Šī ir trešā no četrām stundām par Mācības un Derību 88. nodaļu. Daļa no atklāsmes, kas tiks aplūkota šajā stundā, tika dota augsto priesteru konferencē 1832. gada 27. un 28. decembrī. Šajā atklāsmē Tas Kungs deva norādījumus Baznīcas elderiem mācīt citam citu un sagatavoties kalpot par misionāriem. Tas Kungs arī mācīja par Otrās atnākšanas zīmēm, par vispārējo kārtību, kā visi cilvēki tiks augšāmcelti, un par dažiem notikumiem, kas saistīti ar pēdējo kauju ar Sātanu.
Tas Kungs pavēl Baznīcas elderiem sagatavoties kalpošanai un atklāj notikumus, kas ir saistīti ar Viņa Otro atnākšanu
Aiciniet kādu studentu iznākt klases priekšā un pamācīt citam studentam, kā paveikt kādu vienkāršu uzdevumu, piemēram, sasiet kaklasaiti (vai kādu citu uzdevumu, ko otrs students nezina, kā izdarīt). Aiciniet studentus pacelt savu roku, ja viņi nesen ir palīdzējuši kādam mācīt stundu vai kādu iemaņu. Aiciniet dažus pastāstīt, ko viņi mācīja. Tad pārrunājiet šādus jautājumus:
Ko jūs apguvāt, gatavojoties kādu mācīt un tad viņu mācot?
Kāpēc, jūsuprāt, bieži vien mēs vairāk mācāmies no gatavošanās mācīt nekā tad, kad citi mūs māca?
Atgādiniet studentiem, ka Tas Kungs deva šo atklāsmi Mācības un Derību 88. nodaļā priesterības nesējiem, kas bija lūguši, lai zinātu Tā Kunga gribu attiecībā uz Ciānas izveidošanu. Šajā atklāsmē Tas Kungs uzrunāja šo priesterības nesēju grupu kā „pirmos strādniekus šajā pēdējā valstībā” (skat. M&D 88:70, 74) un pavēlēja viņiem organizēt un apmeklēt skolu, lai sagatavotos sludināt evaņģēliju starp Zemes nācijām (skat. M&D 88:74, 84, 127).
Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 88:73–76. Palūdziet audzēkņiem sekot līdzi, cenšoties noskaidrot, ko Tas Kungs pavēlēja šiem priesterības nesējiem darīt, lai sagatavotos mācīt citus.
Kā, saskaņā ar Tā Kunga pavēli, šiem „pirmajiem strādniekiem” bija jāsagatavojas, lai viņi kā misionāri varētu mācīt citus? (Jūs varētu uzaicināt kādu studentu pierakstīt pārējo atbildes uz tāfeles.)
Kā mēs varētu „organizēties un sagatavoties, un iesvētīt sevi”, lai daudz efektīvāk dalītos evaņģēlijā?
Kā tas, ka mēs esam tīri no grēka, ietekmē mūsu spēju dalīties evaņģēlijā?
Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 88:77–80. Palūdziet audzēkņiem sekot līdzi, cenšoties noskaidrot, ko Tas Kungs pavēlēja šiem priesterības nesējiem darīt, sanākot kopā. Lūdziet studentus pastāstīt, ko viņi ir atraduši.
Ko Tas Kungs apsolīja tiem, kas māca uzcītīgi? (Viņa labvēlība būs ar viņiem un viņi tiks apmācīti pilnīgāk visā, ko viņiem bija nepieciešams saprast saistībā ar Dieva valstību.)
Ko nozīmē frāze — Tā Kunga „labvēlība jūs pavadīs” (M&D 88:78)? (Ja mēs uzcītīgi mācīsim un mācīsimies evaņģēliju, Tas Kungs mums palīdzēs.)
Balstoties uz to, ko jūs esat iemācījušies no 77. un 78. panta, kā jūs formulētu principu par mācīšanu? (Studenti varētu minēt vairākus principus, ieskaitot šo: Ja mēs uzcītīgi mācīsim cits citu, Tas Kungs mums palīdzēs saprast Savas patiesās mācības daudz pilnīgāk. Mācot cits citu, mēs varam sagatavoties dalīties evaņģēlijā ar citiem. Jūs varētu uzrakstīt uz tāfeles šos principus, izmantojot studentu atbildes.)
Kā, mācot evaņģēliju citiem, jūs paši esat to labāk sapratuši?
Saskaņā ar 79. pantu, kādas vēl tēmas mums ir svarīgi saprast? Kā tik plašu zināšanu iegūšana var mums palīdzēt mācīt evaņģēliju citiem?
Lai palīdzētu studentiem saprast un pielietot iepriekšminētos principus, izveidojiet četru cilvēku grupas, kurās studenti sagatavosies un mācīs nelielas stundiņas pārējiem savas grupas locekļiem. Aiciniet divus studentus katrā grupā strādāt kopā, lai sagatavotos mācīt Mācības un Derību 88:81–86 un pārējos abus studentus strādāt kopā, lai sagatavotos mācīt Mācības un Derību 88:87–98. Katrai grupai izdaliet tālāk dotos norādījumus. Aiciniet viņus izlasīt norādījumus un rakstvietas pantus un tad izlemt, kā viņi mācīs katru no šīm nelielajām stundiņām. (Iedrošiniet abus studentus katrā pārniecībā piedalīties mācīšanā.) Paskaidrojiet, ka katram pārim būs aptuveni 5 minūtes, lai sagatavotos, un 7 minūtes, lai mācītu. Kad studenti būs veltījuši pietiekami daudz laika, lai sagatavotos, aiciniet pāri, kuram bija iedalīts Mācības un Derību 88:81–86, mācīt pārējos studentus savā grupā. Pēc tam lai studenti mainās lomām, un aiciniet pārniecību, kurai bija iedalīts mācīt Mācības un Derību 88:87–98. (Piezīme: Ja jūs vēlaties, jūs varat izvēlēties mācīt šo nelielo stundiņu pats, tā vietā, lai prasītu studentiem mācīt citam citu.)
Kad jūs esat izjutuši pateicību tāpēc, ka kāds jūs par kaut ko brīdināja? (Arī jūs varētu dalīties savā pieredzē.)
Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 88:81–83. Aiciniet pārējos meklēt, ko Tas Kungs mācīja par brīdinājumiem. Aiciniet viņus pastāstīt, ko viņi ir atklājuši. Pēc tam uzdodiet šādus jautājumus:
Ko tas nozīmē, ka mēs esam brīdināti? (Mums ir mācītas Jēzus Kristus evaņģēlija patiesās mācības.)
Kādu principu mēs varam iemācīties no šiem pantiem? (Studenti var sniegt dažādas atbildes, taču viņiem būtu jāatpazīst šāds princips: Mēs esam brīdināti caur evaņģēliju, tāpēc Tas Kungs sagaida, ka mēs brīdināsim savus līdzcilvēkus. Jūs varētu ieteikt studentiem atzīmēt šo principu 81. pantā.)
Lai apkopotu Mācības un Derību 88:84–85, paskaidrojiet, ka Tas Kungs deva norādījumus priesterības nesējiem, kas bija kopā ar Džozefu Smitu, kad viņš saņēma šo atklāsmi — uzcītīgi strādāt, sagatavojot sevi un svētos, lai varētu izglābties no soda, kas gaida visus ļaunos.
Aiciniet kādu no studentiem nolasīt Mācības un Derību 88:86. Aiciniet savus grupas biedrus meklēt, kā mums būtu jādzīvo, gatavojoties dalīties evaņģēlijā. Aiciniet viņus pastāstīt, ko viņi ir atklājuši.
Ko nozīmē šie vārdi — „neiepinieties grēkā”? Kā jūs varat šo norādījumu pielietot savā dzīvē, gatavojoties saņemt tempļa priekšrakstus, kalpot pilnlaika misijā vai laulāties un uzsākt ģimenes dzīvi?
Lai palīdzētu studentiem apsvērt, kā iepīšanās grēkā varētu ietekmēt viņu spējas dalīties patiesībā, nolasiet, ko ir teicis elders Džefrijs R. Holands no Divpadsmit apustuļu kvoruma:
Attēls
Džefrijs R. Holands
„Neviens misionārs nevar būt nenožēlojis seksuāla rakstura grēkus vai vulgāru valodu, vai pornogrāfijas skatīšanos un aicināt citus nožēlot šos grēkus! Jūs to nevarat. Gars nebūs ar jums, un vārdi strēgs kaklā, kad mēģināsiet runāt. Jūs nevarat doties „uz aizliegtajām takām” [1. Nefija 8:28], kā tās dēvēja Lehijs, un cerēt, ka vadīsit citus uz „šaurās jo šaurās” takas [2. Nefija 31:18] — tas nav iespējams” („Mēs visi esam ieskaitīti”, Ensign vai Liahona, 2011. g. nov., 45. lpp.).
Jūs varētu dalieties savā liecībā, cik svarīgi ir palikt garīgi tīram, lai varētu efektīvi dalīties evaņģēlijā. Iedrošiniet tos, kurus jūs mācāt, censties būt tīriem no sapīšanās grēkā.
Pajautājiet tiem, kurus jūs mācāt, vai viņi kādreiz ir dzirdējuši kādu dalāmies spēcīgā liecībā. Aiciniet viņus raksturot šo liecību un to, kā viņi jutās, kad to dzirdēja.
Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 88:87–91. Aiciniet studentus, kurus jūs mācāt, meklēt spēcīgu liecību piemērus. Kad viņi būs izlasījuši, uzdodiet šādu jautājumu:
Kādas liecības pirms Tā Kunga Otrās atnākšanas sekos pēc misionāru liecībām?
Aiciniet studentus, kurus jūs mācāt, klusi izlasīt Mācības un Derību 88:92 un meklēt, ko debesu eņģeļi sacīs pirms Otrās atnākšanas. Aiciniet viņus pastāstīt, ko viņi ir atklājuši. Pastāstiet viņiem, ka vārds Līgavainis simbolizē Jēzu Kristu.
Kāpēc ir būtiski, ka mēs esam gatavi Tā Kunga Otrajai atnākšanai?
Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 88:95–98. Aiciniet studentus, kurus jūs mācāt, noteikt divas dažādas cilvēku grupas, kas tiks uzcelti, lai satiktu Glābēju, kad Viņš nāks. Pēc tam uzdodiet šādu jautājumu:
Kas tiks uzcelti, lai satiktu Jēzu Kristu, kad Viņš nāks? (Viņa svētie, kas ir dzīvi, un Viņa svētie, kas ir miruši. Jūs varētu ieteikt, lai studenti, kurus jūs mācāt, atzīmē vārdus vai frāzes šajos pantos, kas māca šādu patieso mācību: Taisnīgie celsies, lai satiktu Kristu, kad Viņš nāks.)
Aiciniet tos, kurus jūs mācāt, vēlreiz izlasīt Mācības un Derību 89:98 un meklēt vārdus un frāzes, kas raksturo svēto grupas, kas piedalīsies Tā Kunga atnākšanā. Pēc tam uzdodiet šādu jautājumu:
Kādus vārdus un frāzes jūs atradāt? (Jūs varētu paskaidrot, ka frāze „pirmie augļi” attiecas uz taisnīgajiem svētajiem, kas celsies pirmajā augšāmcelšanās reizē.)
Dalieties, kāda, jūsuprāt, būs šī pieredze, piedaloties Otrajā atnākšanā, kā tā ir aprakstīta šajos pantos.
Kad abas studentu grupas ir mācījušas viena otru, visiem audzēkņiem uzdodiet šādu jautājumu :
Lai apkopotu Mācības un Derību 88:97–107, paskaidrojiet, ka Tas Kungs atklāja, ka mirušie tiks augšāmcelti atbilstoši savam taisnīgumam. Tie, kuri tiks augšāmcelti kā pirmie, ir tie, kas iemantos celestiālo valstību (skat. M&D 88:97–98). Tie, kuri tiks augšāmcelti kā otrie, ir tie, kas iemantos terestriālo valstību (skat. M&D 88:99). Tie, kuri iemantos telestiālo valstību, tiks augšāmcelti pēc Tūkstošgades (skat. M&D 88:100–101). Visbeidzot, tie, kas „paliks nešķīsti” — tie, kas, dzīvojot uz Zemes, kļuva par pazušanas dēliem, tiks augšāmcelti un izraidīti ārējā tumsībā (skat. M&D 88:102). Pēc tūkstoš miera gadiem jeb Tūkstošgades Sātans un viņa sekotāji dosies kaujā pret Dieva ļaudīm, kurus vadīs Mihaēls jeb Ādams. Sātans un viņa sekotāji tiks sakauti un padzīti ārējā tumsībā.
Norādiet uz šo principu, kas ir uz tāfeles: „Ja mēs uzcītīgi mācīsim cits citu, Tas Kungs mums palīdzēs saprast Savas patiesās mācības daudz pilnīgāk.” Pēc tam uzdodiet šādu jautājumu:
2012. gada oktobrī, uzreiz pēc tam, kad prezidents Tomass S. Monsons paziņoja, ka vecums, no kura jaunie vīrieši un jaunās sievietes var doties misijā, tiek mainīts, elders Džefrijs R. Holands no Divpadsmit apustuļu kvoruma paskaidroja, ka šis paziņojums ir piemērs tam, kā Dievs pasteidzina Savu darbu:
Attēls
Elders Džefrijs R. Holands
„Dievs pasteidzina Savu darbu. Un Viņam ir nepieciešami vairāk un vairāk cienīgu misionāru, kas labprātīgi izplatīs gaismu un patiesību, cerību un Jēzus Kristus evaņģēlija glābšanu pasaulei, kas bieži vien ir tumša un baismīga. …
Šīs izmaiņas nav saistītas ar jums. Šo izmaiņu būtība slēpjas jaukajā un šķīstajā vēstījumā, kurā jūs esat aicināti dalīties” („Church Lowers Age Requirement for Missionary Service”, Church News, 2012. g. 6. okt., ldschurchnews.com).
Mums kā Baznīcas locekļiem ir pienākums dalīties evaņģēlijā ar citiem. To ir paskaidrojis prezidents Henrijs B. Airings no Augstākā prezidija:
Attēls
Prezidents Henrijs B. Airings
„Pienākums, brīdināt savu tuvāko, attiecas uz viesiem mums, kas ir pieņēmuši kristīšanās derību. Mums ir jārunā ar draugiem un radiniekiem, kas nav Baznīcas locekļi, par evaņģēliju. Mūsu mērķis ir ielūgt viņus uz pārrunām, kur tos mācīs pilnlaika misionāri, kas ir aicināti un iesvētīti, lai mācītu. …
Mums ir … jāaicina, daloties liecībā. Mīlestība un piemērs mums palīdzēs šajā procesā. Taču mums ir jāatver sava mute un jādalās liecībā.…
Iespējams, ka dažiem no mums varētu būt grūti noticēt tam, ka mēs pietiekoši stipri mīlam, ka mūsu dzīve ir pietiekoši laba vai ka mūsu spēks liecināt ir pietiekoši liels, lai mūsu uzaicinājums tiktu pieņemts. Bet Tas Kungs zināja, ka mēs varētu šādi justies. Klausieties Viņa uzmudinošajos vārdos, kurus viņš lika ierakstīt Mācības un Derību pirmajā nodaļā, kad Viņš deva mums uzdevumu: „Un brīdinājuma balss skanēs uz visiem ļaudīm, ar Manu mācekļu mutēm, kurus Es esmu izraudzījies šinīs pēdējās dienās” (M&D 1:4).
Un tad klausieties, kā Viņš apraksta šo mācekļu, mūsu, īpašības: „Pasaules vājie nāks un nogāzīs varenos un stipros, lai cilvēks nedotu padomu savam līdzcilvēkam, nedz paļautos uz miesas atbalstu” (M&D 1:19).
Un tad tālāk: „Lai Mana evaņģēlija pilnība varētu tikt pasludināta no vājajiem un vienkāršajiem uz pasaules galiem” (M&D 1:23).
Un tad vēlreiz: „Un cik viņi būtu pazemīgi, tik viņi varētu tikt darīti stipri un svētīti no augstumiem” (M&D 1:28).
Šī pārliecība tika dota Baznīcas pirmajiem misionāriem un misionāriem šodien. Un šī pārliecība ir dota arī visiem mums. Mums ir jābūt ticībai, ka mēs varam pietiekoši stipri mīlēt un ka evaņģēlijs ir pietiekoši ietekmējis mūsu dzīvi, ka mūsu aicinājumu izvēlēties varētu sadzirdēt tā, it kā tas nāktu no Skolotāja, kura aicinājums tas patiesībā ir” („A Voice of Warning”, Ensign, 1998. g. nov., 33.–35. lpp.).
Laika posmā no 1836. gada janvāra līdz maijam Kērtlandē tika noturētas vairākas sanāksmes. Dažas no šīm sanāksmēm bija svētas sapulces. Svētas sapulces ir īpašas sanāksmes, kas ir atšķirīgas no citām Baznīcas sanāksmēm. 1836. gada 27. marta nedēļā tika noturētas svētas sapulces, kas bija kā daļa no Kērtlandes tempļa iesvētīšanas, un vēl kāda svēta sapulce tika noturēta trīs dienas vēlāk — 1836. gada 30. martā. Aptuveni pēc viena gada, 1837. gada 6. aprīlī, tika noturēta vēl cita svēta sapulce.
Elders Deivids B. Heits, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, mācīja:
Attēls
Elders Deivids B. Heits
„Svēta sapulce, kā uz to norāda tās nosaukums, ir svēta, mierīga un godbijīga sanāksme, kad svētie uz to sapulcējas Augstākā prezidija vadībā. Svētas sapulces tiek noturētas trīs gadījumos: iesvētot tempļus, sniedzot īpašus norādījumus priesterības vadītājiem un atbalstot jaunu Baznīcas prezidentu” („Solemn Assemblies”, Ensign, 1994. g. nov, 14. lpp.).
To ir paskaidrojis arī Roberts Dž. Normans — kādreizējais Tūsonas reliģijas institūta direktors:
„Svētās sapulces tiek noturētas ar mērķi garīgi stiprināt svētos, īpaši uzsverot svētās sanāksmes nolūku. Pravietis Džozefs Smits sacīja: „Mums ir jāsagatavo visas lietas un jāsasauc mūsu svētās sapulces, kā Tas Kungs mums ir pavēlējis, lai mēs varētu paveikt Viņa diženo darbu, un tas ir jāpaveic tā, kā Dievs vēlas, lai tas tiktu paveikts. Ir jāsagatavo Tā Kunga nams, kurā jāsasauc un jāorganizē svēta sapulce, saskaņā ar Dieva nama kārtību.” (Teachings of the Prophet Joseph Smith, atlas. Joseph Fielding Smith, Salt Lake City: Deseret Book Co., 1938. g., 91. lpp.)
Hibers Č. Kimbals pierakstīja pravieša norādījumus elderiem pirms šīs svētās sapulces: „Mums ir pavēlēts sagatavot sevi svētai sapulcei. Galu galā pienāca laiks noturēt šo svēto sapulci, pirms kuras pravietis Džozefs mudināja elderus sagatavot savus prātus, attīroties no visa ļaunā, kas ir viņu domās, vārdos un darbos, kā arī mudināja ļaut savām sirdīm tikt šķīstītām, jo viņi nesaņems svētību no Dieva, ja nebūs pienācīgi tam sagatavojušies, jo Svētais Gars nemājos nešķīstos tempļos.” (Orson F. Whitney, Life of Heber C. Kimball, 3. izd., Salt Lake City: Bookcraft, 1967. g., 91. lpp.)
Šī ilgi gaidītā, svētā sapulce tika noturēta Kērtlandes templī 1836. gada 30. martā, trīs dienas pēc tā iesvētīšanas. Šajā sapulcē piedalījās trīssimt brāļi, kuri saņēma dažādus evaņģēlija priekšrakstus, kā arī Džozefs Smits sakārtoja vairākus Baznīcas kvorumus. (Skat. History of the Church, 2:430–33; M&D 88:139–141; 109:35.) Pēc viena gada, 1837. gada 6. aprīlī, tika sasaukta vēl viena svētā sapulce, lai svinētu Baznīcas gadadienu un turpinātu organizēt priesterības kvorumus” (Robert J. Norman, „I Have a Question”, Ensign, 1988. g., dec., 53. lpp.).