojot, ka Tas Kungs vēlējās, lai, iepērkot zemi, svētie gatavotos tam, kad Tas Kungs paziņos pilsētas Ciānas jeb Jaunās Jeruzālemes atrašanās vietu. Tas Kungs pavēlēja svētajiem iekrāt visu iespējamo naudu, gatavojoties likt pamatus šai pilsētai (skat. M&D 48:4–6). Pastāstiet studentiem, ka turpmākajās stundās viņi mācīsies vairāk par svēto centieniem nodibināt Ciānas pilsētu.

Komentāri un skaidrojumi

Mācības un Derību 47:1. „[Vediet] pastāvīgu vēsturi”

Pravietis Džozefs Smits aprakstīja negatīvās sekas tam, ka netika pierakstīti nozīmīgi notikumi mūsu Baznīcas vēsturē:

„Tā ir taisnība — ja manā rīcībā būtu ikviena lēmuma pieraksts attiecībā uz svarīgām doktrīnu daļām un pienākumiem kopš šī darba iesākuma, es no tā nešķirtos ne par kādu naudu, taču mēs savā nolaidībā nebijām atvēlējuši laiku šiem pierakstiem, domājot, ka tie, iespējams, mums vēlāk nesniegs nekādu labumu, taču, ja mums tagad būtu šādi pieraksti, tie atrisinātu gandrīz ikvienu diskutējamu doktrīnas aspektu. Taču mēs esam izturējušies nolaidīgi pret pierakstu vešanu, un tagad mēs nevaram sniegt Baznīcai un pasaulei liecību ar tik lielu un brīnišķīgu izpausmi, kādu paši esam saņēmuši, un ar tik lielu spēku un varu, kāda mums citādāk varētu būt, ja vien šobrīd mums būtu šie pieraksti, ko pasaulē publicēt. (History of the Church, 2:198–199). (Skat. arī Doctrine and Covenants Student Manual, 2. izd. (Baznīcas izglītības sistēmas rokasgrāmata, 2001. g.), 103.)

Mācības un Derību 47. nodaļa. Kāds ir Baznīcas vēsturnieka un pierakstītāja aicinājums?

Elders Marlins K. Džensens no Septiņdesmitajiem, kas no 2005. līdz 2012. gadam kalpoja par Baznīcas vēsturnieku un pierakstītāju, paskaidroja:

„Baznīcas vēsturnieka un pierakstītāja darbs ir cieši saistīts ar pierakstu vešanu. Tas ietver Baznīcas vēstures avotu apkopošanu un glabāšanu, priekšrakstu reģistrēšanu un protokolu vākšanu. Svētajos Rakstos ir teikts, ka mūsu pienākums ir nodrošināt, lai pieraksti „varētu noderēt baznīcai un jaunajām paaudzēm” (M&D 69:8).

Vēsturnieka un pierakstītāja lomas papildina viena otru, un dažreiz tās ir nenodalāmas. Tas, manuprāt, ir iemesls, kāpēc Baznīcas pirmsākumos dažreiz tika iecelts pierakstītājs, bet citreiz vēsturnieks, un tāpēc ar laiku šīs abas lomas tika apvienotas vienā aicinājumā” („There Shall Be a Record Kept among You”, Ensign, 2007. g. dec., 28).

Mācības un Derību 48:6. „Noteikuši prezidijs un baznīcas bīskaps”

Mācības un Derību 48:6 ietver frāzi — „noteikuši prezidijs un baznīcas bīskaps”. Taču laikā, kad šī atklāsme tika dota, Augstākais prezidijs vēl nebija izveidots. Šīs atklāsmes sākotnējais manuskripts ietver frāzi — „noteikuši Baznīcas bīskaps un elderi” (skat. Documents, 1. sēj.: 1828. g. jūlijs - 1831. g. jūnijs, 1. sēj. of the Documents series of The Joseph Smith Papers (2013. g.), 288). Šis formulējums tika izmainīts pēc tam, kad izveidoja Augstāko prezidiju. Baznīcai augot un saskaņā ar atklāsmi paplašinoties priesterības organizācijai, ik pa laikam tika ieviestas šādas izmaiņas.