121. stunda: Baznīca pārceļas uz Misūri štata ziemeļiem
121. stunda
Baznīca pārceļas uz Misūri štata ziemeļiem
Ievads
1837. un 1838. gadā pravietis Džozefs Smits un citi Baznīcas vadītāji vadīja Baznīcu cauri sarežģītam periodam. Ekonomiskā posta, alkatības, zūdīšanās un vajāšanu dēļ 10 līdz 15 procenti Ohaio štata Kērtlandes svēto atkrita, tajā skaitā arī daži nozīmīgi Baznīcas vadītāji. Uzticīgie Ohaio svētie sāka pārcelties, lai pievienotos tiem, kas atradās Misūri ziemeļu daļā. Šī stunda var palīdzēt studentiem saprast un mācīties no vēstures notikumiem, un sniegt tiem ieskatu atklāsmēs, kuras tika saņemtas šajā periodā.
Ieteikumi stundas mācīšanai
Atkrišana un Fārvestas pilsēta
Atkrišanas un vajāšanas periodā uzticīgie svētie pārceļas uz Misūri štata ziemeļiem
Pirms stundas sākuma uz tāfeles uzrakstiet šādu jautājumu: Vai grūtības un pārbaudījumi palīdz mums stiprināt savu ticību, vai arī liek tai pagaist? Jūs varētu arī uzzīmēt karti uz tāfeles, kas parāda, kur atrodas Ohaio štata Kērtlande un citas apmetnes Misūri ziemeļos.
Sāciet stundu, aicinot studentus atbildēt uz jautājumu, kas atrodas uz tāfeles. Pēc tam, kad studenti ir dalījušies ar saviem iespaidiem, paskaidrojiet, ka 1837. un 1838. gadā pārbaudījumu posms lika daudziem svētajiem meklēt atbildes uz šo pašu jautājumu. Paskaidrojiet, ka šajā stundā studenti mācīsies par šiem sarežģītajiem notikumiem un to, kā svētie tajos rīkojās. Aiciniet studentus apdomāt, kā mūsu reakcija uz pārbaudījumiem var vai nu spēcināt, vai vājināt mūsu ticību Jēzum Kristum.
Pasakiet studentiem, ka šī stunda var palīdzēt viņiem saprast priekšvēsturi tām mūsdienu atklāsmēm, par kurām tie studēs Mācības un Derību 113.–123. nodaļā.
Vērsiet uzmanību Misūri štata atrašanās vietai uz kartes. Paskaidrojiet, ka tad, kad 1833. gadā svētie tika izdzīti no Džeksonas apgabala, Misūri, blakus esošā Kleijas apgabala iedzīvotāji uzņēma daudzus no tiem un sniedza tiem palīdzību, cerot, ka svētie uzkavēsies tikai neilgu laiku. Tomēr pēc tam, kad svētie bija dzīvojuši tur teju trīs gadus, vietējie iedzīvotāji sāka izdarīt spiedienu, lai tie pamestu apgabalu.
Vērsiet uzmanību Ohaio štata Kērtlandes atrašanās vietai uz kartes. Paskaidrojiet, ka 1837. gadā, gadu pēc tam, kad Kērtlandes templis bija iesvētīts, svētie piedzīvoja dažādus izaicinājumus, kas pārbaudīja viņu ticību. Vairāki svētie atkrita un pameta Baznīcu, tajā skaitā arī daži nozīmīgi Baznīcas vadītāji.
Sadaliet studentus divās grupās. Katrai no grupām iedodiet šādu vēsturisko notikumu kopsavilkumu eksemplārus. (Ja jums ir liela klase, jūs varētu sadalīt studentus četrās vai sešās grupās un iedot katrai no grupām vienu no kopsavilkumu eksemplāriem. Tas dos iespēju lielākam skaitam studentu piedalīties diskusijā.) Palūdziet katrai no grupām kopā izlasīt kopsavilkumu un apspriest jautājumus tā beigās. Nozīmējiet vienu personu katrā grupā, kurš vadīs diskusiju un palīdzēs grupai uzrakstīt principu, ar kuru vēlāk tas dalīsies ar pārējo klasi.
1837. gadā Ohaio štata Kērtlandes svētie piedzīvoja dažādas finansiālas problēmas. Lai palīdzētu svētajiem būt pašpietiekamākiem finansiālajā jomā, Džozefs Smits un citi Baznīcas vadītāji izveidoja uzņēmumu, līdzīgu bankai, un nosauca to par Kērtlandes Drošības biedrību (Kirtland Safety Society). Šī perioda plašās ekonomiskās depresijas dēļ daudzas jo daudzas bankas visā valstī cieta neveiksmi. Arī Kērtlandes Drošības biedrība 1837. gada rudenī cieta neveiksmi. Divsimt bankas investoru pazaudēja gandrīz visu, tajā skaitā arī Džozefs Smits, kurš cieta vislielākos zaudējumus. Lai gan Kērtlandes Drošības biedrība nebija Baznīcas finansēta, daži no svētajiem uzskatīja to par Baznīcas vai arī pravieša banku un vainoja Džozefu Smitu savās finansiālajās problēmās. Daži pat sāka saukt viņu par „kritušo pravieti”. Taču, neskatoties uz bankas neveiksmēm, daudzi citi, kas zaudēja savus ieguldījumus, turpināja ticēt un būt uzticīgi pravietim. (Skat. Church History in the Fulness of Times Student Manual, [Baznīcas izglītības sistēmas rokasgrāmata, 2003], 171.–173.)
Daudzu svēto starpā izplatījās atkrišanas un zūdīšanās gars. Brigams Jangs aprakstīja kādu gadījumu, kad Baznīcas vadītāji un svētie satikās, lai atsacītos no Džozefa Smita un nozīmētu jaunu pravieti.
Attēls
Prezidents Brigams Jangs
„Vairāki no Divpadsmitajiem (Divpadsmit apustuļi), Mormona Grāmatas lieciniekiem, kā arī citi no Baznīcas augstākajiem pilnvarotiem sasauca apspriedi tempļa augšējā istabā. Apspriežamais jautājums bija noskaidrot, kā pravietis Džozefs Smits varētu tikt gāzts un Deivids Vitmers iecelts par Baznīcas prezidentu. … Es piecēlos un vienkāršā un pārliecinošā manierē pateicu viņiem, ka Džozefs bija pravietis un es to zināju, un ka viņi var viņu nopelt un nonievāt viņu tik, cik viņiem labpatīkas, bet viņi neiznīcinās to, ka viņš ir Dieva iecelts pravietis, un viņi var iznīcināt tikai savu pašu autoritāti, pārgriezt pavedienu, kas viņus saista ar pravieti un Dievu, un nogremdēt sevi līdz ellei” (Manuscript History of Brigham Young (1801.– 1844.), red. Elden J. Watson [1968. g.], 15.–16.).
Līdz 1838. gada jūnijam aptuveni 200 vai 300 atkritēju pameta Baznīcu, tajā skaitā četri apustuļi, trīs Mormona Grāmatas liecinieki un Augstākā prezidija loceklis (skat. Church History in the Fulness of Times, 177). Turpretī lielākā daļa svēto šo periodu uzskatīja par ticības pārbaudījumu, līdzīgi kā Brigams Jangs. Tie tika Tā Kunga stiprināti, un tie palika uzticīgi savām liecībām. Vairāki no tiem, kas šajā atkrišanas periodā pameta Baznīcu, vēlāk atgriezās un lūdza, lai tie būtu atkal savienoti ar Tā Kunga Baznīcu. To starpā bija Olivers Kauderijs, Martins Heriss, Lūks Džonsons un Frederiks G. Viljamss.
Kērtlandes likstu vidū daži no atkritējiem meklēja veidu, kā nogalināt Džozefu Smitu. Gara brīdināts, viņš un Sidnijs Rigdons pameta pilsētu 1838. gada 12. janvāra naktī. Viņu ienaidnieki vajāja viņus dienām ilgi, bet Tas Kungs viņus pasargāja. Tie ieradās kopā ar savām ģimenēm Misūri štata Fārvestā 1838. gada 14. martā.
Pārrunājiet savā grupā šādus jautājumus:
Kādus principus mēs varam mācīties no šiem vēsturiskajiem notikumiem?
Ko jūs būtu darījuši, lai paliktu uzticīgi pravietim šajā zūdīšanās laikā?
Kad pārbaudījuma izturēšana ar ticības palīdzību ir stiprinājusi jūsu ticību Glābējam?
Kādos veidos sekošana pravietim ir bijusi jums kā garīga aizsardzība?
2. vēsturiskais kopsavilkums — Misūri štata ziemeļu vadība
1836. gada vasarā, kad Misūri štata Kleijas apgabala iedzīvotāji izdarīja spiedienu uz svētajiem, lai tie atrastu pastāvīgu mājvietu, Džons Vitmers un Viljams V. Felpss, divi padomnieki Misūri staba prezidijā, izmantoja Baznīcas naudu, lai iegādātos zemes gabalu vietā, kas ir pazīstama kā Fārvesta Misūri štata ziemeļos. Tomēr, kad viņi piedāvāja zemes gabalus ieceļojošajiem svētajiem, tie pārdeva zemi ar nelielu peļņu, kuru tie, savukārt, paturēja sev. Misūri augstā padome, neapmierināti par šo un citiem apvainojumiem, atcēla staba prezidiju no to amatiem.
Džozefu Smitu apmierināja padomes reakcija, taču Viljams V. Felpss jutās aizvainots. 1838. gada novembrī brālis Felpss parakstīja ar zvērestu apliecinātu rakstveida liecību pret pravieti. Šī, ar zvērestu apliecinātā, rakstveida liecība veicināja to, lai Džozefs Smits un pārējie tiktu arestēti un ziemā nokļūtu Libertī cietumā. Neilgi pēc tam brālis Felpss tika izslēgts no Baznīcas.
Cietumā Džozefs Smits un pārējie, kas bija ar viņu, ārkārtīgi cieta, ne tikai no nežēlīgajiem ieslodzījuma apstākļiem, bet arī no ziņojumiem par to, kā svētie tiek izdzīti no savām mājām un tiek apvainoti dažādos veidos. Misūri laupītāji, kuri netika gubernatora apturēti, iznīcināja īpašumus un laupīja cilvēku dzīvības, tajā skaitā arī 17 cilvēku slepkavībā pie dzirnavām, kas piederēja Džeikobam Haunam.
Viljams V. Felpss garīgi cieta savas rīcības dēļ un pēc gada uzrakstīja Džozefam Smitam vēstuli, lūdzot piedošanu. Pravietis Džozefs Smits atbildēja:
Attēls
Pravietis Džozefs Smits
„Tā ir taisnība, ka mēs daudz esam cietuši Tavas uzvedības dēļ. …
Taču biķeris jau ir izdzerts, mūsu Tēva griba ir notikusi, un mēs vēl joprojām esam dzīvi, par ko mēs pateicamies Tam Kungam. …
Ticot, ka Tava atzīšanās ir patiesa un Tava grēku nožēlošana ir īsta, es būšu priecīgs Tev dot sadraudzības labo roku un līksmošos par pazudušā atgriešanos. …
„Nāc, dārgais brāli, pulkā, jo galā karš, kas šķir,
Un tie, kas reiz bij’ draugi, nu atkal draugi ir!””(citāts no History of the Church, 4:163, 164).
Pārrunājiet savā grupā šādus jautājumus:
Kādēļ ir grūti piedot draugam, kurš ir tevi nodevis un licis tev ciest?
Kādus principus mēs varam iemācīties no Džozefa Smita pieredzes?
Ko vēl mēs varam mācīties no šīs pieredzes?
Pēc tam, kad studentiem ir bijis pietiekami laika, lai studētu un apspriestu šos vēsturiskos kopsavilkumus, aiciniet tos saviem vārdiem izklāstīt vēsturiskos notikumus, kurus viņi ir iemācījušies, un principus, kurus studenti ir noteikuši. Studentiem mācot, palūdziet, lai tie uz tāfeles uzrakstītu noteiktos principus. Šie principi var ietvert: Kad mēs izvēlamies atbildēt uz pārbaudījumiem ar ticību, nevis ar šaubām, mūsu liecības var tikt stiprinātas; kamēr mēs atbalstām pravieti un sekojam viņa padomam, mēs saņemam garīgu drošību, kas saista mūs ar Dievu (skat. 1. vēsturisko kopsavilkumu). Kad mēs piedodam citiem, Tas Kungs var dziedināt mūsu attiecības (skat. 2. vēsturisko kopsavilkumu).
Kamēr studenti nosaka principus, uzdodiet papildinošos jautājumus, lai palīdzētu tiem izprast un izjust šo patiesību nozīmību. Jautājumi varētu būt šādi:
Kādēļ ir svarīgi atcerēties šo principu?
Kā jūs savam draugam paskaidrotu šo patiesību?
Kad jūs esat izbaudījuši vai redzējuši šī principa piemēru?
Palīdziet studentiem pielietot atrastos principus, uzdodot šādus jautājumus par vienu vai divām atklātajām patiesībām. Tad aiciniet viņus atbildēt uz šo jautājumu savās pierakstu kladēs vai Svēto Rakstu studiju dienasgrāmatās:
Ko es darīšu savādāk tā principa vai principu dēļ, kurus es iemācījos šodien?
Notikumi, kuru rezultātā svētie tika izraidīti no Misūri štata ziemeļiem.
Lūdziet studentus pacelt roku, ja viņi ir redzējuši, ka kāds Baznīcas loceklis izdara izvēli, kas ir likusi kādam citam iegūt negatīvu priekšstatu par Baznīcu. (Nelūdziet viņiem dalīties šajās pieredzēs.) Jūs varētu arī palūgt nodarbības dalībniekus apsvērt, kā viņu pašu rīcība ietekmē citu cilvēku priekšstatu par Baznīcu.
Kāpēc ir svarīgi domāt par to, kā mūsu darbības un vārdi atspoguļo Baznīcu?
Paskaidrojiet, ka 1838. gadā dažu Baznīcas locekļu darbība un vārdi pastiprināja dažu Misūri iedzīvotāju negatīvo attieksmi pret pēdējo dienu svētajiem. Izdaliet katram studentam tālāk sniegtā vēsturiskā kopsavilkuma eksemplāru un aiciniet kādu izlasīt to skaļi. Aiciniet pārējos audzēkņus sekot līdzi, meklējot lietas, ko daži svētie pateica vai izdarīja, kas kaitēja Baznīcai un tās locekļiem. Apsveriet iespēju aicināt studentu, kas lasa, ieturēt pauzi pēc katras rindkopas. Katras pauzes laikā uzdodiet studentiem šādu jautājumu:
Ko daži no svētajiem sacīja vai izdarīja, kas izraisīja negatīvu, pret Baznīcu vērstu, reakciju?
1837. un 1838. gadā daži Baznīcas locekļi, kas bija neapmierināti un izslēgti, un joprojām dzīvoja svēto vidū Fārvestā, sāka ierosināt tiesas sēdes pret Baznīcu un tās vadītājiem, lai vājinātu Baznīcu. Dažiem no svētajiem zuda pacietība pret šiem atkritējiem. 1838. gada jūlijā Sidnijs Rigdons aizrautīgi sniedza runu, kas ieguvusi nosaukumu „Sāls sprediķis”. Viņš atsaucās uz Mateja evaņģēlija 5:13 un teica, ka, ja sāls zaudē savu garšu, tā kļūst nekam nederīga un ārā izmetama, tas nozīmē, ka tos, kas ir pametuši Baznīcu, būtu jāpadzen no svēto vidus. Turklāt 84 Baznīcas locekļi parakstīja vienošanos, kas pavēlēja atkritējiem pamest apgabalu. Pēc divām nedēļām, 4. jūlijā, Sidnijs Rigdons sniedza runu, kurā viņš apsolīja, ka svētie aizstāvēsies, pat ja runa būs par „pilnīgas iznīcināšanas karu”. Lai gan abas no šīm runām šķita pretējas Tā Kunga mācībai „lūgt pēc miera” (M&D 105:38), abas uzrunas tika publicētas un izraisīja lielu trauksmi to cilvēku vidū, kas nebija pēdējo dienu svētie. (Skat. Church History in the Fulness of Times (Baznīcas vēsture laiku pilnībā), 191.–192.)
1838. gada 6. augustā, kad daļa svēto centās balsot Misūri štata Galatinā, tie tika pavilkti sāņus un kāds no vietējiem iedzīvotājiem iesita vienam no svētajiem. Svētie cīnījās pretī, un vairāki vīri tika ievainoti abās konflikta pusēs. Šis incidents lika izcelties citiem konfliktiem un draudiem un palielināja nesaskaņas starp pēdējo dienu svētajiem un to kaimiņiem Misūri štatā.
Šajā periodā kāds jaunpievērstais, vārdā Samsons Eivards, veica slepenus zvērestus ar tiem, kas pievienotos viņam, lai veidotu laupītāju grupējumu, kuru sauktu par daniešiem. Eivards uzdeva tiem uzklupt un aplaupīt Misūri iedzīvotājus, sakot, ka tas palīdzēs uzcelt Dieva valstību. Eivards pārliecināja savus sekotājus, ka viņa norādes nāk no Augstākā prezidija. Vēlāk atklājās patiesība un Eivards tika izslēgts no Baznīcas. Eivarda darbības izraisīja ievērojamus zaudējumus Baznīcas tēlam un bija viens no iemesliem, kādēļ pravietis tika ieslodzīts Libertī cietumā.
1838. gada oktobrī, cīņas laikā, kas norisinājās starp dažiem Baznīcas locekļiem un Misūri zemessargiem, abās pusēs krita vairāki vīri. Kad Misūri štata gubernatoru Lilburnu V. Bogsu sasniedza pārspīlētās atskaites par šo cīņu, viņš izdeva rīkojumu, kas tapa pazīstams kā iznīcināšanas pavēle: „Pret mormoņiem ir jāizturas kā ienaidniekiem, un tiem jātop iznīcinātiem, vai arī izraidītiem no štata, ja tas būs nepieciešams sabiedrības labā” (citāts no History of the Church, 3:175). Drīz vien Fārvestas pilsēta bija zemessargu aplenkta, kuru skaits piecas reizes pārsniedza svēto spēkus. Džozefs Smits un citi Baznīcas vadītāji tika ieslodzīti Libertī cietumā, kur viņi arī pavadīja visu ziemas laiku. Pārējos svētos piespieda pamest štatu.
Kāpēc mums varētu būt svarīgi, lai mēs saprastu, ka dažas no vajāšanām, kuras izcieta svētie, bija Baznīcas locekļu rīcības izraisītas?
Ko mēs varam mācīties no šiem notikumiem par to, kā mūsu pašu rīcība un vārdi var ietekmēt citus? (Kad studenti sniedz savas atbildes, uzsveriet šo principu: Mūsu rīcība un vārdi var ietekmēt to, kā citi cilvēki redz Jēzus Kristus Baznīcu. Jūs varētu aicināt studentus izlasīt Almas 39:11.)
Aiciniet dažus studentus dalīties savās pieredzēs par tām reizēm, kad viņi ir redzējuši, kā citu cilvēku vārdi vai rīcība pozitīvā ziņā ietekmē to, kā citi redz Baznīcu.
Noslēdziet ar atsaukšanos uz jautājumu, kuru jūs uzrakstījāt uz tāfeles pirms stundas sākuma. Aiciniet studentus dalīties, ko tie šodien ir iemācījušies par to, kā mūsu rīcība grūtībās un pārbaudījumos var vai nu spēcināt, vai vājināt mūsu ticību. Dalieties savā liecībā par to, cik liels spēks ir palikt uzticīgam evaņģēlijam grūtību laikā.
Komentāri un skaidrojumi
Apraksts par atkrišanas periodu Kērtlandē
1837. gadā tumšs spēks nomocīja dažus Ohaio štata Kērtlandes Baznīcas locekļus:
„Šajā laikā zemes un cita veida spekulāciju gars, kurš bija tik izplatīts visā tautā, centās dziļi iesakņoties Baznīcā. Šī gara augļi, ļaunās aizdomas, zūdīšanās, nevienprātības, strīdi un atkrišana, veicīgi sekoja cits citam, un šķita, ka visi zemes un elles spēki īpašā veidā bija apvienojuši savu ietekmi, lai gāztu Baznīcu pavisam un padarītu tai galu” (History of the Church, 2:487).
Elīza R. Snova, kura tajā laikā dzīvoja Kērtlandē un vēlāk kalpoja par otro Palīdzības biedrības prezidenti, aprakstīja šo periodu Kērtlandē:
Attēls
Elīza R. Snova
„Daudzi, kas bija bijuši pazemīgi un uzticīgi katra pienākuma izpildei — gatavi doties un nākt, sekojot katram priesterības aicinājumam, kļuva augstprātīgi savos garos un savas sirds lepnības pacilāti. Kad svētie dzēra pasaules mīlestībā un garā, Tā Kunga Gars pazuda no viņu sirdīm un tie tika piepildīti ar lepnību un naidu pret tiem, kas saglabāja savu godprātību” (Biography and Family Record of Lorenzo Snow [1884], 20).
Brigams Jangs aprakstīja apstākļus, kādi valdīja Baznīcā 1837. gadā, un savus centienus aizstāvēt pravieti Džozefu Smitu:
Attēls
Prezidents Brigams Jangs
„Šajā laikā spekulāciju gars, neapmierinātība un atkrišana, kura bija uzsūkusies daudzos no Divpadsmit apustuļiem un kas bija pārstāvēta visos Baznīcas priesterības kvorumos, guva tik lielu virsroku, ka jebkuram būtu bijis grūti redzēt, kurš ir pareizais ceļš.
… Šī bija krīze, kad zeme un elle likās apvienojusies, lai gāztu pravieti un Dieva Baznīcu. Daudzu Baznīcas stiprāko vīru ceļgali kļuva vāji.
Šī tumsas aplenkuma laikā es stāvēju cieši blakus Džozefam un ar visu gudrību un spēku, kuru Dievs man bija dāvājis, ieguldīju vislielāko enerģiju, lai spēcinātu Dieva kalpu un apvienotu Baznīcas priesterības kvorumus” (Manuscript History of Brigham Young (1801.–1844. g.), red. Elden J. Watson [1968.], 15., 16.–17.).
Faktori, kas deva pienesumu Kērtlandes finansiālajām neveiksmēm.
1837. gadā dažu Baznīcas locekļu un pat vairāku nozīmīgu Kērtlandes Baznīcas vadītāju sirdis tika alkatības uzvarētas. Zelta un sudraba nauda bija deficīts. Cilvēki izmantoja papīra naudu, kuru bija izdevušas vairākas vietējās bankas. Lai palīdzētu svētajiem būt pašpietiekamākiem finansiālajā jomā, Džozefs Smits un citi Baznīcas vadītāji izveidoja uzņēmumu, līdzīgu bankai, un nosauca to par Kērtlandes Drošības biedrību (Kirtland Safety Society). Daudzi no svētajiem nopirka akcijas jaunajā bankā. Dažu mēnešu laikā kopš uzņēmuma dibināšanas Ņujorkā sākās finansiālā krīze, vēlāk saukta par „1837. gada paniku”, kura laika gaitā virzījās uz rietumiem un kuras rezultātā cieta simtiem banku, tajā skaitā arī Kērtlandes Drošības biedrība.
Citi faktori, kas deva pienesumu Kērtlandes Drošības biedrības nestabilitātei. Daudzas citas bankas atteicās uzskatīt Drošības biedrības banknotes par likumīgu maksāšanas līdzekli, un anti-mormoņu laikraksti nosauca valūtu par nekam nederīgu. Turklāt sabiedrības kapitāls pārsvarā bija ieguldīts zemes gabalu veidā, tās rīcībā nebija īpaši daudz tādas cietās valūtas kā zelts un sudrabs, lai apmierinātu jebkuru lielu papīra valūtas izpirkšanas pieprasījumu. Baznīcas ienaidnieki ieguva savā īpašumā pietiekami daudz banknošu, lai aizsāktu uzbrukumu bankai, piespiežot biedrību pārstāt veikt maksājumus klientiem zeltā un sudrabā tikai dažas nedēļas pēc tam, kad pirmās banknotes tika laistas apgrozībā. Tā rezultātā Džozefs Smits un Sidnijs Rigdons tika iesūdzēti tiesā par Ohaio štata banku statūtu pārkāpšanu. Abiem vīriem, Džozefam un Sidnijam, tika piespriests maksāt sodu 1000 dolāru apmērā.
Džozefs Smits darīja visu, kas bija viņa spēkos, lai pārliecinātu investorus ieguldīt vairāk, lai atbalstītu banku, līdz beidzot viņš atdeva tās vadību citiem cilvēkiem. Tomēr tas bija neveiksmīgs mēģinājums atrisināt problēmu. Nepieredzējuši un negodīgi vadītāji radīja lielāku nestabilitāti bankā. Vorens Perišs, bankas kasieris un Džozefa personīgais rakstvedis, nozaga aptuveni 20 000 dolāru.
Augošais spekulāciju gars Kērtlandē pastiprināja Baznīcas ekonomiskās problēmas. Līdz ar tās naudas pieejamību, kuru viņi aizņēmās no bankas, daudzi cilvēki iekļuva parādos, lai iegādātos zemi un vēlāk to pārdotu ar ievērojamu peļņu.
1837. gada rudenī Kērtlandes Drošības biedrībai bija nepieciešams slēgt savas durvis. Simtiem cilvēku zaudēja gandrīz visu, ko viņi bija investējuši, tajā skaitā arī Džozefs Smits, kurš cieta vislielākos zaudējumus. Tā kā daudzi Drošības biedrību uzskatīja par Baznīcas vai pravieša banku, daži no svētajiem vainoja Džozefu Smitu savās finansiālajās problēmās un pat sāka to saukt par kritušo pravieti. Daudzi citi, kas arī zaudēja savus ieguldījumus, turpināja ticēt un būt uzticīgi pravietim. (Skat. Church History in the Fulness of Times Student Manual, [Baznīcas izglītības sistēmas rokasgrāmata, 2003], 171.–173.)